Pārgājiens apkārt Annapurnai: Pēdējā – 18. – pārgājiena diena un brauciens uz Pokharu

  • 3 min lasīšanai
  • 4 foto
Raksts pārpublicēts no unaspasaule.lv. Visus Nepālas pārgājiena rakstus lasi te - pārgājiens Nepālā, 2016. Tatopani – Beni; gājiena ilgums aptuveni 6 stundas, ieskaitot pauzes. Tatopani – 1190 augstuma metri; Beni – 830 augstuma metri. Brauciens no Beni uz Pokharu: 101 km, 3 stundas. Atkal ceļamies sešos. Brokastojam. Kaspars ēd cepumus, es brokastīs pārmainās pēc ēdu ķiploku zupu. Izejam nedaudz pēc septiņiem. Kā jau minēju iepriekšējā rakstā, Tatopani ir maza pilsētiņa. Dažas viesu mājas, pāris mazas ēstuvītes, mazas mājiņas, vientuļš autobuss noparkots pie vienas no mājiņām un policijas posteņa būda. Ejam iekšā policijas posteņa būdā. Tā ir tik maza, ka mēs divi knapi salienam iekšā. Policists mūs atzīmē gājēju žurnālā, un mēs turpinām ceļu.
Gājiens ir vienmuļš. Pārsvarā ceļš iet taisni, ik pa laikam uz leju. Starp Tatopani un Beni nav liela augstuma atšķirība – tikai 360 augstuma metri. Viss ir zaļš un svaigs. Sniegoti kalni, protams, vairs nav redzami. Kā arī apkārtesošie kalni paliek aizvien zemāki un zemāki. Esam nokāpuši lejā. Būtu pavisam žēl, ja mēs nebūtu tik noguruši. Šodiena ir garlaicīga un vienmuļa. Minūtes velkas uz priekšu, un metri lēnām skaitās klāt. Liekas, ka šodienas gājiens nekad nebeigsies. Pēc veselas mūžības, kas īstenībā ir piecas stundas, mēs sasniedzam Galeshwar. Pārejam pāri tiltam un Galeshwar otrā pusē ieraugām pirmo benzīntanku gandrīz trīs nedēļu laikā. Tas ir maziņš, bet tomēr – benzīntanks! Tagad gan jākāpj kalnā augšā! Kaspars iet nedaudz ātrāk, es velkos kādu gabalu aiz viņa. No sānceliņa iziet nepāļu sieviete. Viņa redz, ka man iet grūti, tāpēc sāk uzmundrināt. Es pasmaidu, lai gan pavisam negribas. Tā kā esam “lejā”, tad arī āra temperatūra ir augstāka. Saule karsē un gaiss vairs nav atsvaidzinošs. Redzam skaistu templi, kas uzbūvēts nedaudz zemāk nekā mēs pašlaik atrodamies. Tas ir neparasts – tempļa ēkas ir uzbūvētas uz liela akmens, un vienas ēkas jumts ir rotāts ar lielu svastiku. Svastiku izmantoja un vēl aizvien izmanto daudzu pasaules tautu un reliģiju pārstāvji, tajā skaitā arī budisti un hinduisti. Tas ir svarīgs simbols šajās reliģijās un kultūrās.
Šī ir viena no tām nedaudzajām dienām, kad mūsu iešanas ilgums / ātrums sakrīt ar kartes plānā norādīto. No Galeshwar ir jāiet vēl viena stunda, lai sasniegtu Beni – šodienas un arī pārgājiena galamērķi. Un tiešām – pēc stundas esam klāt Beni. Turpinām ceļu tālāk, jo mums jānonāk Beni autoostā, no kurienes mēs ar autobusu brauksim uz Pokharu, kas ir otrā lielākā pilsēta Nepālā. Autoostu atrodam. Ir jāiet tikai uz priekšu, nepārejot pāri tiltam. Tur arī ir visa burzma, viesu mājas un ēstuves. Tā kā mēs ātrāk gribam nonākt galā, tad lieki laiku netērējam. Ejam pie viena no lodziņiem un jautājam, kur var nopirkt autobusa biļeti uz Pokharu. “Blakus lodziņā? Labi.” Ejam pie blakus lodziņa un iegādājamies biļeti. “800 nepāliešu rūpijas par divām biļetēm? Kāpēc tik dārgi?” nodomājam, bet tomēr nopērkam. Liekas savādi, jo par gandrīz divas reizes garāku braucienu maksājām apmēram tik pat. Kad biļetes kabatā, aizejam uz vienu no mazajiem autoostas veikaliņiem nopirkt kādu našķi un ūdeni. Es nopērku vairākas šokolādītes. Kaspars nopērk digestive cepumus, kas te ir krietni lētāki, tikai 90 NPR. Vēlāk sapratīsim, ka tie ir tik lēti, jo tie nav importa, bet gan uz vietas ražoti. Kaut kas līdzīgs bija redzēts arī Indijā. Ejam meklēt mūsu autobusu, bet visi autobusa šoferi no mums atsakās. Nē, nē, šis nav jūsu buss.
Diez kāpēc tas vecis mums seko un uzbāžas, lai kāpjam viņa džipā? Mums tak ir jau biļetes. Laipni to viņam pasakām. Bet pēc pāris minūtēm noskaidrojas, ka mēs nopirkām biļetes uz… džipu! Esam ļoti pārsteigti, nezinājām, ka to biļetes ir tik lētas… Nu nekas, gadās arī nesaprašanas. It īpaši, ja esi noguris. Esam veiksmīgi atraduši savu transportu, un ceļš uz Pokharu var sākties. Manu somu uzmet uz džipa jumta pie citām somām. Kaspars savējo tur klēpī. Savus dokumentus, telefonu un maku noglabāju pie Kaspara. Man džipā braukt patīk. Tas tik ļoti nekratās, kā to dara autobuss, kā arī brauc nedaudz ātrāk. Taču Kasparam ir nēerti, jo viņa galva sitas pret griestiem. Ceļš nav līdzens un sanāk palēkāt krēslā. Vienu reizi piestājam izlocīt kājas un aiziet uz tualeti. Tur ir arī maza ēstuvīte un veikalinš, bet mēs neko nepērkam. Kad esam nonākuši Pokharā, mēs nezinām, kur kāpt ārā. Tāpēc vadītājs mūs vienkārši izsēdina kaut kur pilsētā, kad visi jau ir izkāpuši, iedod norādes, kā tikt uz pilsētas centru, kur ir daudz viesnīcu, un aizbrauc prom. “Vajadzēja rezervēt kādu viesu māju laicīgi, lai zinātu kur iet,” domāju. Pirmais, ko izdarām pa ceļam uz pilsētas centru, nopērkam Kasparam zāles, kas, cerams, uzlabos viņa gastrīta situāciju.
Esam nonākuši pilsētas centrā un apskatāmies pāris viesu mājas. Te tās ir dārgākas nekā kalnos, bet krietni lētākas nekā Indijā. Atrodam vienu puslīdz OK viesu māju un paliekam. Gan jau, ka tur, tālāk, ir kāda labāka, bet arī šī derēs. Vakariņas un atpūta! Kaspars ir pavisam noguris un liekas uz auss. Es, kā parasti, lasu grāmatu. Pokharā būsim trīs dienas, un kādu laiku noteikti veltīsim pilsētas apskatei. Kad būsim nedaudz atpūtušies… IZMAKSAS Brokastis: ķiploku zupa – 180 NPR, melnās tējas krūze – 50 NPR, ūdens pudele – 60 NPR. Našķi Beni: šokolādītes, kola, ūdens, cepumi – 280 NPR. Džipa biļetes: 800 NPR. Vakariņas: 2x vistas gaļas momo, lielā ingvera tējas kanna, banānu lassi un banānu kokteilis – 1000 NPR. Naktsmājas: 800 NPR.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais