NOSLĒPUMAINĀS HIMALAJU KARALISTES - BUTĀNA, SIKIMA, DARDŽILINGA. Aldas Dzenes ceļojuma piezīmes. I.

  • 13 min lasīšanai
  • 5 foto
Jau gada sākumā bija skaidrs, ka par 2016.gada lielāko un spilgtāko notikumu jākļūst ceļojumam“Noslēpumainās Himalaju karalistes Butāna, Sikima un Dardžilinga”(07.10. – 22.10.),jābrauc uz reģionu un valsti, ko tūristu pūļi vēl nav “nobraukuši”, ko globalizācija vēl nav samaitājusi un kas nepakārto savu dzīvi tūristu priekam un izklaidei. Man līdz šim ir laimējies pabūt tādās savrupās, samērā maz apmeklētās zemēs kā Jemena, Birma, Sīrija, Libāna, arī Malaizija un Sumatra. Tātad pienācis laiks pasaulē vēl nesen visnoslēgtākajai valstij Butānai un Indijas tālākajam austrumu galam. Pārdomu bija diezgan daudz – vai manas nemierīgās, ceļot gribošās dvēseles māja – mans ķermenis izturēs ceļa un kalnā kāpšanas grūtības. Izturēja! Pat ļoti labi izturēja. Tātad jāsāk no paša sākuma. Laimīgi esmu nokļuvusi Rīgas lidostā, satikusi Inesi – grupas vadītāju un saņēmusi Impro mapīti ar visu nepieciešamo. Pēdējo stundu gatavošanās satraukums ir norimis, tagad tikai kopā ar visiem, draudzīgā pulciņā uz priekšu. Turku aviokompānija kā arvien rūpīga. Lai arī līdz Stambulai lidosim knapi 3 stundas, mūs pabaro ar siltu ēdienu, šoreiz veģetāru. Šīs pusdienas iznāk apmēram virs Moldovas, karte rāda Vasjuki (!!) . Liekas, ka šis vietas nosaukums ir saistīt ar leģendāro Ostapu Benderu? Man patīk turku lidmašīnās iebaudīt viņu vīnu. Iznāk tā amizanti: musulmaņi + alkohols. Pudelītē ir 187,5 ml., šoreiz baltvīna ar 12,5grādiem. Tas man sagādā tādu samtainu noskaņojumu. Lidmašīnā kāds vīrs ved siksniņa piesietu kaķi. Jau Rīgas lidostā pamanīju, kā viņi draudzīgi sēdēja viens otram blakus. Tagad pa brīdim dzirdu žēlu ņaudēšanu. Laikam jau nabaga radījumam ne visai patīk šajā dzelzs kastē. Lidojuma norisei sekoju ekrānā sev deguna galā. Kad esam virs Melnās jūras, pasniedz melnu kafiju. Var dabūt baltu pienu no krūzes nevis kaut kādu pulverīti.Lidmašīnā uzraksts - Cikis – izeja. Nez kā to turki izrunā. Ap 14-iem sākas gatavošanās nosēšanās procedūrai. Lejā sauszeme, saules apspīdēta. Griežamies virs Marmora jūras 14.30 esam lejā Stambulas lidostā. Kad nosēžamies skatos – vīrs savu smuko kaķīti iebāzis mīkstā speciālā somā un abi laimīgi pamet lidmašīnu. Pulkstenis nav jāgroza – ar turkiem dzīvojam pēc viena laika. Reiss uz Deli gan jāgaida ilgi – apmēram 4 stundas jāvazājas pa Stambulas lidostas veikaliem. Tas nav tik vienkārši kā izklausās. Cik var degustēt turku saldumus, ostīt un laistīt smaržas TaxFree veikalos. Pēc pāris stundām mani spēki ir galā un jāmeklē kāda nomaļa vieta kur apsēsties. Beidzot sagaidīta iekāpšana boingā ZZZ-300, kurā ietilpstot ap 450 pasažieru. Jālido 5 st. 20 min un attālums līdz Deli ir 4563 km. Šoreiz neesmu pie loga. Nekas, lidosim pretī naktij un virs visiem mākoņiem, būs jāmēģina pagulēt. Turki kā vienmēr padomājuši par visu – Katram pasažierim piedāvā mazu somiņu un tajā ir zeķes, čības, zobu birste ar mazu pastas tūbiņu, maska acu aizsegšanai un pat lūpu balzams. Šoreiz nav ķemmīte un lāpstiņa kurpju uzvilkšanai, kas bija dažus gadus atpakaļ. Lidojiet ar turkiem, labāko lidsabiedrību! Deli ielidojam 3-os pēc Latvijas laika, bet te jau 6.30 un ir sākusies sestdiena. Mūs sagaida smaidīgs uzņemošās firmas pārstāvis, bet šoferis katram, iekāpjot autobusā, kaklā uzkar no svaigām samtenēm savērtu ziedu viju. Iekārtojamies viesnīcā “Marble Arch”. Nav jau diez kas. Dažas dāmas ir šausmīgi sašutušas – viņu numurā neesot apmainīta pietiekami tīra gultas veļa un istaba pilna ar mazām mušiņām. No pirmā Indijas brauciena atceros, ka Indijā gultas veļa nemēdz būt īsti balta un mazās mušiņas ir tādas kā pie mums no vecu ievārījumu burkām. Rozetēs ir speciāla ierīce kukaiņu atbaidīšanai. Drusku apkopušies un atsvaidzinājušies pulcējamies pirmajai ekskursijai pa Deli. Valdības centrs ar parlamenta, ministriju ēkām un prezidenta pili. Tas viss britu būvēts kolonijas pārvaldīšanai. Tagad te Indijas valdības un prezidenta darba un reprezentācijas vieta. Tīra, plaša, zaļa teritorija. Indijas premjers esot apņēmies Indiju padarīt par visnotaļ zaļu valsti. Sāk ar Deli. Te esot uzskaitīti un sanumurēti visi lielie koki un par to iznīcināšanu draudot nopietns sods. Lai iepazītos ar īsto Indiju braucam uz Veco Deli apmeklēt lielo Jama Masjid mošeju.Mani nepārsteidz ne vecpilsētas juceklis, ne mošejas grandiozitāte (ietilpība 25 tūkst.cilv.). Pēc tam ar rikšām, (jo citādi pa Veco Deli pārvietoties grupā faktiski nav iespējams) izbraucam līkumu pa Vecās Deli šaurajām ieliņām. Te uz ielas ir un kustās visi, kam kājas, un riteņi apakšā. Nesen ir beigušies Durgas 9 dienu svētki. Ielas malā stāv dievību tēli, kas tikuši nēsāti svētku gājienos. Tagad gatavojas Divali – gaismas svētkiem. Šajos svētkos sevišķi pielūdz Lakšmi – laimes un pārticības dievieti, lai nākamais Divali ir bagāts un laimīgs. Apmeklējam Lakšmi templi. Tas ir samērā jauns templis. Košs, grezns, visas dievības bagātīgi izrotātas. Fotografēt nedrīkst. Man gan liekas, ka kopš pirmās reizes, kad te biju 2005.gadā, templis ir jūtami applucis. Pēc pusdienām kādā indiešu restorānā, kur tad nu iepazīstamies ar indiešu ēdienu, kas gan drusku pielāgots eiropiešu garšas kārpiņām un man neliekas sevišķi ass, braucam uz Indijas Vārtiem garā platā prospekta otrajā galā. Starp Indijas vārtiem un prezidenta pili platā iela, jeb prospekts, iet pāri uzkalnam un ejot vai braucot no Indijas vārtiem pils kādu gabalu nav redzama, jo to aizsedz šis uzkalns. Pilsētas plānotājs E.Lutjens, kura pārziņā bija pils plānošana uz visiem laikiem sanīdās un roku vairs nesniedza arhitektam Beikeram, kurš projektēja Indijas vārtu rajonu un nebija paredzējis to, ka pili nevarēs redzēt. Indijas Vārti ir triumfa arka, veltīta 90 000 kritušo, kuru vārdi ierakstīti arkas sienās. Te deg mūžīgā uguns pēc kārtas katrā no 4 lieliem traukiem, postaments izrotāts ar samteņu vītnēm un stāv goda sardze. Braucot pa Jaunās Deli plašajām zaļajām ielām, Inese mums ir paspējusi pastāstīt par hinduismu, tā dievībām un atzariem – džainistiem, sikhiem un krišnaītiem. Ar to diena arī galā. Rīt lidosim uz Butānu. Rīta agrumā pa zaļajām, tukšajām platajām, dažas pat 6X6 joslu platas, Deli ielām, gar estakādēm, pa kurām tur augšā ērti traucas Deli metro (!), gar jaunajiem šiko viesnīcu rajoniem un aiz kokiem paslēpto villu un kotedžu kvartāliem, līdz ar rīta saules stariem nonākam milzīgajā Deli lidostā, ejam gar skaistos lokos izkārtotiem šikajiem veikaliem. Mums jālido uz Paro,vienīgo lidostu lidojumiem uz Butānu. Par to es lasīju vairāku ceļotāju iespaidus un tas man nebūt neradīja miera un drošības sajūtu: Emīls Pūlmanis: ….”.Lai gan Paro pilsēta nav Butānas galvaspilsēta, starptautiskā lidosta izvietota tieši šeit, dēļ kaut cik līdzenās ielejas un iespēju izveidot skrejceļu. Paro lidosta joprojām ir liels izaicinājums pilotiem un skaitās viena no sarežģītākajām visā pasaulē (vairākos avotos minēta kā pat vis bīstamākā tieši nolaišanās un pacelšanās ziņā). Līdz ienāca jaunā aviokompānija, šajā lidostā nolaisties un pacelties bija kvalificēti tikai 8 piloti…” Agita Gritāne: …”Lai nosēstos Paro, ir jāizlido ļoti zemu caur kalnu pāreju, un tādēļ uz tās nedrīkst būt ne mākoņi, ne vējš, ne jebkādi citi traucējoši faktori. Valstī ir tikai viena lidosta. Tā atrodas mazā pilsētiņā Paro. Lidmašīnai tuvojoties galamērķim, sajūta ir jocīga. Skaties – vienā pusē kalni, otrā pusē kalni… Lidmašīna tūlīt nolaidīsies, bet kur, nav skaidrs. Un tad tās riteņi pieskaras zemei gaužām mazā laukumā. Skrejceļa galā ir šoseja. Kad lidmašīna paceļas vai nolaižas, satiksme uz šosejas tiek apstādināta. “Sorry, aircraft!” (atvainojiet, lidmašīna!) – abās šosejas pusēs iznāk policisti un apstādina satiksmi. Lidmašīna aizlido, un satiksme turpinās. Laila Medne:..”Piezemēšanās vienā no pasaules skaistākajām un bīstamākajām lidostām Paro (ielidojošie vārti) bija mierīga, neizjutu nekādas šausmas no iepriekš lasītā un redzētā YouTube, jo te ir ļooti īss skrejceļš. Kad lidmašīna paceļas, tā skrien debesīs stāvus kā raķete. Visas DrukAir lidmašīnas ir budistu mūku iesvētītas”. No šo autoru ceļojuma aprakstiem esmu pasmēlusies arī dažus citus faktus. Reiss, ar kuru mums jālido, esot piešķirts papildus un tas varētu nozīmēt, ka Butānā patlaban ir labi laika apstākļi un lidmašīna varēs droši noēsties. Butānas Drukair lidmašīna nav nekāds mazulītis, normāls lidaparāts ar 120 pasažieriem (Airbus A319-115), lidojuma laikā mūs smuki un garšīgi pabaro. Nomierinos. Diemžēl skaistās kalnu virsotnes pa lidmašīnas logu neredzu, arī klinšu sienas, kam lidmašīna pietuvojoties bīstami tuvu nosēšanās ceļā, nav manā pusē. Lidmašīna nosēžas strauji, bez kratīšanās un šūpošanās. Pirmais pārbaudījums ir galā. Esam Paro ielejā, kas tomēr atrodoties virs 2 200 metriem v.j.l.. Nu, ko! Kalnu zeme, arī ielejas atrodas kalnos. Diemžēl laiks ir apmācies un līņā. Lidosta - kā lai apraksta! Tā varētu būt celta nacionālās arhitektūras stilā kā pils. Rotājumi un greznojumi jautrās krāsās. Publika. Uzkrītoši, ka gandrīz visi vīrieši tērpušies viena stila apģērbos – liekas, ka tie ir ikdienā lietojami tautas tērpi. Jā,Butānas likumi nosakot, ka ikvienam pildot savus darba pienākumus, tostarp apmeklējot skolas, jābūt tautastērpā. To var saukt par cilvēka brīvas gribas ierobežošanu, bet man patīk. Viņi izskatās akurāti, savākti, visiem vīriešu tērpiem ir platas, nevainojami baltas aproces vai atloki, kas simbolizējot tīrību un dvēseles skaidrību, kājās melnas futbolistu zeķes. Vīriešu tērpi jeb gho ir gan rūtaini, gan svītraini, kā vēlāk noskaidrojās, darināti gan no kokvilnas, gan zīda, ar oderi, atbilstoši gada laikam. Apģērbs esot kā formas tērps, pēc kura vietējie uzreiz varot zināt, vai cilvēks ir valsts iestādes ierēdnis, skolotājs, inženieris vai kalpotājs. Visi šos noteikumus strikti ievēro, arī parlamenta locekļiem esot noteikta stila nacionālais apģērbs. Man tikai nedod mieru doma – kas notiek ar baltajiem atlokiem kaut ko darot? Cik bieži šos tērpus jāmazgā tikai balto atloku dēļ? Te pievienoju to, ko esmu uzzinājusi no dažādiem rakstītiem avotiem un sadzirdējusi no mūsu gidiem par Butānu kā valsti. Pastāv divas teorijas par vārda "Butāna" izcelsmi. Tas varētu būt radies no sanskrita vārda Bhu-Utthan (kalniene). Vai arī pēc citas sanskrita teorijas,Bhota-anta nozīmē "Tibetas galā", norādot uz Butānas atrašanos tieši uz dienvidiem no Tibetas. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Butāna bija apdzīvota jau 2000 gadus pirms mūsu ēras. Vasarās klejotāji-gani šurp veda savus ganāmpulkus, kamēr ziemā viņi pārceļoja uz zemākajām dienvidu ielejām. Daļa butāniešu joprojām piekopj šādu dzīvesveidu. Butānas ielejas bija samērā ērts ceļš pāri Himalajiem, tāpēc tiek uzskatīts, ka Manas upes ieleja tika izmantota kā migrācijas ceļš no Indijas uz Tibetu.Budisms visdrīzāk tika ieviests jau sākot ar 2. gadsimtu, lai arī vairums vēsturnieku ir vienisprātis par to, ka pirmie budistu tempļi Butānas teritorijā tika būvēti tikai 7. gadsimtā. Pirmais Butānas vēsturiski fiksētais notikums bija svētā PadmaSambhava (Butānā pazīstama kā Guru Rinpoče) ceļojums 747. gadā. Budistiem, un ne tikai viņiem,ir tieksme vēsturiskām personībām piedēvēt nereālas mistiskas spējas un notikumus apvīt ar teiksmām, tikai šeit tās ir sevišķi krāšņas un fantastiskas. Šādas leģendas tiek mācītas skolā kā vēsturiskā patiesība. Ir gan romantiķi tie butānieši! Tā arī šis PadmaSambhava–lotosā dzimušais,sēdēja un meditēja savā alā Indijas ziemeļaustrumos – Mazajā Tibetā, pie Ravalsara ezera. Viņš tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem budisma skolotājiem, pat par otro Budu. Saņēmis ziņu ka Bumtangas karali apsēduši dēmoni, pārvērta savu galveno mācekli un dzīvesbiedreni JešeTsoqylu par tīģerieni un viņas mugurā aizlidoja uz Butānu, uz Taktshang alu. Tiek stāstīts, ka svētais, kurš spēja parādīties astoņos dažādos veidos, no kuriem viens bija Guru Rinpoče, apmeklēja Butānu uz lidojoša tīģera un atstāja sava ķermeņa un cepures nospiedumus klintīs. Mācību grāmatu teksti apraksta dēmonus, kas apdraudēja ciematus un iznīcināja tempļus, līdz tika notverti un pievērsti budismam. Saskaņā ar leģendu, Padmasambhava ķermeņa nospiedumus varot atrast uz sienas alā vēl pie kāda cita tempļa. Pastāv uzskats, ka viņš joprojām ir dzīvs un darbojas savā varavīksnes ķermeņa formā. Tas viss ir tik sarežģīti un romantiski. Jo vairāk lasu, jo mazāk saprotu. Pēc atlidošanas un nosēšanās uz Vara krāsas kalna, Padmasambhava, jeb Guru Rinpoče esot trīs mēnešus (no citiem avotiem - 5 gadus) meditējis klints alā. Leģenda vēsta, ka šajā vietā klosteris vairākkārt būvēts arī agrāk, bet vienmēr sabrucis, līdz tīģera mugurā atlidojušais Guru Rimpoche palīdzējis to uzcelt. Esot divas alas, viena zem tempļa, kurā Guru meditējis, otra ala klints malā un uzskatāma par tīģera migu, kurā tas nolaidies. Uz to vietu tad arī sāka plūst svētceļnieki no dažādām Himalaju vietām. Tikai 1692.gadā tika uzcelts pirmais nozīmīgais Taktshang jeb Tīģera migas templis. Tas nodedzis 1998.gadā, taču 2000. gadā tika uzcelta tā precīza kopija. Taktshang ir viena no slavenākajām budistu svētvietām pasaulē. Katrs butānietis vismaz reizi gadā apmeklē šo svēto vietu. Klintīs ir iecirsti arī vairāki namiņi, kur meditēt un, ja ir vēlēšanās var kādu laiku apmesties. Diemžēl dēmoni laikam pavisam un uz visiem laikiem tomēr netika iznīdēti, jo līdz pat 17.gs. sākumam Butānā notika kari un sadursmes starp feodālajiem klaniem. Tad uz šejieni no Tibetas atbēga militārais līderis Šabrungs Ngavangs Namgjals. Viņš dzimis 1594.gadā un jaunībā pēc vajāšanām Tibetā, aizbēdzis uz apsolīto zemi – “Pūķa karalisti”, sekodams dievībai, kura aizsargāja Butānu un viņam parādījās kraukļa veidolā.Ceļojot pa Rietumbutānu un popularizējot savu mācību, viņš ieguva būtisku politisku varu, līdz pasludināja sevi par Butānas reliģisko līderi un pieņēma žabdrunga titulu. Lai aizsargātu valsti no pastāvīgajiem Tibetas uzbrukumiem, Šabrungs uzbūvēja neieņemamu dzongu (cietokšņu) sistēmu un izveidoja likumus, kas ļāva kontrolēt dažādu vietējo klanu spēkus. Daudzi šādi dzongi pastāv joprojām un ir reliģijas un rajona administrācijas centri. Viņš iedibināja arī tautas tērpu valkāšanas kārtību un ceču deju svētkus(tos mēs redzējām Timpu). Pēc Šabrunga nāves 1651. gadā Butānā sākās pilsoņkarš. Izmantojot šīs iekšējās nekārtības, tibetieši uzbruka Butānai vairākkārt. Taču uzbrukumi tika veiksmīgi atraidīti un 1759. gadā tika parakstīts pamiera līgums. Tagad par Butānas karaļiemVangčuku dinastiju: 1. Ugjens Vangčuks (Uggyen Wangchuk), 1907.gads — 1926.gads 2. Džigme Vangčuks (Jigme Wangchuk) 1926.gads — 1952.gads 3. Džigme Dordži Vangčuks (Jigme Dorji Wangchuk) 1952.gads — 1972.gads 4. Džigme Singje Vangčuks (Jigme Singye Wangchuk) 1972.gads — 2006.gads 5. Džigme Khesars Namgjels Vangčuks (Jigme Khesar Namgya lWangchuck) 2006.gads - Pēc iekšējiem kariem 1882-1885.gadā, pilnu varu pār dažādajām teritorijām izdevās pārņemt Ugjenam Vangčukam. Līdzšinējā valsts pārvaldes sistēma saskaņā ar Namgjala ieviesto sistēmu dalīja varu starp reliģisko jeb garīgo līderi žabdrungu un administratīvo līderi desi. Ugjens Vangčuks šo sistēmu izmainīja, sākotnēji samazinot desi funkcijas līdz ceremoniālām. 1907. gadā, kad toreizējais desi nomira, asambleja, kas sastāvēja no Butānas mūkiem, valdības ierēdņiem un svarīgo ģimeņu galvām, pieņēma lēmumu un apstiprināja Ugjenu Vangčuku kā karali ar titula mantošanas tiesībām.1949. gadā tika noslēgts Indijas-Butānas līgums, ar kuru Indija atdeva britu anektētās teritorijas, kā arī definēja Indijas atbildību par Butānas aizsardzību un ārlietām. 1953. gadā karalis Džigme Dorji Vangčuks izveidoja parlamentu, kas sastāvēja no 130 cilvēkiem, lai veicinātu demokrātiskāku valsts pārvaldi. 1972. gada jūlijā 16 gadu vecumā pēc sava tēva nāves par karali kļuva Džigme Singje Vangčuks. 2006. gadā 51 gada vecumā viņš paziņoja par savu atkāpšanos no troņa par labu savam dēlam Džigme Hesar Namgjel Vangčukam. Kopš karalis parakstīja konstitūciju 2008. gada 18. jūlijā, Butāna arī formāli ir konstitucionāla monarhija. Līdz pat 1960. gadiem Butāna bija nepieejama vieta pasaules kartē, noslēgtajā feodālajā valstī nebija nacionālās valūtas, telefonu, skolu, slimnīcu, pasta un telegrāfa un,protams, televīzijas. Tā dzīvoja savu dzīvi izolēti, patstāvīgi un laimīgi. Grūti gan iedomāties kā. Tūristiem Butāna nebija pieejama. Protams, Butāna nevarēja pilnībā izolēties no kaimiņvalstīm, un tai nācās aizstāvēt savu identitāti un neatkarību, arī ar Indijas palīdzību. Butānai, tāpat kā Nepālai, ir tāds kā buferzonas statuss starp divām ne visai draudzīgām lielvalstīm, proti, starp Ķīnu un Indiju. Kāds salīdzināja – kā kotlete sendvičā. Indija britu kolonizācijas laikā bija noteicēja pār Butānas ārlietām, bet britu kolonisti neiedomājās, ka tālāk uz ziemeļiem starp Himalajiem varētu būt tik neizdibināma zeme, resursi un attīstības perspektīvas.Tikai trešā Butānas karaļa vadībā feodālā sabiedrības iekārta tika mainīta, valsts uzsāka ceļu uz modernizāciju un attīstību, tai pat laikā stingri pieturoties pie tradīcijām un saglabājot savu identitāti un unikālo vidi. Tagad Butānā ir pieejamas visas laicīgās rietumu vājības, internets, mobilie sakari, telefons, kabeļtelevīzija, starptautiska aviosatiksme, tā tomēr ļoti seko līdzi, lai nesabojātu savu kultūru, lai modernizācija būtu līdzsvarota ar seno kultūru un tradīcijām, ievērojot nacionālās kopējās laimes (Gross National Happiness) filozofiju. Valdība uzmana, lai videi netiek nodarīts kaitējums un tiek saglabāta tradicionālā kultūra un identitāte. Tieši tāpēc laikraksts Business Week 2006. gadā, balstoties uz Lesteras Universitātes 2006. gada globālo aptauju "Pasaules laimes karte", nosauca Butānu par laimīgāko valsti Āzijā un astoto laimīgāko pasaulē.Pēc pagājušā gada aptaujas datiem, Butāna laimīgāko valstu desmitniekā tomēr nav iekļuvusi. Tagad laimīgākā esot Dānija un astoto vietu ieņem Jaunzēlande. Butāna ir izteikta budisma zeme, tas laikam ir galvenais. Butāniešu izpratnē vispārējās laimes formulu veido 5 elementi, apmēram tā: tīra, saudzēta un neskarta vide (ne mazāk par 60 % teritorijas jāatstāj mežiem); laba gudra valsts pārvaldība kultūras vērtību saglabāšana un izkopšana augoša ekonomika augsti attīstītas izglītības un veselības aprūpes sistēmas. Gids mums stāsta: Butānā valda karalis. Visa tauta savu karali ļoti mīl un ciena, par viņu runā ar lielu bijību un lepnumu. Katrā mājā, veikalā, kioskā vai bārā ir karaļa fotogrāfija. Karalis ir tas, kurš valstī ieceļ valdību. Pirms pāris gadiem, karalis esot vēlējies rīkot vēlēšanas, lai tauta pati varētu izvēlēties savu valdību. Tauta esot atteikusies, viņiem klājas tik labi, ka viņi negrib neko mainīt un uzņemties risku, kā dēļ varētu zaudēt savu laimību. Butāna nav nomainījusi savas kultūras un ticības vērtības. Viņiem neesot ne vēlēšanās, ne nepieciešamība pārņemt rietumu kultūras tradīcijas, jo viņi savā garā, domās ir stipri un pašpārliecināti. Cilvēki šajā zemē ir laimīgi, viņiem nav ne politisku, ne ekonomisku strīdu. Viņi ir pateicīgi par to, kas viņiem ir. Un, ja kādam kas ir vairāk vai labāk, tas tātad tā ir lemts, un ne jau viņiem – cilvēkiem, tur ir ko mainīt vai grozīt un ietekmēt.Karaļa un valdības mērķis nav cīnīties par valsts iekšējā kopprodukta pieaugumu, bet gan par cilvēka laimes pieaugumu. Un tas viņiem izdodoties, cilvēki kļūstot arvien izglītotāki,strādīgāki, mierīgi, labestīgi un laimīgi. Ja jaunietis ir aizbraucis studēt uz ārvalstīm, visbiežāk pēc studijām viņš atgriežas Butānā, jo vienkārši pēc savas laimes zemes, citur ir grūti iedzīvoties. Butānas devīze ir augstas kvalitātes tūrisms, par attiecīgu samaksu un minimālu ietekmi uz vidi un sabiedrību. Te pastāv limits uz pieļaujamo tūristu skaitu gada laikā, kā arī stingri noteikumi un nosacījumi, kuri regulē tūristu atrašanos valstī. Ir stingri noteikts, ka nekādi individuālie ceļotāji nevar uz savu galvu klīst pa valsti, apmeklējot objektus, kad, kā un kur vēlas. Tiek stingri regulētas speciālas tūres, kas nosaka, ka ceļotājs var ierasties Butānā, iepriekš saskaņojot sava ceļojuma plānu ar vietējām varas iestādēm, kas piešķir transportu, pavadoni un izdod atļaujas uz katra objekta apmeklējumu Butānā. Protams, viņi arī nosaka augstu cenu, kas arī mums bija jāapmaksā iepriekš. Liekas šobrīd tas ir 250 USD katram ceļotājam par vienu diennakti. Butānas teritorija ir 38,3 tūkstoši kvadrātkilometru, tātad tā ir stipri mazāka par mūsu Latviju. Vairāk nekā 80% valsts platības atrodas virs 2000 m augstuma, bet augstuma amplitūda ir no 100 m valsts dienvidos līdz 7541 m augstajai Ganghar Puensum virsotnei uz robežas ar Tibetu. Iedzīvotāju ir apmēram 745 tūkstoši, no kuriem 75% ir budisti, bet 25% — hinduisti. Butānā ir sava valoda – dzongkha. Trīs dienu laikā pēc piedzimšanas vecāki ved savu bērnu pie ciema/pilsētas astrologa, kurš tad arī dod šim bērnam vārdu un pasaka, kas viņš bijis iepriekšējā dzīvē un kam jāgatavojas nākamajā dzīvē. Vecākiem ir iespēja izvēlēties, vai laist bērnu no 5-6 gadu vecuma klosterī, lai kļūtu par mūku, vai skolot parastajās skolās. Ja bērns tiek nodots klosterī, vecāki viņu redz reizi gadā, mūki jau no mazotnes nēsā īpašo sarkano tērpu un tiek radināti un mācīti atbilstoši savam izvēlētajam dzīves mērķim. Džigme Hesars Namgjals Vangčuks, Butānas piektais karalis kopš 2006. gada. Butānas karogs pārdalīts pa diagonāli. Tā augšējā dzeltenā daļa simbolizē laicīgo varu un karaļa apdomīgo rīcību, bet oranžā apakšējā daļa – budismu un klosteru kopienu. Karoga centrā rēc balts pērkona pūķis, kura varenie nagi satvēruši dārgakmeņus, kas simbolizē Butānas garīguma, kultūras un vides bagātību. Butānas himna: Pērkona pūķa karaļvalstī, kur cipreses aug, Dižo klosteru un pilsonisko tradīciju patvērums, Pērkona pūķa karalis, dārgais valdnieks, Viņa pastāvēšana ir mūžīga, valdīšana veiksmīga, Apskaidrības mācības plaukst un zeļ, Lai cilvēki mierā un laimē staro kā saule.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais