Ziemassvētki Jaunzēlandē

  • 3 min lasīšanai
  • 5 foto
Ja Latviju ierodas apgleznot rudens, tad Jaunzēlandē mākslinieces lomā iejutusies vasara. Viņa šeit ir ekstravaganta dāma, un neskopojas ne ar krāsu, ne kautrējas izmantot dažādas fabrikas savā darbā. Jūras zilganzaļajā ūdenī viņa iešuj zelta un sudraba spīguļus, Taranaki apgabala pludmales melnajās smiltīs iestrādā metāla apdares, bet rīta agrumā izbārsta rasas pērlītes. Mūsu dārzā, vasaras otu skartie, pohutukava koki tagad lepojas ar sarkanu ziedu villaini un mēs, kā tādi mazi bērni, steidzam mākslas darbu novērtēt un iemūžināt to ģimenes foto albumā.
Vienīgi Taranaki jeb Egmonta kalnu ekstravagantai dāmai nekādi neizdodas vēl pierunāt noņemt savu lietus cepuri un biezo mākoņu šalli. Viņš mums ir kautrīgs vīrs un pat saulainā dienā bieži paslēpjas aiz baltas dūnu segas, vai vismaz cepures.
Maoru leģenda stāsta, ka Taranaki kalns kādreiz dzīvojis Jaunzēlandes Ziemeļu salas vidū kopā ar citiem kalniem - Tongariro, Ngauruhoe un Ruapehu. Viņus visus apbūrusi Pihanga virsotne, kas lepojusies ar skaistu zaļu apmetni un bija iesmaržojusies tropu paparžu meža parfīmu. Un tā vienu dienu, galīgi samīlējies, šodien tik kautrīgais vīrs, uzdrošinājies tuvoties Pihanga virsotnei. Tas nav paticis temperamentīgajam Tongariro, un rezultātā sākusies cīņa starp abiem preciniekiem. Kalniem iekarstot dusmās, zeme esot sākusi trīcēt un debesis kļuvušas gluži melnas. Kad beidzot cīņa bijusi galā, sievišķīgā Pihanga nostājusies Tongariro pusē. Greizsirdības, dusmu un aizvainojuma vadīts Taranaki kalns, to redzēdams, izrāvis savas saknes un meties skriet. Raudošs, viņš devies uz rietošās saules pusi, izardams aiz sevis dziļu tranšeju. Kad viņš sasniedzis jūru, Taranaki pagriezies uz ziemeļiem un pakritis pie krasta, un nespēkā aizmidzis. Viņam guļot, Pouakai grēda viņu ievilkusi lamatās un ieslodzījusi vietā, kur tagad Taranaki kalns slejas. Nākamajā dienā, izarto tranšeju jeb zemē atstāto rētu, Tongariro piepildījis ar aukstu ūdeni, kā atgādinājumu par savu uzvaru. Šodien to sauc par Vhanganui upi, bet skaidrā dienā Taranaki kalns varot redzēt skaisto Pihanga virsotni. Leģenda stāsta, ka kādu dienu Taranaki atgriezīšoties salas vidienē, lai atkal uz dueli izaicinātu Tongariro. Bet kamēr viņš vēl skumji par atkārtotu cīņu tikai domā, Taranaki citu acīm pilnībā atklājas tikai retu reizi. Vienu dienu man paveicās, kad, skatoties ārā pa savu kabineta logu, mūsu kautrīgais mīlnieks, saules pavadīts, mani sveicināja, lepni izrādīdams savu sniegbalto cepuri. Tomēr es velti biju iedomājusies, ka vasarai atnākot, mūsu sasveicināšanās kļūs ar vien biežāka un biežāka. Lai kā ekstravagantā māksliniece necenstos viņu iepriecināt, gan noklājot debesis ar neaizmirstulīšu lapiņām, gan piespraužot oranžus bumbuļus apelsīnu kokos, Taranaki paliek ietinies savā dūnu segā un dažbrīd pat ļauj savām skumju asarām nolīt vietējā pļavā.
Skaisti, un tomēr man latviešu cilvēkam, kurš uzaudzis Ziemeļu puslodē ir grūti to visu asociēt ar Ziemassvētkiem. Jau pats vārds Ziemassvētki – latviešu valodā stāsta par gariem vakariem, aukstumu un sniegu. ‘Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, Un, maigi dziedot, pulkstens skan; Mirdz šur tur ciemos ugunis, Un sirds tā laimīgi pukst man.’ Šo Poruka dzejoli es agrāk skaitīju, lai uzburtu svētku sajūtu, vēlāk rakstīju kartiņās kā sveicienu, bet te, pēdējā darba dienā pirms gandrīz divu nedēļu ilgajām brīvdienām, mani šortos un vasaras kreklos ar palmām tērptie kolēģi mēģina iestāstīt, ka Ziemassvētki klāt. Es, protams, priecājos, ka varēšu pavadīt laiku ar savu ģimeni un no Latvijas nesen atbraukušo mammu, bet Ziemassvētku sajūtas man kā nav, tā nav. Nelīdz ne māsas video sveicienā iedziedātā ‘Klusa nakts, Svēta nakts’, ne dēlēna nemitīgā runāšana par Santa Klausu. Nu ko var darīt, ja decembra saulgrieži asociējas, ja ne ar sniegu, tad ar vismaz ar aukstumu gan, ar tumšu istabu svecīšu gaismā, ar eglīti un smaržojošām skujām, ar piparkūkām un pīrādziņiem.
Šeit Ziemassvētki tiek rīkoti kā dārza svētki ar grilu un salātiem. Mēs visi saules nobučoti sēžam ārā uz krēsliem starp ziedošiem pohutukava kokiem un eksotiskām puķēm, kuru nosaukumus es vēl nezinu, un dzeram vietējās vīna darītavas brūvējamu. Pie mums ciemojas vīra brālis ar civilsievu Mišelu. Jauki runājamies par dzīvi, par darbu un visu pārējo, bet Ziemassvētku sajūtas kā nav, tā nav. Tikai tad, kad vakarā tiekam aizvesti uz Pukekura parku, viss mainās un man izdodas ieraudzīt Dienvidu Ziemassvētku burvību. Krēslai atnesot pievakara noslēpumaino samtu, koki, dīķi un tiltiņi izgaismoti neskaitāmās ugunīs vizuļo tumsā. Kā brīnumzemē mēs steidzamies apskatīt jāņtārpiņu radītās maldugunis un virs galvas mums kā tāds sargeņģelis noraugās Dienvidu krusts, bet sirdi piepilda mīlestības siltums. Kņudoņa pakrūtē, ka šo skaistumu vari izbaudīt kopā ar savu ģimeni ir vērtīgāka par visas Pasaules zeltu. Beidzot, beidzot es sajūtu Ziemassvētku burvību vasaras naktī. Šī sajūta nepazūd arī no rīta, un pat nākošās dienas pēcpusdienā, kad dodamies uz jūru peldēties. Iebrienot jūrā, kur viļņi sakūluši ūdeni dabīgā burbuļvannā, mans vīrs man jautā, vai 20 gadus atpakaļ es varēju iedomāties, ka kādreiz Ziemassvētku dienā iešu peldēties? ‘Nē!’ es atbildu, lai arī sapņotāja esmu bijusi vienmēr, par kaut ko tādu es neuzdrošinājos sapņot. Kurš gan tad varēja paredzēt, ka ‘smirdīgā’ Ilze, ko klases biedri apsmēja, pēc gadiem dzīvos Jaunzēlandē, strādās ļoti labā darbā, lietos Christian Dior kosmētiku un lidos biznesa klasē?
Lai man piedod Jānis Poruks, bet turpmāk man nāksies pārveidot viņa vārdus, lai piemērotu tos Dienvidu puslodes noskaņai: ‘Kokus noklāj sarkana ziedu sega, Un, maigi dziedot, bites zum; Mirdz šur tur tumsā jāņtārpiņi, Un sirds tā laimīgi pukst man.’


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais