NOSLĒPUMAINĀS HIMALAJU KARALISTES- BUTĀNA, SIKIMA, DARDŽILINGA. Aldas Dzenes ceļojuma piezīmes. III.

  • 5 min lasīšanai
  • 9 foto
Šorīt mūsu gidiem jauni tērpi. Otra busiņa gids savu melno tērpu arī nomainījis pret košāku. Ļauj mums pataustīt. Esot austs no zīda. Skaisti. Krāsu salikums mūsu gaumē. Brauksim augšā kalnos uz pārkāpi Cheli La vai Čilila. Ceļš labs, bet nav neviena taisna gabaliņa – šoferis groza stūri vienā laidā. Sākumā ceļš ved cauri mežam. Skuju koki apauguši ar – nezinu kas tie ir – tādas garas nokarājošās bārkstis, vai tie ir ķērpji, sūnas vai kas cits. Izskatās kā pasaku valstībā. Šur tur pa kādam dzeltēt sākušam krūmam. Pa laikam sijājas sīks lietutiņš. Te nu es atceros K.Greindžu “Ziedu lietū” – Butānā ir divu veidu laika apstākļi – kalnos vai nu līst, vai arī drīz līs. Vai tiešām tā būs visu mūsu uzturēšanās laiku? Paldies vismaz par vakardienu – kad kāpām Taksimā bija lielisks laiks. Šodien jāsamierinās ar tādu kāds ir. Labi, lai jau līst, kamēr braucam autobusā. Nu esam augšā, kalna grēdas zemākajā vietā – sedlienē, kur ceļš ved pāri šai grēdai. Te ir 3988m.v.j.l., bet nekādu sliktu sajūtu. Paldies! lietus pašreiz nelīst, tikai žēl, ka mākoņi tik zemi un neredzu augstkalnu virsotnes, kuru dēļ mēs te tikām atvizināti. Toties labi redzams gabaliņš no Ha ielejas. Caur mākoņiem izlauzies kāds saules stars un nu izgaismo ieleju. Kalna grēdas otro pusi gan nevar redzēt, to sedz diezgan biezi mākoņi. Pa vienkāršu kalnu ceļu vēl var paieties uz priekšu un uz augšu. Nu jau varbūt esmu sasniegusi tos 4000 m? Ja nevar redzēt tālumā, jāskatās tuvumā. Te ceļa malā zied mazas puķītes spilgti zilā krāsā. Skaisti. Ap pāreju sasprausts ļoti daudz lūgšanu karogu garos mastos. Loģiski – ja lūgšanu jāaizlaiž izplatījumā, tad to jāpienes tuvāk debesīm un garā kātā augstāk virs zemes. Lai tad nu vējš strādā. Izskatās, ka vecos karogus un karodziņus nav pieņemts novākt. Tā nu daudzos mastos plīvo nenosakāmas krāsas skrandainas lupatas. Te ganās kāds zirdziņš un mūsu žēlsirdīgās ceļa biedrenes mēģina viņam iebarot, kas nu kurai ir. Pie šiltes ar pārejas nosaukumu un augstuma atzīmi taisām grupas bildi un tad varam ripināties atpakaļ. Inese stāsta par jau pieminēto budisma izplatītāju Butānā Padmasambhavu, kas 8.-9.gs mijā dzimis valdnieka padomnieka ģimenē, izaudzis godīgs, labestīgs,kļūst par karali, bet dodas pasaulē un Indijā pie Ravalsara ezera apmetas alā, meditē, pārtiek no ezera niedrēm, pieņem ļaudis, māca tos kā cīnīties ar domu dēmoniem. Ir arī otra – dievišķā versija par viņu: piedzimis lotosa ziedā no zibens jau kā 8 gadus vecs bērns. Te viņu ezerā uz salas atrod valdnieks, kam pašam savu bērnu nav un saprot, ka viņa lūgšanas ir uzklausītas, atradenis izaug un kļūst par karali. Kad jaunais karalis saņem ziņu par ļaunajiem dēmoniem, kas plosās Butānā, viņš tīģerienes (savas sievas) mugurā lido uz Taktshangu. Kurā brīdī un kāpēc viņu sāk dēvēt par Guru Rinpoče, man neizdevās noskaidrot. Vai Guru Rinpoče ir viena no astoņām Padmasambhavas izpausmēm? Braucam lejā. Ievēroju, ka gar ceļa malu ik pa gabalam ir uzstādīti uzraksti angļu valodā ar aicinājumu braukt prātīgi. Nevaru garām braucot paspēt izlasīt un saprast visu tekstu, bet daudzi liekas visai asprātīgi, ar atskaņām. Piemēram: “Drives lower live longer” un tamlīdzīgi. Vēlreiz izbraucam cauri “pasaku mežam” ar nokarenajiem tīmekļiem. Atkal esam virs Paro lidlauka un redzu kā lidmašīna paceļas, protams, ļoti strauji un gandrīz stāvus. Paro vairs neiegriežamies, mūsu ceļš ved uz Timpu – Butānas galvaspilsētu. Ceļš iet gar Thimphu Chu upi, labs, līkumains, skaists ceļš. Pie Paro atkal redzēju dažādu nokrāsu rīsa lauku terases, tālāk, tā kā braucam augšup gar upi, ieleja kļūst šaurāka, klintis augstākas, ceļš līkumaināks. Žēl, nav nevienas foto pauzes. Mašīnu uz ceļa arvien vairāk, jāapstājas, lai samainītos. Turklāt jāgriež ceļu govīm un suņiem. Labi, ka šie dzīvnieki ir izteikti mierīgi, no mašīnām nebaidās un neskraida kā ienāk prātā. Jāuzmanās arī no sevišķi steidzīgiem, apdzīt gribošiem braucējiem. Thimpu, Butānas galvaspilsēta, 80 tūkst iedzīvotāju (kā Liepāja), lai arī iespiedusies Wang Ču upes ielejā, tā atrodas2400 m v.j.l. un ir trešā pasaulē visaugstāk izvietotā galvaspilsēta. Kā kaut ko īpaši atšķirīgu vairāki avoti piemin to, ka Timpu ir vienīgā galvaspilsēta, kurā nav luksoforu. Tad nu ir par ko brīnīties! Pilsēta izstiepusies ielejā, labi, ja te ir trīs paralēlas ielas pilsētas garumā un dažas vērā ņemamas šķērsielas. Gandrīz visos krustojumos ierīkoti apļi, pamanīju arī policistu-regulētāju. Satiksmes intensitāte maza, atbilstoša pilsētas lielumam. Nav te nekāda Indija, kur visvisādi braucamrīki pieblīvē ielas. Mājas, kā jau galvaspilsētai pienākas, lielākas, arī 5-6 stāvu, bet nacionālais stils tiek izturēts visās. Izskatās, ka arī līdz Butānai atnākusi mode uz stiklotām virsmām. Nekādu stikla kastu te nav, bet dažām jaunajām ēkām ir iestrādātas diezgan lielas stikla vai spoguļu virsmas vairāku stāvu augstumā. Cik varēju pa logu pamanīt – diezgan daudz jaunu viesnīcu. Iebraucam laukumā pilsētas centrā. Paliels laukums veidots kā amfiteātris – ar pakāpieniem un tādu kā vietu skatuvei. Tepat arī Timpu “Laimas”, - galvenais pulkstenis un aiz tā speciālā nojumē lūgšanu dzirnaviņu rinda. Laukumu tā arī sauc par Pulksteņa laukumu. Diemžēl tas un iela virs tā piekrāmēta ar zilām tirgotāju nojumēm. Šajās dienās Butānā ir čeču svētki. Tad jau arī tirgošanās iet vaļā. Uz tās, it kā skatuves, kaut kas tiek sliets un krāmēts. Es jau padomāju, ka te notiks tas festivāls uz kuru esam steigušies atbraukt, bet nē, festivāls notiekot pie karaliskās pils un mūs uz turieni vedīs pēc pusdienām. Laukuma galā ir viesnīca Thimphu Tower, kurā pavadīsim šo nakti un atgriezīsimies pēc Punakas apmeklējuma. Ļoti patīkama viesnīca. Mūsu numuriņš atrodas ēkas stūrī un logi iziet uz divām pusēm – uz laukumu ar pulksteni un blakus esošo ielu. Plaši, tīri, skaisti. Pusdienās cālis, dažādi dārzeņi, dals – lēcu zupiņa vai mērcīte. Garšīgi. Timpu esam ieradušies lai vērotu lielos butāniešu svētkus. Thimphu Tsechu festivāls ir viens no lielākajiem un populārākajiem festivāliem valstī. Tā laikā pilsētā ir brīvdienas, pilnīgi visi pilsētas iedzīvotāji ar ģimenēm ierodas galvenajā, ikdienā slēgtajā, Karaļa pils laukumā, kurā trīs dienu garumā visu laiku notiek dažādi rituāli, dziesmas un dejas. Turklāt svētkiem esot reliģioza pieskaņa un iedzīvotājiem tas ir svēts pienākums šeit būt, jo ja tevis nav festivālā, tevis nav vispār, tas nozīmē, ka esi miris vai ar tevi ir kas ļoti nopietns atgadījies.Tiek uzskatīts, ka čeču apmeklējums dod svētību un arī nomazgā grēkus. Braucam uz festivāla norises vietu Karalisko stadionu pie Tashito Džonga. Tashito Džong ar galveno klosteri un karalisko sekretariātu ir valstī pats nozīmīgākais džongs. Šajā monumentālajā celtnē atrodas valstiski svarīgākie iestādījumi. Parlaments gan atrodas citā vietā, kā liekas upei otrajā pusē. Turpat blakus parlamenta ēkai redzams nelielas ēkas jumts – tur esot karaļa rezidence un to fotografēt nedrīkst. Gar visu džonga malu ir iekārtots rožu dārzs. Nu jau ziedēšana gandrīz beigusies, bet sezonas laikā te vajadzētu būt krāšņi. Rožu ir ļoti daudz un tās ir dažādas. Kāds no neskaitāmajiem bezsaimnieka suņiem saritinājies zem rožu krūma un saldi guļ.Ejam uz festivāla norises vietu – stadionu, kas atrodas džonga galā. Mums pretim nāk ļoti daudz cilvēku krāšņos tautas tērpos. Te nu var redzēt sieviešu tērpu lielo daudzveidību un krāsainību. Visām gari rakstaina auduma svārki un košas blūzes, lakati un rotas. Ģimenes ar bērniem. Mazie puisīši tautas tērpos izskatās sevišķi amizanti, kā tādi mazi vīriņi. Jāiet diezgan tālu un iespējams izbaudīt šo tērpu parādi. Tā ir lieliska iespēja iepazīties ar tautu svētku laikā, kad visi ir saposušies un priecīgi. Festivāla apmeklējums nebija mūsu programmā. To mums izkārtoja gidi kā bonusu par svētku laikā slēgtajiem iestādījumiem, kur netikām iekšā. Paldies! Ievēroju kādu sievieti ar sarkaniem zobiem. Pie tādas”rotas” var tikt, ietinot arekas riekstu un kaļķu pastu beteles lapā un košļājot to visu, kā bonuss vēl klāt nāk viegla apreibināšanās. Pils ir galā četrstūrains laukums ar tribīnēm un tur pašreiz notiek priekšnesums – vīri maskās un dzeltenos kuplos svārkos dejo kādu deju vienmuļas zemas skaņas pavadībā. Tā esot rituāla deja par godu Guru Rinpočem. Pa vidu dejotājiem maisās un, kā liekas, taisa jokus trīs vīri sarkanos tērpos un maskās. Atkal sāk līņāt un man apnīk sēdēt uz akmens pakāpiena. Ietinos savā rozā plēves “mākonītī” un eju meklēt vietu nojumē pie galvenās tribīnes. Nofotografēju municipālos policistus, arī meitenes, tērptas savos tautas tērpos un tikai vestes ar uzraktu “commubity police” liecina, par viņu oficiālo statusu. Tālāk, kur nedrīkst, neeju, stāvu starp vietējiem, kas laipni mani palaiž tuvāk, un skatos priekšnesumu. Bet tad viens no jokdariem nāk augšā un tieši pie manis un sāk kaut ko runāt. Troksnī es nevaru izšķirt vai viņš runā angliski, liekas tomēr savā valodā, jo apkārtējie labi saprot ko viņš saka un smejas. Ja tā, es arī varu runāt savā latviešu valodā. Skaisti parunājāmies! Apkārtējie bija sajūsmā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais