Atvadas no Pēterburgas

26.12.2016
12 min lasīšanai

26.10.6.00Tas vairs nav izturams! Katras piecas minūtes jāceļas un jābrauc uz Pīteri. Labi, celsies augšā, padzers kafiju, ēst arī sāk gribēties. Auksta duša, karsta kafija, un atkal esmu pēc cilvēka, autobuss tikai 8.45. Pārskatu, vai esmu visu paņēmusi; pase, biļete, citi papīri, dāvanu maiss. Gāž kā ar spaiņiem, dāvanu maisu polietilēna kulē, to ciet ar veļas āķīšiem, lai galā neiznāktu papīru būkšķis un maizes putra. Diez cik glīti nav, bet kam nepatīk, lai neskatās, nav spiesta lieta. Atsveicināmies, tad autobuss uzņem gaitu. Pie Siguldas pārbraucam Latvijas un Ziemeļvidzemes robežu – viss tik balts, tik tīrs. Nez, cik ilgi pastāvēs tāds skaistums, cenšos pa logu nobildēt, ko varu. Mans ceļabiedrs ir ļoti patīkams latviešu kungs – vispirms piedāvā atnest kafiju man, piedāvājam viens otram no saviem krājumiem, pārmijam kādu vārdu. Cik nu iznāk, jo man acis iet visapkārt kā vanadzenei – pirmais atvaļinājums pēc ilgiem gadiem. Kas pieejams darba ņēmējam, to mazais uzņēmējs nevar atļauties, vismaz ne tik daudz, kā gribētos. Narva. Iebraucam tajā vēl pa gaismu, cenšos nobildēt skaisto cietoksni abpus Narvas upei – igauņu Narvā un krievu Ivangorodā. Nekā... Cietoksnis dibināts 1223. gadā, Livonijas krusta karu laikā, 16 gadsimta vidū tas pārmaiņus pārgāja te zviedru, te krievu rokās, bet 1704. to beidzot ieņēma Pjotrs I. XIX pilsēta kļuva par nozīmīgu tekstilrūpniecības centru ( t.s Krenholmas manufaktūra). Kādu laiku tur strādāja slavenā igauņu baritona Georga Otsa vectēvs, viņš arī vadīja tekstilrūpnīcas kori. II Pasaules kara laikā Narvu ļoti izpostīja, pēc kara KPFSR pievāca daļu no tās – Jaanilinn, kas Igaunijas brīvvalsts laikā bija daļa no Narvas. Labu apetīti, lielo kaimiņ! Iedzer, uzkod, cik tev tīk, tik no troņa nenokrīt’! Uz robežas pārlieku nekavējamies, drīz vien dodamies tālāk, izskatās, ka iekļausimies laikā. Tā arī notiek; precīzi ierodamies Baltijas stacijā, kur Marga mani jau gaida, abas dodamies uz studentu kopmītnēm, kur 1 nedēļu būs manas mājas. Apstākļi vienkārši, 5. stāvs bez lifta (no riepas paliks tikai atmiņas!), ir duša, ledusskapis un ērta gulēšana. Prīmā ! 27.10. Esmu augšā itin agri, nodušojos, padzeru kafiju, pabrokastoju. Nav nekādas steigas, šodien jāiet pie činavniekiem, tie strādā tikai no 10.00, es domāju, ka grīdas izmazgās un putekļus noslaucīs bez manis. Ap 9.00 tomēr taisos uz āru, pastaigāšos, paskatīšos. Dzīvoju pie paša Ņevas prospekta, netālu no Kazaņas katedrāles, Grāmatu nama, Gostinij Dvor’a un Jeļisejeva veikala – krāšņas jūgenstila ēkas, kur Pītera kupcis Grigorijs Jeļisejevs 1901. gadā iekārtoja tiem laikiem izcili modernu delikatesu veikalu. Gandrīz pāris simtgades gadus šī dzimta nodarbojās ar tirdzniecību, tās ciltstēvs ir bijis vienkāršs dzimtcilvēks- dārznieks, kuram rokas auga no īstās vietas. Reiz ziemas vidū viņš pacienāja sava muižnieka viesus ar zemenēm. Kungs vinnēja derībās prāvu summu un aiz priekiem apsolīja savam vergam visu, ko šis grib. Viņš gribēja tikai vienu – brīvību. Tas nu gan kungam nepatika, bet... Kā līgts, tā nolīgts! Grigorija tālais sencis pārcēlās uz pilsētu, sāka kā lotočņiks, tad iekārtoja savu mazu bodelīti, ar laiku paplašināja uzņēmumu. Galvenais ir atkarīgs no cilvēka paša, ārējiem apstākļiem ir tikai pakārtota loma. Eju pa Ņevas prospektu un pilniem malkiem baudu Pēterpili. Nekas nav īpaši mainījies, vienīgi pilsēta ir daudz sakoptāka. Drīz jau esmu Dostojevska ielā 9, bet tur manu lietu nevar atrisināt. Laipna ierēdne paskaidro, kurp es varētu doties. Tas ir vēl aiz Zaķu šķērsielas, bet aizbrauks apskatīties. Ak, Tavu laimi! To var izdarīt itin drīz, tikai man jāatnes notariāli apliecināts pases kopijas tulkojums. Varēs, arī mana draudzene ir profesionāls tulks, kura sadarbojas ar notāriem. Vajadzēja tūlīt nākt uz šejieni, nevis pie Dostojevska, tā katordznieka un kāršu spēlmaņa, kas pats neko nezin! Lēnām dodos uz Centra pusi, garām Gaļinas Starovoitovas (1946. - 1998.) piemineklim. Šīs gudrās un drosmīgās sievietes nāves apstākļi vēl līdz šim nav noskaidroti. Kāds patīkams kungs mani nofotografē, un es dodos tālāk. Šodien gribas apskatīt to pilsētas daļu, kur reiz dzīvoju. 28.10. Saulīte logus zeltī, Mārča, kaunies ar’ ! Pusdesmitos no rītā vēl šitā žāvāties !? Gulēt atbraukusi, vai ? Šodien daudz darāmā – Ermitāžā Monē „Olimpija”, kas no Musse d’Orsay izkust visai reti, vēl citas gleznas gribas redzēt, dāvanas jāapskata, lai nav pēdējā brīdī skriešana un ķeršana, un tad vēl izmij zirgu pret vistu. Vakarā kopā ar Margu uz Latviešu biedrību, tad – abas vēl uz saviesīgu pasākumu. Ēst gribas kā traks, pie Ermitāžas ieskrienu vienā ēdūzī, sabiedriskā ēdināšana un dzirdināšana Pīterī ir vidusāžu rokās. Vakar mielojos ar varen gardiem sēņu pīrādziņiem (tas ir krievu monopols), šodien – kaut ko citu. Hmm ... kā būtu ar lasi? Salātiņi – oho! Un kartupelīši? Lai notiek! 501 rublis, dodu saimniekam 1000, šis prasa, vai nav tā 1, saku, ka nav, lai dodot 500, būšot labi. Ies nu tāda nieka dēļ... Nekas, kad atbrauks nākamreiz, norēķināsies. Pasaku paldies un prom uz bij. Galveno štābu, kur tagad izvietota liela daļa mākslas darbu. Pils laukums ir nokļuvis it kā muzeju ielenkumā, Ermitāža virzās uz lielāku atvērtību, cenšoties atteikties no sava vecā konservatīvā muzeja tēla. Tādēļ tika izveidota programma “Ermitāža 20/21”, uz kuras bāzes tapa nodaļa, kas nodarbojas ar laikmetīgo mākslu. „Olimpiju’’ atrodu itin drīz, taču – kāda vilšanās! Bildēt nav brīv, uzraudzēm pakausī trešā acs, neriskēsim! Ko par viņām teiktu Čehova varonis- mācītais kaimiņš: ”Starp mums runājot – burbones !” Lai šīm tiek! Izstaigāju klasiķu, impresionistu un postimpresionistu zāles, daudz nezināmu vārdu un neredzētu darbu. Krievu galma gleznotājs Vinterhalters, Napoleona galma gleznotājs Flamenks, postimpresionists – ainavists Derēns, bet nekas nelīdzinās Pikaso „Divām māsām”- kamēr cilvēkam pasaulē ir kaut viena mīļa sirds, tā es nosauktu šo gleznu. Pietiks, jebkas cits kopiespaidu var tikai vājināt, un laiks man doties uz Latviešu biedrību, kamēr aizbraukšu, tā vien būs. 29.10.Sestdiena. Vakar pēc svinīgās daļas nāca vēl saviesīgā, jauki izpriecājos, biežāk tā bijis ! Pēterburgas Latviešu biedrībā kultūras dzīve sit augstu vilni.Šodiem kopā ar Margu jādodas uz Siena laukumu (Сенная площадь) mani piereģistrēt. Ir gan sīkumaina interese par katru ārzemnieku, nu, bet katrā vietā savi noteikumi. Kad 1737. gadā netālu no Pils laukuma nodega Jūras tirgus, pilsētas tēvi nolēma pārcelt tirgu tālāk nomalē, lai izvairītos no jauniem ugunsgrēkiem. Tā radās Siena tirgus – vislētākais un iecienītākais Pēterburgā. Nav brīnums – uz Siena laukumu veda ceļš (šodien Maskavas prospekts), pa kuru pilsētā iebrauca kupči un zemnieki no plašas apkaimes. XVIII gs. un XIX gs. pirmajā pusē Siena laukumā izpildīja publiskus sodus par zādzībām un krāpšanu, vainīgo perot ar pātagu. Diez vai šis tāpēc kļuva godīgāks, drīzāk slīpētāks, un darīja tā, ka nevar pieķert. Esmu klāt, Margucis drusku kavēsies, nekas paskatīšos, kas te labs redzams. Siena laukums saglabājies tīri labi, protams, ja neskaita 1961. gadā nojaukto katedrāli Spassa na Sennoj, uz pilsētas 300. jubileju laukuma vidū ierīkoto strūklaku, iestādītos kokus un Miera torni, ko Pīterim jubilejā dāvāja franči. Kāda jauka dāma mani nobildē, arī pati pabildēju, un Marga jau klāt. Vispirms ļoti garšīgi papusdienojam, tad ejam kārtot darīšanas. Nervus un laiku drusku prasīja, tomēr nokārtots ir, nav jābaidās, ka atceļā iespiedīs pasē zīmogu. Šovakar vēl uz teātri, Muzikālajā komēdijā rāda Ofenbaha „Orfeju ellē”, pielieku soli, pa ceļam iegriežos nelielā maiznīcā, paņemu Borodinas maizi. Mājās iznāk neliela vilšanās – tomāti garšīgi, bet maize nemaz vairs negaršo tik labi, kā pirms gadiem. Ēst var, taču ne vairāk. Kā lai neatceras ģenerālienes Jepančinas gaušanos „Idiotā”: „Bet maizi gan nekur vairs neprot izcept labu, kas par brīnumu, ka viņš, nabadziņš, sajuka.” Man tas laikam vairs nedraud, sapošos un dodos prom. Ofenbaha mūzika pati par sevi, bet „Orfejs” mūsdienīgots, un pavisam labi iznācis. Jupiters grib patīrīt Olimpu no tiem vella liekēžiem, un domā, kuru laist pensijā; Minerva lai iet, gudrības tagad nevajag, Marsam darba pietiek un atliek to nelaidīs nekur, bet Asklēpijs lai iet pelnītā atpūtā kopā ar Minervu - bez viņa arī var iztikt tīri labi. Diezgan spēcīga satīra uz prezidenta adresi, nez vai šis pats ir redzējis? 30.10. Šodien Mazajā operas un baleta teātrī baleta izrāde ar kaut ko atgādina Ščedrina „Svētpavasari”, erotiskas ainas ļoti labas gaumes robežās, kad daudz kas paliek nepateikts, tā saglabājot intrigu līdz galam. Pēc tam vēl gribas pastaigāties, bet nelaiks (sniegs, lietus, ass vējš,) mani iedzen Krievijas tautu etnogrāfiskajā muzejā. Ekspozīcija papildināta, daudz vietas atvēlēts somugriem un mazajām ziemeļu tautām. Parādīti arī baltieši, latvieši Kurzemes tautas tērpos. Nekā nebija ! Mūsu pusē daudz skaistāki ! Krēslo, bet Puškinu un lielkņaza Mihaila pili varu nobildēt. Tā aizņem savus 3 kvartālus, ja ne vairāk, netālu no šejienes katedrāle Spassa na krovi, celta Aleksandra II – Atbrīvotāja piemiņai, kurš 1881. gadā šajā vietā gāja bojā no terorista- narodovoļeca Griņevicka rokas. Aizbrauca pie brāļa uzsist kādu kāršu partiju, ieraut graķīti un uzkost siļķīti, taču patiesībai par godu jāteic, ka Atbrīvotājs nebija pļēgurs, kā viņa dēls – Aleksandrs III, kurš iemanījās pielakties savas laulātās draudzenes Marijas Fjodorovnas, dāņu princeses Dagmāras, acu priekšā Viņa turēja monarhu varen stingri, taču noturēt nespēja vis; spēlēdams šahu ar kādu no gvardes augstākās virsniecības, tas grēka pagale turēja zem mundiera blašķīti, laiku pa laikam tik ievilka no caurulītes, kamēr pilns kā mārks. Viņa laikā Krievija nepiedalījās nevienā karā, šī iemesla dēļ viņš ieguva iesauku Miervaldis (Миротворец), saki nu, ka dzērāji nav tie labākie cilvēki ! Līdz ar Miervalža kāpšanu tronī pastiprinājās cittautiešu pārkrievošana, protekcionisms, konservatīvisms, represijas pret žīdiem. Ko no tā būs mācīties? Nevar būt labs uz visām pusēm. 31.10. Pie notāra izņemu savu pases tulkojumu, tagad – prom pie činavniekiem. Īsi, aši, izveicīgi nokārtota mana lieta, šeit vairs nav ko darīt. Kāds posms manā dzīvē ir noslēdzies, šīs ir manas atvadas no Pēterburgas, kur nekad vairs nebūs manas mājas. Sveika, Pēterburga! Sveiki, drūmie, bet skaistie šeit nodzīvotie gadi. 01.11. Krievu muzejā Kandinska izstāde. Šis mākslinieks 1921. gadā emigrēja uz Vāciju, kur līdz 1933. gadam pasniedza „Bauhaus” skolā. Kad pie varas nāca nacisti, Kandinskis devās uz Franciju, ieguva tās pavalstniecību un nodzīvoja tur līdz savai nāvei 1944. gadam. Nacistu elite priecājās par viņa darbiem atspērusies, tautai tie nebija jāredz, šai pietika ar Blut und Boden mākslu. PSRS tautai nebija pieejami impresionistu darbi, to baroja ar socreālisma plakātiem, funkcionāri, draņķi, dzīvojās pa Ermitāžas impresionistu zālēm. Kandinskis ir ceļojošais, bildēt nedrīkst, bet nedrīkst nenozīmē - nevar! Kamēr vienā zālē dāma klārē apmeklētājiem, lai liekot nost fotoaparātus, citādi būšot slikti, otrā – sver tabaku, es – čik, čik, čik un gatavs ! Bez Kandinska vēl Kozma Petrovs – Vodkins, viņa 1916. gadā gleznotā „Dievmāte” „Sarkanā zirga peldināšana” Deinekas plakātiskie propagandas darbi, arī Maļēvičs. Cik daudz visa kā! Taču pie Serova gan ieskriešu. 02.11. Vakar vakarā biju Marinkā uz Rimska –Korsakova „Teiksmu par neredzamo pilsētu Kitežu”. Sergejs Aleksaškins, vecā kņaza lomas izpildītājs no šīsdienas ir mans favorīts. Apvienot izcilu balsi, izkoptu tehniku un aktierspēli vajag mācēt, un ne visi opernieki to prot. Izcilība šajā zinā esot bijis Šaļapins un tagad Hvorostovskis. Par Šaļapinu nevaru spriest, jo neesmu redzējusi, bet Hvorostovskis – jā! Šodien paredzēta dāvanu pirkšana un lielā kravāšanās. Ar maniem mīļajiem viss vairāk vai mazāk skaidrs – bet sev? Noteikti Pavlovo - Posādas lakatu, ko vēl? Skaistu linu mežģīņu džemperi vai jaunāko Mariņinu? Izšķiros par pēdējo, un man nemaz nav žēl skaistā džempera. Citu reizi! Paklejoju pa vecajām vietām - klāt arī māja, kur reiz dzīvoju, vārtiem kods, pagaidu, kamēr kāds iznāk, un pati – spudūkš ! iekšā. Cik daudz kas mainījies ! Iekārtots bērnu rotaļlaukums, māja pamatīgi sakopta. Kuzņečnij pereulok, Pieci stūri. Šajā rajonā ir dzīvojis Dostojevskis, nekur citur nav iespējams tā izjust viņa varoņu pasauli – abi vēstuļu draugi no „Nabaga ļaudīm”, augļotājas slepkava – students Raskoļņikovs, arī ‘Ņetočka Ņezvanova varētu būt dzīvojusi vienīgi šeit. Gandrīz fiziski pārskrien tirpas, iejūtoties izmeklētāja Porfirija Petroviča spēlē „kaķis- pele”, ko viņš spēlēja ar Raskoļņikovu. Vecajam lapsam bija pietiekoši daudz pierādījumu, lai piespiestu vainīgo pie sienas, bet viņam vajadzēja Raskoļņikova atzīšanos. No ārpuses apskatu Kuzņečnij rinok, iekšā iet īpaši nekāroju- esmu pasmagi apkrāvusies. Viens milzīgs rudzu karavajs + klaips Borodinas maizes paši par sevi varen svarīgi, bet ir vēl citas dāvanas arī. Mariņinas „Atpakaļejošais spēks” («Обратная сила») 3 sējumos- smags pēc vella! Kā par spīti – uz manu pusi neiet nekāds jēdzīgs virszemes transports, ar metro negribas braukt ne traks, jo laiks ir labs un saulains. Gan aizkulšos ! Priekšā vēl lielā kravāšanās. 03.11. Šovakar – mājup, bet līdz 20.00 vēl laika pietiekoši. Šodien pastaigāšu pa Petrogradas pusi, jāapmeklē Petropavlovskas cietoksnis, arī pie sfinksām Ņevas krastmalā jāaiziet. Tās ir īstas ēģiptiešu sfinksas, nevis atdarinātas. Vai tad imperatoram naudas trūka ! Paša godīgi pirkts, bet ar īpatnējo mandžūru vardi gan tā lieta nevar būt tik tīra. Garīdzniekam, ceļotājam, sinologam N.Bičurinam (1777.- 1853.) to it kā dāvinājis Mandžūrijas valdnieks. Hm...ja ņem vērā tolaiku tikumus, diez vai tā bija, gan jau pateica :”Atdod, atdod, neskopojies, tev tādu vēl daudz.” Laiks pretīgs - slapjš sniegs, rokas salst. Labi, ka Petropavlovskas cietoksnis jau tuvu. Ar to sākās pilsētas būvniecība, cietoksnī nekad nav notikušas kaujas, tas kalpoja kā politiskais cietums. Šeit nonāca bez tiesas sprieduma, pietika ar cara pavēli. Kāds no Orehovozujevas tekstilrūpnieku Morozovu dinastijas pārstāvjiem, apmeklējot savu māsu cietumā, nosvīdis borēja viņai:” Pelageja, cilvēkam jāvirzās uz labklājību, nevis nejēdzību!” Pats redzēja, cik Savam Morozovam, Maskavas Dailes teātra dibinātājam, dumi gāja ar visiem nabaga brāļiem. Cits vairs neatlika, kā nošauties Kannās, pēc tam paklīda runas, ka zārkā sabāzti akmeņi, bet Sava aizgājis ļaudīs. Pelageja palika pie sava, un ar ko tas beidzās? 1918. gadā, strādājot izglītības tautas komisariātā, izsaucās: ”Esmu gan cietumā sēdējusi, gan izsūtījumā bijusi, bet tādas nejēdzības gan nekad neesmu redzējusi !” Kas sekoja, katrs var iedomāties. Arī šobrīd vienā no bastioniem ir cietums-muzejs, apskatu to. GULAG’a katordznieki par tādiem apstākļiem varēja tikai sapņot, ja cars būtu tiesājis boļševikus pēc viņu likumiem, tad noturētos 10 000 gadu bez svētdienām. Auksts, vai cik auksts. Nekur nekārojas, bet metro tepat tuvumā, varbūt aizbraukt uz Ņevas rajonu, kur nostrādāju gadu, pirms sāku darbu lidotāju skolā ? Domāts- darīts. Izkāpju Proļetarskajā, ak, Dievs, kā viss mainījies! Kur mana darba vieta? Nav. Kur Upju stacija? Nav. Toties burvīga jaunbūve, kas aizņem tepat pusi ielas, jā pastāvēs, kas pārmainīsies. Te vairs nav ko meklēt, aizputinātas visas pēdas. Где же вы теперь, друзья однополчане... Skumji, acīs nodevīgs slapjums. Mārča, beidz zurzāt, vienā un tai pašā upē divreiz neiekāpsi, pat ja satiktos... Tie būtu pavisam citi cilvēki, pavisam citas sejas. Eh, kurp lai dodas? Ielas remontē, uz mājām var tikt vien ar metro, ko iesākt...? Te ieraugu norādi – Музей Невской заставы. Dodos turp, pie sevis dungoju – «За Невской, за заставой парень идет молoдой...» Ko ieraudzīšu? Zinu, kas šis ir tipisks proletāriešu rajons, radies 19. gs. 80.-tajos gados, kad strauji attīstījās rūpniecība, pēc II Pasaules kara gandrīz pilnīgi pārbūvēts. Pēc ilgas meklēšanas esmu klāt, glīts divstāvu namiņš, mani saņem lādzīga paskata dāma, uzkāpju otrajā stāva, apskatu Ņevas rajona karti, - vienīgais pilsētas rajons, kas atrodas abos Ņevas rastos. Fotogrāfijās pie sienām korporatīvajos pasākumos, darbā, slimnīcās, uz ielām redzami labi ģērbti, smaidīgi cilvēki - kvalificētie strādnieki ar savām laulātajām draudzenēm. Šinī namā onkul’s Ļeņins 19. gs. 90.-tajos gados mācīja krievu proletariātu prātā – gudrībā. Divas istabas + virtuve, kur dzīvoja 4 cilvēku ģimene, tādos pašos apstākļos apakšstāvā – otra, ja šie varētu iedomāties sarkano paradīzi, triektu to žīdeli pa durvīm laukā, pa sētsvidu prom, kamēr ieplunkšķētu Ņevā kā santīms rīdziņā, un labi vien būtu. Grāmatplaukts, tamborēti galdauti, glīti trauki. Tā cilvēks ierīkots no dabas – ja viņam labi dzīvojas, tad viņš to grib vēl labāk. . Atstāju ziedojumu un pasaku paldies- liels darbs izdarīts, daudz pūļu pielikts,un panākumi gūti! Snieg, uzpūš auksts vējš, pielieku soli. Labi, ka ceļa soma tāds govs kuņģis – pieštapēju pilnu, vēl kaut kam vieta atrastos, bet kā lai pastibī? Ar taksi braukt- naudas žēl! Aizstieps, nav pirmā reize! Paldies Dievam, uzsnidzis sniedziņš, valacīju pa zemi, metro klāt, ak, Tavu laimi! Pārsēšanās vietā lādzīgs kungs palīdz aiznest līdz nākamajai pieturai, varu iedomāties, kā šis pie sevis lādējās, bija sameties līks kā putraimdesa. Dēļ tās pasaulīgās mantas vai kaklu lauzt gatava, un ja tik savu vien! Baltijas stacijā autobusa pieturu ātri vien atrodu, Margucis arī drīz klāt, izbraucam laicīgi, bet...Kamēr nabaga badā mirstošā krievu tauta ar biezajiem autiņiem izkuļas no pilsētas, mēs zaudējam daudz laika, sastrēgumos sēžot. Tāpat kā visur Eiropā, nekādas starpības! Aizķeršanās iznāk arī Narvā- vienam kungam kaut kas ar bērna dokumentiem, kamēr sazvana mammu, šī pamostas, saprot, kas par lietu, apliecina, ka viņa ir īstā, bērns un vīrs -arī, paiet krietns laiks. Rīgā iebraucam ar krietnu nokavēšanos, mūs sagaida sniegs. Atvados no draudziņa, 100 x paldies par visu, ja kādam ir zelta draudzenes, tad tādas ir man! Šoreiz braucu ar taksi, mājas pirmais darbs zem dušas, tad migā, jo pa ceļam vairāk runājām, mazāk gulējam. Liekas, ka esmu gulējusi tikai pāris minūtes, kad man zvana. Kauna nav?! Kur manas cilvēktiesības?!

Atvadas no Pēterburgas

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem