NOSLĒPUMAINĀS HIMALAJU KARALISTES - BUTĀNA, SIKIMA, DARDŽILINGA. Aldas Dzenes ceļojuma piezīmes. II.

  • 14 min lasīšanai
  • 1 foto
Esam Paro ielejā, apmēram 2200 m v.j.l. Mūs sagaida divi gidi un divi šoferi, jo turpmāk brauksim divos mazos autobusos – pa 11 cilvēku katrā. Mūsu autobusa gidu sauc – Pup, bet šoferi Pemah. Lai arī vārdi liekas tādi jocīgi, paši puiši ir visnotaļ patīkami. Ko tad mums Butānā rādīs? Cik noprotu tie būs cietokšņi, tempļi un stūpas, tātad akcents uz visu vēsturisko un budisma izpausmēm, redzēsim visapkārt esošo gandrīz neskarto dabu un mūs gaida skaistie kalnu skati, ja paveiksies, redzēsim arī sniegotās augstkalnu virsotnes. Braucam augšā pa nogāzi. Lejā paliek lidosta.Te no augšas loti labi var novērtēt, ka skrejceļš ir iespiests starp upi un mājām un ir smieklīgi īss. Mums laimējas noskatīties kā paceļas šobrīd te vienīgā lidmašīna. Liekas jau, ka divām lidmašīnām te nemaz nav kur palikt. Pirmie iespaidi par Paro.Tajā ir viena galvenā iela un no tās atzarojas pāris sānieliņu. Kā jau pilsētā, kura uzņem tūristus, daudz suvenīru veikaliņu. Bet tas tad arī viss. Jāpiekrīt kādam citam ceļotājam - ejot pa Paro pilsētas galveno ielu, šķiet, ka tas ir viena arhitekta darbs. Visas mājas ir apmēram vienā stilā, platām jumtu pārkarēm, rotātas ar dažādiem dekoriem un ornamentiem, arī jaunuzceltās – vai tā būtu dzīvojamā māja vai viesnīca, veikals. Smalki kokgriezumi, krāsaini zīmējumi uz māju sienām.Sienu gleznojumos dominē pūķis – kā nekā esam Pērkona Pūķa zemē,un budisma simboli, t.i. baltais gliemežvāks, lotosa zieds, zelta zivs, zelta rats, lietussargs, bezgalīgais mezgls, uzvaras karogs un dārgumu vāze. Logu rāmji gandrīz visām mājām apdarināti vienā stilā. Māju izskats un detaļas liekas kopētas no senajām celtnēm – tempļiem un džongiem. Pusdienas nelielā restorānā ar skatu uz Paro ielejas galveno objektu – Paro Džong, 17.gs. cietoksni.To skatīsim vēlāk. Restorānā pie sienas Butānas pašreizējā – piektā karaļa portrets. Liekas, ka karaliskās ģimenes bildes mūs pavadīs visur. Nav slikti, ja tautai ir karalis, ko var mīlēt tā pa īstam. Pirmais apskates objekts– sens templis ar sarežģītu, nosaukumu Dungtse Lkakhang, esot celts 659.gadā, saglabājis daudz ko arī no 7.gs. apdares un savos 3 stāvos it kā atainojot elli, zemi un debesis.Ēku zem platās jumta pārkares apjož krāsota sarkana josla ar dažiem dzelteniem ornamentiem. Tas esot svētuma simbols – šī josla apliecina, ka tā ir svēta celtne un svētums izplatās arī uz apkārtni. Sarkanā krāsa ir gandrīz tāda pat kā mūsu karoga krāsa. Varbūt tomēr arī mums vajadzētu ticēt un visiem pieņemt, ka arī mūsu Karogs ir svēts un izplata svētumu. Fotografēt templī iekšā nedrīkst, jeb kā Ivars noformulēja: kamēr apavi kājās, fotogrāfē cik gribi, kā kurpes noautas un staigā basām kājām, fotografēt nedrīkst. Žēl. Iekštelpu sienas kādreiz bijušas klātas ar košiem gleznojumiem, gadsimtu gaitā nokvēpušas ļoti tumšas. Nezinu, vai tumšā eja apkārt galvenajam tornim bija tā elle. No tās nonākam lūgšanu zālē kuras centrā zeltīts skulpturāls tēls Budas pozā, bet nav vis Buda, bet gan pirms 400 gadiem dzīvojušā Šabrungs Ngavang Namgjala– Butānas apvienotāja tēls. Neatceros, vai šajā templī bija arī otrs – Guru Rinpočes tēls, turpmāk redzētajos vairākos tempļos šie divi vīri sēž centrālajā lūgšanu zālē, zeltā mirdzēdami, viens ar amizantām ūsiņām, otrs ar sirmu bārdu. Buda tikai dažviet nosēdināts viņu kompānijā. Klausoties leģendas, kurās vēsturiski personāži pārvēršas par mītiskām brīnumdarītājām būtnēm, jāsāk pierast, ka šie, reāli dzīvojušie vīri tā tiek dievišķoti un pielūgti, pat aizstājot Budu. Bet šim templim ir bijusi vēl kāda svarīga loma butāniešu dzīvē. 16-17g. te izplatījusies gaužām nepatīkama un dikti lipīga slimība – lepra. Tad nu gudrie nolēmuši, ka jāceļ templis vietā, kur kalns atgādina bruņurupuča siluetu – tas sargāšot pret lepru. Uzcēla. Ar to arī lepras saslimšana esot beigusies. Uz tempļa trešo stāvu mūs neviens neaicināja – debesis palika aizslēgtas. Iekārtojamies viesnīcā Olathang, kurā pavadīsim 2 naktis, celta 1974.gadā nacionālā stilā un lepojas ar to, ka saglabāta tieši tāda visus šos 42 gadus. Viesnīca nav nekāds betona bluķis, bet gan parkā plaši izvietotas 4-vietīgas mājiņas un centrālā lielā ēka. Visas būves ir no koka ar rotājumiem, zīmējumiem, smagām dzelzī kaltām durvju slēdzenēm. Mājiņā ir 2 lielas guļamistabas, plašas vannas istabas un foajē-viesistaba visiem četriem iemītniekiem. Diemžēl laiks ir apmācies un drusku līņā, liekas drēgni, ieslēdzam sildītāju.Kaut kur lasīju, ka Butāna ražo tik daudz un tik lētu elektroenerģiju, ka gandrīz vairs neesot māju, kurās ir krāsnis, ir tikai elektriskie sildītāji. Nav laika kavēties, dodamies tālāk – šodien vēl jāapskata *Paro Džong* – varenais Paro ielejas cietoksnis. Pirmsākumos, 15.gs šī cietokšņa vietā esot bijis mazs templis, veltīts Guru Rinpočem,17.gs uzcelts 5-stāvu cietoksnis, 1646.g. to pārveido pēc Tibetas /Potala/ pils parauga, it kā esot bijis viens un tas pats arhitekts. Cietoksnis ir rajona administratīvais un reliģiskais centrs. Uz cietoksni labu gabalu jākāpj kalnā – kā jau pieklājas, cietoksnim jābūt augstu virs apdzīvotās vietas. Vēl augstāk atrodas ēka, bijušais sargtornis, tagad tur iekārtojies Nacionālais muzejs. Cietokšņa lepnās baltās sienas apjož rūpīgi veidotu akmens plākšņu pagalmu, kura centrā atrodas "uce", jeb centrālais tornis. Vēstures gaitā kara un juku laikos veseli ciemati atraduši patvērumu džo. Pa apakšzemes ejām esot piegādāts ūdens un pārtika, bet pa nelielajām lūkām sienās apšaudīti sirojošie iebrucēji. No ārpuses džo bija praktiski neieņemami, taču to vājā vieta atradās iekšpusē – to apgaismoja sviesta lampas, kas bieži vien izraisīja postošus ugunsgrēkus. Šāds ugunsgrēks 1951. gadā iznīcināja Dzukjes džo un lai gan no tā palicis tikai koka un siju skelets, cietoksnis joprojām izskatās lepni un iespaidīgi (no grāmatas “Ziedu lietus”) Paro džong ir gana plašs, te vairākas ļoti skaistas ēkas, klosteris un klostera skola.Greznais templis skatāms tikai staigājot basām kājām, tātad bez fotoaparāta. Redzam arī vairākus mūkus un mūsu gids paskaidro, ka visu mūku tērpi ir no sarkana auduma. Šī tumši sarkanā ir svēta krāsa. Vecākajiem mūkiem vai tādiem, kas izcēlušies, tērpā ir iestrādāti arī dzeltenas krāsas papildinājumi. Katrā džongā esot savs dārgums. Šajā tas ir glezna, kurā attēlots Guru Rinpoče, un kas dīvainā kārtā palikusi neskarta 1905.gada ugunsgrēkā. Lūgšanu zālē grezni ietērpti Budas, Rinpočes un Namgjala tēli. Budas priekšā 7 trauciņi ar ūdeni un no sviesta darinātas tādas kā puķes. Žēl gan, ka nedrīkst fotografēt un arī kartiņas nav nopērkamas. Sāk jau aizmirsties kā kurā templī iekšā izskatījās. Krēslo. Mums ir brīvais laiks Paro pilsētas apskatei. Glītas bodītes ar diezgan interesantiem suvenīriem. Īsts Butānas ražojums ir citronzāles eļļa. To arī jāpērk. Atgriežamies viesnīcā. Mūs sagaida ar siltu tēju.Patīkami. Vakariņas lielajā zālē. Blakus pie liela galda pulcējas kāda cita grupa no Eiropas. Rīt lielā diena – kāpsim kalnā uz "Taktshang", jeb *Tīģera migas klosteri*.Tīģera miga atrodas uz klints 3200 m.v.j.l. Ar kopējo pacēlumu no kāpiena sākuma – 900m, bet kopējais ceļš, kas jāveic, lai tiktu klāt ir 3,5 km. Jāapdomā kā ģērbties, kā būs, ja līs lietus. Tāds nemierīgs prāts un miegs arī – caurs. Rīts pienāk apmācies. Naktī ir lijis, zāle un celiņi slapji, bet pašreiz nelīst. Pamazām mākoņi sāk dalīties. Būs labi! 25 min ar autobusu līdz sākuma punktam. Tad ņemu tikai pašu nepieciešamāko, tajā skaitā, klausot padomus, arī silto jaku. Šoferi ir sarūpējuši nūjas un nu varam sākt savu ceļu augšup. Pēc maza gabaliņa – zirgu noma. Iespējams pusi kāpiena veikt zirga mugurā. Zirdziņi tādi paši kā Pakistānā – mazi, bet šeit visiem normāli segli. Nē, šo jau esmu izbaudījusi rāpšos pati saviem spēkiem. Sākumā taka kopīga gan cilvēkiem, gan zirgiem. Izdangāta, dubļaina, akmeņi, saknes, zirgu mēsli. Jāiet ļoti uzmanīgi lai nepaslīdētu vai nepakluptu. Turklāt jālaiž garām zirgi, kas nes dažādu rasu tūristus. Skatos tikai zem kājām. Eju lēni un esmu palikusi beidzamajā galā kur visus atpalicējus savāc un uzrauga otrs gids. Bet drīz gidam rodas citi aprūpējamie un nu es kašājos pati savā nodabā. Esmu izgājusi cauri meža zonai, taka kļūst sausāka. Nogriežos no zirgu ceļa un turpinu kāpt pa stāvāku, bet sausāku un gludāku taku. Nav jau nemaz tik grūti! Nu jau spēju arī paskatīties visapkārt. Noķeru mirkli, kad mākoņi pašķīrušies un es ieraugu to patiešām pie klints sienas pielipināto klosteri un templi. Līdz tam gan vēl garš ceļš priekšā. Mākoņi gandrīz izklīduši un saule sāk sildīt. Mugura metas slapja. Labi, ka gids piedāvājas nest manu silto jaku. Apmēram pēc 1½ stundu kāpšanas esmu sasniegusi pusceļu – skatu laukumu, no kurienes labi redzama tā Tīģera miga. Te visus cienā ar karstu tēju un cepumiem. Var atpūsties, priecāties par skatiem gan uz augšu, gan leju. Var fotografēt un fotografēties cik tik tīk. Laiks ir ļoti uzlabojies, saule spīd, visi mākoņi pamazām izklīst un Tīģera miga redzama visā krāšņumā. Lieli krāsaini putni, Ivars saka zīdastes, astes tiešām ļoti garas, vēro cilvēkus. Liekas, ka atstātie cepumu gabaliņi viņus vairs neinteresē. Te ir arī dažas mazs bodītes. Nopērku grāmatu par Taktshangu ar klostera iekšskatiem, jo tur augšā, protams, fotografēt nedrīkst. Līdz migai vēl pusceļš. Mēs sākām kāpt no 2300 m augstuma, tējas dzeršana notiek 3000 m augstumā. Tiem, kas turpinās ceļu jāuzkāpj līdz 3500 m, tad jānokāpj lejā līdz 3000 m, t.i. līdz ūdenskritumam, un atkal augšup pa stāvu taku vai kāpnēm līdz 3200 m augstumam. Tātad augstuma starpība ir 900 m. Es kritiski pavērtēju savus spēkus, vājo tieksmi pēc adrenalīna un ambīciju trūkumu. Uzkāpšana apliecinātu: es to izdarīju, es tur biju!!! Atceros, ka E.Pūlmanis rakstīja: “Ceļā daudz vecu ļaužu, apbrīnoju viņu spēju uzkāpt tik stāvus un augstu” un to, ko viņam stāstījis gids:…“74 gadus veca tūriste, kas sāka kāpienu tāpat kā mēs 8 no rīta. Uzkāpa! un arī lejā nokāpa, bet laukā jau bija melna nakts, tomēr tantuks to paveica un neapstājās, pa solītim vien visas dienas garumā veica ceļu augšup un lejup no klostera”. Bet mums nav atvēlēta visa diena līdz melnai naktij. Nolemju augstāk nekāpt un kopā ar vēl 7 grupas biedriem pamazām sāku griezties atpakaļ. Mani pārsteidz, ka kāpējiem ir piebiedrojušās divas mūsu ceļa biedrenes, ļoti cienījamos gados, kuras visu ceļu žēlojās par sāpošām kājām, mugurām, sliktu augstuma panesamību un sazin vēl ko. Vienai celis “lecot ārā” ejot lejā pa kāpnēm un slikta dūša jau virs 2000 m augstuma. Tagad viņas dodas kopā ar jaunām sportiskām sievietēm iekarot virsotnes! Apbrīnojami!Lai veicas! Vai manī iedegas tāda maza skaudībiņa? Pavisam netālu paliela nojume ar lielām lūgšanu dzirnaviņām. Lūgšanu dzirnaviņām griežoties, budistu lūgšanas aiziet izplatījumā. Viens apgrieziens var palaist vairāk nekā simts tūkstošus lūgšanu.Racionāli! Palēnam ripinos lejā. Nu var no sirds izpriecāties par skaistajiem skatiem visapkārt. Klosteri tagad var redzēt no daudzām vietām. Foto atmiņas karte pildās ar kadriem. Tie gan daudz cits no cita neatšķiras, bet dikti gribas iemūžināt vēl un vēl. Mājās nāksies daudz šķirot un izmest liekos. Pa ceļam daudzās vietās izkārti krāsaini karodziņi.*Lūgšanu karodziņu tradīcija* aizsākās Tibetā. Sen. Arī mūsdienās lūgšanas tiek uzrakstītas uz daudzkrāsainiem karogiem, kurusizkarina, lai piesauktu veiksmi, laimi, garu mūžu vai lai palīdzētu aizvadīt miruša cilvēka dvēseli. Piecas krāsas simbolizē stihijas: zilā- debesis, baltā- gaisu, sarkanā- uguni, zaļā- ūdeni, dzeltenā- zemi. Līdzko karodziņi izkarināti, tā lūgšanas iedarbina vējš un lūgšanas lido debesīs. Butānieši savus karodziņus uztver ļoti nopietni, katra diena nemaz nav labvēlīga, lai tos izliktu. Karodziņi svētī cilvēku, kurš tosizkarinājis, cilvēku, kuram tie domāti un cilvēku, kurš tos redz pašlaik. Uz zirgu ceļa satieku gan augšā nākošus ar tūristiem mugurā, gan lejup ejošus zirgus, citi saka mūļus. Jāuzmanās, jādod ceļš. Nāk daži mazie zirdziņi ar liela auguma eiropiešiem. Viens no vīriem izdveš apmēram tā – man nav ne jausmas kur tas zirgs mani nes un kāpēc! Ja vien viņš spētu atrauties un paskatīties uz augšu…. Arī pārējie “jātnieki” neizskatās jājiena iedvesmoti. Dažs krampjaini turas pie pavadas, cits galīgi sasvēries, cits bailēs sastindzis. Bija jau arī veiksmīgāki džigiti. Jā, te saimnieki savus lopiņu pie pavadas netur – tie ceļu meklē paši. Lejāk, kur sākas mežs, akmeņainā taka vēl arvien ir slapja, slidena, zirgu izmīcīta, dubļi sajaukušies ar mēsliem. Jāuzmanās vēl vairāk kā augšā kāpjot.Pie strauta, kas brāžas no kalna, uzceltas vairākas tādas kā kantainas stūpas. Ieskatos –tām cauri tek strauts un katrā ir iebūvēti lieli lūgšanu cilindri, kurus griež ūdens straume. Ģeniāli – nav pašiem pat savas lūgšanas uz debesīm jāraida, to izdara ūdens spēks. Šādas stūpas redzēju vēl vairākās vietās kalnos pie strautiem. Drīz pēc 12 -iem mēs, astoņi, esam lejā, pļaviņā, kur mums solīts pikniks ar pusdienām plkst 13-os. Bija plānots iekļauties 5 stundās. Ap to laiku lejā nonāk jaunākās klostera apmeklētājas, bet 5 cilvēku kompānija kā nav tā nav. Gaidām mēs, gaida vietējie, kas atnesuši mums pusdienas lielos termosos. Sēžu uz akmens un skatos kā vīri ar primitīviem rīkiem labo zirgam pakavu. No kalna skan mūku dziedāšana. Droši vien tur klosterī skan ''Om Mani Padme Hum'' – “O, pērle lotosa ziedā”. Budistiem un hinduistiem lotoss ir svēts un simbolisks zieds. Lotosa ziedlapas sārtā krāsā, kuras peld un zied virs netīra ūdens, ir metafora, kas apzīmē cilvēka dvēseles spēju uzplaukt pāri pasaulīgajai nezināšanai un piesaistei. Šī mantra cēlusies Indijā un, redzēta vai izrunāta, tā piesauc Līdzjūtības Budu. Vīri ar zirgiem aiziet. Pēc 2 stundu garlaicīgas gaidīšanas ierodas gaidītie 5 kalnā kāpēji ar saukli, ka te bija vajadzīgas trekinga nūjas un kāpēc gan Impro par to nav brīdinājis. Nu re, cik jauki, nūjas vainīgas. Laikam jau gidi nespēja novērtēt mūsu grupas spējas un noteica pārāk īsu laiku šim kāpienam.Paēdam padzisušās, tomēr garšīgās pusdienas un braucam tālāk. Lūk ko uzzināju kas tur augšā, tajā Tīģera migā bija apskatāms: senais klosteris nodedzis 1998.gadā, pēc ugunsgrēka atjaunots tieši tāds kā bija. Šobrīd pie klints sienas ir pielipinātas vairāk kā ducis svētnīcu, tempļu un pajumšu nelielām mūku grupām. Pārējie mūki dzīvo blakus nošķirtībā, daži ieslīgstot meditācijā.Tempļi ir saspiedušies cieši kopā. Iekštelpu sienas sedz gleznojumi, kas attēlo guru un dievus. Kūp vīraka dūmi. Starp apzeltītām statujām un altāriem augtu sakrauti ziedojumi puķu un augļu veidā, aug arī ziedotās naudas kaudzes. Te ir Rinpoče, Ilgmūžības dievs un Turības dievs. Dievlūdzēji caur režģi skatās svētajā alā kurā dzīvoja un meditēja Guru Rinpoče. Citā vietā izlasīju, ka pirmajā klosterī sienu gleznojumos esot attēloti visi ievērojamākie cilvēki un svētie, kas te bijuši jau no 11.gs. Nākamajā svētnīcā sienas gleznojumā attēlots Rinpoče un viņa 8 izpausmes, tad meditāciju ala, ko atver tikai reizi gadā, svētkos, ko pavasarī rīko par godu Rinpočem, Rinpočes zeltīta statuja, kas tikusi izgatavota Punakas džongā un pirms tās pārnešanas statuja esot teikusi – neuztraucaties, - kāds nāks un nesīs mani uz Taktshangu. Statuja brīnumainā kārtā tika transportēta un no tā laika šī vieta ir pazīstama kā templis, kurā ir guru statuja kas runāja par sevi. Kāda svētnīca veltīta ilgmūžības Budam uz sienas ir tūkstotis mazu Budas attēlu. Strautu, kas veido ūdenskritumu pie tempļa sauc par Sudraba strautu, tas ir svēts un droši vien tas ir tas pats, uz kura lejtecē uzbūvētas tās stūpas ar lūgšanu cilindriem. Tātad tās svētās lūgšanas griež svēts ūdens. Braucam skatīt vienu no vecākajiem - 659.gadā celto ''KyichuLhakhang'' templi. Gids stāsta par to kā šajā apvidū radās tempļi. Senos laikos kāda sieviete, ļauns dēmons pārņēmusi savā varā vai visus Himalajus. Dēmonu vajadzēja kaut kā savaldīt. Labākais veids ir cīnīties pret dēmonu ir ticība. Tā nu karalis sapratis, ka ticības stiprināšanai jābūvē tempļi, turklāt daudz un ātri, vienā dienā. Un karalim izdevās – vienā dienā tika uzbūvēti 108 tempļi pa visu valsti. Kā tas iespējams? Karalis bija /apgaismots/ un tāpēc spēja pārvērsties par 5000 galdniekiem. Celtniecība varēja sākties. Dēmons tika padzīts. Neticat ka vienā dienā varēja uzbūvēt tik daudzus tempļus? Budismā viena diena var būt kā vesels mūžs. Gids stāsta amerikāņu tūristam – jūs neticat, ka tas iespējams vienā dienā? Bet milzums daudz cilvēku Butānā netic, ka amerikāņi aizlidoja un izkāpa uz Mēness. Tas viss ir ticības jautājums. Templis nav postīts. Tā pagalmā aug milzīgs koks, varētu būt no tempļa pirmsākumiem. Ir redzams, ka tempļa sienu koka detaļas ir vecas, saplaisājušas, bet vai tik vecas? Tempļa lūgšanu zālē interesants liekas Līdzjūtības dievs – sienas gleznojumā Budam ir 1000 rokas un acis. Te ir jau pazīstamo – Rinpočes un Šabdzu zeltītas statujas. Viņiem priekšā rituāla kūkas, kuras no sviesta veidojot mūki gatavojoties pudžai. Vienkāršā valodā runājot ''pudža ir īpašs reliģisks rituāls'', kura laikā tās dalībnieki var vienlaikus gan enerģētiski attīrīties, gan saņemt aizsardzību un svētību saviem pasākumiem un darbiem. Vakarā mums tikšanās Ineses apartamentos ar gidiem un šoferiem. Nogaršojam vietējo vīnu un saldumus ko Inese sagādājusi. Izprašņājam gidus par šo un to. Viņi patiesi mīl savus karaļus. Visvairāk runāja par ceturto karali, kas ļoti daudz ko uzsācis tautas izglītošanai, ieviesta neformālā izglītība vecāka gada gājuma cilvēkiem, amatu apmācība. Ceturtais karalis sāka valdīt 1972.gadā. Tātad tieši viņa laikā Butāna no noslēgtas atpalikušas feodālas valsts sāka izaugsmi par visnotaļ mūsdienīgu, attīstītu valsti. 2003.gadā, kad bija sadursme ar indiešu militāru grupējumu, karalis pats esot nostājies armijas priekšgalā un iebrucēji izdzīti. Karaļiem ļauts valdīt līdz 65 gadu vecumam, bet šis, ceturtais karalis 51 gada vecumā 2006.gadā atteicās no troņa par labu savam dēlam, kam tad bija 26 gadi. Šim ceturtajam karalim bija 4 sievas un 10 bērnu. Kāpēc četras? Te nav izplatīta daudzsievība. Izrādās astrologi ir paredzējuši, ka viņš būs veiksmīgs, sevišķi ar ceturto sievu. Ko darīt? Tā nu viņš apprecējis četras māsas un tiešām ceturtā sieva bijusi vis gudrākā, aktīvākā, un tautā mīlēta un cienīta un tāda ir joprojām. Interesants bija stāsts kā jaunais karalis atrada sev sievu. Vēl būdams troņmantnieks 21 gada vecumā kopā ar tēvu karali viņi apbraukājuši vairākas skolas valstī. Un vienā no tām jaunais princis ieraudzījis apmēram 10 gadus vecu meiteni, kas viņam ļoti iepatikusies, un teicis – kad Tu izaugsi,es Tevi apprecēšu, Tu būsi karaliene. Aizbraucis un aizmirsis. Ap to laiku, kad viņš tika kronēts, viņam esot bijusi draudzene no augstdzimušas ģimenes un visi domājuši, ka tā būs nākamā karaliene. Bet jaunais karalis nesteidzās. Beidzot, kad viņam jau palika 30 gadi, astrologi un citi gudrie sāka aktīvi pieprasīt lai viņš precas. Un tad kā pasakā viņš atcerējās to meiteni. Nevajagot viņam augstas kārtas aprēķinātāju, bet gan vienkāršu, mīlēt spējīgu meiteni. Šī meitene Pema, pilota meita, pa šo laiku bija paspējusi pabeigt mācības Butānā un arī studijas Anglijā. Karalis viņu sameklēja, apprecēja un dzīvo laimīgi. Nu jau ir arī troņmantnieks. Jaunais karalis turpinot tēva iesāktās reformas, daudz braukājot pa valsti, runājot ar tautu interesējoties arī par mazām lietām un tiek dēvēts par tautas karali. Nu kā lai nemīl tādus karaļus!! Katru gadu 11.novembrī tiek godināts karaļpāris. Aicināti un nāk visi. Karalis nedzīvo lielā pilī, bet gan nelielā villā netālu no valsts parlamenta. Ir nolemts, ka Butānā visiem gadi mainās 1.janvārī. Nav katram sava dzimšanas diena. Mūsu gids saka – mani vecāki bija neizglītoti, viņi nezināja pateikt kādā datumā es esmu piedzimis. Un tā droši vien daudziem. Tad nu nolemts, ka visiem dzimšanas diena ir katra gada 1.janvāris. Labi un lēti! Savu lomu te droši vien ir nospēlējis ļoti īpatnējais, svārstīgais Butānas kalendārs, kas radies, iespaidojoties no Tibetas kalendāra, kurā tiek savienoti pieci elementi un divpadsmit dzīvnieki, lai dotu nosaukumu katram gadam, veidojot sešdesmit gadu ciklu, un tam piemīt, lūk, kāda īpatnība – kalendārs ik gadu var mainīties, vadoties pēc astrologu ieteikumiem. Var tikt pievienotas, atņemtas vai atkārtotas dienas un mēneši, ņemot vērā to vērtību vai trūkumu. Nu kā tur lai tiek skaidrībā, kad bērniņš ir dzimis? Mūsu gids Pop pēc mūsu lūguma stāsta un arī parāda savu apģērbu – tautas tērpu ''gho''. Kad viņš noņem jostu, izrādās, ka tērps ir liels plats un līdz zemei garš tāds kā liels halāts ar asimetrisku aizdari un baltu oderi. Šī odere parādās, kad atloka piedurknes. Iznāk pati balti atloki, par kuru praktiskumu es jau brīnījos pašā sākumā. Baltā krāsa simbolizējot sirds šķīstību, butānieša labo prātu. Kad stingri ap gurniem apsien jostu, var visu lieko garumu savilkt uz augšu un virs jostasvietas veidojas tukša vieta vai liela kabata. Lieko platumu ap gurniem saglauž uz mugurpusi un tur izveido divas ļoti glītas ieloces. Kājās melnas pusgarās zeķes. Pie tautastērpa pieder arī tautiskie zābaki, tikai tos gan ikdienā nenēsā. Nofotografēju kādā veikalā. Svētkos redzēju dejotājiem un arī publikā – pusgari zābaki, skaisti,smalki izšūti vai izausti zābaku stulmi, ļoti košās krāsās. Kādās bildēs arī karalis bija tādos zābaciņos, bet ne visās. Nacionālos tērpus puiši valkā kā vasarā tā ziemā. Aukstā laikā apakšā paģērbjot kaut ko siltu, vasarā no dabīga materiāla gatavotais tērps nesviedrē. Vienmēr labi! Apmeklējot svētas vietas, tempļus, klosterus, arī svētku laikā vīrieši virs sava tērpa pārmet pār plecu platu baltu šalli. Vēl mēs piedabūjām mūsu butāniešus nodziedāt viņu himnu. Sākumā viņi negribēja, vēlāk es sapratu kāpēc – himnas melodija man likās ļoti sarežģīta, grūti izpildāma. Padziedājām arī mēs. Iznāca jauks, sirsnīgs vakars.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais