Kuba 1. daļa - Havanna kontrastu pilsēta.

  • 9 min lasīšanai
Neatceros kurā klasē ierindas skatē svinīgi soļojot mēs dziedājām: “Куба - любовь моя, Остров зари багровой. Песня летит над планетой звеня - Куба - любовь моя!” Toreiz tā man bija tikai kāda tāla, nezināma sala ģeogrāfijas kartē. No skolas sola sen jau esmu izaugusi un apmēram pirms gada uzzināju, ka mana deju skola”Caca Cultural” Brēmenē, piedāvā ceļojumus uz Kubu. Pirmajā piegājienā līdzi netiku, grupa jau bija nokomplektēta, bet uz braucienu decembrī brīva vieta atradās. Cenā lidmašīnas biļetes nebija iekļautas, tādēļ internetā atradu izdevīgāko aviokompānijas KLM piedāvājumu lidojumam no Hamburgas uz Havannu ar pārsēšanos Amsterdamā par 715 eiro. Vīzas kārtoja mūsu deju skolotāji, ceļojuma organizētāji un pavadoņi. Abi dzimuši, uzauguši un studējuši Kubā. Tā, 8. Decembra rītā startēju no Hamburgas lidostas. Amsterdamā satieku vēl piecus no mūsu grupas, mūsu Salsas deju skolotāju Laini ieskaitot. Kopā, vienā lidmašīnā dodamies tālāk. Ēdot, snaužot, skatoties televizoru un pļāpājot laiks paiet diezgan ātri. Pēc lidmašīnas nosēšanās Havannā, pēc iespējas ātrāk cenšamies izkļūt no lidmašīnas. Pie pasu kontroles un mantu pārbaudes gara rinda un valda totālais bardaks. Neskatoties uz to varonīgi cenšamies turēties kopā. Beidzot esam pie koferu saņemšanas. Katram mums pa vienam papildus koferim priekš mūsu deju skolotājiem. Savu koferi saņemu diezgan ātri, bet viņam ir nolauzta kājiņa. Tas nestāv vairs stabili un šis it kā sīkums visu ceļojuma laiku man sagādā nelielas neērtības. Ar lielām pūlēm savācam visus mūsu entos koferus un dodamies uz izeju. Beidzot tiešām Kubā! Stāvam atkal rindā, lai iemainītu naudu pret Kubas CUC. 300 eiro - 309,75 CUC. Tālāk dodamies uz mūsu taksi. Desmit vietīgā mašīnā mums vietas pietiek un vēl paliek pāri mūsu rokas bagāžai. Lielās somas un koferi tiek novietoti uz mašīnas jumta, bez papildus nostiprinājuma. Tik ekstrēmu braucienu laikam savā mūžā nebiju piedzīvojusi, bet tobrīt vēl nenojautu, ka tas nav pēdējais šī ceļojuma ietvaros. Caurvējš plivina mūsu matus un virs galvām “ dejo’’ koferi. Pie katra luksofora, šoferīts lecs ārā no mašīnas, lai pārliecinātos, ka visa bagāža vēl vietā. Tad beidzot esam galā, pie savām dzīvesvietām. Paldies dievam visi dzīvi un veseli. Samaksājam par braucienu katrs 10 CUC. Tad mūs sadala pa privātajām brīvdienu mājām “Casa Particulares Teresa”. Kopā sadarbojas vairāki privātie izīrētāji. Esmu tikusi pie divām, pensijas vecuma māsām, dzīvoklis ceturtajā stāvā, bet par laimi mājā ir lifts, un man savas mantas nav jāstiepj pa trepēm. Istabā divas pusotrvietīgās gultas, viens naktskapīts pilns ar dažādām kartēm un grāmatām, tur atstāju arī savu izlasīto grāmatu., un viena kumode ar papildus segām un spilveniem. Skapja nav! Pirmo nakti jāpavada vienai. Mana istabiņas biedrene atpūšas Varadero kopā ar savu vīru, un mūsu grupai pievienosies viena, bet vīrs lidos atpakaļ uz Vāciju. Uz abām mums ir iedalīta tikai viena atslēga no ārdurvīm, bet pie dzīvokļa durvīm katru reizi jāzvana neskatoties cik vēlu atgriežamies. Pēc stundas esam sarunājuši satikties lejā, lai visi kopā dotos pirmajās kopīgajās vakariņās. Izrādās mūsu dzīvesvietas atrodas gandrīz pašā Havannas centrā. Labi, ka vakariņās var aiziet kājām. Laine mūs aizved uz bāru – kafetēriju “D’NEXT”, kurā turpmāk vairākas reizes brokastojam un vakariņojam. Ēdiens garšīgs, mums diezgan pierasts un telpas ļoti tīras un gaumīgas. Tikai viens nepatīkams sīkums, ka rēķinu mums atnes vienu uz visiem. Nākas atcerēties rēķināšanu galvā, lai tiktu skaidrībā, cik kurš noēdis un nodzēris. Man sanāk 6 CUC. Lainei ar oficianti izveidojas diezgan skaļa vārdu pārmaiņa, bet oficiante stingri paliek pie sava. No ceļa esam noguruši, tāpēc pēc vakariņām dodamies čučēt. No noguruma ātri aizmiegu, bet pamostos no lietus čaboņas un stiprā vēja. Tā lielāko nakts daļu vienkārši novārtos cenšoties atkal iemigt. Vienu brīdi jau laižos miegā, bet uz ielas sāk rosīties augļu un maizes pārdevēji, viens par otru skaļāk piedāvājos savu preci. Tā sākas 9. Decembra rīts Havannā. Nolaiskojos gultā lasot līdzpaņemto grāmatu līdz laiks celties un doties brokastīs. Esam sarunājuši ,ka brokastīs dosimies visi kopā. Satiekamies atkal lejā, un līkumojot caur peļķēm dodamies uz vakardienas kafejnīcu. Šodien cits apkalpojošais personāls, ļoti draudzīga un jauka atmosfēra. Brokastīs varam pasūtīt omleti ar vai bez šķiņķa, grauzdētu maizi un citas pierastas ēdamlietas. Dažos brokastu komplektos cenā iekļauta svaigi spiesta sula. Var izvēlēties starp vairākām kafijām. Par savām brokastīm samaksāju 4,25 +dzeramnauda,bet šodien varam saņemt rēķinus atsevišķi. Laine ir runājusi ar kafejnīcas īpašnieku. Tā kā oficāli mūsu ceļojums sāksies 11.12. tad varam doties brīvsolī, katrs par sevi. Sadalamies pa nelielām grupām un ejam apskatīt pilsētu. Vairākas reizes slēpjoties no lietus, patveramies kādā kafejnīcā un iedzeram kafiju. Fotografēšana īsti neizdodas un suvenīrus tikai apskatamies, jo nevēlamies neko lieku staipīt līdzi, priekš tam mums laika pietiekoši. Pēcpustdienā ejam mazliet atpūsties, un tikko es ieeju dzīvoklī, tā dzīvokļa saimniece paprasa no manis samaksu par trim naktīm, kuras nav iekļautas ceļojuma cenā. Kopā 90 CUC, nu labi, daļu dabūšu atpakaļ no manas istabiņas biedrenes, kad viņa atbrauks. Vakariņojam citā, šoreiz kubiešu restorānā, par restorānu to gan pagrūti nosaukt. Visur diezgan netīrs, bet ēdiens garšo labi un nav dārgs. Spēlē dzīvā mūzika un mēs sākam dejot. Pirmo reizi redzu, ka Kubā ļoti populāra ‘’spēle’’’, kad nosauc kāda vārdu, un tam jādejo solo apļa vidū vai grupas priekšā. Diezgan jautri! Apmēram ap pusnakti dodamies mājās, bet kāda daļa dodas tālāk izklaidēties. Vienam čalim no mūsu grupas ir uzradusies pielūdzēja. Viesmīlis atved viņu pie mūsu galda. Skaidrs ko šī jaunā sieviete vēlas. Katrs kubietis meklē iespēju aizbraukt no Kubas vai vienkārši saņemt kādu materiālo pabalstu pretī sniedzot seksuālos pakalpojumus. Mana istabiņas biedrene neatbauc arī šovakar. Visu nakti aiz loga skan skaļa bļaustīšanās un mūzika, bet uz rīta pusi pārdevēju skaļais preču pievādājums. Gandrīz visu nakti neesmu gulējusi. Man sāp galva no visa šī nepierastā trokšņa. Blakus ielā sācies ceļa remonts. Ja kāds vēl atcerās, kā padomju laikos urba uz ielām , tad mani ļoti labi sapratīs. Šis troksnis pavada mūs atlikušās dienas Havannā. Pagaidām man Kubā nepatīk. Un 10. Decembra rīts ir lietains un drūms. Pirms brokastīm mums pievienojas vēl daži grupas biedri un varam atkal brokastot mūsu jaukajā kafejnīcā. Oficantēm galvās sarkanās rūķu cepurītes, bārmenim brieža maska, un stūrī sapušķota Ziemassvētku eglīte. Vakar tā visa vēl šeit nebija. Atkal brīva diena klejojumiem. Starp skaisti izremontētām un svaigi nokrāsotām mājām daudz karkasu un drupu. Pēc vietējās statistikas datiem ik gadu Kubas galvaspilsēta sabrūk no 60 – 80 mājām. Pēc visa redzētā nez kāpēc izbrīnu tas manī nerada. Netīrība, izdrupušas ielas, vīriešu pakaļ saucieni (reizēm neķītri) un svilpieni, kārnie zirgi, suņi, kaķi uz ielām manī sajūsmu neizraisa. Reizēm jūtos atvieglota, ka nerunāju un nesaprotu spāniski. Trijos pēcpustdienā sarunājam padzert kafiju ar dažiem no mūsu grupas. Tā kā stipri līst, ieskrienam pirmajā kafejnīcā kur vēl ir brīvas vietas. Muzikantu grupa kārto savus instrumentus, un apmēram pēc 30 minūtēm atskan mūzika. Pēc piecām dziesmām tiek vākta dzeramnauda un piedāvāti grupas CD. Vienai no mūsu grupas meitenēm draugs kubietis, viņš aiziet un pēc desmit minūtēm atgriežas ar domino spēli. Mums tiek ierādīts kā to spēlē, un tas ir pavisam savādāk, nekā mūsu pierastais domino. Kubieši to salīdzina ar šaha spēli, jo katrs gājiens jāpārdomā. Tā dzerot kafiju,kapučino citi alu un spēlējot domino, pavadam apmēram divas stundas. Tualete drausmīgā stāvoklī un ūdeni nevar nolaist, ūdens krāns salauzts, bet stāv šķīvis dzeramnaudai. Pēcpustdienā atbraukusi mana istabiņas biedrene. Saimniece ir centusies no viņas iekasēt naudu par trešo nakti, ko es jau esmu samaksājusi. Labi, ka viņa vispirms vēlas runāt ar mani. Nonākam pie atziņas, ka no mums gribēja piedzīt samaksu dubultā. Kā nākas pārliecināties, Kubā tas notiek uz katra stūra. Pasakam par to Lainei. Viņa dusmīga uz izīrētāju un saka, ka vēlas turpmāko sadarbību ar viņu pārtraukt. Tevi apkrāps visur kur iespējams,tāpēc Kubā sevišķi jāuzmanās. Vakariņojam citā restorānā. Tur visi ēdieni maksā 10 CUC. Izvēle nav liela, ēdiena kvalitāte neatbilst cenai. Ēdiens ilgi jāgaida un tas ir remdens un negaršīgs. Rodas iespaids, ka tas piegādāts no kāda cita restorāna. Laine šovakar mūs ir pametusi vienus. Pēc vakariņām neapmierināti dodamies uz savām Casām, lai no rīta atkal visi kopā dotos uz mūsu iecienīto kafejnīcu. Ir jau 11. decembris un esam nolēmuši izbraukt ar pilsētas tūristu autobusu. Uz bukleta stāvēja cena 7CUC, bet ar pildspalvu pārsvītrota un ar roku uzrakstīts 10 CUC, ko arī dabujam samaksāt. Brauciens ilgst apmēram 1,5 stundu un mums ir iespēja apskatīt Havannas citu daļu. Tālāk no centra mājas ir jaunākas, lielākas un daudz mūsdienīgākas. Daudz dažādu pieminekļu, greznu viesnīcu, jūras krasts un šodien atkal spīd saule. Tas mazliet uzlabo garastāvokli. Pēc brauciena dodamies uz kafejnīcu iedzert kafiju un uzspēlēt domino. Mūsu vakardienas grupai pievienojušies vēl pāris cilvēki, un par cik kubiešu domino spēlē četratā, tad mainamies, no spēles izstājas zaudētājs un viņa vietā spēlē nākamais. Atkal skan dzīvā mūzika, šodien spēlē cita grupa, bet scenārijs iepriekšējais. Es ar vienu čali no mūsu grupas dejojam salsu un tad ejam prom, lai pārģērbtos vakariņām. Pie letes sēdošais vīrietis man parāda īkšķi, saprotu tik to, ka mana deja viņam ir patikusi. Šodien vakariņojam itāļu restorānā. Picas, spageti......un galvenais viss garšīgs, cenas labas un porcijas ļoti lielas. No savas pasūtītās picas vien pusi varu pievarēt, toties atlikušo pusi pārējie apēd pa gabaliņam vien, tā sakot pagaršojot. Ja ir tāda vēlēšanās, tad Kubas restorānos atlikušais ēdiens tiek iepakots līdzņemšanais, un tas nav nekas neparasts. Pēc vakariņām ejam vēl uz viesnīcas “Inglaterra” jumta terasi padejot dzīvās mūzikas pavadībā. Beidzot ieradušies visi mūsu grupas biedri. Šovakar iepazīstamies ar tiem, kurus vēl nepazīstam un redzam pirmo reizi. Satieku trīs čaļus ar kuriem bijām aprīlī Maljorkā. Kopā ar mūsu deju skolotājiem Laini un Leo esam 20. galviņas. Mūsu oficālais ceļojums var sākties. Visi kopā padejojam, saņemam norādījumus nākamajām dienām un ar savu istabiņas biedreni agri dodamies uz savu Casu un vēl ilgi nopļāpājam, jo agrāk neesam redzējušās. 12.decembra rītā brokastojam jau mūsu Casu apvienības ēdamistabā. Esam sadalīti divās maiņās, es pirmajā 8.30, bet mana istabiņas biedrene otrajā maiņā. Un labi ka tā, viņa ir lielāka guļava kā es. Vispirms mums tiek pasniegts augļu šķīvis – ananāsi, arbūzs un mango. Uz galda kafija, tēja, karsts piens, svaigi spiesta sula, medus, banāni un viņu baltmaizītes(vel siltas). Varam pasūtīt olu kulteni parasto, kubiešu vai omleti. Pasūtu parasto olu kulteni un beidzot varu dzert kafiju cik gribu. Jauka atmosfēra un sarunas ar grupas biedriem, garšīgās brokastis uzlabo omu. Žēl, ka otrā maiņa jālaiž brokastot, un mūsu jautrība apraujas. 11.00 sarunājam tikties, lai izbrauktu ar antīkajiem kabrio. Laine visu noorganizējusi. Mana istabiņas biedrene atsakās braukt jo viņas vīrs apslimis, un viņai jādodas uz aptieku pēc zālēm un jāaiznes viņam brokastis. Laicīgi esam norunātajā vietā, bet Kubā nekas nenotiek punktuāli. Plāni var mainīties un mūsu ceļojuma laikā mainās diezgan bieži. Brauciens mums katram izmaksā 15CUC un paredzēts 2. stundas no kurām izsvītrojot apstāšanos, labi ka braucam 30. minūtes. Pirmā apstāšanās vieta, Kubas Nacionālā viesnīca. Izstaigājam greznos viesnīcas vestibilus. Apskatamies slavenību fotogrāfijas, kuri šeit atpūtušies. Iedzeram ko jau kurš un atkal gaidam uz mūsu šoferīšiem. Nākamā apstāšanās brīvības cīnītāju laukumā. Vienīgais sliktums, ka tieši pa šo pašu maršrutu braucām vakar ar autobusu, tikai bez izkāpšanas, kaut arī bija tāda iespēja. Pēc brauciena četri no mūsu grupas dodamies uz banku mainīt naudu. Lai samainītu naudu Bankā vienmēr jāuzrāda derīga pase un dažreiz arī vīza. Vispirms mums izsniedz numuriņus un tad gaidam rindā apmēram 45. minūtes. Ar karti naudu naudu no automāta varētu izņemt ātrāk, bet mums daudziem līdzi tikai skaidra nauda. Tālāk vēlamies iegādāties interneta kartes un beidzot sazināties ar savu ģimeni un draugiem. Interneta kartes var iegādāties viesnīcā, vai par lētākām naudiņām uz ielas. Tā kā policija izdzenājusi visus nelegālos tirgotājus, karti nākas iegādāties, viesnīcā pie administratora.Samaksāju 4,50 CUC. Tagad atliek ievadīt ciparus no kartes manā telefonā, bet diemžēm mans smartfons nedod man tādu iespēju. Izmēģinos šā un tā un nekā. Tiem kam ir iphons tādas problēmas nerodas. Kubā internets ir tikai noteiktās vietās, pie bankām, viesnīcām un parkos. Tur pulcējas lieli cilvēku pūļi. Secinu, ka pēc ceļojuma jāiegādājas jauns telefons. Hahaha!!! Vakariņas arī no šodienas iekļautas ceļojuma cenā, vienīgi par dzērieniem jāmaksā pašiem. Esam atkal citā restorānā un diezgan apmierināti. Pēc vakariņām dodamies dejot uz kādu klubu, kur vietas mums jau rezervētas iepriekš, ieejas maksa 5CUC un cenā iekļauts viens dzēriens pēc izvēles. Spēlē dzīvā mūzika. Zāle pilna, ka nav pat īsti kur apstāties. Deju placis pilns ar dejotājiem. Dejojam arī mēs. Ap pusnakti es un vēl pāris meitenes dodamies uz Casa gulēt. Priekš mums klubs ir par pilns un par smacīgs. Mana istabiņas biedrene vēl paliek dejot, vai pareizāk būtu teikt iedzert, jo dejošana viņai ne visai labi padodas. No rīta esmu agri augšā. Brokastīs nogaršoju kubiešu olu kulteni. Viss svaigs un garšīgs. Šodien, 13.decembrī mums paredzēts doties tālāk uz Cienfuegos. Pēc brokastīm kārtoju koferi. Mana istabiņas biedrene pēdējā brīdī, manis uzmodināta, dodas brokastīs. Izeju vēl mazliet pastaigāties. Laika nav daudz, jo līdz 11.00 mums jāpamet savas istabiņas, citādi būs jāmaksā vēl par vienu dienu. Ar aizdomīgi grabošo liftu braucam lejā. Mūsu autobuss uz Cienfuegos atties no viesnīcas “Inglaterra”. No mūsu Casas apmēram piecu minūšu gājiens,bet mums katram pa diviem koferiem un rokas somiņai. Un ielas grumbuļainas un netīras. Nākas mazliet palīkumot. Gaidot autobusu dažiem izdodas uzķert internetu. Mūsu gaidīšana ievelkas. Paredzētās 12.00 izbraukšanas vietā, mēs ceļā dodamies precīzi ar 45. minūšu nokavēšanos. Esmu ieņēmusi vietu tieši aiz šoferīša. Ērti un laba redzamība. Mūsu priekšā 250 kilometru garais ceļš. Tikko autobuss dodas ceļā, Leo piedāvā visiem rumu. Turklāt ir izvēle starp balto un brūno, viņam līdzi vairākas pudeles. Jautrība sit augstu vilni. Daži pat sāk dejot autobusa ejā. Es aizveru acis un izliekos ka guļu. Alkohola lietošana nav mana stiprā puse. Pēc divu stundu brauciena, apstājamies pie kādas ceļmalas kafejnīcas. Varam ko iedzert un apmeklēt labierīcības. Tās nav diez ko labā stāvoklī, bet šķīvīts dzeramnaudai stāv uz galdiņa blakus ieejas durvīm. Kamēr mēs izlokam kājas, pretī autobusam nosēdies apmēram 5-6 gadus vecs puisēns ar striķī piesietu vistu. Domāju, ka viņš to vēlas mums notirgot. Iedodu viņam pāris cepumus un konfektes, ko atrodu savā somā. Pēc apmēram četru stundu brauciena esam beidzot Cienfuegos, burtiskā tulkojumā simts ugunsgrēku pilsētā. p.s turpinājums sekos!!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais