ŠTAZI cietums - vieta Berlīnē, kuru apmeklēt vēlreiz negribas...

  • 4 min lasīšanai
  • 28 foto

Vieta Berlīnē, kuru apmeklēt vēlreiz negribas.

Kad jau gandrīz visas ievērojamas vietas Berlīnē apskatītas, grūti atrast, kur vēl varētu aizbraukt un ko vēl interesantu redzēt. Hoenšēnhauzene Internetā atradās kaut kā nejauši. Bija jau lasīts un redzēts filmās par komunistisko režīmu Austrumvācijā. Tas tad bija pēdējais apskates vērtais objekts šajā braucienā uz Berlīni. Tomēr ilgi šaubījāmies, vai ir vērts tērēt laiku. Tagad jāsaka, ka ir vērts, taču otrreiz es to vairs redzēt un dzirdēt ekskursiju vadītāju, bijušo ieslodzīto stāstus par tur pārdzīvotām šausmām, nevēlos. Neviena cita vieta Vācijā nav tā saistīta ar 44 gadus ilgstošo politiskās izsekošanas vēsturi VDR padomju okupācijas zonā, kā memoriāls Berlīne – Hoenšēnhauzena. Pēc otrā pasaules kara šeit bija organizēta padomju nometne internētām personām, bet pēc tam – centrālais padomju izmeklēšanas cietums Austrumvācijā. Tikko beidzās otrais pasaules karš, bija atsvabināti ieslodzītie no koncentrācijas nometnēm, bet jau tūlīt tās, kuras atradās Austrumvācijas teritorijā sāka pildīties ar jauniem ieslodzītajiem, kurus padomju drošības iestādes uzskatīja par neuzticamiem ienaidniekiem jaunajai varai. Tur bija gan civiliedzīvotāji, gan vērmahta armijā dienējušie bijušie kareivji. Daudzus no tiem pārsūtīja uz nometnēm PSRS teritorijā. Atgriezās no turienes ļoti retais. Savu pieredzi cilvēku iznīcināšanā padomju drošības dienesti nodeva jaunizveidotajai DDR organizācijai STASI. 1951. gada sākumā šo nometni nodeva VDR valsts drošības ministrijas (Staatssicherheit jeb STASI) pārziņā un līdz 1990. gadam tā tika izlietota kā iepriekšējā ieslodzījuma centrālais cietums. Valsts drošības ministrija pēc savas būtības bija SEPG (Vācijas sociālistiskās vienības partijas) slepenpolicija un galvenais instruments komunistiskās diktatūras uzturēšanai. 991 000 štata un 189 000 ārštata darbinieki nodrošināja iedzīvotāju totālu kontroli. Kurš izrādīja pretestību vai mēģināja bēgt uz Rietumiem, nonāca vienā no STASI izmeklēšanas cietumiem (pavisam tādu bija 17). Cietumu vadība atradās Berlīnē Hoenšēnhauzenē
Vienvietīga kamera jaunajā korpusā. Ir arī divvietīgas kameras ar divām lāviņām. Bieži vien viens no ieslodzītajiem bija provokators, kas centās iegūt uzticību, lai otrs tam izpļāpātu pratinātājiem vajadzīgo informāciju.
Jaunajā korpusā koridoru krustojumā pie griestiem jau bija novērošanas TV kameras un, tā saucamais, luksofors, kas rādīja, vai pa blakus koridoru uzraugs ved arestēto.
Koridors ar kamerām jaunajā korpusā .
"Luksofors" koridoru krustojumā. Kad vienā no koridoriem uzraugs veda ieslodzīto, tad šeit iedegās sarkans signāls blakus koridora virzienā. Tas nozīmēja, ka, ja arī pa to veda ieslodzīto, to vajadzēja iestumt kādā tukšā kamerā, jo ieslodzītie nedrīkstēja redzēt cits citu. Uzraugs, vedot ieslodzīto, ar atslēgām skaļi klaudzināja pa kameru durvīm, lai tālumā dzirdētu, ka ved ieslodzīto.
Šeit fotografēja pirmo reizi nonākušo ieslodzīto. Bija tādi ieslodzītie, pārāk zināmi un populāri tautā, ka tos vienkārši nogalināt nevarēja. Tad tos ieveda speciālā telpā ar fotoaparātu, lai it kā fotografētu, bet fotogrāfs bija vairāk kā stundu jāgaida, jo '"neesot vēl atbraucis". Patiesībā krēsla atzveltnē bija iemontēts radioaktīvs elements, parasti polonijs, ar kuru apstaroja cilvēka muguru. Pēc laika tas saslima ar asins vēzi un nomira dažu mēnešu laikā.
Nopratināšanas telpa. Pratināšanu veica divi cilvēki. Process ilga vairākas stundas, parasti naktīs, un pratinātāji mainījās. Ieslodzītajam bija jāsēd uz taburetes galda galā (priekšplānā) ar rokām, saliktām aiz muguras un tas nedrīkstēja kustēties. Viss tika pierakstīts ar rakstāmmašīnu ļoti lēni un īlgi.
Viens no diviem sargtorņiem. Apakšā garāžas ieslodzīto pārvadāšanas automašīnām.
Šajā ēkā veica visu vēstuļu caurskatīšanu. Bija redzams, ka ēku izmanto kaut kāds uzņēmums arī šodien.
Pirmās kameras ierīkoja bijušajā virtuves kompleksa ēkā un ieslodzītie to nosauca par zemūdeni (U-boot), jo kameras bija pagrabā un bez logiem, pilnīgi tumšas. Ēkāas pirmajā stāvā dažās telpās ierīkota izstāde par kompleksa darbību un tā ir vienīgā vieta, kuru var apskatīt bez gida. pavadības.
Cietuma jaunākie korpusi.
Apsargu vieta ieslodzīto pārvadāšanas automašīnā. Katrs ieslodzītais atradās atsevišķā šaurā, tumšā nodalījumā un nezināja, kur to ved.
Ieeja "klusuma kamerā" ar polsterētām sienām un durvīm.
Cietuma apsargi nebija apbruņoti, lai gadījumā, ja kāds no ieslodzītajiem uzbruktu, tam nebūtu dota iespēja iegūt ieroci. Apsargu drošībai konvojējot ieslodzītos uz nopratināšanu, gar sienām bija nostiprinātas cilpiņās vadi, kuriem pievadīta elektriskā strāva. Apmēram ik pēc 5-6 metriem metāla vadā ierīkoja viegli pārraujamus savienojumus. Ja notika ieslodzītā uzbrukums uzraugam, tam pietika satvert vadu, paraut to, elektriskā ķēde pārtrūka un sardzes telpā atskanēja trauksmes zvans. Fotogrāfijā redzams pārraujamais savienojums.
Kamera jaunajā korpusā
Izmeklēšanas cietuma teritorijā Berlīnē sākumā atradās Nacionālsociālistiskās organizācijas „Tautas labdarība” fabrika – virtuve. Ķieģeļu ēku, uzbūvētu 1939. gadā, 1945.g. maijā konfiscēja padomju okupācijas valdība un pielāgoja par „Speciālo nometni Nr. 3”, kura kalpoja par 20 000 gūstekņu savākšanas un pārsūtīšanas nometni. Sadzīves apstākļi nometnē bija šausmīgi. Reizēm nometnes šaurajās telpās sadzina līdz 42 000 cilvēkiem. Nometnē valdīja šausmīga antisanitārija, Ēdināšana bija slikta. Bojā gāja ap 1000 gūstekņu. Internēšana turpinājās atbilstoši padomju pavēlei ar Nr. 00315 no 1945.g. 18. aprīļa saskaņā ar kuru Vācijā bija lemti arestam spiegi, teroristi, NSDP partijas aktīvisti, policijas un izlūkdienestu darbinieki, valsts kalpotāji un citi „ienaidnieka elementi”. Ievērojams ieslodzītais bija pazīstams aktieris Henrihs Georgs. 1946. gadā viņš nokļuva Zahsenhauzenes nometnē, kur drīz vien nomira. Tukšajā virtuves korpusā bija izvietots Austrumvācijas centrālais izmeklēšanas cietums. Ieslodzītos piespieda bijušās fabrikas – virtuves pagrabus pārbūvēt bunkuru tipa būros bez logiem. Aukstās un mitrās kamerās, kur visu diennakti spīdēja spuldzīte, bija tikai koka nāras un spainis higiēnai. Pratināšana notika galvenokārt naktīs un bieži tās pavadīja draudi un fiziska izrēķināšanās. Atzīšanos izsita cietsirdīgiem paņēmieniem: cilvēkiem neļāva gulēt, piespieda stundām ilgi stāvēt nepakustoties, uz ilgu laiku ieslēdza karcerī vai, tā saucamās, ūdens kamerās. Tās bija kameras, kurās grīdu klāja ūdens dažu centimetru dziļumā un nebija nekā, uz kā apsēsties. Tā kā kameras bija bez logiem un atradās pagrabos garos koridoros, ieslodzītie šo cietumu sauca par „zemūdeni”. Bija arī kameras, kurās uzturēja temperatūru +39C. Starp ieslodzītajiem visbiežāk gadījās politiskie oponenti, demokrātisko partiju pārstāvji, kā arī komunisti un padomju virsnieki, kas nebija apmierināti ar valdošās partijas līniju. Ieslodzītos tiesāja Padomju kara tribunāls. Gandrīz visus bijušos fašistu ieslodzītos, kas bija iesnieguši prasību par rehabilitāciju, Krievijas valdība atzina par nevainīgiem. Tomēr daudziem vajadzēja izturēt, tā saucamās, "filtrācijas nometnes", kurās VDK darbinieki pārbaudīja katru fašistu nometnēs ieslodzīto uz uzticamību jaunajai varai. Vairumā gadījumu arestētie gadiem ilgi mocījās nometnē bez jebkādas tiesas. . Bieži vien padomju okupācijas režīma pretinieki bez pēdām izzuda nometnē. 1946. gada oktobrī nometni izformēja. Ieslodzītos pārveda uz citām vietām. 1951. gada martā cietums pārgāja nesen organizētās DDR Valsts drošības ministrijas pārziņā. 50 –tajos gados šeit mocījās lielā skaitā ieslodzītie, kas bija izrādījuši pretestību komunistiskās diktatūras režīmam. Ieslodzīto skaitā bija gan 1953. gada 17. jūnija sacelšanās vadītāji, gan ticīgie. Šeit, kamerās iegrūda arī komunistus – reformatorus, tādus kā izdevniecības „Aufbau” vadītāju Valteru Janku, kritušus nežēlastībā politiķus, tādus kā VDR bijušais ārlietu ministrs Georgs Dertlingers (KDS). Tajā laikā Valsts drošības ministrija praktizēja cilvēku nolaupīšanu no Vācijas rietumu daļas, kuri protestēja pret SEPG režīmu – tos arī ieslodzīja Hoenšēnhauzenē, kā, piemēram, advokātu Valteru Linzi no Rietumu Berlīnes, kuru izzaga 1952. gadā un pēc gada izpildīja nāves sodu Maskavā. 50 – to gadu beigās, izmantojot ieslodzīto darbu, uzbūvēja jaunu cietumu, kurā bija 200 kameras un pratināšanas kabineti. Gigantiskais izmeklēšanas – sodīšanas komplekss bija milzīgas slepenas slēgtas zonas sastāvdaļa, iekļūšana kurā DDR laika bija aizliegta. Šeit turēja ieslodzītus pirmkārt tos, kas mēģināja bēgt uz Rietumiem vai iegūt atļauju izbraukšanai, kā arī citādi domājošos, kuri tika politiski uzraudzīt. Ieslodzītos nogurdināja, pielietojot fizisku un psiholoģisku iedarbību. Tie bija pilnīgi atgriezti no ārējās pasaules un parasti tika turēti pilnīgi izolēti no citiem ieslodzītajiem; tos pratināja mēnešiem ilgi speciāli sagatavoti izmeklētāji, piespiežot sniegt publiskas liecības. Tikai revolūcijas gaitā 1989. gadā krita SEPG, DDR VDK diktatūra un tās pārziņā esošie cietumi tika likvidēti. Muzejs 1990. gada 3. oktobrī, pēc Vācijas apvienošanās, cietums Berlīne – Hoenšēnhauzene tika slēgts. Bijušie ieslodzītie iestājās par to, lai šajā vietā radītu memoriālu. No 1992. gada plaša teritorija ir aizsargāta ar likumu kā piemineklis, bet 1994. gadā tā kļuva par memoriālu. No 2000. gada jūlija muzejam ir patstāvīga nekomerciāla sabiedriska fonda statuss. Pašlaik cietumu apmeklē 444 000 cilvēku gadā. Gandrīz visas ekskursijas vada bijušie ieslodzītie un klausīties to stāstīto uz vietas, esot kamerās, kļūst baisi. Ekskursijas notiek tikai gida pavadībā vācu valodā un arī krievu valodā, jo komunistiskā režīma laikā skolās krievu valoda bija obligāta kā svešvaloda un vairāki gidi to prot pietiekoši.
Divvietīga kamera ar guļamo lāviņu un spaini tualetei.
Naktīs apsargi regulāri apstaigāja visas kameras, ieslēdza pēc kārtas katrā kamerā apgaismojumu un klaudzināja skaļi aizbīdni, Aizbīdņa troksnis ir ļoti skaļš. Pamēģināju.
Ar šo autobusiņu pārvadāja ieslodzītos. Uz tā bija uzraksts "Augļi un dārzeņi", lai nezinātu, ko tajos pārvadā patiesībā. Paši ieslodzītie to sauca par banānu auto. Ja ir lasīts Solženicina "Vēža korpuss", tad VDK savus arestēītos Maskavā veda līdzīgās automašīnās, uz kurām bija uzraksts "Maize".Protams, ka visas STASI darba metodes, ieslodzījumu vietas , viss, bija apgūts PSRS VDK vadībā.
Laukumiņš, kurā reizi dienā izveda pastaigai. Augšā staigāja apkārt laukumiņam apsargi, kas uzmanīgi vēroja, lai ieslodzītais neapstātos un netuvotos mūrim. Ieslodzītie to sauca par tīģeru būri. Būrī varēja atrasties 30 minūtes.Tādi būri pastaigai bija pavisam 8. Tieši tādi paši bija arī "stūra mājā" Rīgā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais