NOSLĒPUMAINĀS HIMALAJU KARALISTES- BUTĀNA, SIKIMA, DARDŽILINGA. Aldas Dzenes ceļojuma piezīmes. IV

  • 12 min lasīšanai
  • 16 foto
Šodien ir trešā noslēguma diena čeču (Thimpu Tshechu) svētkiem, kas tiekot rīkoti Rinpočes dzimšanas dienas atzīmēšanai. Tāpēc slēgtas daudzas iestādes, arī Nacionālais muzejs, bibliotēka, Glezniecības skola, Tradicionālās medicīnas institūts. Tās mums bija plānots apmeklēt. Nu nekā. Toties pabijām šajos svētkos un tas bija tā vērts. Promejot mūs ielaiž pašā džongā paskatīties valsts galveno templi. Te centrālā statuja ir Piedošanas Buda. Vienā rokā viņš tur tādu savādu savītu daiktu. Tas esot vidžra vai kaut kā tā – priesteru atslēga, simbolizē spēku, sargā no dēmoniem. Arī tāds kā vīrišķības simbols. Otrā rokā zvaniņš – sievišķības, gudrības un līdztiesības simbols. Tad nu lūk, šis ir tas Buda kurš var atbrīvot no sliktas karmas un atlaist grēkus. Otrā pusē Atbrīvošanas Buda spēj atbrīvot no 3 indēm, kas sagrauž cilvēka dzīvi, tās ir dusmas, skaudība un iedomība. Vēl pie šī Budas gids stāsta par dvēseles atbrīvošanu no tās laicīgajām mājām, cilvēka ķermeņa. Vai šis Buda palīdz mirējiem? Vismaz te iznāca runa par miršanu, kremēšanu, atvadīšanās rituālu, kas ilgst līdz 49 dienām. Te uzgleznota arī viena no Guru izpausmēm – briesmonis, kas dejo rituālu deju un tā aizbaida visu slikto. Arī šajā templī neiztikt bez bārdainā Sabdzu statujas. Viss ir ļoti koši un skaisti. Deg sviesta lampas. Arī tās aizbaidot visu slikto. Atgriežamies viesnīcā. Līdz vakariņām paspēju izstaigāt galveno ielu. Tad sāk līt. Arī no rīta vēl līst. Izskatās, ka arī šī diena būs slapjā diena. Jāsamierinās. Mums visa diena paies ceļā – braucam uz Punaku, kādreizējo Butānas galvaspilsētu. Attālums kilometros ir tikai 85 km. Pa kalnu ceļu to varot paveikt 3 stundās. Mums plānoti vairāki apskates objekti tādēļ Punakā nokļūsim tikai pievakarē. Līdz pirmajai pieturvietai atbraucam pa labu ceļu un nu esam 3150 m augstumā Dochulas pārejā. Impro programmā rakstīts …kura mūs lutinās ar skaistiem Himalaju skatiem. Tiesa, ir piebilde (labos laika apstākļos). Tad nu, lūk, šo labo laika apstākļu atkal nav. Līst, esam lielā pelēkā mākonī. Var saskatīt tās celtnes un veidojumus, kas ir uz pašas pārejas, vairāk neko. Ir liela bilde ar to, ko te varētu redzēt, ja varētu. Iztēlojies nu, cik tas būtu skaisti un neaizmirstami. Tagad atliek tikai apskatīt to, kas redzams tuvplānā. Te tādā augstākā vietā ir bariņš stūpu. Šī ir tā vieta, kur pēc ceturtā karaļa mātes ierosmes tika uzbūvēts skaists templis un 108 stūpas, godinot 2003.gadā kritušos karavīrus un viņas dēla,karaļa varonīgo rīcību šā konflikta risināšanā. Sadursmes notika Butānas dienvidu rajonā, un cīņās gāja bojā deviņi Butānas karavīri. Iebrucēji esot bijuši maoisti, kas mukuši no Indijas armijas un atraduši iespēju paslēpties Butānas džungļos. Braucam tālāk pa ceļu, topošo austrumu-rietumu maģistrāli. Ceļš vijas pa kalniem. Par maģistrāli šo ceļu varbūt var saukt stratēģiskā nozīmē. Praktiski tas ir diezgan sarežģīts šaurs un lielos posmos slikts un pat ļoti slikts kalnu ceļš. Pašreiz notiek ceļa remonta darbi, asajos līkumos būvē atbalsta sienas un kur tas iespējams, paplašina braucamo daļu, aizberot aizu. Pārsvarā roku darbs. Strādā indieši. Laiks ir slikts. Līst ietus, brīžiem ļoti stipri. Es sēžu pie loga klints pusē un esmu patiesi pārsteigta par to, cik daudzās vietās un lielos apjomos uz ceļa ir gāzušies akmeņi un dubļi. Noslīdeņi ar lieliem kokiem izskatās pavisam svaigi. Labi, ka uz ceļa ir palikusi cik necik brīva josla un šos nobrukumus kaut kā var apbraukt. Nobirumi un noslīdeņi arī uz jaunajiem ceļa posmiem, ūdens straume gāžas pāri asfaltam. Vienā vietā pavisam traģisks skats – nobrukusi puse no jauna, nesen asfaltēta ceļa. Man jādomā, ka šis lietus ir kaut kāds, īpaši postošs, jo nobrukumi izskatās svaigi. Tad kādam vajadzētu izskatīties šim ceļam musonu laikā, kad līst katru dienu? Nav iespējams tādu postažu salabot īsā laikā. Pat uz ceļa izripojušos samērā nelielos akmeņus neviens šoferis netaisās aizvākt. Rūpīgi izlavierē starp tiem un brauc tālāk un nākošie dara tāpat. Pa ceļam kalnu spraugās ievēroju nelielas skulptūras. Tās esot kremācijas skulptūras. Kremētā pelnus sajauc ar māliem, veido figūriņas, apdedzina un novieto kalnos. Gids stāsta par apbedīšanas tradīcijām. Butānā ir četru veidu apbedīšanas paražas – apbedīšana zemē, kremācija, apbedīšana gaisā un apbedīšana ūdenī. Ūdens apbedīšanā nelaiķi ievieto ūdenī, lai tas tiktu saplosīts un sadalītos dabas stihiju iespaidā. Gaisa apbedīšana ir līdzīga, vienīgi mirušā ķermenis tiek novietots uz nomaļas kalnu kores, un plēsējputnu, piemēram, grifu, parādīšanās liecina, ka aizgājēja dvēsele ir vai jau sasniegusi nirvānu, vai veiksmīgi pārdzimusi. Daļa budistu tic, ka apglabāšana zemē aizkavē dvēseles pārcelšanos uz citām valstībām, tāpēc kremācija ir visizplatītākais apbedīšanas veids, un tādas mūžsenas paražas kā apbedīšana gaisā vai ūdenī, pamazām izzūd. Rietumniekiem doma par apbedīšanu gaisā varētu likties atbaidoša, taču tā ir cēlusies no fundamentālas patiesības – jebkura dzīvība pārtiek no citas dzīvības. Budisti pieņem šo patiesību un viņus mierina apziņa, ka pēc nāves viņu miesa atbalstīs dzīvības ciklu. Tas, ka mirušo ķermeņi tiek atstāti zem klajas debess uz augstām kalnu korēm, daiļrunīgi liecina par to, kā budisti izturas pret nāvi, proti, nāvi nevajag slēpt. Dzīve ir īsa un var beigties jebkurā brīdī, rodas vēlme dzīvot. Pašlaik arvien vairāk turas pie kremācijas. Atšķirībā no Indijas, te ir jāsadedzina pilnīgi viss, nekas nedrīkst palikt pāri. Tam vajag ļoti daudz malkas, veselu autokravu labas malkas, cipreses vai kadiķa. Tādēļ lai nepostītu mežus, tiek celtas krematorijas (elektrība te ir lēta). Aizgājēja pieminēšana ir ilgstošs process un noteiktās dienās pēc tā nāves jāveic noteikti rituāli 7., 14. un 21. dienā, radinieki nāk līdz 21.dienai, tad 49.dienā un pēc gada atkal pudža ar lamas piedalīšanos. Laimīgi esam nokļuvuši līdz Lobesa ciemam. Kas tad tas?! Ciema mājas bez jau tradicionālajiem rotājumiem izgreznotas ar krāšņiem zīmējumiem- dažādu krāsu, lieluma un formas falliem jeb lingamiem. Šie vīriešu uzbudinātie daikti ir gan gleznoti uz māju sienām, gan izgriezti no koka, gan veidoti no vēl nezin kādiem materiāliem un izvietoti pie māju durvīm, logiem un uz jumtiem, nemaz jau nerunājot par suvenīru kioskiem, kur to klāsts ir iespaidīgs – no pavisam maziņiem līdz varen lieliem.Te vērojama fantāzija, dažādi stili, dažviet milzīgi izmēri, pat ar acīm un muti un dīvainā kārtā tie neizskatās piedauzīgi. To es zinu – austrumos falls ir auglības simbols un tiek pielūgts vairākās valstīs. Līdz šim Butānā to nemanīju. Izrādās, ka šajā apvidū tas godina vienu no Butānas visslavenākajiem svētajiem – Dievišķo Trako. Drukpa Kunlijs, citur minēts kā Kunga Legpai Zangpo reāla persona, mūks, kā arī slavens dzejnieks, plaši pazīstams ar savu neapvaldīto seksuālo apetīti un kā dumpinieks pret reliģisko dogmatismu, dzīvoja no 1455 līdz 1529g. Drupkas Kunlija dzejolis par laimi Es esmu laimīgs, ka es esmu bezmaksas jokdaris Tāpēc aug mana iekšējā laime. Es varu būt seksā ar daudzām sievietēm, jo varu palīdzēt viņām iet ceļu uz apgaismību. Ārēji es esmu muļķis bet iekšēji es dzīvoju ar skaidru garīgo sistēmu. Ārēji, man patīk vīns, sievietes un dziesmas. Iekšēji es strādāju par labu visām būtnēm. Ārēji es dzīvoju sev par prieku iekšēji es daru visu īstajā brīdī. Ārēji Es noplīsis ubags Iekšēji es svētlaimīgs Buda. Drupka uzskatīja, ka “viss notiekošais ved uz atbrīvošanos”, ceļoja cauri Butānai un Tibetai, likdams lietā humoru, alu, neķītru valodu, uzpūtušos vēderu un, jā, savu fallu, lai atgaiņātu ļaunos garus un mācītu budismu. Tiesa gan visai īpatnējā veidā ar savu tā saukto “gudrības burvju spērienu” ar humoru un pārspīlējumiem, kas bija ļoti dīvaini, šokējoši un ar seksuālu pieskaņu. Ar savām trakajām metodēm viņš galvenokārt vērsās pie sievietēm, tas ieguva nosaukumu "The Saint of 5,000 Women". Viņa nolūks bija parādīt, ka ir iespējams būt apgaismotam, dalīties ar apskaidrību, un tomēr dzīvot ļoti aktīvu seksuālo dzīvi. Turklāt viņš gribēja paplašināt apgaismību pievienojot jaunus dalībniekus galvenajām tradīcijām. Viņš ieviesa praksi gleznot fallus, veidot statujas, un Butānā tās liek uz jumtiem, lai aizbiedētu ļaunos garus. Kunley peni dēvē par "liesmojošu”, par liesmojošu “Wisdom" un viņš pats ir pazīstams kā "auglības svētais", arī “Dievišķais Trakais”. Butānas iedzīvotāji arī stāsta, ka Drukpas Kunleja falls bija tik spēcīgs, ka viņš bija spējīgs ar to pakļaut visus Butānā mītošos dēmonus un pārvērst tos par sargājošām dievībām. Kā par visiem svētajiem, arī par Drukpa Kunliju ir virkne leģendu un nostāstu. Piemēram, kad kāds vīrs palūdza Dievišķajam Trakajam svētīt vīstokli, kuru viņš bija uzgleznojis, Dievišķais Trakais uzčurāja uz tā. Kad Dievišķas Trakais cīnījās ar negantu dēmonu ar plīvojošiem matiem, viņš tam sadeva pa zobiem ar savu “liesmojošo gudrības zibeni”; viņš to izmantoja arī citādos veidos. Bet Dievišķā Trakā mācība bija veids kā rast saikni ar studentiem un piesaistīt viņu uzmanību, lai varētu iemācīt sasniegt “apskaidrību jebkādā veidā”. Saskaņā ar Dievišķo Trako dievišķais neaprobežojas tikai ar tempļiem un svētajiem rakstiem – tas ir visur, visā, visu laiku. Runājot par vīstokli, kuru Dievišķais Trakai apčurāja, kad nelaimīgais īpašnieks to parādīja skatītāju pulkam, izrādījās, ka tas pasakaini mirdz, ir zeltīts, tīrs un izsmalcināts. ( no K.Greindža “Ziedu lietū”). Vēl kāda teika par Drukpa Kunliju: Uz pārejas (laikam uz tās, uz kuras arī mēs bijām) esot apmeties dēmons, faktiski 3 dēmoni un uzbrukuši ceļotājiem. Drukpa Kunlijs – Dievišķais trakais nolemj nogalināt dēmonus. Tie bēg un sapludinās visi vienā, nonāk kalnā, kur tagad klosteris un pārvēršas par suni. Gudrais priesteris atrod suni, nogalina un aprok. Virsū uzbūvē stūpu, nevis baltu, bet nokrāso melnu – kā ļaunuma glabātāju. Drukpa apsola sargāt šo vietu un gādāt par tās labklājību. Tālab arī te tika uzbūvēts templis. Tempļa nosaukumā Chimi –chi nozīmē suns, mi – nav. Suņa nav. Cilvēki brauc no visas pasaules pēc svētības lai tiktu pie bērniņa. Kad bērniņš piedzimis, ved to uz templi svētīt. Esam atbraukuši lai apskatītu šo Trakā Svētā ap 1499.g. iedibināto Auglības templi Chimi Lhakhang. Faktiski klosteri esot cēlis viņa brālēns un tas ir ļoti pieticīgs. Klosteris ir oriģinālā koka simbola falla (wood-and-ivorylingam) glabātuve. To Kunlijs esot atvedis no Tibetas. Šim koka fallam esot sudraba rokturis, un tas tiekot izmantots, lai svētītu cilvēkus, kas apmeklē klosteri svētceļojumā, īpaši sievietes, kas vēlas, bet nav varējušas ieņemt bērnu.Tāpēc tradīcijas svētceļniekam sit pa galvu ar šo 25 cm garo koka fallu. Uz tā ir attēloti tradicionāli simboli, kas aizdzen ļaunas acis un ļaunprātīgas baumas un tā tiek dota svētība. Atbraukuši esam ielejas vienā malā nu jādodas svētceļojumā uz Auglības templi. Tas atrodas ielejas otrā nogāzē. Līst lietus. Svētku dēļ mēs netikām tradicionālās glezniecības skolā. Šajā ciemā pa ceļam varam ieiet kāda mākslinieka visai primitīvajā darbnīcā un kaut nedaudz iepazīties ar tradicionālo glezniecību. Viņš pašreiz uz audekla glezno kādu no Budām. Pie sienām vairākas gleznas, tādas kā gleznojumi uz sienām klosteros. Satinušies plēvēs vai zem lietussargiem sākam ceļu. Jāiet pa ežām starp rīsa laukiem. Vienā pusē applūdis rīsu lauks, otrā – grāvītis, pa kuru tek ūdens. Dubļi smeļas apavos. Slidens, tikai uz zāles kumšķiem un retajiem akmeņiem var kaut cik droši justies. Kaut kā izbrienam līdz māju pudurim. Te arī falla auglības kults – falli jeb lingami kur vien paskaties. Vēl kāpiens kalnā līdz templim. Aiz milzīga veca koka, (nez vai no 15.gadsimta?), tur jau tas templis ir – neliela ēka, celta tradicionālajā stilā un ēkas priekšā tiešam melni nokrāsota stūpa. Zem tās tad laikam ir apglabāts tas dēmons suņa izskatā. Interesanti kā butānieši redz dēmonus? Un kas vispār ir dēmoni butāniešu izpratnē? Un mūsu izpratnē? Ko es saprotu ar vārdu dēmons? Ja pareizi esmu sadzirdējusi un pierakstījusi, šajā templī ir gan pagātnes, gan tagadnes un arī nākotnes Budas statujas. Pagātnes Buda tiekot attēlots tā, ka redzams tikai līdz pusei – kā zemē iegrimis, tagadnes Buda sēž lotosa pozā ar trauku rokā, nākotnes Buda sēžot uz krēsla. Te redzams arī jau zināmais līdzjūtības Buda ar 1000 acīm un rokām un pats Svētais trakais – Drukpa Kunlijs. Izrādās klosteris nemaz nav tik mazs. Te ir telpas arī klostera skolai. Mazie butānieši, gludi noskūtām galvām un sarkanos mūku tērpos sēž uz grīdas, priekšā zems soliņš, uz tā svētie raksti. Bērni klanās un ļoti skaļās balsīs lasa kaut ko no šiem rakstiem. Troksnis ir iespaidīgs. Tad pa to pašu ceļu un tiem pašiem dubļiem jātiek atpakaļ. Nekas, atnācām, neviens dubļos nepaklupa un nenovārtījās. Netīri tikai bikšu gali un apavi. Tos kaut cik peļķēs var noskalot un aiziet – braucam tālāk uz Punaku. Punaka līdz 1955.gadam bija Butānas galvaspilsēta. Tā atrodas 1200 m v.j.l. starp divām Butānas galvenajām upēm Pho Chu un Mo Chu, ielejā, kas pavērsta uz dienvidiem. Atšķirībā no Timpu, te ir siltāk ziemā un karstāk vasarā. Punaka Dzongvai Pungthang Dewachen Podranga (Lielā Laimes pils) tika uzcelts pēc Šabdrung Ngawang Namgyal ieceres 1637.gadā it kā divu gadu laikā un tiek uzskatīts par skaistāko no džongiem. Te izvietojies Centrālais klosteris, kurā glabājas vissvētākās relikvijas, arī Šabdrunga un Pema Lingpa mirstīgās atliekas. 1907.gadā Punaka Džong kronēja pirmo Butānas karali Ugyen Wangchucku. Trīs gadus vēlāk te tika parakstīts līgums ar kuru briti piekrita neiejaukties Butānas iekšējās lietās. Laikā, kad Punaka bija galvaspilsēta, džzongs kalpoja kā valdības ēka un līdz trešajam karalim arī kā karaļa rezidence. Arī tagad te ir karaļa ziemas rezidence. 1987.gadā ugunsgrēks daļēji iznīcināja Džongu. Pavisam džongā ir bijuši 6 lieli ugunsgrēki un vienreiz tas cietis zemestrīcē. Šis džongs neatrodas augstu virs apkārtnes, bet gan lejā, vietā, kur satek abas upes. Lielas nepatikšanas rada upju straujā pārplūšana. Džongs vairākkārt cietis plūdos. Kopš 2010.gada notiek darbi lai pasargātu džongu no plūdiem padziļinot upes gultni un paaugstinot aizsargvaļņus. Ar ceturtā karaļa gādību džongs tika restaurēts un nu ir pārvērties par Butānas vēstures simbolu. Punaka Džongā var nokļūt šķērsojot Mo Chu upi pa 55 metrus garu segtu koka tiltu, ko pirmoreiz uzcēla 17.gs. Plūdos tas vairākkārt ticis aizskalots. Tagad uzcelts jauns, drošs konsoles tilts. Pa to arī ejam uz džongu. Pirms tam vēl aizskrēju gar straumi uz leju, lai redzētu šo divu upju sateku. Iespaidīgi, jo pēdējo dienu lietus dēļ upes ir pārpilnas ar duļķainu mutuļojošu ūdeni. Straumes izskatās draudīgas. Sausā laikā upju ūdens atšķiroties, viena nes dzidrāku gaišāku ūdeni, otra tumšāku. Tagad abas vienādi duļķainas. Tagad par pašu Punaka Džong. Domā, ka šajā vietā jau kopš Rinpuči laikiem ir bijusi maza svētnīca un ka viņš ir paredzējis liela tempļa celtniecību šeit. Kad Šabrungs Butānā sāka džongu celtniecību un pirmo jau bija uzcēlis, viņa arhitekts Balits sapņos esot redzējis pili, tādu, kādu ir gribējis Rinpoči šajā vietā. Stāsta, ka dieviete Naga, pus-sieviete pus-zivs, esot palīdzējusi celtniekiem un ierādījusi kā kokus pludināt lejup pa straumi. Cietoksnis ir izdevies varens ar 6 stāvu augstām mūra sienām, praktiski neieņemams. Iekšpusē Džongs ir varen plašs ar trim iekšpagalmiem, centrā skatu tornis Če. Tagad te trijās galvenajās celtnēs izvietoti klosteris ar klostera skolu, templis un militārs iestādījums. Viss ir skaisti sakopts, atjaunots un restaurēts, droši vien izskatās tā, kā pēc uzcelšanas. Lielā zāle mirdz zeltījumos un greznojumos. 32 zeltītas un smalki izgrebtas kolonnas tur bagātīgi rotātus griestus. Te arī grandioza Budas zeltīta statuja un blakus neiztrūkstošie Guru Rinpoče jeb Guru Padmasambhava un Šabdrungs Ngawang Namgyaals. Visi ietērpti košos zīda apmetņos. Mūsu gids pēc sienu gleznojumiem izstāsta Budas dzīves stāstu. Man jautājums – kāpēc vairākos tempļos pie altāra novietoti ziloņu ilkņi? Tāpēc, ka Budas māte pirms Budas piedzimšanas sapnī redzējusi baltu ziloni. Staigājot pa templi, nonākam pie Nākotnes Budas tēla. Gids stāsta, ka nākotnes Budas parādīšanās gaidāma tad, kad cilvēce būs aizmirsusi visu labo, ko mācīja tagadnes Buda, cilvēki dzīvos grēkos un ciešanās, tad cilvēki būšot ļoti mazi, tikai rokas garumā un dzīvošot tikai 10 gadus. Tad nāks Maitreja, Nākotnes Buda kā liels garīgais līderis un rādīs ceļu uz atdzimšanu.Cilvēkiem dzīve šajā pasaulē sāks uzlaboties - tie pakāpeniski atbrīvosies no savas maldīgās attieksmes un kaitīgās uzvedības un to dzīves ilgums sāks pieaugt. Pēc daudzām mūžībām tas būs ārkārtīgi pieaudzis, un cilvēki dzīvos līdz 8000 gadiem (?). Tad viņu mūžs lēnām samazināsies līdz tas sasniegs aptuveni simts gadus. Maitreja paliks 60`000 gadus, nodrošinot tiešu garīgo vadību saviem daudzajiem mācekļiem viņa dzīves laikā un pēc tam, kad viņš ies prom, viņa mācības ilgs vēl 80`000 gadus. Tādējādi, ar savu lielo varu un apgaismotā mīlošu laipnību, Maitreja sniegs neierobežotu labumu dzīvajām būtnēm. Vai es pareizi sapratu šo stāstu? Kaut ko pierakstīju no gida stāstītā, kaut ko piemeklēju internetā. Tik un tā tas liekas kā murgaina fantāzija. Bet te, budisma zemēs fantāzijai robežu nav. Un visi tic. Ļoti skaista celtne te cietoksnī ir Machen Lhakhang – trīsstāvu templis, kas glabājot Šabrunga mirstīgās atliekas. Šajā templī Šabrungs esot mēdzis meditēt un vienmēr lūdzis viņu netraucēt. 1651.gadā viņš aizgājis meditēt un kopš tā laika viņu neviens vairs nav redzējis. Ir aizdomas, ka tādā meditācijas pozā viņš ir nomiris un tā arī palicis. Tajā meditācijas telpā neviens nav iegājis. Par viņa nāvi tautai netika teikts, baidoties no panikas un nekārtībām. Ziņa par viņa nāvi izplatījās tikai 17.gs. Vēl šeit ir kāda ļoti apsargāta vieta – Rngjung Kharspani, kur sevišķi dārgā šķirstā tiek glabāta maza, īkšķa lieluma Budas statuja, kuru Šabrungs kā svētu relikviju atvedis no Tibetas. Šī figūriņa tiek uzskatīta par visas Butānas labklājības un drošības sargājošo elementu. Figūriņai piedēvē neparastas īpašības un apgalvo, ka tai piemīt neticama enerģija. Pēc vēsturiskajām liecībām, jau 7. gs. pēc tās nākuši tibetiešu karotāji, taču statuja palikusi Butānā un joprojām kalpo šīs karaļvalsts labklājībai. 20. gadsimta 30. gadu beigās no hitleriskās Vācijas uz Tibetu nosūtītā SS ekspedīcija arī bijusi ieinteresēta šīs figūriņas iegūšanā. Himlers sūtīja ekspedīcijas uz Tibetu,lai iemantotu turienes mistiskās zināšanas un tehnoloģijas. Vai Ernsta Šēfera vadītā ekspedīcija atrada ceļu arī uz Butānu? Lai nu kā, bet nenoliedzams ir fakts, ka Vācijas militārās tehnoloģijas pēc šo ekspedīciju atgriešanās attīstījās ar milzīgu lēcienu, izveidojot ieroču sistēmas, kas par vairākām desmitgadēm pārspēja tajā brīdī pasaules lielvalstu rīcībā esošās un zināmās. Tā raksta kāds Butānas apceļotājs. Tibetieši vēl arvien cer to dabūt atpakaļ un par tādu īpašu svētumu turpina interesēties ne tikai viņi vien. Tādēļ arī jāsargā. Vēl arvien līst. Upe pilna līdz malām, ūdens straume duļķaina, mālaina, nes arī pa kādam koka gabalam. Kā būs rīt, kad brauksim atpakaļ uz Timpu, ja jau šodien bija tik daudz nogruvumu? Bet šovakar vairs tikai uz viesnīcu. Hotel Vara atrodas ārpilsētā, kalna nogāzē ar plašu skatu uz ieleju. Ja būtu vēl gaišs un labs laiks, varētu priecāties par skatu no terases, tagad nekā. Viesnīcā iespējams pasūtīt masāžu, turpat numuriņā. Laima, kā jau zinātāja, pasūta kāju masāžu. Es arī padomāju, padomāju un nolemju, ka manas kājas arī varētu palutināt ar tādu nekad neizbaudītu ekstru. Pēc vakariņām atnāk meitene un apstrādā mūsu nogurušās kājas. Spiež, masē un pat kniebj visai spēcīgi, brīžiem ir sāpīgi. Tas prieks maksāja 16 USD. Pēc tam tāda savāda patīkama sajūta, gribējās tikai siltā gultā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais