Madeira-atgriešanās paradīzē

13.04.2009
37 min lasīšanai
152 foto

Madeira ir Portugālei piederoša sala, kas atrodas Atlantijas okeānā, 800 km no Āfrikas un 1000 km uz dienvidrietumiem no Lisabonas. Lidojam uz Londonu un tad ar nākamo reisu uz Funšalu. Laika starpība ar Latviju -2 stundas.Pirmais, ko ieraugām pēc četru stundu lidojuma, ir tuksnešains salas gals, kas atpazīstams no Madeiras kartes kontūrām. Tāds tas izskatās arī no lidmašīnas lodziņa.Pavisam drīz nolaidīsimies Santa Krusas lidostā. Santa Krusas pilsētiņa ir kā vārti ,caur kuriem , cilvēki, kas atlidojuši uz salu, pirmo reizi nokļūst autonomajā reģionā. Visas komūnas attīstība ir cieši saistīta ar lauksaimniecības un apkalpojošo sfēru. Lidostas celtniecībā un apkalpošanā nodarbināti vairāki simti iedzīvotāji. Funšala pilsētas vārdu ieguvusi jau 1508. gada 21. augustā pēc karaļa Manuela pavēles. Pirmie to sāka attīstīt kolonizatori, kas cēla ostas. Tad ieradās tirgotāji no Eiropas un būvēja noliktavas un tirdzniecības vietas. Ieviesa un attīstīja kultūru. Tā Funšala kļuva par svarīgu ostu atlantijas tirdzniecības ceļā. Pilsētas nosaukums atvasināts no fenheļa vārda, aromātiska auga, kas plaši auga salā tās atklāšanas laikā. Tagad pilsēta populāra ar daudzām gājēju ielām un zonām, kur iespējams pastaigāties baudot mieru un klusumu. Pilsētā ir daudz publisko parku, kuros bagātīgi aug reti vietējie augi. Funšalas iedzīvotāji atšķiras ar sirsnību un atklātību pret tūristiem. Pilsēta ir droša un mūsdienīga. Tūrisms ir galvenais viņu ienākumu avots. Mēs dzīvojam Lido rajonā, nedaudz km no pašas Funšalas vecpilsētas. Šeit ir daudzas viesnīcas, skaisti un kopti parki un promenāde, kā arī publiskās un maksas pludmales okeāna krastā. Ielā uz kuras atrodas mūsu viesnīca daudz ziedošu augu un arī banānkoku birzis. Pirmie krāšņie koki, ko pamanām jau pa ceļam no lidostas uz viesnīcu. Lai arī ir septembris tie zied pilnā plaukumā. Ziedi ir milzīgi un košā krāsā, kas atgādina latvijas magoņu krāsu. Tāpēc ,arī nezinot to patieso nosaukumu, nosaucam tos par magoņkokiem. Patieso nosaukumu tā īsti arī nepūlamies noskaidrot, lai arī veikalos ir biezum biezas grāmatas ar salas augu latīniskajiem un tulkotajiem nosaukumiem. Pirmā pēcpusdiena pēc iekārtošanās viesnīcā ir mūsu ziņā. Ilgi nekavēdamās, dodamies izlūkot tuvāko salas teritoriju. Turpat pārsimt metru no viesnīcas ir banānu parks-skvērs. Milzīgi lekni banāni ar lieliem augļu ķekariem un ziedu vālēm. Dobēs bagātīgi zied fuksijas un plešas dažādi aslapji. Pēc maza brīža jau esam okeāna krastā un vērojam kā cilvēki sauļojas, cits uz lāviņām, cits tāpat uz klints bluķiem. Daži peldas okeāna sāļajā ūdenī. Gar krasta promenādi leknas palmas ar dažādas gatavības stadijās esošām datelēm. Šķiet esam nokļuvušas atpakaļ vasarā. Karsti, bet ne traucējoši. Staigājam, priecājamies par salas eksotiskajiem augiem un cenšamies visus jaukumus iemūžināt fotogrāfijās. Tālumā var saskatīt arī blakus esošās neapdzīvotās salas, kuras esot iecienījuši putnu pētnieki un citi zinātnieki ,savu pētniecisko darbu veikšanai. Visur, gar akmens nogāzēm, milzīgas kaktusu audzes. Žēl tikai, ka nekur neizdodas redzēt tos ziedošus. Spriežot pēc nokaltušajiem ziediem un grandiozā izmēra pumpuriem, arī ziedam vajadzētu būt karaliskam. Ievērojam interesantas formas palmas, lapu rozetes vidū pūkaina bumba. Vēlāk uzzināsim, kas tas ir salā populārs augs. Paklaiņojušas gar salas krastu, nedaudz pakāpjamies pa ielu terasēm un augšu. Atkal paveras jauni ziedoši dārzi un pagalmi. Mazāk lielo viesnīcu, bet parādās dzīvojamās mājas, mazi restorāniņi un banānu dārzi. Kāda stāva ieliņa uzved pie pavisam nelielas baznīciņas, kura gan ir slēgta. Turpat ielas malā cilvēki atsēdušies lasa grāmatas. Uz akmens celiņiem, žogiem, mūriem simtiem dažādu izmēru un žiperīguma ķirzaciņas. Liekas, viņas te ir visur. Katrs pagalms vedina tajā ielūkoties, lai patīksminātos par krāšņajiem apstādījumiem. Vēl pirmajā dienā nepieradušajām acīm viss liekas apbrīnas vērts. Bugenvilliju kupenas, antūriju klēpji un pat parasts tītenis aizaugušā dārzā ,atkal un atkal liek piebremzēt un apbrīnot to skaistumu. Pirmā pastaiga beidzas ar suvenīru veikaliņa apmeklējumu. Tas piekrauts stāvgrūdām ar dažādiem paprastiem niekiem. Izsecinām , ka nekā īpaši iekārojama nav, tāpat kā visur lielākoties dažādi nieki ar salas simbola strelīcijas attēlu, kartiņas, madeiriešu tautiskās cepurītes un salmenīcas. Ir pat smaržas ar strelīcijas simboliku, esot tipisks šīs vietas suvenīrs. Pasmaržojam, bet tas mūs neiekārdina vērt vaļā maciņus un mesties apgādāties ar suvenīriem sev un mājās palicējiem. Vienīgi savu apņemšanos esot Madeirā , iegādāties un iedzert Madeiras vīnu, izpildām jau pirmajā vakarā. Turpat blakus viesnīcai iepērkam sarkanvīnu, glāzes mums ir numuriņā un varam sākt baudīt atvaļinājumu un noskaņoties parītdienas ekskursijai, kas sāksies ar vīna svētku apmeklējumu. Rīts sākas ar gājienu garām greznām viesnīcām, cauri ziedošiem parkiem uz pilsētas centru. Te ceļš ved lejup, te atkal nedaudz jāpapūlas, lai mūsu slinkās, neielocītās kājas mūs uznes kādā stāvākā kalnā. Gravas savieno brīnišķīgi tilti, kas atvieglo pārvietošanos pilsētas teritorijā un grezno ainavu. Gravu nogāzēs izveidotas pastaigu takas un atpūtas parki.Ik pa gabalam apstājamies un apbrīnojam pa kādam ziedošam kokam. It kā rudens, citiem kokiem augļi, bet šie turpina ziedēt kā aptrakuši. Bet kā , lai nesajūk , ja visu gadu temperatūra turas ap+ 22 grādiem. Tur jau pat slotas kātam jāsāk ziedēt, kur nu vēl zaļojošam kokam. Fonā zils okeāns, virs galvas spoža saule. Paradīze zemes virsū- tā rakstīts tūrisma ceļvežos. Izejam pa kādu ieliņu, kas ved gar pieczvaigžņu hoteļiem, tur katram pat sava zaļā teritorija, skats uz okeānu un ļoti augsts serviss. Atkal mūsu iemīļotie „magoņkoki”. Augšā virs stāvās klints nogāzes Sv. Katrīnas parks.To sauc arī par pilsētas parku. Brīnišķīgs ainavu parks, kas izvietots pār Funšalas ostu. To aprūpē komūnas dārznieki un tajā aug visdažādākie koki un puķes. Parka teritorijā atrodas trīs izteiksmīgi monumenti, kas ataino laikus, ko var nosaukt par lielo ģeogrāfisko atklājumu ēru. Pirmā ir mazā kapela, kas veltīta Sv. Katrīnai, jau 400 gadus atpakaļ to būvējuši portugāļu jūrnieki, kuri atklāja salu. Parku bieži apmeklē tūristi un paši madeirieši, lai paelpotu svaigu gaisu koku ēnā, kuru zaros ligzdo tropisko putnu bari. Otrs ir ievērojamais piemineklis princim Henrikam Jūrasbraucējam, to uzstādījuši madeirieši par godu lielo ģeogrāfisko atklājumu iniciatoram, jūrasskolas atklājējam Portugāles dienvidos. Tur izglītību ieguva pirmie jūrasbraucēji. Parka centrā ir dīķis ar strūklakām, tajā graciozi peld gulbji, blakus parkam ir Madeiras valdības ēkas. Trešais ievērojamais monuments ir Kristofora Kolumba statuja, tā uzstādīta vēlāk un noslēdz vēsturisko atmiņu loku, atdodot godu Jaunās Pasaules atklājējam. Kristofors Kolumbs ir ieradies salā un šeit arī atradis un apprecējis vietējo portugāļu kamaniņu meistara meitu.Pēc parka izstaigāšanas dodamies pilsētas apskates ekskursijā, izmantojot speciālo apskates autobusu. Sākumā nodoms ir pabraukt kādu gabaliņu ar pilsētas apskates autobusu, tad izkāpt apskatīt dažas populāras vecpilsētas vietas un ar nākamo doties tālāk, taču plāni mainās darbībā, jo esam ieņēmuši ļoti labas vietas, kuras pazaudētu kāpjot iekšā un ārā. Tā ,cenšoties austiņās atrast kādu pieņemamu audiogida valodu, izbraucam visu pilsētas apskates maršrutu no viena gala līdz otram un atgriežamies sākuma punktā. Virs mūsu galvām trošu vagoniņa trase, tas ved uz Monti. Camara Municipal Funšalas pilsētas padome ir iespaidīga 18. gadsimta savrupmāja ar strūklaku pagalmā, kurā attēloti „Leda un gulbis”. Iekšpusē neliels muzejs fotogrāfijās fiksē Funšalas vēsturi. Dabiskā Madeiras galvaspilsētas Funšalas osta piesaistīja pirmos kolonistus 15. gadsimtā. Galvaspilsētas vēsturiskais centrs vēl joprojām veras pāri ostai un lepojas ar lieliskām valdības ēkām. Funšala ir izstiepusies puslokā gar Funšalas līča krasta līniju ar Zona Velha vai Vecā kvartāla zvejnieku māju labirintu rietumos un Viesnīcu jeb Tūristu zonu, kurā ir daudz viesnīcu un restorānu, austrumos un vēl tālāk. Pilsētā ir arī liels stadions, tai esot pat vairākas slavenas futbola komandas. Arī ļoti populārais portugāles futbolists Kristiano Ronaldo nāk no šīs nelielās salas. Madeirieši ar viņu patiesi lepojas un viņa portretus redzam daudzās vietās pilsētā. Pašā pilsētā tiek audzētas arī vīnogas un banāni, par to stādījumiem pārliecināmies paši savām acīm, jo katra kalnam atkarotā terasīte ir apstādīta ar banānu stādījumiem. Aplūkojuši pilsētas ievērojamākās vietas no otrā stāva augstumiem, atgriežamies centrā un ejam lūkot slaveno Lavradora tirgu. Jau gabaliņu no pašas ēkas, ielas malās, izvietojušies pirmie puķu un augļu tirgotāji. Pašā tirgū pirmā zona ir atvēlēta puķu tirgotājiem. Vaskaini spīdīgo antūriju klēpji, proteju kaudzes un vēl dažādu, pie mums eksotisku, ziedu mudžeklis priecē acis. Netrūkst arī tādas mums pierastas puķes kā asteres. Tirgus specializējies uz puķēm, augļiem un zivīm, ko šeit tirgot saved no visas salas teritorijas. Tirgū blakus bagātīgi piekrautajām letēm var redzēt ainas, kas piepildītas ar krāsām, smaržām, dzīvi, kā arī pircēju pūļus. Īpaši pievilcīgs tirgus kļūst nedēļas nogalēs, kad tirgot savu preci no visas salas ierodas paši ražotāji. Ievērojam, ka populārs produkts šai tirgū ir arī pie mums augošās kāršu pupas. Šeit tās tirgo ar visām pākstīm un negatavas. Īpaši atdalīts ir zivju tirgus. Uz granīta galdiem un letēm, blakus tuncim un tradicionālajām zobenzivīm arī daudz dažādu citu zivju. Žēl, ka šinī gadījumā nevar bildē saglabāt arī šo īpašo zivju tirgus aromātu...Cilvēki iepērkas, tādi kā mēs staigājam, fotografējam un brīnāmies. Ešpada- jeb zobenzivs, gara, tieva, melna zivs, paši izplatītākie veidi Madeirā. Dzīvojot ļoti dziļi, kad izzvejojot viņas velk augšā, mainoties spiedienam arī izspiežas to acis. Okeāna dzīlēs tās esot pavisam normāla izmēra. Turpat nopērkami arī dažādi moluski, ko zvejnieki piegādā ne tikai no bagātajiem Madeiras ūdeņiem, bet arī no Azoru salām. Šis esot pats dzīvākais un krāsainākais tirgus visā Portugālē. Jebkurš šeit burtiski ar savām rokām var pieskarties salā izaudzētajiem, bezgalīgi daudzajiem augļiem un dārzeņiem. Tirgotāji ir kā īpašs personāžs, kas dienu no dienas turpina vietējo komerciālo tradīciju, saglabājot dzīvu tās aroda spēku. Piemērs ir kāds atraktīvais augļu tirgotājs, pie kura stendiem ar interesi piestājam arī mēs.Visi eksotiskie augļi tiek piedāvāti nogaršošanai, blakus spainītis miziņām un sēkliņām. Tad kopējs foto ar izveicīgo tirgotāju. Pēc visa šī teātra pat rūdītā latviešu tūrista maciņš padodas kārdinājumam kaut ko iepirkt tuvāko vakaru patēriņam. Un neērti jau neko nenopirkt, kad viss klāsts izgaršots, lai arī jāatzīst ar to būtu pilnīgi gana šo augļu iepazīšanai. Turpinām iepazīšanos ar bagātīgo augļu klāstu- mazie banāniņi, marakuijas, vīnogas, plūmes, persiki, nektarīni un neskaitāmi augļi , kuru nosaukumus tā arī neuzzinām, bet pagaršot gan cenšamies pēc iespējas visus ko ieraugām. Piparu un ķiploku virtenes gan kā dekoratīvs elements, gan arī prece. Dārzeņu sektorā daudzi zināmi , bet ir arī nepazīstami brīnumi. Gurķi gan tādi pārdzeltējuši un mūsos izraisa smīnu. Latvijā mēs tādus saucam par sēkliniekiem un atstājam dobē vai izbarojam lopiņiem. Palielie banāni nav viss parasti, bet ābolbanāni- izskats kā banānam, smarža kā svaigiem āboliem, garša skābena, bet atgādina negatavu banānu. Te viņiem tādu krustojumu daudz un dažādos variantos. Kā viņi to dabū gatavu šoreiz nenoskaidrojam. Vēl viens līkums ap krāšņajām letēm un sākam arī kaut ko iepirkt. Jāteic tirgoņi viņi ir veikli, prasīsi vienu, dabūsi vismaz divus, jo tev taču liela ģimene, nav ko sākt ar vienu augli. Cena arī attiecīgi par diviem un ne mazā, jo kādam jau arī beidzot ir jāsamaksā par tūristu izgaršotajiem augļiem. Viss te ir izstrādāts un izrēķināts, par velti šais laikos nav nekas. Ziedus nepērkam, bet ja būtu iespēja aizvest mājās noteikti sapirktos, jo tādu eksotiku par tik mazu cenu kaut brīdi gribētos izbaudīt.... Strelīcijas te aug katrā parkā, pie katras mājas un tirgū tiek tirgotas par 1 Eiro gabalā. Protejas aug kā kārkli krūmos, tirgotāji turpat uz vietas tirgū nošķin liekos zarus un labu labā tirgus prece gatava. Ir iespēja iegādāties arī šo augu sēklas un stādus, bet mēs atturamies, nav ticība, ka mūsu klimatiskie apstākļi viņiem būs īstie. Flīžu glezna uz tirgus paviljona ieejas sienas. Apkrāvušies ar iepirktajiem augļiem, dodamies uz sabiedrisko transportu, lai ar to pašu apskates autobusa biļetīti brauktu uz Botānisko dārzu. Tā kā līdz autobusam ir laiciņš jāgaida, ieturam pusdienas turpat ostmalas ielu kafejnīcā, Notiesājam arī pa kādam nopirktajam auglim, lai vieglāka līdznesamā nasta. Publiskai apskatei dārzs tika atvērts 1960. gadā. Tajā ir apskatāmi augi no visas pasaules. Šeit aug tuksneša kaktusi, tropisko mežu orhidejas un Dienvidāfrikas proteja, kā arī Madeiras vietējie pūķkoki. Te ir kontrastējošas ainavas- pamataugi, klusi karpu dīķi un savvaļas meži. No skatu terases dārza vienā galā paveras gleznains skats uz pilsētas ceļu tīklu un daudzajiem tuneļiem, kas sevī ievelk ceļus. Visi šie ceļi izbūvēti nesenā pagātnē par Eiropas naudiņu, tādā veidā padarot salu viegli, ātri un ērti izbraucamu. Botāniskais dārzs atrodas trīs km attālumā no Funšalas centra.No tā paveras brīnišķīgs panorāmas skats uz centru un ostu. Parkā, kas stiepjas gar ielejas malu 200-350m augstumā ir ideāli dabas apstākļi bezgalīgajai augu un koku daudzveidībai. Apstādītā parka teritorija 35000 m3 ir unikāla krāsu un formu palete. Šeit ir savākta vairāk kā 2000 veidu eksotisko augu kolekcija no visiem kontinentiem. Tai skaitā – antūrijas, orhidejas, paradīzes puķes, kaktusi, papardes, palmas un citi floras komponenti , kuri, lieliski pielāgojušies un dzīvo šeit it kā savā ierastajā vidē. Tieši šīs īpašības, kopā ar daudzo ziedu krāšņumu arī piešķir Funšalas botāniskajam dārzam šo unikālo skaistumu. Dārza veidošanas laikā lielu ieguldījumu veica reģionālā valdība, lai šis dārzs kļūtu par īstu zinātnisko un izglītojošo centru, kur studenti, Portugāles un citu valstu zinātnieki varētu veikt eksperimentus un padziļināt savas botāniskās zināšanas. Tas ieņem lielu lomu arī skolēnu izglītošanas vidū, jo viņi nāk uz šejieni, lai iepazītu un atklātu sev aizraujošo augu pasauli. Vēl bez tā šeit veic pētījumus dabas aizsardzības jomā, lai aizsargātu tos vietējos augus, kuriem draud izzušana. Speciālās dārza zonās tiek kultivēti augi, kuri tiek uzskatīti par praktiski izzudušiem. Tādā ziņā Botāniskais dārzs ieņem centrālo lomu tipiskās Madeiras floras izpētē un saglabāšanā. Augi tiek audzēti un saglabāti, kā arī tie ir pieejami zinātniskiem izpētes darbiem un ekoloģiskajai audzināšanai. Kaimiņos Botāniskajam dārzam atrodas ornitoloģiskais rezervāts, kurā neskaitāmi eksotiskie putni dzīvo gandrīz kā brīvībā. Viss vairāk manuprāt tur bija krāsaino papagaiļu no dažādām pasaules malām. Vēl dārzā ir izveidoti atsevišķi kaktusu dārzi, kā ari izvietotas slavenās Santanas mājiņas. Kopti dzīvžogu stādījumi un apcirptu košumkrūmu kolekcija. Pateicoties salas labvēlīgajam klimatam, ziedu audzēšana šeit ir tik populāra, ka ziedi ir kļuvuši par īstu salas vizītkarti. Pašu iespaidīgāko ziedu vidū nevar nepamanīt paradīzes putna ziedu- strelīciju. Tas ir visīstākais salas simbols, atrodams arī uz neskaitāmajiem Madeiras salas suvenīriem. Zieds ir ļoti brīnišķīgs un izsmalcināts. Botāniskajā dārzā strelīciju stādījumi ir īpaši bagātīgi un lekni. Tās sastādītas garās dobēs gar nogāzes terasi. Fonā palmas un zils okeāns, kā arī Funšalas pilsētas piekrastes rajons. Atceļā gadās arī tā, kad pašā intensīvākās kustības aplī sabiedriskais transports nesadala ielu ar tūristu autobusu, par laimi cietuši tikai bleķi. Tālāk ceļš līdz galapunktam jāmēro kājām, jo visa kustība pilsētas centrā uz kādu brīdi ir paralizēta. Grupas intereses dalās, daļa līdz viesnīcai mēģinās nokļūt ar taxi, daļa mēros ceļu kājām garām vēl kādam populāram centra apļveida krustojumam. Vakarā portugāļu folkloras vakars un tradicionālās vakariņas. No gaļas ēdieniem populārākā ir uz iesma cepta liellopu gaļa- espetada. Gaļu sagriež kubiciņos, ierīvē ar sāli un pipariem, uzdur uz iesma un cep uz kokoglēm un lauru koku zariņiem. Tradicionāli to pasniedz uz iesma, pakarinātu speciālā statīvā, kas novietots uz galda. Šo ēdienu tagad bauda visos vietējos svētkos- tas ir kā atgādinājums, ka kādreiz salinieki gaļu ēda tikai īpašos svētkos. Noteikti jāpagaršo silta vietējā maize, pildīta ar ķiploku sieru un pētersīļiem (bolo da caco). Vēl nobaudām biezzupu un saldajā saldējumu, kā arī populāro Madeiras vīnu, kafiju un noslēgumā liķieri. Madeiras folklorai raksturīga jautra mūzika un gleznainas, izteiksmīgas dejas. Atsevišķas dziesmas, kas ir mauritāniešu izcelsmes, izsauc vieglu melanholiju. Bet instrumentālās melodijas, ko spēlē tradicionālajos svētkos un folkloras pasākumos rada svētku noskaņojumu un prieku. Tradicionālie instrumenti ir ģitāra ar zemu skaņu, Madeiras ģitāra, vijole, bungas ar zemu skaņu un citi sitamie instrumenti. Viens no salīdzinoši jaunākajiem izmantojamajiem instrumentiem ir akordeons. Ēdienreizes laikā ir iespēja klausīties dzīvo „Fado” mūziku, kas ir portugāliešiem raksturīga folkloras mūzika. Tālāk uzstājas dejotāji aicinot pievienoties arī viesus. Mūsu grupa tik viegli nepadodas iekustināšanai, bet, kad tas ir izdarīts rauj vaļā līdz pašām pasākuma beigām, apsteidzot un izbrīnot pat pašus portugāļus, kuri labprāt dejo kopā ar mums. Nākošajā rītā esam gatavi doties pirmajā tālākajā salas iepazīšanas ekskursijā visas dienas garumā. Pēc mums ierodas busiņš, kuru stūrē šoferītis- gids ar latvisku vārdu Edgars. Garām banānu dārziem, cauri vīnogulāju plantācijām, arvien augstāk kalnos uz Camara de Lobos. Tā atrodas 5 km no Funšalas. Zvejnieku ciemats, kas slavens ar to, ka to vairākas reizes gleznojis Vinstons Čērčils, kas bieži viesojās Madeirā 20. gs. 50. gados. Tā ir viena no Madeiras vietām, kur tiek ķertas zobenzivis(espada). Šī zivs ietilpst katra madeirieša ēdienkartē. Šīs neparastās zivis mīt 800m dziļumā, tāpēc ēsma „astoņkāji” tiek izlikta garās auklās. Zvejnieki dzīvo vienstāvu dzīvojamās mājās gar ostu. Augstāk kalnos ir citas apdzīvotas šīs pilsētiņas daļas. Vienā no tām tiek svinēti vīna svētki. Pilsētiņas galvenajā ielā pulcējas ļaužu pūļi, visur valda rosība un satrauktas gaidas. Drīz jāsākas lielajam svētku gājienam, kas pamazām virzīsies no kalniem, cauri pilsētas centram uz galveno svētku norises vietu- tirgus laukumu. Cenšamies ieņemt vietas tuvāk ielai, lai pēc iespējas labāk redzētu atraktīvos gājiena dalībniekus. Nopietni vīri nes lielus vīnogu grozus, tos pavada skaistos tērpos saposušās meitenes. Agrāk lielākā daļa mājas vīnu, pēc ražas novākšanas, tika salieti kazas ādās, kuru tilpums bija apmēram 70 l un tika nogādāti uz lielākām vīna darītavām, kur tie tika pārlieti lielās koka mucās. Tāda tā kazas āda izskatās darbībā. Gājienu papildina un jautrību uztur daudzas folkloras grupas. Visi tērpušies tradicionālajos tautas tērpos, galvā interesantas cepurītes. Kā jau daudzos pilsētas svētkos, tos kuplina arī draugu grupas no sadraudzības pilsētām citās valstīs. Šis milzīgais grozs to nesējām sagādājis nelielu ķibeli- sasvēries un apgāzies, bagātīgā vīnogu raža izbirusi uz ielas. To izmanto apkārtstāvošie un cenšas iegūt pa ķekaram un nobaudīt. Pie viena tāda tiekam arī mēs- vīnogas ļoti saldas, lai arī sīkas. Kad gājiens noslēdzies tirgus laukumā ,sākas priekšnesumi. Viena aiz otras uz skatuves kāpj daudzās folkloras grupas gan no pašu mājām, gan draugu valstīm. Turpat uz ielas jauni puiši cep un tirgo vietējo maizi ar garšvielu pildījumu. Blakus grillējas gaļa, tiek dzerts vīns. Notiek dažādas jautras izklaides. Pašā tirgus laukuma centrā novietota milzīga sulas spiede, kuras kastē arī tika sabērts viss gājienā atnestais vīnogu daudzums. Jautrība var sākties. Ikvienam ir iespēja ietrausties lielajā kastē un pamīcīt vīnogas. Lejā stāv vīndari, kas tikko izspiesto sulu izkāš caur grozu. Ir iespēja arī iegūto produktu nodegustēt. Ticamāk jau, ka no muciņas, kas viltīgi nolikta uz renītes. Kādu brīdi biju gatava arī izbaudīt mīcīšanas priekus, bet kad redzēju cik sirsnīgi to dara mazā meitene, palika žēl sava apģērba ar kuru vēl visu dienu jāturpina ceļš. Tā nu šī atrakcija palika neizmēģināta. Pilsētas baznīca, kuras pakājē interesanta strūklaka, no kuras var pat padzerties un atvēsināties. Ūdens krīt uz līdzenas zemes, dodot nedaudz valgmes apkārtējiem. Apsteidzot mākoņus, pabraucam 10 km uz priekšu un nonākam pie Eiropā augstākās un otrās augstākās jūras klints pasaulē. Gabo Girao paceļas 589 m virs jūras līmeņa. Skats lejā ir iespaidīgs! Lejā paveras neliela teritorija, kura tiek izmantota lauksaimniecībā, kaut gan vienīgais veids kā tikt tai klāt ir bijis iespējams, braucot pa ūdeni. Var tikai apbrīnot cilvēku vēlmi apstrādāt auglīgos zemes pleķīšus, uzveicot kalnus. 2003. gada augustā tur tika uzstādīts gaisa vilciens, līdz ar to tā vieta bija pieejama arī savādāk. Cilvēkiem ar lielu adrenalīna šī vieta ir īstā priekš lēkšanas ar izpletni. Klints garums stiepjas aptuveni 1 km garumā. Ainava ir mainīga burtiski pa minūtēm, jo mākoņi nāk un iet. Skatu laukumiņā rosās arī suvenīru tirgotāji, tādējādi cenšoties kaut ko nopelnīt. Atmiņai foto no šīs vietas, kā arī ar vēl nesavītušo smaržīgo orhideju, kuru mums iedāvināja kāda kalnu ciematiņa zemniece no sava puķu poda. Sirsnīgi! Sao Vincent iezīmē sākumpunktu piekrastes ceļam, kas ved uz Porto Moniz. Galvenā baznīca, kas atrodas pilsētas centrā ir ar tādu pašu nosaukumu un tā ir veltījums pilsētai. Šeit netālu atrodas arī vulkāniskās alas, kas ir populāra tūristu apmeklējuma vieta. Šis ir viens no salas uzmundrinošākajiem braucieniem. Šis ceļš, kas ir nedaudz lielāks par dzegu, iekaltu stateniskās klintīs, brīžiem iet cauri tuneļiem, brīžiem- cauri ūdenskritumiem. 19 km garā ceļa būvniecība bez tehnikas palīdzības ilga 16 gadus. Skati uz okeāna krastu ir pasakaini. Šoferītis pamanījis mūsu sajūsmu, reizēm piebremzē, reizēm nervus pakutinot, pietuvojas pašai kraujas malai, tad atkal attālinās. Labi, ka tagad pa šiem ceļiem ir atļauts braukt tikai vienā virzienā, bet agrāk te bija divvirzienu kustība. Vienīgais ciemats gar šo vientuļo ceļu ir Seixal(Seišala). Par spīti Atlantijas vētrām, kuru laikā viļņi var stipri sisties pret salas ziemeļu klintīm, Seišala atrodas labi aizsargātā vietā, kur vīndārzos, kas cieši piekļāvušies kalna nogāzei, tiek ražoti lieliski vīni. Pirmie kolonisti Seišalā ieradās jau 1567. gadā. To attīstīja kolonisti, kas atpeldēja pa jūru.Ilgu laiku stāvo klinšu un biezo mežu dēļ jebkāda saskarsme ar šo vietu notika tikai un vienīgi pa jūru. Pamazām iedzīvotāji sāka apgūt apkārtni un veidot takas uz apkārtējām apdzīvotām vietām, tomēr ilgu laiku palika izolācijā paļaujoties uz diviem resursiem- zvejniecības un zemkopības. Un šie divi resursi attīstījās pateicoties zemes auglībai un jūras bagātībai. Ievērojams iedzīvotāju skaita pieaugums sāka parādīties 17.gs., kad uzlabojās jūras sakari. Bet 18.gs. šeit dzīvoja jau ap 3500 iedzīvotāju. Bet būtiskas izmaiņas notika tikai pēc ceļu un tuneļu izbūves. Tai pat laikā zemkopība un zvejniecība arī tagad ir galvenās nodarbes. Daudzi iedzīvotāji pēdējos gados devušies pasaulē labākas dzīves meklējumos. Pa ceļam arī gleznainais Ribeira da Janela ciematiņš. Izveidojies Porto Monizas lauksaimniecības zonā. Šis salas rajons bija praktiski cilvēku pamests, un 1950-1960. gados to uzskatīja par emigrācijas upuri. Taču šeit kopš 1965. gada atrodas HES, kas apgādā ar elektrību ziemeļu krastu. HES ūdenskrātuve atrodas virs Porto Monizas, spiedienam trubās tiek izmantots 400 m līmeņa kritums. Mūs vairāk piesaista klints okeānā, gar kuras sāniem sitas viļņu šļakatas. Porto Moniza savu tagadējo nosaukumu ieguva tikai pēc 1533. gada, kad tā tika pārdēvēta Gonsaleša Zarku krustmeitas vīra Franciska Moniza vārdā. Viņam šeit piederēja lielākā daļa zemju. Pirms kļuva par pilsētu ciems pletās ap kapellu, kuru uzcēla Francisks Moniza. Noslēgts ar klintīm ciems ilgi bija izolēts no apkārtējas pasaules, līdz izbūvēja ceļu uz San Vincenti tūlīt pēc otrā pasaules kara. Tagad šī vieta visvairāk piesaista ar saviem vulkāniskās izcelsmes dabīgajiem baseiniem., kas savienoti ar betona takām pludmales joslā, kur var plunčāties vai iegremdēties saules sasildītajā ūdenī, tajā pat laikā izbaudot veldzējošas ūdens šaltis, kas rodas, viļņiem sitoties pret blakus esošajām klintīm. Šie baseini pastāvīgi tiek papildināti ar dzidru okeāna ūdeni paisuma un bēguma ietekmē. Porto Monizā ieturam arī pusdienas. Atkal garšīga biezzupa, tad seko otrais ēdiens- vārīti kartupeļi, rupji sapluinīti salāti, rīvēti burkāni, saldie sīpoli, tomāts un madeiriešu iecienītā zobenzivs ar medū ceptiem banāniem. Saldajā ēdienā kaut kas līdzīgs pudiņam, mums asociējas ar ceptu jaunpienu. Noslēgumā stipra kafija, bet pie pusdienām baltais un sarkanais vīns. Arī ūdens pieejams visas maltītes laikā. Sākam ceļu atpakaļ uz sākumpunktu, tikai pa citu ceļu. Pa serpentīnu strauji ceļamies augšā kalnos, kur ir apdzīvota vieta Santa. Šī vieta ir ievērojama ar tradicionālo mājlopu tirgu, kurš gadu no gada ieņem arvien lielāku un lielāku nozīmi. Pēdējos gados ir izveidots vēl viens modernizētāks lauksaimniecības gadatirgus, kas norisinās Porto Monizā un pulcē lauksaimniekus un lopkopjus. Esot lauksaimniecības un lopkopības zonai, Santa ir viens no nedaudzajiem, ja ne arī vienīgais apgabals Madeirā, kur nav norobežotu lauku. Pirmām kārtām ganāmpulka uzturēšanai un paplašināšanai, kas ir galvenā šīs vietas iedzīvotāju nodarbošanās un iztikas avots. Ne mazāk gleznaina arī ir šīs vietas daba, no šaurā ceļa, pa kuru klīst govis, paveras mistiska, mākoņos tīta ainava. Dodamies uz garāko un arī augstāko plato Madeiras salās-Paul da Serra(Augstais tīrelis), kas ir liels purvains plato, kas stiepjas 17 km garumā un 6 km platumā. Plakanais līdzenums krasi kontrastē ar robainajiem kalniem, kas raksturīgi pārējai Madeirai. Šeit augšā laika apstākļi mainās ļoti spēcīgi- karsts un saulains vienu minūti, vēss un miglains jau nākamajā. Ik pa laikam apstājamies, lai aplūkotu elpu aizraujošus skatus uz ielejām. Mākoņi nāk un iet, ainava mainās katru minūti. Te redzama visa ieleja, te atkal viss ietinas mākonī un paši sākam justies kā ezīši miglā. Mūsu vadoņi Māris un Edgars apspriež nākamo maršrutu un apstāšanās punktus, jo laiks iet, bet apskatāmo vietu vēl daudz. Šoferītis stingri turas pie darba laika beigām, tas nekas, ka mēs kaut ko varētu nepagūt, punktuālas darba dienas beigas viņam šķiet svēta lieta! Madeirā ir unikāla apūdeņošanas sistēma, kas dod iespēju bagātīgos lietusūdeņus no salas ziemeļiem izplatīt sausākajos saulainajos dienvidos. Lietusūdeņi tiek uzkrāti rezervuāros un ezeros vai novirzīti no dabiskajiem avotiem un piegādāti levadas tīklam, kas apjož visu salu. Šie šaurie kanāli aizvada ūdeni lielos attālumos uz banānu audzēm, vīnogu laukiem un dārziem. Kopējais kanālu garums ir 2150km, un daži no tiem tiek datēti jau ar 1500. gadu. Sasniedzama pa vienīgo zemes ceļu no Paul da Serra plato, Rabacal ir sākuma vieta diviem līdzvērtīgi maģiskiem levada maršrutiem. Viens ir vienkārša 30 minūšu pastaiga turp un atpakaļ uz Risco ūdenskritumu, bet otrs ilgst divas līdz trīs stundas uz skaisto vietu, kas pazīstama kā Vinte e Cinco Fontes(25 avoti).Levadas var būt slidenas un dažreiz ļoti šauras, vietām taka ir 30 cm plata, bet kanāls tek jostas vietas augstumā un pie tā var pieturēties. Vēja ģeneratori šeit ražo elektrību visai salas ziemeļu daļai. Šajā trūcīgajā augsnē aug vienīgi irbulenes un zāle, bet sūkļveida vulkāniskais pamats darbojas kā dabiskais rezervuārs lietusūdeņiem. Ūdens filtrējas cauri klintīm- tā rodas avoti, kas pēc tam baro salas levada (kanālu) sistēmu. Mums šī ainava izbrīnu neizraisa, jo atgādina Latvijas līdzenumus, bet vietējie ar to lepojas, kā lielu brīnumu. Tā jutās arī mūsu šoferītis, jo krustojumā pat apgrieza autobusu, lai varam atskatīties uz pa līdzenu izvijušos ceļu. Madeiras kalnainajam reljefam raksturīgas virsotnes, ko sauc par encumeadas, reizēm pietiekoši augstas, no kurām paveras lieliskas panorāmas, atklājot visu plašumu līdz horizontam. Pa ceļam no viena salas krasta uz otru, apmēram vidū ,ir viena no šādām virsotnēm. Virsotne atrodas pašā augstākajā reģionālā ceļa krustpunktā, vairāk kā 1000m augstumā, ir viena no raksturīgākajiem kalnu masīvu punktiem, kas atrodas salas centrā. No skatu laukuma, īpaši skaidrā laikā, var vērot neparastu panorāmu, kur pilnībā atklājas Madeiras piekrastes skaistums uz dienvidiem uz Ribeira Brava, un uz ziemeļiem, San Vinsentes virzienā. Šī ir ideāla vieta ekstrēmām sajūtām. Esot šajā vietā var justies kā kalna galā, ko apņem jūra , lai arī var nojaust austrumu un rietumu krasta formas. Un visur šie milzu ziedošie sīpoli, lai arī krietni paziedējuši. Beidzot uzrīkojam grupas iepazīšanos, kaut gan lielākoties jau visus mazās kompānijas ceļabiedrus esam neklātienē iepazinuši. Sandra turpina svinēt vakardienas dzimšanas dienu un cienā ar vīnu un konfektēm. Iespaidīga vieta jubilejas svinībām! Vēl brīdi gribas uzkavēties un pabaudīt ainavu, bet laiks ir ierobežots, jādodas tālāk. Saprotam, ka laika trūkuma dēļ ceļš būs taisnāks un neredzēsim vienu no vecākajiem pagastiem Arco de Calheta un gleznaināko no visiem ciemiem Ponta do Sol. Pārāk daudz laika esam notērējuši no rīta baudot vīna svētkus...Svētdienas ekskursijas solās būt jaukas, sāksim tās no ostas, dodoties izbraukumā okeānā. Pirms izbraukuma okeānā kādu laiku uzturamies ostmalas veikaliņā, kur sākam šķirstīt jaunāko presi ar svaigāko notikumu aprakstiem. Ātri pārlapojam avīzi un atrodam vakar vīna svētkos solīto rakstu un fotogrāfiju ar mūsu Ingu un Ainas kundzi. Raksta nosaukums esot „Vīna svētki piesaista tūristus Estreito”. Šo avīzi saimniece nepārdod, jo esot viņas personīgā, būs jāiepērk citur. Vēlāk Ingai to atdāvinās taksometra šoferis, kad viņa būs sevi tai avīzē atrādījusi. Tikmēr jau esam sagaidījuši uzkāpšanu uz katamarāna. Laiks ir saulains un karsts. Esam apbruņojušies ar peldkostīmiem, saulesbrillēm, aizsargkrēmiem un gatavi ķert sauli un priecīgi par iespēju vērot vaļus un delfīnus. Izbraucot okeānā paveras brīnišķīga panorāma uz Funšalas pilsētu un ostu. Visa mūsu grupa ir nadzīga un ieņem vietas katamarāna priekšgalā uz stingri nostieptā tīkla, katram sanāk arī pa matracītim. Pašā katamarāna priekšgalā ir slapjā zona, par ko brīdina arī uzraksti, kurus mēs pamanām tikai tad, kad pašā priekšgalā gulošie ir krietni apšļakstīti ar sāļo un vēso ūdeni. Arī līdz mūsu vietiņām reizi pa reizei uzsitas kādā vēsa šalts. Saulīte mūs iededzina ātri un pamatīgi, lai arī pirmajā brīdī liekas nekas īpašs nenosauļosies. Mānīgi, rezultāts būs redzams vakarā. Iesākumā katamarāns uzņem kursu taisni okeānā, prom no salas, tad sāk līkumot, meklējot delfīnu barus. Tālumā ar to pašu mērķi riņķo arī vairāki citi katamarāni un viens stilizēts pirātu kuģis. Guļam, pļāpājam un vērojam okeānu un krasta panorāmu. Pēc kāda brīža izdodas saskatīt dažus delfīnus, tad tie mūs pamet un katamarāna kapteinim jādodas cita bara meklējumos. Nu jau esam samērā tālu no krasta un arī pamanītais delfīnu bars ir iespaidīgs. Starp tiem arī īsts valis. Spriežot pēc grāmatās aprakstītā esam redzējuši pilotvali. Pilotvaļi pieder pie delfīnu dzimtas un ir atpazīstami pēc stingrā ūdens strūklas izpūtiena līdz 1 m augstumam. Tos šis skaistulis arī ik pa laikam mums nodemonstrē. Kapteinis saka, ka tas esot speciāls pārsteigums mums, jo cik noprotu, ne vienmēr izdodas sastapties ar vaļiem. Delfīni pavada katamarānu un ik pa brīdim te priekšā, te blakus izlec pa kādam skaistulim skatītāju priekam un sajūsmai. Šie siltasiņu dzīvnieki seko Golfa straumes siltajām strāvām, barojoties reģiona bagātajos, neapdzīvotajos ūdeņos. Rotaļīgo un sabiedrisko delfīnu bari ir bieži redzami lecam pa viļņiem neticamā ātrumā. Skats ir iespaidīgs un visi tūristi sastājušies ap katamarāna margām seko zilajos ūdeņos slīdošajiem stāviem, gaidot nākamo izlēcienu. Pelēkajiem delfīniem ir drukna galva un gaiši pelēks krāsojums. Vecākie delfīni bieži ir krustām šķērsām sašvīkāti baltām rētām. Afalīnas ir vislabāk pazīstamie delfīni. Šiem rotaļīgajiem dzīvniekiem patīk slīdēt pa viļņiem braucoša kuģa priekšgalā. Šajās rotaļās kādu brīdi bija iespēja noraudzīties arī mums. Atlantijas plankumainie delfīni ir ātri un graciozi peldētāji. Piekrastes ūdeņos mīt daudzas vaļveidīgo sugas, bet ne visas ir iespējams redzēt šādos izbraukumos. Ekskursijai paredzētās trīs stundas iet uz beigām un atkal sākam tuvoties krastam. Vēl tikai piebrauksim pie augstākās jūras klints Eiropā – Gabo Girao. Šodien to vērosim no lejas uz augšu, vakar no tās virsotnes vērāmies uz okeānu un tajā peldošajiem kuģīšiem. Tuvumā apskatīsim arī klints pakājē iekoptās dārzu terases. Katra zemes pēda šeit ir apstrādāta un tajā aug prece tirgum un pašu audzētāju galdam. Vēl tikai īsa pelde okeānā un iespēja snorkelējot pavērot zemūdens pasauli. Katamarāns tiek noenkurots klints pakājē, peldēt gribošo ērtībām izlaistas trepes un aiziet okeāna sāļajos ūdeņos. Pēc kapteiņa trešās svilpes visiem ir jābūt atpakaļ uz katamarāna, ja kāds neuzspēj...nezinu kas būtu tad, visi uzspēja. Gar krastu virzāmies atpakaļ ostas virzienā. Garām slīd piekrastes greznās viesnīcas, pludmales, klinšu ragi. Tur augstāk krastā arī mūsējā viesnīca- balti sarkanā krāsā ar savu interesanto jumta terasi. Daži grupas biedri no šīs terases bija vērojuši okeānu mēnesgaismā, esot bijis iespaidīgi un bezgala skaisti. Krastā mūs sagaida vakar piekomandētais šoferītis- gids, lai dodos pusdienas ekskursijā pa salu. Atkal sākam ar Funšalu. Vispirms pa līkumotajiem ceļu serpentīniem šoferītis mūs uzved uz Piku du Barseluša – virsotni no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Funšalu un uz kalniem. Tā atrodas 335 m virs jūras līmeņa. No skatu laukuma var vērot Funšalu uz visām debess pusēm. Labi ieskatoties arī varam atrast Lido rajonu, kurā atrodas mūsu viesnīca. Top viena no grupas bildēm ar pilsētas panorāmu fonā. Tālākais ceļš šodien atkal vedīs kalnos pa iespaidīgām aizu malām. Zobenalojei ir smailas lapas un tā ir sastopama ļoti daudzos Madeiras salas apstādījumos. Daudzās vietās tā ir kā barjera ar plantācijām. Mums gan izdevās redzēt tikai nedaudzus ziedus, jo lielā ziedēšanas sezona jau bija garām, bet pilnziedā varētu būt iespaidīgs skats. Ziedi izsmalcināti un cēli. Pirmoreiz ieraugām Curral das Freiras no skatu vietas, kas zināma kā Eira do Serrado (atrodas 1095 m virs jūras līmeņa), uzrāpjoties aptuveni 800 m virs ciemata. Ieleju no visām pusēm apņem robainas kalnu virsotnes. Līdz 1959. gadam ciematam piekļūt varēja vienīgi pa stāvu zigzagveida taku, bet tagad ceļu tuneļi atvieglo ceļošanu un ļauj vietējiem transportēt savu produkciju uz galvaspilsētu. Televīzija šeit parādījās 1986. gadā . No saldajām kastaņām, kas bagātīgi aug ap ciematu, tiek gatavotas saldās kastaņu maizes, kas visgaršīgākās ir vēl siltas, tikko izņemtas no krāsns. Ar licor de castanha- liķieri ar kastaņu aromātu- tās garšo vēl burvīgāk. Šos kārumus nodegustēt un iegādāties ir iespējams daudzajos ciemata veikaliņos, ko arī liela daļa no mūsu grupas nelaida garām. Kurala daš Freiraša nozīmē „mūķeņu patvērums” un attiecas uz Santa Clara klostera mūķenēm, kas devās uz šo idillisko vietu, kad Funšalai 1560.(1566) gadā uzbruka franču pirāti. Mūsdienās mūķenes to ir pametušas, bet ciems ir palicis. Pēc vairākiem pētījumiem ir iemesls domāt, ka šī vieta ir viena no daudzo vulkānu krāteriem, kas miljoniem gadus atpakaļ veidoja šo salu. Šī ir ari viena no retajām vietām salā, kuru nevar redzēt no jūras. Ievērības cienīga ir vecā baznīca, tās dēļ vien ir vērts apmeklēt ciemu. Vakarā atkal ir mūsu brīvais laiks, atpūtušās pēc dienas ekskursijām, ieziedušas savus tūristu iedegumus, esam gatavas doties uz pilsētas centru, kur norisinās Vīna svētku pasākumi. Centrālā gājēju iela izrotāta par godu šim pasākumam un nodota folkloras grupu, amatnieku un vīndaru rīcībā. Uz skatuves dzied un dejo folkloras kopas. Ielas dekorē mākslinieku apdarinātas mucas. Tā kā vēl nav satumsis ejam un fotografējamies pie interesantākajiem mākslas darbiem. Ko tik visu nevar dabūt gatavu no parastas vīna mucas, ja tikai ir izdoma un vēlēšanās, viss ir iespējams. Visā viena kvartāla garumā uz ielas izvietotas liela izmēra gleznas, visas tās attēlo vīnkopības un vīna darīšanas tēmas. Katra glezna jau pati par sevi ir mākslas darbs. Bet papildus tam katra ir uzstādīta un izgreznota ar dzīvo ziedu kalniem, vīnogu groziem un palmu zariem. Dominē strelīciju un antūriju pušķi, bet netrūkst arī citu dzīvo ziedu. Turpat arī senas mucas, krūkas un darbarīki no vīnkopības arsenāla. Gleznu galeriju ievada vai noslēdz, kā nu kuram, svaigiem ziediem un sulīgiem vīnogu ķekariem izdekorēts gleznas rāmis. Par centrālo objektu var kļūt katrs šo jautro svētku apmeklētājs, tikai jāiekāpj rāmī un jāieņem sev atbilstošā poza. Gribētāju uz šo atrakciju netrūkst, iznāk pastāvēt pat nelielā rindā un pavērot kā top paštaisītā glezna. Cits to paveic ātri, cits meklē un radoši mokās, līdz ir apmierināts ar iegūto galarezultātu. Portugāles bankas filiāles fasādes priekšā paceļas uz dienvidiem vērsta statuja Žuanam Gonsalešam Zarku- portugāles jūrasbraucējam. Pieminekļa pakājē sastājušās vīna svētku dalībnieces interesantos tērpos ar vīnogu groziņiem rokās. Vīna svētki norisinās kokiem ieskautā alejā, kuras centrā ir gājēju iela, šī aleja savieno pilsētu no pils līdz rotondai par godu infantam donam Enriki un ved gar pilsētas parkiem, sabiedriskajām ēkām uz pilsētas teātri. Pamazām sāk krēslot un dzīve vīndaru ieliņā uzņem citus apgriezienus, uz atsevišķām platformām sāk atdzīvoties tēli, kas dejā izdejo vīna reģionus un vīna tapšanas procesu. Izrādi uzsāk „ūdens”, tad seko katrs populārākā vīna reģiona tēls- Malvasia, Vino Tinto, kā arī citi. Fonā tiek stāstīts par katru no šiem tēliem. Brīdi uzkavējušās dejojošo tēlu tuvumā, dodamies tālāk baudīt svētku atmosfēru. Koki izgreznoti ar degošu spuldzīšu virtenēm. Arī apgleznotās mucas izgaismotas un izskatās pavisam savādāk kā dienas gaismā. Cilvēki plūst straumēm no vienas ielas gala uz otru, apstājas, degustē vīnus, ieskatās priekšnesumos, īsta svētku atmosfēra. Šī muca, mākslas darbs, piesaista īpaši lielu uzmanību, jau dienā ap to drūzmējās skatītāju pūļi. Tagad izgaismota tā izskatās vēl interesantāka. Avēnijas galā tiek demonstrēts mucu tapšanas process, lai arī visas muciņas ir miniatūrā, droši vien tāpat tiek gatavotas arī lielās vīna mucas. Turpat netālu arī uzstādīta tradicionālā sulas spiede, izskatās, ka puiši savu darbiņu, vīnogu mīcīšanu jau pabeiguši. Tagad atsēdušies uz spiedes malas un vāc kopā biezumus, kas palikuši pāri no izspiestajām vīnogām. Viņi to sakrauj kaudzē spiedes centrā un aptin ar resnu virvi , laikam lai vēlāk savelkot, izspiestu atlikušo sulu no biezumiem. Procesa noslēgumu nesagaidījušas dodamies tālāk. Un te jau normāla lieluma vīna mucas. Tādās tiek izturēts slavenais Madeiras vīns. Turpat arī vietējo pinēju gatavots grozs, kuros tiek vāktas vīnogas, tādus redzējām arī Estreito Vīna svētku gājienā. Mūsu tradicionālās brokastis viesnīcā. Labprāt ieturamies ar ceptu šķiņķi, kas sagriezts plānās šķēlītēs un vēl uzcepts, tad baltās pupiņas tomātu mērcē, cepti tomāti, omlete. Ir dienas, kad ir arī šampinjoni, divu veidu desiņas. Maizīte ir daudzi veidi- graudu, hanburgeru, kruasāni , tostermaize u. c. Augļu klāsts katru rīti mainās un papildinās- ananāsi, melones, plūmes, vīnogas, mandarīni, apelsīni, konservēti persiki u.c. Kafija un sulas, iespējams brokastīs malkot pat vīnu, ja vien ir vēlēšanās. Šāds skats paveras pa mūsu istabas logu- tas vērsts uz iekšpagalmu ar baseinu, tenisa galdu un atpūtas terasi ar soliņiem, nākošajā līmenī ir vairāki baseini un sauļošanās terases. Aiz palmām lejā redzams okeāns, kuru gan no istabas neredzam. Toties klusi un mierīgi. Pa šīm kāpnēm katru rītu dodamies uz brokastīm, tas pats ceļš ved arī uz viesnīcas baseiniem āra terasē. Visur apstādījumi, palmas. Pēc brokastīm sāksies ekskursija visas dienas garumā uz salas austrumiem. Sāksim ar Kamaču- pilsētiņu, kas slavena ar savām pīšanas tradīcijām, un atrodas 700metru augstumā. Lielākā daļa klūdziņu pinumu, ko pārdod Funšalā, tiek gatavoti Kamačā un tās apkārtnē, un vienīgais valdzinājums šajā citādi klusajā ciemā ir liels veikals, kas pieblīvēts ar visādām pītām lietām, sākot ar gleznu ietvariem, gultas rāmjiem un šūpuļiem un beidzot ar krēsliem ar varenām atzveltnēm. Šeit bieži var redzēt pinējus strādājam, liecot lokanas vītola klūdziņas ap rāmi, lai izgatavotu veļas grozu vai augu turētāju. Vidusstāvā kā vietējo klūdziņu pinēju reklāma ir izstādīts Noas šķirsts, kas pilns ar dzīvniekiem pa pāriem, kopā ar galeonu pilnās burās. Pēdējais stāvs ir milzīgais suvenīru un pinumu veikals. Šeit var pielaikot un iegādāties arī dažādas platmales. Arī mūsu grupa metas pielaikošanas trakumā, vairāk par foto no šī pasākuma gan laikam nevienam nav. Tālāk cauri nacionālā parka teritorijām uz vienu no augstākajām salas virsotnēm. No Funšalas tas ir apmēram 30 min brauciens augšup kalnā, jo Pico do Arieiro ir Madeiras trešais augstākais kalns (1810(8) m vjl.). Ceļš ved pa stāvām nogāzēm, kas klātas ar smaržīgiem eikaliptiem un lauru kokiem. Apmēram 900 m augstumā jau šķiet, ka esam sasnieguši mākoņus, jo braucam cauri miglas virpuļiem. Iespējams, ka ceļotājus pārsteidz lietus, bet tad atkal pēkšņi skatienam paveras saules pielieta ainava ar vulkāniskajām klintīm. No virsotnes mēs varam skatīties uz mākoņiem, kas atrodas zemāk par mums- ielejās, un iespaidīgām kalnu grēdām ar smailām virsotnēm. No šīs virsotnes var priecāties par salas kalnu ainavām. Ja laiks ir labs tad no šejienes var pat redzēt Porto Santo salu, kura ir aptuveni 30 jūdzes uz ziemeļiem. Skaidrā laikā gandrīz ir redzams Pico Ruivo – kalns, kuru 10 km gara taka savieno ar Pico do Arieiro. Nebūtu slikti pa šo taku aizstaigāt līdz tai virsotnei, bet šajā ceļojumā mums tas nav ieplānots. Tāpēc apmierināmies ar iespēju pastaigāties pa šo skatu laukumu un paraudzīties mainīgajā ainavā. Kalnos ir arī dzīvība, asi dadži ar smalkiem, dzelteniem ziediņiem. Tur lejā ielejā ir Mūķeņu ieleja. Ainava vārda vistiešākajā nozīmē mainās pa minūtēm. Te mākonis aizslīd un ieleja ir saules pielieta, te atkal viss tinas mākoņos. Mākoņi nāk un atkal izklīst, paverot aizvien jaunus un elpu aizraujošus kalnu skatus. Augsne te karstumā izdegusi un skarba- sarkana zeme un klinšu atlūzas. Kamēr mēs priecājamies par skaistajiem skatiem arī šoferītis ir atradis sev nodarbošanos. Vienā no kalnu nogāzītēm izlicis savu vārdu- Edgars no klinšu atlūzām. Lūdzam viņu iepozēt pie sava gara darba, lai to iemūžinātu fotogrāfijās. Sakām ardievas šai virsotnei un dodamies tālāk, cauri aizsargājamam mežam uz Ribeiro Frio paradīzi. Vietas nosaukums nozīmē „aukstais strauts”. Šeit atrodas fermas, kur audzē foreles, kas barojas „aukstajā strautā”. Apkārt foreļu fermai ir pievilcīgs dārzs ar vietējiem kokiem un krūmiem. No šejienes var uzsākt pārgājienu uz salas diviem labākajiem levada (kanāliem). Beidzot arī mēs tuvumā ieraugām sen slavināto šīs salas lepnumu visā savā godībā. Tas tiešām darbojas, pa nelielo kanāliņu ātri lejup traucas ūdens straume. Nolemjam kādu brīdi pastaigāt pa taku līdzās levadai, ceļš ved pa mežu, blakus levada sistēmai. Uzreiz ir sajūtams svaigā un spirgtā meža gaisa tuvums. Beidzot tuvumā varam aplūkot arī amariļļus, ko līdz šim redzējām tikai pa autobusa logu. Tādi te aug puduriem savvaļas mežos un ceļa malās. Priecīgas, ka izdevies atkal nedaudz izlocīt kājas pa aizsargājamo mežu takām , steidzam atpakaļ un pieturvietu, no kuras mums jādodas tālāk, jo šodien vēl vairāki apmeklējamie objekti. Kavēt nav ieteicams, jo ir jau pieredze, ka šoferītis darbu beidz precīzi un atlaides nebūs arī šodien. Nākošā mūsu apstāšanās vieta ir skaistais ciematiņš Santana- raksturīgs ar savām trīsstūrveida mājiņām, kas celtas no akmens un jumts ir no salmiem. Pilsētiņa atrodas salas ziemeļu krastā 312 m augstumā virs jūras līmeņa. Savu nosaukumu tā ieguvusi no populārās Jaunavas mātes Sv. Annas kapelas vārda. Santanas komūna ir otrā lielākā salā- 9310 ha. Pirmais ,kas mūs pārsteidz ,izkāpjot šajā pilsētiņā ,ir milzīgais krūms, ko pie mums esam paraduši pēdējos gados skatīt ziedu salonos kā retu un eksotisku puķi. Izrādās dabā tas aug krūmā un līdz mūsu veikaliem nonāk atvases, ko pārdod par krietnu naudu. Tikpat varens ir arī šis zilais tītenis, kas pārkāries žoga malai. Santanas trīsstūrveida mājas vienkārši būvētas no diviem A veida koka rāmjiem, ar koka paneļu iekšpusi un klātu jumtu, šīs trīsstūrveida mājas savā ziņā ir unikālas. Pirmoreiz tās minētas 16. gadsimtā, bet lielākā daļa, kas vēl saglabājušās, nav vairāk kā 100 gadus vecas. Mūsdienās to durvis un logi bieži krāsoti koši sarkanā, dzeltenā vai zilā krāsā. Visu gadu siltajā Madeiras klimatā ēdiena gatavošana un ēšana notiek mājas ārpusē, un arī tualetes atrodas diezgan tālu no mājas. Iedzīvotāji šīs trīsstūrveida mājas izmanto kā pajumti no lietus un vietu gulēšanai. Iekšpuse ir maldinoši plaša ar dzīvojamo telpu apakšstāvā un guļamtelpu augšā. Viena no šīm mājiņām arī šobrīd ir apdzīvota. Santanas iedzīvotāji no seniem laikiem ir dzīvojuši un iztikuši no lauksaimniecības un amatniecības, strādājot pēc ģimenes arteļa principa. Kolonizācijas laikā tieši šajā vietā izveidojās pirmie ciemati, kuru iedzīvotāji sāka apstrādāt zemi. Ap mājiņām daudz leknu ziedu, ko mēs arī audzējam savos dārzos un puķu podos dzīvokļos. Tikai šeit to augums un ziedu bagātība ir daudz varenāka. Par šī reģiona agrāro nodarbošanos liecina mazās fermas, kas izvietotas kalnu nogāzēs. Arī mājsaimniecības, kas uzceltas uz bazalta klintīm. Viss tas kopumā rada iespaidīgu ainavu , kas liecina par Santanas iedzīvotāju neatlaidīgo darbu un izdomas bagātību. Komūna veidota 1832. gadā un paplašināta 1835. gadā. No 1989. gada Santanas komūnā ir sešas apdzīvotas vietas. Viena no tām ir Faial. Šajā ciemā ir arī mūsu pusdienas. Šeit mūs jau gaida ar klātiem galdiem. Telpa interesanti noformēta ar senajiem tradicionālajiem virtuves atribūtiem. Pusdienas bagātīgas, uz četriem cilvēkiem pa pudelei baltvīna un sarkanvīna. Turpat ārpusē arī kalna nogāzē tiek audzētas vīnogas no kurām arī, visticamāk, top Madeiras vīns. Šīs vietas nosaukums cēlies no vārda „faija”, kas ir vietējā koka un krūma nosaukums, kurš ir izplatīts šajā apgabalā. Sākotnēji cilvēki šeit apmetās upes krastos, tad pamazām uzcēla akmens dzīvojamās mājas, apbūvēja kalnu terases, iekopa laukus. Sacēla lopu novietnes ar salmu vai cinka jumtiem, kurās mīt govis. Piens šeit sastāda lielāko daļu daudzu ģimeņu ienākumus. Mūsdienās šīs mājas ir ciema vēsturiskās attīstības liecinieces. Mūsu pusdienu vieta- palmu ieskautā pagalmā. Dodamies tālāk jaunu vietu apskates ceļojumā. Autobusā pēc pusdienās izdzertā vīna valda neliela jautrība. Kad esam nonākuši kārtējā kalnu virsotnē tiek dota iespēja izlocīt kājas un pavērot 590m augstās klints veidolu no skatu punkta. Klints saucas Penha de Aguia. Skats patiešām ir pastkartītes vērts, ja vien skatu neaizsedz mākoņi. Turpat blakus rosās jau redzētu suvenīru tirgoņi, aiz nākamā līkuma vietējie iedzīvotāji izveidojuši nelielu stādu un puķu sīpolu tirdziņu. Šeit var par dažiem eiro iegūt salā augošo puķu stādus un sīpolus. Blakus ir novietoti to ziedi. Krītam kārdinājumā un kaut ko arī iepērkam. Ar prātu jau saprotam, ka Latvijā to visu brīvā dabā audzēt nav iespējams, bet varbūt puķupodā kas izaug. Pamēģināsim. Dažiem pirkumam klāt arī nāk zieds, kā, piemēram ,šis, kas saucas amarillis. Nu jau diena sliecas uz pēcpusdienu un esam nonākuši salas austrumu gala attālākajā pilsētiņā Canical. Tas ir pēdējais ciems pirms austrumu gala punkta , tā ir bijusi pēdējā apmešanās vieta vaļu medniekiem. Tagad te ir izveidots muzejs, kas ir kā atgādinājums par šo industriju. Ponte de Sao Lorenco ir iespaidīga ar savu ilzīgo nelīdzeno vientulību. Šeit ir izveidojusies 9 km gara un 2 km plata pussala, teritorija iekļauj sevī arī divas salas. 1982. gadā pasludināta par dabas rezervātu šī vieta iekļaujas Madeiras dabas parka teritorijā. Šis parks izveidots ar mērķi saglabāt faunu, floru un vietas ģeoloģiskās īpatnības. Tā ir vieta kur augstas klintis un stāvas ielejas beidzas jūrā, kur sastopamas daudzas mazas klinšainas saliņas. Šeit skaidri var saskatīt klinšu sastāvu dažādās krāsās. Atlantijas ūdeņos šajā vietā varam noraudzīties no 180 metru augstuma. Apkārt plešas sauss un kails klajums, kur tikai pašās aizsargātākajās vietās izdevies izaugt pa kādam sīkam lauku ziediņam. Fauna šajā vietā sastāv no putniem, vairāku sugu kukaiņiem un savvaļas trušiem, jūrā ir daudzas endēmiskas molusku sugas. Šīs vietas ģeoloģija atšķirībā no citām salas daļām liecina par salīdzinoši nesenām vulkāniskās izcelsmes aktivitātēm. Šajā vietā tiek veikti dažādi ģeoloģiski pētījumi. Šī, viena no gandrīz neskartajām vietām Eiropā, kur var redzēt Mātes dabas mākslas darbu ar klintīm, jūru un dabu. Pateicoties šīs vietas raksturīgajam krastam ar nelielajām smilšu pludmalēm, šeit dzīvo šai salas vietai raksturīgie jūras zīdītāji- roņi. Nākošais un arī šai ekskursijā pēdējais pieturas punkts ir salas vecākā apdzīvotā vieta Machito, tā ir tā vieta, kur 1419. gadā uz zemes izkāpa salas pirmatklājēji. Mēs šeit apmeklējam pilsētas baznīcu un nedaudz pastaigājamies pa pilsētiņas ieliņām. Baznīcā pārsteidz altāra izrotājums ar sarkanajām antūrijām- ziedu pārbagātība. Pilsētas nosaukumu šī vieta ieguva tikai 1996. gadā. Esam atpakaļ pie viesnīcas. Ir laiks atvadīties no mūsu šo dienu vizinātāja un pavadītāja Edgara. Uz atvadām pa fotogrāfijai, dāvanā no Latvijas vests Rīgas melnais balzāms u aploksnīte ar samesto dzeramnaudiņu. Vēl tikai pēdējās pamācības šķidrās dāvanas lietošanai un informācija par šo suvenīru. Kopīgā grupas bilde 100% apmērā- Sandra, Māra, Ivars, Dace, Inga, Edgars, Aiga, Jānis, Augusts, es, Aina, Vēsma, Daniela, Helio, Silvija, Dagnija, Māris. Liekas tikko Edgars mums mācīja bondier (labdien), tagad sakām abrigado (paldies!). Izšūšana-Madeirā izsmalcināts rokdarbu tapšanas veids, šādā veidā top īsti mākslas darbi. Ilgu laiku Madeiras izšuvumi Eiropā un arī Amerikā skaitījās paši skaistākie pasaulē. Tos augstu vērtēja eksperti un bieži pasūtīja arī karaliskās ģimenes. XIX gs. vidū ar šiem izšuvumiem Angliju iepazīstināja miss Felpsa, kopš tā laika sākās to liels noiets. Pašlaik roku darbu izkonkurē mašīnizšūšana, jo ir daudz lētāka, kā arī ārzemju konkurence. Pa trosu ceļu dosimies uz Monti. Monte ir bijusi iecienīts apmeklētāju ceļa mērķis Madeirā jau kopš 19. gadsimta beigām, kad tika uzbūvēts zobratu balsta dzelzceļš, lai prāmju reisu pasažierus no Funšalas uzvestu kalnos. Vēl viens veids, kā nokļūt Montē , ir braukt ar funikuleru. Tas kursē no Vecpilsētas dārza Jardim do Almirante reis augšā uz Caminho das Babosas gar Montes pils dārziem. Brauciens ilgst 15 minūtes. Dzelzceļu slēdza 1939. gadā, bet stacija un viadukts saglabājās, tagad veidojot daļu no krāšņā Jardim do Monte publiskā dārza. XIX. gs Monti kā atpūtas vietu īpaši bija iecienījuši bagātie Madeiras iedzīvotāji. Viņi šeit būvēja mājīgas villas. Vēlāk šī vieta piesaistīja arī bagātos ārzemniekus, galvenokārt britus un vāciešus. Montē mēdza uzturēties arī tirgotāji pa ceļam uz Antiļu salām un Āfriku, lai adaptētos klimatam uz kuru grasījās doties. Apskati sākam ar Montes pils parku. Parks ir privātīpašums, kas izvietots vairākos līmeņos. Tajā ir ļoti bagātīga augu valsts, te savākti augi no dažādiem kontinentiem. Izveidotas terases, ūdenskritumi, skatu laukumi. Tūlīt pie ieejas ir muzejs, kura trijos stāvos izvietota bagātīga ekspozīcija- no Zimbabves.Divos muzeja stāvos dažādu autoru veidotas skulptūras āfrikāniskās noskaņās. Kāpjot lejā nonākam muzeja trešajā stāvā, kur izvietots minerālu muzejs. Vesela ekspozīciju zāle ļauj ielūkoties zemes dzīlēs esošos minerālos. Speciāli pieskaņotais apgaismojums ļauj dārgakmeņiem iezaigoties visā to krāšņumā. Lielāki un mazāki minerālu gabali apkopoti plašā ekspozīcijā, ir arī apraksti par to iegūšanas veidiem, apstrādi. Kādā stendā izstādīti arī jau apstrādāti dārgakmeņi un rotaslietas. Monte Palace Garden, šie ir pirmšķirīgi dārzi, kas projektēti 1894. gadā. Tie sajūsmina gan pieaugušos, gan bērnus ar saviem taku un tiltu labirintiem, strūklakām un kaskādēm un pieradinātajiem melnajiem gulbjiem. Dārzi plešas 7 ha lejup pa zaļu ieleju, kuras atsevišķās teritorijas ir veltītas Madeiras florai, Dienvidāfrikas protejām, augiem no Japānas un Ķīnas, acālijām, kamēlijām un orhidejām. Pati pils patreiz ir tā kā nedaudz palikusi novārtā, jo tā vairs neuzņem apmeklētājus. Visi līdzekļi tiek ieguldīti parka labiekārtošanai un uzturēšanai . Parks ir nedaudz ēnains un pielijis, bet kopējo iespaidu tas nemaina. Priecājamies par pils parku no visdažādākajiem skatu punktiem. Izstaigājam terases. Izejam uz skatu laukuma, kas paceļas virs dīķa ar strūklakām. Tad nokāpjam lejā pie dīķa, kurā graciozi peld gulbji. Aplūkojam slavenās Mēness un Saules sienas gleznas. Priecājamies un izsmaržojam vēl nenoziedējušos ziedus. No attāluma vecā pils vēl joprojām izskatās cēla un iespaidīga, lai arī apmeklētājiem ir slēgta. Jācer ies laiks un tā tiks atjaunota visā savā agrākajā greznībā. Turpat blakus pilij vēl šodien aug tūkstošsgadīgs olīvkoks. Pasaulē lielākā vāze, arī no Āfrikas. Salīdzinājumam mūsu pavisam ne īsais grupas vadītājs Māris. Milzīgās pils parka papardes, kā milzu vēdekļi virs pastaigu cienītāju galvām. Atsevišķs pils parka veidots Ķīnai raksturīgā stilā, bija viena aleja kur bija izvietotas skulptūras, kas atgādināja slaveno Ķīnas Terakota armiju. Gar celiņu sienām daudz flīžu gleznojumu, kas attaino Portugāles vēstures nozīmīgākos brīžus. Un ļoti, ļoti bagātīgā augu valsts. Uz vienas palmas vienlaicīgi iespējams saskatīt ziedus dažādās stadijās. Protejas šeit saaugušas kuplos krūmos un zied pilnā krāšņumā. Līdz šim es proteju biju redzējusi tikai mūsu ziedu salonos un nebija nekāda nojausma kā tā aug. Izrādās tas ir vissīstākais krūms, kura zaru čemuru galotnēs veidojas šis lielais un skaistais zieds. Pat tīteņi šajā salā sasniedz milzu izmērus. Viena dārza nogāze apaudzēta ar dažnedažādu šķirņu cukādēm. Šis milzenis acīmredzot ir sasniedzis gatavību un nogatavina sēklas. Izskatās jau ļoti dekoratīvs. Un kādas spilgtas krāsas! No skatu laukumiņa lejā paveras Funšalas panorāma. Šeit sāk smidzināt, bet lejā spīd saule. Brīnīdamies par šiem durstīgajiem augiem atkal esam pakāpušies nedaudz uz augšu pa parka celiņiem. Sāk līt arvien vairāk un vairāk. Taisnība būs jau dzirdētajam, ka šeit mākoņi mēdzot aizķerties aiz kalna virsotnes un paliedēt Montes apmeklētājus. Jau iepriekšējās dienās no lejas vērojām, kā Monte tinas mākoņos. Slēpjamies parkā starp papardēm un lielajiem kokiem. Ik pa gabalam izveidoti krāšņi zivju dīķi, kuros košās un krāsainās zivis rotaļājas ar krāsām un gaismu. Apmeklētāju interesei izveidoti stikla logi baseina sānos, kur zivis var vērot arī zemūdens rotaļās. Par laimi parkā atrodam nelielu namiņu, tieši piemērots mūsu mazās grupas lielumam. Šeit arī pārlaižam lietus gāzi. Top arī kopīgais grupas foto. Vēl tikai neliela parka stūrīša apskate un būsim atkal augšā pie vārtiem, kas ved uz Nossa Senhora do Monte baznīcai , kuras dvīņu torņu fasāde raugās lejup uz salas galvaspilsētu. Tagadējā baznīca ir celta 1818. gadā vietā, kur 1470. gadā Ādams Gonsalvešs Fereira bija uzcēlis kapelu. Montes Jaunava ir Madeiras svētā patronese, un šī baznīca ir galamērķis svētceļojumiem, kas notiek katru gadu 15. augustā( Debesbraukšanas dienā), kad grēku nožēlotāji uz ceļiem virzās augšup pa baznīcas kāpņu 74 pakāpieniem. Viņu pielūgsmes objekts ir Jaunava, kuras niecīgā statuete novietota uz augsta altāra. Baznīcas pakājē pulcējas slaveno kamaniņu stūmēji. Baznīcā ir kapela, kurā atrodas sarkofāgs. Tajā ir pēdējā Hābsburgu imperatora Kārļa I mirstīgās atliekas, viņu kronēja 1916. gadā, bet gāza 1918. gadā. Būdams trimdā Madeirā, viņš nomira 1922. gadā 35 gadu vecumā no plaušu karsoņa. Gaidot pārejam lietu izpērkam un izmēram visu tuvējo suvenīru veikaliņu un ieturamies krodziņā. Kamaniņu vadītāji salmu cepurēs gaida pasažierus un ved uz Livramento. Tā kā šim nobraucienam bija jākļūst par šī ceļojuma vienu no iespaidīgākajām atrakcijām, pacietīgi gaidām, kad pāries lietus un varēsim sēsties kamanās. Šis transporta līdzeklis tika izgudrots jau ap 1850. gadu. Slidinoties pītā grozā, kas uzlikts uz koka sliecēm un ko no aizmugures grūž un stūrē pieredzējuši vadītāji 2 km nobraucam ~10 minūtēs. Bija ļoti jautri un mēs bijām sajūsmā, kā daudzi šo pasākumu piedzīvojušie. Diemžēl līdz vecpilsētai vēl gabaliņš un ir divas iespējas, vai nu iet tālāk kājām, vai braukt ar taxi. Viņi gan izmanto situāciju un cena par īsu gabaliņu ir pietiekoši augsta. Vienam atsakām, tad mums noorganizē citu, jau nedaudz nolaižot cenu. Dāmīte pie taxi stūres, bez skaitītāja, mūs nogādā līdz vecpilsētai. Samaksājam vismaz dubultā... Brīvais laiks vecpilsētas ielās. Izstaigājam Municipalitātes laukumu, ielūkojamies Igreja do Colegio(koledžas baznīcā), ko dibinājuši jezuīti 1574. gadā. Vienkāršā ēkas ārpuse kontrastē ar tās bagātīgi dekorēto galveno altāri, kas izveidots no apzeltīta kokgriezuma (1641-1660). Pēdējais kopīgais apskates objekts ir Sv. Franciska vīna darītava. Tās mājiņas bruģētais pagalms apmeklētājus sagaida ar sena koka un Madeiras vīna smaržu. Dažas no ēkām šajā mucenieku sētu, vīna pagrabu un degustāciju istabu juceklī ved atpakaļ uz 17. gs., kad šī vieta bija daļa no Funšalas franciskāņu klostera. Ekskursija ved cauri vīna pagrabiem, kur vīns tiek glabāts milzīgās koka mucās. Ir iekļauta arī karsēšanas telpu apmeklēšana, kur Madeiras vīns tiek karsēts uz karsta ūdens caurulēm. Karsēšanas mērķis ir pasteidzināt vīna novecošanās procesu- labākie vīni tiek „karsēti” īpaši uzmanīgi un lēni. Garšīgākie un iecienītākie Madeiras vīni tiek karsēti saulē un lēni nobriedināti vīna noliktavās. Ielūkojamies arī muzejā, kur glabājas senie darbarīki, vīnkopju grāmatas, senās pudeles u.c. Šeit ir iespējams nogaršot vīnus, kas gatavoti vairāk nekā pirms 150 gadiem, kā arī daudz jaunākus augstākā labuma vīnus. Pārsvarā Madeiras vīni tiek gatavoti no Tinta Negra Mole vīnogām, kas bieži tiek sajauktas ar kādu no četrām dižciltīgo vīnogu šķirnēm- Sercial, Bual, Verdelho, Malvasia. Arī mēs ekskursijas noslēgumā tiekam pie slavenā ( ne jau 150 gadu vecā) vīna degustēšanas. Vēl iespēja iegādāties vīnu dāvanām un brīvais vakars pirms ceļa mājup. Vakarā tiekamies mazā draudzīgā grupas sanākšanā viesnīcā pie baseina. Tukšojam vīnu, apspriežam redzēto un pa druska jau sākam noskaņoties mājup ceļam. Atkal 4 stundu lidojums līdz Londonai, zem mums plešas Atlantijas okeāns. Tad saskatām zemi, ar kalniem, kādu lielu upi, iespējams lidojam pāri Portugālei, vai Spānijas daļai. Anglija zem mums ir tik sakārtota un skaista kā liela raiba sega. Londona mūs sagaida bez lietus un ar 19 grādu siltumu, neticami, bet Londonā nav migla un šodien pat nelīst lietus. Tātad aši uz viesnīcu un atpakaļ uz lidostu, lai ar busu 90 minūtēs nokļūtu centrā. Līdz Viktorijas stacijai nokļūstam jau tumsā, laiks kādas dažas stundas. Ātri noorientējamies laikā un telpā un steidzam skatīt centra slavenākās vietas. Garām Bekingemas pilij , tad pa patumšu ielu Temzas virzienā. Ielas galā iznirst izgaismotā Vestminsteras abatija, tālāk arī slavenais Big bens. Londona naktī ir vēl skaistāka kā dienā! Tad pastaigājam pa tiltu, no kura visā savā krāšņumā varam apbrīnot izgaismoto parlamentu. Kāds atceras romānos lasītos tekstus, ka pār tumšajiem Temzas ūdeņiem spīd mēness, tieši tā tas ir arī patrreiz, mazliet spokaini.

Madeira-atgriešanās paradīzē

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem