No Anglijas uz Jaunzēlandi, 2.daļa

  • 4 min lasīšanai
  • 6 foto
Stāsta pirmo daļu lasīt šeit: https://dra.lv/bzgnu Oklendā (Auckland) nosēdāmies pusdivpadsmitos naktī. Jutos galīgi saņurcīta, pareizāk sakot, kā no paka*as izvilkta. Minstinoties nolēmu tomēr lietot šo nepārāk inteliģento izteicienu, ar kuru mamma parasti apzīmē skapī ātri iemīcītus un negludinātus zīda svārkus, jo spilgtāku atspoguļojumu savam tā laika fiziskajam un garīgajam stāvoklim nevarēju atrast. 24 stundu garais lidojuma maratons ar nelielo piezemēšanos Singapūrā bija mani iztērējis gandrīz tukšu. Tikai pie pasu kontroles, imigrācijas dienesta darbiniecei izdevās no manis izvilināt pieklājības smaidiņu. Pētot mūsu nolaišanās kartes, viņa jautāja: ’Are you guys moving here?’ (No angļu val.: Vai jūs uz šejieni pārceļaties?), Uz ko, es atbildēju apstiprinoši, un viņa, iespiezdama zīmogu manā pasē, sacīja tik ļoti nozīmīgos vārdus ’Welcome to New Zealand!’ (No angļu val.: Esiet sveicināti Jaunzēlandē!).
Tālāk, kā tādas skudriņas vienā rindā tecējām pēc bagāžas, un tad pa taisno uz karantīnu. Tiem, kas nezin, Jaunzēlandē ir ļoti strikta kārtība, ko drīkst ievest un ko nē. Tas īpaši attiecas uz pārtiku, koka priekšmetiem un medikamentiem. Ja negribi iedzīvoties nepatikšanās un naudas sodos, iesaku visu deklarēt, pat ja tas liekas smieklīgi, jo visa bagāža jūsu acu priekšā tiks laista cauri rentgenam un nepieciešamības gadījumā pārbaudīta. Brīdinu, ka uz ekrāna ziepes var izskatīties kā augļi, kas ir aizliegto preču sarakstā. Tā gadījās arī man, lika atvērt čemodānu un pārbaudīja, ko vedu. Tā kā Stīvs strādāja Velingtonā, ceturtdienas vakarā pretī viņš mums uz Oklendu nevarēja ierasties, tāpēc norunājām, ka es ar Ati pāris naktis paliksim pie manas draudzenes Sindijas, un sestdien satiksimies Jaunajā Plimutā (New Plymouth). Sindiju es pazīstu jau no Londonas laikiem. Viņa pēc šķiršanās no sava vīra kopā ar diviem bērniem atgriezās savā dzimtajā pilsētā. Žēl bija toreiz atvadīties, bet patiecoties facebook, vienmēr uzturējām kontaktus. Ļoti novērtēju to, ka viņa mūs tādus, nekādus pusnaktī savāca no lidostas.
Gulta mani sauca, acis lipa ciet, bet es nedrīkstēju ļauties miega saldajam vilinājumam pirms nebiju izdarījusi ļoti svarīgu darbu – uzrakstījusi oficiālu attiekumu konsultanta līgumiem, kurus sev par nelaimi, biju parakstījusi, pirms dabūju savu sapņu darbu. Mana bijusī darba vieta šo ziņu uztvēra ļoti saprotoši, bet Vācijas partneri nedaudz aizsvilās. Varbūt tomēr varēju kļūt par direktori Jaunzēlandes filiālei? Taču nulles stundu kontraktu viņi nepavisam negribēja mainīt, tāpēc beigās vienojāmies, ka nesākšu strādāt jaunajā darbā veselu mēnesi, lai godātu kontraktu. Projektus vācieši man, protams, nekādus šajā laikā nesūtīja, un paldies Dievam, ka tā, es taču nezināju, ka turpmākos divus mēnešus dzīvošu bez interneta! Pirmās divas dienas, laika zonu maiņas dancināta, jutos kā transā. Pat tad, kad beidzot satikāmies ar Stīvu, likās, ka zeme šūpojas.
Muusu majinja no cita lenjka
Jaunajā mājā ievācamies svētdienā 1. oktobrī. Vīrs to mums bija noorganizējis, pie tam ļoti labā rajonā - tuvu skolai, manam jaunajam darbam, veikaliem un pludmalei. Sākumā izlēmām īrēt, bet pēc kāda gada domāt par pirkšanu. Pirmajā brīdī staigājot pa istabām un garo koridori, nespēju pierast pie visa, jo telpu izkārtojums stipri atšķīrās no Lielbritānijas mājām, taču man prasības nav lielas, ka tikai jumts virs galvas un visi drošībā. Par nelaimi vīram jau tajā pašā dienā nācās atgriezties Velingtonā darba dēļ. Ai, tā jau nebūtu dzīve, kur viss sakārtotos kā pasakā ‘Galdiņ, klājies!’ Stīvs sāka strādāt Jaunzēlandes galvaspilsētā vēl pirms man izdevās neiespējamais – dabūt darba līgumu pirms ierašanās zemē, kur uguns ar ūdeni satiekas, bet mēs abi sapratām, ka jābūt apbrīnojam muļķim, lai no tāda piedāvājuma atteiktos un norunājām, ka Stīvs sāks meklēt darbu tuvāk mājām jau pavisam drīz. Uz atvadām, es kā tāds jauns skuķēns šņukstēju uz sava vīra stiprā pleca, taču zināju, ka nedēļas nogalē atkal tiksimies. Beidzot, vīram bija tāds darbs, kur sestdienu, svētdienu varēja saukt par brīvdienām. Pirmās divas naktis pavadījām, guļot uz piepūšamajiem matračiem, mājā bez gāzes un elektrības. Šī ir galvenā atšķirība no Lielbritānijas, kur gāze un elektrība netiek pilnībā noslēgta, vecajiem īrniekiem aizejot. Te, jaunie īrnieki ir atbildīgi par enerģijas piegādes atjaunošanu. Tā kā apkure nedarbojās, nosalām ne pa jokam. Oktobris Jaunzēlandē ir pavasara mēnesis – pa dienu temperatūra iesilst, bet vakari un nakts aukstas.
Pirmo nedēļu skraidīju pa dažādam iestādēm, kārtojot tīri praktiskas lietas – pieteicu dēlu skolā, atvēru bankas kontu, iesniedzu dokuments, lai nokārtotu IRD (Inland Revenue Department) numuru. IRD numurs ir kaut kas līdzīgs Lielbritānijas nacionālās apdrošināšanas numuram, taču ir piesaistīts visiem nodokļiem, ne tikai veselības aprūpei. Bez IRD numura nevar ilgstoši strādāt un, lai to nokārtotu ir nepieciešama bankas konts, pases un vīzas kopija, un vēl viens personu apliecinošs dokuments, piemēram, vadītāja apliecība. Dokumentu oriģinālus noteikti jāņem līdzi, jo tos lūgs uzrādīt pietiekuma iesniegšanas brīdī. Tāpat sāku apmeklēt vietējo bibliotēku, kur, kaut limitēts, bija pieejams internets un es varēju sazināties ar ārpasauli, un kas ‘kontrakta godināšanas’ periodā kļuva arī par manu darbavietu. Vācieši nekādas ziņas virs nedeva, bet APC iesaistīja mani vairākos projektos. Tiesa, šie projekti sagādāja zināmas grūtības, jo interneta pieslēgums mājās rādījās ka tāls sapnis, bet galā tomēr tiku. Atis skolā iedzīvojās neticami ātri. Lai arī uztraucos, kā jaunzēlandiešu bērni uztvers dēla spēcīgo Jorkšīras akcentu, bet izrādījās, ka neko burvīgāku viņi nekad nebija dzirdējuši. Pat skolotāja iztiecās, ka Ata runā varētu klausīties un klausīties, tieši skaistās valodas dēļ. *** Šodien ir 6. decembris, esmu palikusi pēc darba laika beigām un rakstot šīs rindas skatos laukā pa savu kabineta logu un priecājos, jo tur Taranaki kalns, skaits un stalts, izniris no mākoņiem, mani sveicina. Tikai nesen atgriezos no darba vizītes Oklendā, kur malkojot šampanieša glāzi Biznesa klases ložā, gribējās sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka nesapņoju. Jaunzēlandē tuvojas vasara un nepierasti man arī Ziemassvētku laiks, kas atgādina, ka pavisam drīz ciemos ieradīsies mamma (Biļeti viņai nopirku no pirmās algas) un mājās mums beidzot ir optiskais internets. Bet vai mana dzīve ir ideāla? Mēbeļu un mašīnas man vēl joprojām nav, tās ir kaut kur iestrēgušas uz kuģa starp Angliju un Jaunzēlandi. Apziņa, ka sūtīt mantas no Lielbritānijas bija mana vislielākā un burtiski 3500 mārciņu vērta muļķība, ir kaut kas, ko grūti sev piedot. Vēl klāt nāk fakts, ka iespējams atkal nāksies pārvākties uz jaunu māju, jo pašreizējais īpašnieks grib to pārdot, un tā es te varētu skaitīt vēl un vēl, taču man nepatīk sūdzēties, es priecājos par to, kas man ir un strādāju pie tā, kas man vēl nav.
Un man ir daudz - pēc stundām mēs ar dēlu nereti dodamies staigāt gar jūru, elpojam svaigo gaisu un priecājamies par krāšņo ainavu. Nedēļas nogalēs mūsu ģimenē svin svētkus - tētis ir mājas. Ir tik patīkami sajust viņa smaržu un siltumu gultā, bet darbs man sniedz gandarījumu un iespēju uzplaukt, taču tas nenozīmē, kas es savā dzīvē nekļūdos, neraudu un nesastrādāju muļķības. Tādās reizēs, es kā ievainots vilks, paslēpjos no citu acīm, aplaizu savas brūces un tad kaut klibodama dodos iekarot jaunas medību teritorijas, lai pēc kāda laika atkal varētu stāvēt kalna galā un uzvaroši sveicināt mēnessgaismu. Kas notiks tālāk? Kas to lai zina, bet mans brālēns Uģis par mani riez teica tā – ‘Ilzei patīk uzprasīties uz piedzīvojumiem.’ Toreiz man bija kādi 15 gadi un dikti saskaitos par viņa teikto, bet tagad esmu jau vairākkārt pārliecinājusies par šo vārdu patiesību!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais