Sāremā sala, Jauno gadu sagaidot :)

02.01.2017
8 min lasīšanai

Mūsu maršruts: Rīga – Ainaži – Virtsu – Kuivastu prāmis uz Muhu salu –– pāri dambim uz Saaremaa - Kaali krāteris – Kuressaares pilsēta – Panga stāvkrasts – Angla dzirnavas – Virtsu – Kuivastu – Ainaži – Rīga. Ļoti mīļi radinieki uzaicināja Jaunā gada sagaidīšanas braucienā uz Igaunijas lielāko salu - Sāremā, un šeit īsumā aprakstīšu lieliskos iespaidus, ko guvām. „Sāre” igauniski nozīmē „sala” un „maa”- "zeme". Igaunīšiem salu daudz, un par tām rūpējas, lepojas un aizsargā no kontinentālās kņadas, piemēram, ar nolūku nevēlas būvēt tiltu uz mazāku salu, lai saglabātu mieru un klusumu. Braucām ar kompāniju „RSP travel”( Road Sunny Planet Travel - apmēram tulkojumā „Ceļojumi pa saulaino planētu”). Saulīte gan mūs šai ziemā nav lutinājusi – pēdējos divos mēnešos Alūksnē bijušas DIVAS saulainas stundas, bet ceļojums pagāja jaukā un saulainā noskaņojumā. Sākam braucienu no Zinātņu akadēmijas laukuma, un līdz Ainažu robežpunktam ērtajā autobusā pavadījām apmēram divas stundas. Gides balss bija patīkami rāma, skaidra un dikcija laba, informāciju uztvert bija ļoti viegli. Viņa runāja latviski, bet nepieciešamības gadījumā individuālas lietas paskaidroja arī krieviski. Jau krietnu brītiņu iepriekš bijām informēti par nākamo objektu un loģistikas jautājumiem, viss bija saskaņots un izskaidrots. Vienīgais, kā nebija, bija zupa otrajā dienā Anglas dzirnavās, bet tā neesot bijusi īpaši pieteikta. Laikam viņiem svētkos negribējās lielo katlu vārīt Par Anglas dzirnavām pastāstīšu vēlāk. Pa Via Baltica braukšana bija gluda un ātra, māju pudurīši pavīdēja un pazuda; pēc Rīgas spožuma un Baltezera villām kontrasts ar vietām pussagruvušajām mājām un šķūnīšiem bija pamatīgs. Tomēr man patīk kādas latviešu arhitektes teiktais, ka vecās mājas pat aiziet bojā skaisti, pamazām iegrimstot zemē, apsūnojot un kļūstot par dabas daļu, ko nevar teikt par modernajiem cementa veidojumiem, ja vien netiek demontēti. Iebraucot Ainažos, kur nekad nebiju bijusi. Skaista, sakopta pilsēta, kioskos pārdeva dažādus konservus – vietējo produkciju, kā nekā jūras krasts tepat deguna galā. Ainažu jūrskola komentārus neprasa, kad uzņēmīgais Krišjānis Valdemārs uzrakstīja „projektu” un atvēra Latvijā pirmo jūrskolu vienkāršajiem ļaudīm, kas bija bezmaksas un darbojās līdz Pirmajam pasaules karam. Malacis! Robežpunktā izkāpām izlocīt kājas, izskraidīt tualeti un igauņu veikaliņā pēc vajadzības iegādāties kaut ko iedzeramu un ieēdamu. Bija gan lietuviešu, gan baltkrievu, gan latviešu autobusi; robežsargus neredzēja ne turp, ne atpakaļ braucot, tā ka līdz paņemtās pases šoreiz nevajadzēja. No sniega ne miņas, bet tā nu jau pierasta lieta šai laikā. Skujkoku zaļums patīkami atsvaidzināja pelēko un brūno ainavu, un mājiņas igauņu pusē šķita baltākas un sakoptākas, bet tas varētu būt „zaļākas zāles”sindroms Apartu vai ar ziemājiem apsētu lauku gan bija vairāk, sakiet, ko gribat. Man ļoti patīk vērot vietējo arhitektūru, dažādu valstu īpatnības, piemēram, Igaunijā daudzviet parādās sarkani – baltās mājiņas, kas ir tipiskas Zviedrijai un Norvēģijai. Skandināvu izcelsme kā nekā, bet ir arī daudz balto ķieģeļu un gaiši krāsota koka apdares māju, ļoti daudzām logos trīsstūra Ziemassvētku elektrisko gaismiņu, tāpat kā pie mums. Trīsstūris ir Dieva zīme un daļa no skujiņas – Laimas zīmes, tā kā var arī atrast saikni ar tautas rakstiem šai svētku ornamentā. Pēc neilga laika nonācām līdz prāmim, kur autobuss līgani iebrauca kuģa „vēderā” un mēs devāmies uz pasažieru klāju, lai no augšas noskatītos, kā aiz muguras paliek piekraste ar vēja ģeneratoru stabiem ar garajiem spārniem un, kaiju pavadīti, nokuģojām astoņas jūras jūdzes (1,852 km, viena jūras jūdze atbilstot vienai loka minūtei pa meridiānu). Šis prāmis visdrīzāk nāca no Kipras, jo uz glābšanas riņķa bija uzraksts „Limassol” un visi citi uzraksti bija grieķu un angļu valodā. Pēc apmēram pusstundas sēdāmies autobusā un no kuģa izbraucām uz Muhu (tulkojumā-sūnu) salas. Redzējām skaistas, mazas mājiņas, arī ar sūnu jumtiem, balto Sv. Katrīnas baznīcu, kas celta 14.gs uz svētvietas (šī prakse ievērota arī Latvijā un citviet pasaulē, kad svētvietas enerģija nav vairs pieejama visiem, bet gan tikai baznīcā gājējiem, un arī tad visbiežāk atrodas pie altāra). No Muhu salas pa dambi pārbraucām uz Sāremā salu. Šis dambis būvēts vairākas ziemas, kad ledus sasalis un zemniekiem bijis iespējams uzvest kravas ar akmeņiem. Tolaik par dambja šķērsošanu bijis arī jāmaksā. Gar krastiem mirgrējošo ūdensputnu paradīze, jo ūdens sekls un visapkārt plašas niedru audzes. Ūdenslīmenis vienā dambja pusē bija redzami zemāks nekā otrā, lai kāds gudrāks izskaidro, kāpēc tā. Daba – pārsvarā skujukoki, īpaši kadiķi, jo salas pamatklintājs ir no dolomīta, kas ir kaļķains un kadiķim dikti patīk. Ledājs kā nāca, tā aizstūma lielāko daļu „labuma” - smiltis, granti, auglīgo augsni Polijas, Lietuvas un Latvijas virzienā, igaunīšu salās atstājot gandrīz pliku klinti. Jo tuvāk krastam braucām, jo akmeņaināki lauki un meži; akmeņi daudzviet ceļmalās sakrauti glītos valnīšos. Apsūnojuši un zemē pusiegrimuši, tie liecināja par cilvēku senseno darba tikumu. Salīdzinoši mēs varam būt tik laimīgi par auglīgo Latvijas zemi! Vēl par kadiķiem runājot, viņi no šī auga taisa vai itin visu - galda piederumus, aproces, kūpina sieru, taisa sīrupus, ziedes, garšvielas... Pēc stundas nonācām apdzīvotā vietā Kaali, kur atrodas mistiskais Kaali meteorīta krāteris. Pirms 4000 gadiem apmēram 10 m liels dzelzs gabals, kas svēra no 20 līdz 80 tonnām, izvēlējās Igauniju kā nokrišanas punktu un izdoba krietnu dziļu robu pamatklintājā. Smalkie dolomīta putekļi aizsedza dienas gaismu, kas rosināja vietējos iedzīvotājus domāt, ka saulīte ir nokritusi no debesīm. Igauņiem ir iemesls domāt, ka meteorīti viņus ir īpaši iecienījuši – no 188 zināmajām vietām, kur pasaulē ietriekušies meteorīti, viņu zemē to ir veselas astoņas, lai gan Igaunija aizņem tikai 0.014% no Zemes teritorijas. Sajūta bija līdzīga kā pie Velnezera Latgalē, lai gan Velnezera pamatā bija zilais māls, kas ūdeni vērsa zilganu, bet šeit tas šķita melns, visdrīzāk dūņu dēļ. Šeit esot tradīcija laulātajiem vai vienkārši pāriem apiet trīs reizes apkārt ezeram, tādejādi nodrošinot auglību un labklājību. Būtu jāuztaisa mūsu autobusa aptauja pēc pāris mēnešiem Vasarās te notiekot klasiskās mūzikas koncerti uz speciālas platformas, jo akustika te varētu būt ļoti laba. Vēl apskatījām suvenīrus un muzeju ar skaisto ekspozīciju par ģeoloģiskajiem procesiem, un sēdāmies atkal autobusā; nākamais ceļamērķis – Kuuresaare (dzērves zeme). Ļoti, ļoti skaists pilsētas centrs, ar mīlestību atjaunotas vecās ēkas tradicionālā stilā (pat notekcaurulēm metāla sirsniņas virsū!), veikaliņu un kafejnīcu noformējums neatpaliek no labākajām Eiropas vecpilsētām un iepirkšanās kvartāliem. Interesanti, kā šeit izskatītos tūrisma sezonā – domāju, ka viss čumētu un mudžētu! Jau caur kokiem nozibēja bīskapa pils, kas man vairāk izskatījās pēc pamatīga cietokšņa, un bijām klāt pie savas viesnīcas – Saremaa Spa Hotel Meri vai Saremaa Spa Hotel Ruutli, kas atradās viens otram iepretī. Valdīja ieturēti toņi, pulēta dolomīta un metāla apdare, mūsu numuriņi bija ērti, plaši un patīkami iekārtoti. Ruutli bija gan baseins ar visu nobraucamo trubu, gan džakuzi, gan sauna, kas 31. janvāra vakarā bija atvērti pat līdz desmitiem! Pie viesnīcas bija humorpilna statuja vietējiem leģendu milžiem Tillam un Piritai, pie kuriem viesiem esot obligāti jānofotografējas. Notika iekārtošanās numuriņos, un jau drīz, ārā satumstot, sākās Jaunā gada sagaidīšana ar ēdieniem, dzērieniem, loteriju, spēlēm un citiem priekiem. Lietus neapturēja salūta skatīšanos pusnaktī, un svinēšana turpinājās. Nākamajā rītā bija brokastis gaišā un plašā ēdnīcā ar burvīgu skatu uz jūras līci un ostu. Tas bija kārtīgs zviedru galds ar sēņu salātiem, šprotēm, kotletēm, omleti, asinsdesām, bekonu, siļķēm, vārītām olām, makaronu salātiem, pankūkām, ne tikai pierastajiem kruasāniem, augļiem un musli, kas, protams, arī bija piedāvājumā. Ārzemnieks, šādu brokastu galdu redzējis, iespējams, domātu, ka nokļuvis paradīzē! Kad bijām kārtīgi pabrokastojuši, līdz prombraukšanai vēl bija pāris stundas, tāpēc devāmies apskatīt Bīskapa pili, kas esot vienīgais šāds saglabājies viduslaiku cietoksnis Baltijā. Visapkārt aizsarggrāvji, pamatīgi mūri, viss skaisti sakopts un atjaunots. Es neapskaužu tos cilvēkus, kam toreiz bija jādzīvo šajos drūmajos mūros, ūdens pilēm krītot no drēgnajiem mūriem.. Dzelzs restotie vārti vien svēra kādu tonnu, un Ziemassvētku lampiņas nemaz nepadarīja tos mazāk draudīgus Tad pienāca laiks atvadīties no jaukās viesnīcas un doties apmēram pusstundas braucienā uz salas ziemeļiem, kur nonācām pie Pangas stāvkrasta. Kadiķīšu klājiens gar ceļmalām, lielākie izplētušies klajumos, daudziem zaros zilas un zaļas odziņas (ēdamas un sulīgas ir pagājušā gada ogas tumši zilā krāsā, jo trīsgadīgās kļūst cietas, mazas un sausas, bet šī gada – vēl nav gatavas). Pašlaik jūru aiz stāvkrasta klāja Lielais Pelēkais – migla, kā to bija nodēvējis igauņu rakstnieks Juhans Smūls. 21 metru augsta dolomīta klints – tas ir skats, ko vislabāk izbaudīt no apakšas,kur varot nolaisties pa virvi. Vēl interesanta bija grupa ar izlocītām priedēm, kas acīmredzot bija ietekmējušās no zemes radītā starojuma, jo pārējās turpat netālu bija taisnas. Man kā šūpošanās maniakam patika arī zemās, bet platās šūpoles pa igauņu modei, kur turēties var no visām četrām pusēm, līdz ar to šūpoties tiek vairāk cilvēku. Kad bija savākti kadiķu zariņi, lai vestu mājās un kūpinātu laukā nelabo no kurienes vien nevajag, lielais Pelēkais bija atkāpies un pavērās burvīgs skats uz jūras plašumu. Gide stāstīja, ka skaidrās dienās ūdens pie klints esot gandrīz tirkīzzilā krāsā, jo atsedzas gaišais dolomīta pamatklintājs. Tad atkal ceļš caur mežaino ainavu, akmeņu krāvumiem, mājiņām ar skaisti krāsotiem sāniem, garām pazibēja zebras krāsās izkrāsots koks, kas esot vietējā zoodārza saimnieces dāvana vīram. Vīrs esot viņai dāvinājis dažādus dzīvniekus, kā lamas, strausus u.c., un radies zoodārzs. Iepriekšējā dienā redzēju rozā koku, nu riktīgi rozā! Nezinu, kas tā bija par dāvanu Pabraucām garām vēl vienai Sv. Katrīnas baznīcai, šoreiz Karjas ciematiņā. Šī arī celta ap 13. gs, kad vācieši sāka iekarot līvu zemes. Šai baznīcā esot neaprakstāmi skaista akustika (sienās esot iemūrēti māla podi), un uz griestiem virs altāra, kur esot vissvētākā vieta, redzami pagāniska stila simboli. Skaista gleznojuma bildīte atrodama šeit, kas gan nebija mūsu brauciens - http://www.iauto.lv/dazadi/celojumi/12514-celojums-nesanaca-italija-braucam-uz-sarema-3-diena-foto Šie simboli esot paredzēti Nelabā aizbaidīšanai; piemēram, krusts ar labirintu, lai šis apmaldās, piecstaru zvaigzne, ko esot jāuzvelk ar vienu vilcienu, un zīme, kas esot populāra Somijā – stilizēts cilvēks ar pliku dibenu, kas skatās sev caur kājstarpi. No šāda skata Velns nobīstoties un metoties, kur acis rāda. Interesanta bija arī zīme, kas izskatās pēc trijkāja ar vienu nolauztu kāju (pagātne, tagadne un nākotne saules ritējumā) – iespējams, ka ar trūkstošo kāju senie cilvēki attēloja Kāli katastrofu, kad saulīte it kā pazudusi. Pēc neliela laiciņa nonācām Anglas dzirnavās. Mēs bijām jau trešais lielais tūristu autobuss rīta cēlienā, un ne par velti. Muzeja ēka bija kā piemineklis vietējam dolomītam, kas pulēts vairāk atgādināja marmoru. Trepes, kolonnas, durvju rāmji, gleznas, pat izlietne no dolomīta! Izskatījās kā pilī! Muzeja eksponāti skaisti pa nišām izvietoti, tāpat dažādi lauksaimniecības aparāti un ierīces daudzajās plašajās telpās un āra ekspozīcijās, un tas viss arī darbojoties! Rati, ragavas, mēslu rati, kuļamie, veļamie, arkli, pat traktoriņš ar koka dēli aizmugurē un dzelzs riteņiem... Ļoti patika vietējais žogu stils, kas turējās kopā it kā bez naglām (labi, vienu skrūvi pamanīju . Daudz suvenīru, īpaši dažāda izmēra piestiņas no dolomīta. Nopirku vietējo maizīti ciemakukulim, kas esot cepta pēc veco laiku metodēm. Garda! Dzirnavu ēkas man atgādināja mājiņas uz vistas kājas, tās vistas gan tādas paprāvas. Kādreiz gandrīz pie katras mājas esot bijusi pa vējdzirnavai (tas vārds neizklausās īsti pareizi vienskaitlī . Runājot par dzirnavām, pat uz Vaidavas upes Alūksnes novadā vai ik pa pāris kilometriem esot bijušas dzirnavas miltu malšanai. Paši audzēja labību, paši samala, paši izcepa maizīti... Ko mēs tagad bez kombainiem, lielveikaliem un elektrības iesāktu? Izrādās, ka gan Pangas stāvkrastu tūristiem draudzīgu izveidojis, gan Anglas dzirnavu iespaidīgo ekspozīciju savācis viens cilvēks, vārdā Alvers Sagurs, kam pieder arī lauku mājā iekārtots restorāns. Īsts savas salas un valsts patriots! Nu pienāca laiks mājupceļam, dambim pāri, prāmis, Igaunijas tumšie meži, robeža, Latvijas tumšie meži, Rīga un tumšie meži līdz Apei Un šodien kā pie Jaunā gada, veselu stundu spīdēja saulīte! Šeit vēl nedaudz ieskatam no citiem avotiem- http://m.delfi.lv/turismagids/article.php?id=45016222&page=1 https://lv.rsp.travel/lv/celojumi/172738-saaremaa_spa_hotels_-_izmitinasanas_cenas.html

Sāremā sala, Jauno gadu sagaidot :)

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem