No Anglijas uz Jaunzēlandi, 1.daļa

04.12.2016
9 min lasīšanai
10 foto

Vēl pavisam nesen es dzīvoju Anglijā, skaistā Jorkšīras ciematiņā, kuru bija iemīlējuši apmeklēt pat īsti lordi un kur varēja patiesi izbaudīt to angļu viesmīlību, kas citās vietās jau sen mirusi. Manu dzīvi nosacīti varēja nosaukt par veiksmes stāstu – biju pierādījusi to, kas dažiem šķita neiespējami, ka arī ar Latvijas Universitātes diplomu un Latvijas darba pieredzi var atrast darbu Lielbritānijā savā nozarē, pelnīt tādu pašu algu kā vietējie speciālisti un būt cienītai profesionālei. Nē, mani sasniegumi nebija ātra veiksme, kas parādījās, sasitot plaukstas, uzsitot knipi, vai kādam radiniekam, draugam vai paziņai ieceļot mani saulītē, nē – gandrīz viss kas man pieder ir uz pašas darba, sviedriem, negulētām naktīm un asarām būvēts. Dažreiz pat smeļoties spēku nekurienē, piemēram, kad pēc 12 stundu nakts maiņas fabrikā, ierados uz lekcijām un ar entuziasmu klausījos tās, vai arī kad padevīgi piekritu priekšnieka bļāvieniem un viņa centieniem pierādīt, ka pazemojot citus, kļūs par lielu vīru. Mācījos, strādāju, auklēju mazu bērnu un ticēju, ka reiz viss mainīsies uz labu. Es kļuvu par transformatoru - katru pret sevi vērstu slikto vārdu pārveidoju enerģijā, kas deva spēku cīnīties un iet tālāk.

Bija jocīgi parstāvēt GB nevis LV, mans vārds apstulbināja daudzus, bet akcents vēl vairāk. Es izklausoties pārāk angliski, taču tas vārds un kaut, kas jau tomēr ir tajā akcentā tāds svešāds. Cilvēki neslēpa savu izbrīnu.

Bet, ja runā par loterijām, vienreiz dzīvē man izdevās izvilkt laimīgo lozi. Tas bija tad, kad satiku savu vīru, pareizāk sakot, savu dzīves draugu. Par stiprām sievietēm nereti ir teikts, ka neviens vīrietis viņai nebūs gana labs, bet patiesībā stiprai sievietei vajag tādu vīrieti, kurš ļauj viņai būt pašai un kura apskāvienos viņa var sajusties vāja. Man tāds ir, viņš ir mans balsts, plecs uz kura izraudāties asaras, kuras nevienam, pat savai mammai, nerādu, un cilvēks, kas mani izveda no kompleksu jūras un iemācīja iemīlēt dzīvi. Viņš ir mūsu ģimenes galva, kā karalis lauva, mierīgs un rāms, kas atļauj savai lauvenei skriet un medīt, lauvēnam raustīt viņa ūsas, bet kad kādam tomēr izdodas sajaukt harmoniju, lauva liek par sevi manīt.

Tieši tāpēc, kad vīrs ierosināja, ka ir laiks pārcelties uz viņa dzimteni Jaunzēlandi, mans prāts sasala dilemmas priekšā. No vienas puses es sapratu savu dzīves draugu, kurš bija noguris strādāt 14 stundas 6 dienas nedēļā firmai, kurai interesēja tikai profīts un mārciņas bankas kontos, bet galīgi nerūpēja darbinieku drošība un labklājība. Lai arī mēs varējām atļauties, ka viņš kādu laiku nestrādā, un, iespējams atrod, ko labāku, tas nozīmēja aiziet no telekomunikāciju jomas pavisam, un visticamāk zaudēt iegūto profesiju, tāpēc vajadzēja domāt citu variantu. Nenoliegšu, ka mani vilināja piedzīvojumu gars, bet no otras puses, es negribēju aizmest prom to, ko biju tik sūri un grūti uzbūvējusi – savu karjeru un to dzīvi, ko es savai ģimenei tagad varēju nodrošināt. Miljoni mums, protams, nebija, bet pabalsti arī mums nevienam nebija jālūdzas. Varējām ar vieglu ironiju skaut sevi par vidusmēra britiem. Kad sākām kārtot dēla Ata Jaunzēlandes pasi un manu vīzu, realitāte par lēmuma nopietnību un sekām tā īsi vēl nebija iespārdījusi. Tas viss likās, kā tāds blakus projekts bez īpašas nozīmes, tiesa laikietilpīgs un padārgs gan. Ata pilsonību un pasi nokārtojām salīdzinoši ātri, nepieciešamos dokumentus savācām zibenīgi, samaksājām 182 mārciņas un jau pēc diviem mēnešiem dēla pasu kolekciju papildināja dokuments ar melniem vākiem, uz kura iegravēti sudraboti burti, taču ar manu vīzu viss tik viegli gan nebija.

Pirmkārt, ilgi apsvērām, kura no visām vīzām ir vispiemērotākā – partnera vīza, imigrants ar pieprasītu profesiju (skilled migrant) vai imigrants ar pieprasītu profesiju noteiktā Jaunzēlandes apgabalā, ‘’uz papīra’’ es it kā kvalificējos visām. Katrai no tām ir savas priekšrocības un trūkumi, tāpēc, iesaku visiem, kas domā par pārcelšanos uz Jaunzēlandi vai Austrāliju, kārtīgi apsvērt visas iespējas. Dažreiz lētākais un ātrākais nav tas labākais variants. Beigās izlēmām, ka tomēr partnera vīza bija vispiemērotākā, jo šī vīza deva man iespēju kļūt uzriez par patstāvīgo rezidentu (permanent resident), un, nevis patiecoties iespaidīgam CV, bet tieši tāpēc, ka ar vīru esam kopā vairāk kā 5 gadus. Ja precīzi, tieši divpadsmit gadus esam kopā, kaut gan precējušies esam tikai septiņus no tiem. Jaunzēlandes varasiestādes interesē tikai faktiskais attiecību ilgums. Laulības apliecībai nozīme ir maza viņu izpratnē, tomēr dokumentu daudzums, kas bija jāsavāc pirms pietiekuma iesniegšanas, sastādīja veselu krājumu - izziņas par nesodāmību no katras valsts, kurā esi dzīvojis vairākiem par 12 mēnešiem, medicīniskā pārbaude, plaušu rentgens, jo Latvija ir tuberkulozes riska zonā, pierādījumi, ka mēs patiešām esam pāris – kopīgi bankas konti, rēķini, vēstules sūtītas uz to pašu adresi, bērna dzimšanas apliecība, pat fotogrāfijas – liec tik visu mapē un krāj. Izziņu par nesodāmību no Anglijas var dabūt samērā viegli un ātri, aizpildi nepieciešamo anketu, samaksā 80 mārciņas par katru un miers, bet uz Latviju man nācās lidot personiski tādu saņemt. Par medicīnisko pārbaudi un rentgenu samaksāju 450 mārciņas, tas neskaitot ceļa izdevumus, jo tuvākā vieta, kur bija reģistrēts ārsts, kas šādas pārbaudes var veikt, atradās Mančestrā. Taču ar to vien nepietika, manam vīram notāra klātbūtnē ar roku uz Bībeles bija jāzvēr, ka vajadzības gadījumā mani sponsorēs (ak es nabadzīte), un ka visa informācija, ko aizpildījām vīzas pieteikuma anketā ir taisnība un tikai taisnība. Pats vīzas iesniegums vien izmaksāja ap 1000 mārciņas. Izskatīšanas procedūra vilkās 3 mēnešus līdz beidzot 2016 Janvāra vidū saņēmu atpakaļ savu pasi ar uzlīmi, ka esmu kļuvusi par patstāvīgo rezidentu ar tiesībām dzīvot un strādāt Jaunzēlandē. Šo ziņu saņemot, protams, priecājos, bet man nebija ne jausmas, cik nopietni brieda pārcelšanās plāni. Mazliet bezrūpīgi sāku meklēt darbu internetā, pieteicos uz visādām vakancēm, gan tādām, kur mana kvalifikācija un pieredze bija atbilstoša, gan tādām, kur tikai daļēji. Laikam ejot, saņēmu vienus vienīgus attiekumus, un kaut arī šie darba meklējumi nebija visai nopietni, neskaitāmie attiekumi mani ļoti sāpīgi ietekmēja - sapņi un cerības kā tāds kāršu namiņš sāka brukt. Savā dzīvē esmu riskējusi vairākkārt, bet visās iepriekšējās situācijās man nebija ko zaudēt, šoreiz uz spēles bija viss, pie kā riez tik grūti un sūri biju strādājusi!

Es gan neesmu no tām, kas tik viegli padodas, tāpēc sāku darba meklēšanai pievērsties daudz nopietnāk. Pirmkārt, pārveidoju savu CV, lai tas atbilstu Austrālijas - Jaunzēlandes prasībām. Ar šo soli ietieku sākt katram, kas cierē uz tālo zemju darba tirgu. Viņiem pieņemts, ka pirmā lapa ir kā vizītkarte, pēc kuras seko 3 lapaspušu iztirzājums. Piemērus var atrast internetā, bet reizēm ir vērts samaksāt profesionālim, kas iepazīstinās ar visādiem trikiem, kā padarīt tieši Tavu CV atcerēšanās vērtu. Otrkārt, iesniedzu savu Latvijas Universitātes diplomu uz izvērtēšanu, lai pielīdzinātu to Jaunzēlandes izglītības sistēmai. Diemžēl neviena no Latvijas augstskolām nav iekļauta sarakstā, kuru diplomu pielīdzināšana nav nepieciešama. Ja piesakieties uz imigranta ar pieprasītu profesiju (skilled migrant) kategorijas vīzu, šis solis ir obligāts, bet tā kā man patstāvīgā rezidenta status atradās jau kabatā, tā bija mana brīva izvēle. Neatkarīgi, no situācijas, šāda novērtēšana atkal maksā naudu - 430 mārciņas, tomēr iesaku to izdarīt, jo Jaunzēlandē vārds ‘Latvija’ maz ko kādam izsaka, un ņemot vērā, ka presē ik pa laiciņam publicē rakstus, kur kāds atkal mēģinājis apšmaukt Imigrācijas dienestu, iesniedzot viltotus diplomus, papīrītis, ka tavs grāds ir īsts un ekvivalents vietējo universitāšu grādam, ir zelta vērtē.

Kad nu beidzot visi dokumenti bija sataisīti, es atkal sāku pietiekties vakancēm, taču arī tad manu e-pastu pildīja tikai ‘’paldies, bet nē’’ vēstules. Par dažiem attiekumiem es nebrīnījos, bet daži spēcīgi sagrāva manu pašapziņu. Anglijā es taču skaitījos ļoti pieprasīts speciālists, un gandrīz nebija ne nedēļas, kad es nesaņemtu kādu piedāvājumu pāriet uz citu kompāniju turpat Lielbritānijā, vai kādā citā no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Piedāvājumi nāca no Vācijas, Beļģijas, Francijas, Itālijas un pat Somijas, bet Jaunzēlande klusēja. Pat neviena uzaicinājuma uz interviju skaipā, nekā. Kādā no forumiem uzzināju, ka darbu atrast globusa otrā pusē no attāluma esot gandrīz neiespējami. Svarīgi esot personīgie kontakti, un konkurence arī esot ļoti liela, jo Jaunzēlandē dzīvot iekārojuši tūkstošiem britu, īru, amerikāņu un kanādiešu, tāpēc ļaudīm, kuru mātes valoda nav angļu valoda esot vēl grūtāk. Ja vien es to visu ņemtu par pilnu, tad plinti krūmos būtu iemetusi jau sen, taču forumus palasīt tomēr ir vērts, ja māk noderīgo informāciju atlasīt no pelavām. Tā, piemēram uzzināju, ka pēc pietiekuma nosūtīšanas, ir vēlams pēc pāris dienām piezvanīt un painteresēties, kas un kā, jo kadru daļas konsultanti lietojot speciālus filtrus, kas automātiski atsijā visus pieteikumus, kuri nāk no ārzemēm, tos pat neapskatot. Tas notiek tāpēc, ka lielākā daļai ārvalstu kandidātiem nav nepieciešamās darba atļaujas, kā teikt, sapņotāji, kas cer, ka kāds viņus pamanīs un atvedīs uz Jaunzēlandi.

Tie, kas mani pazīst personiski, zina, cik ļoti man ‘patīk’ zvanīt, īpaši kaut kādām iestādēm un nepazīstamiem cilvēkiem, jo vienmēr jūtos lūdzējas lomā. Ja Ilzei būs iespēja izvairīties no klausules pacelšanas, viņa to darīs. Šoreiz nācās sev pārkāpt pāri, saņemties un telefoniski sazināties ar darba sludinājumu autoriem, un patiešām, mani pūliņi atalgojās ar vairākām skaipa intervijām. Paralēli šiem notikumiem, brieda pamatīgas pārmaiņas kompānijā, kurā toreiz strādāju. Es gan vairāku apsvērumu dēļ vairāk neko par to nevaru publiski stāstīt, bet tas vēl vairāk mani bīdīja prom no Anglijas. Taču tikai tad, kad nopirkām lidmašīnas biļetes vienā virzienā, sapratu, ka atpakaļceļa vairs nav. Norunājām, ka vīrs brauks pirmais, bet mēs ar dēlu 6 nedēļas vēlāk. Darba Jaunzēlandē man vēl joprojām nebija un domas par nezināmo nākotni urdīja ar vien vairāk un vairāk. Mans dilemmā sasalušais prāts sāka atdzīvoties un šur tur kā tādas pavasara straumītes atkušņa laikā parādījās ideju urdziņas. Sāku ‘štukot’ par doktorantūras studijām, par karjeras maiņu, par nebaidīšanos paspert soli apkaļ virzienā, lai sevi no jauna pierādītu Pasaules otrā malā. Beigās patiecoties saviem sakariem un soli pa solim uzbūvētajai reputācijai Eiropā, dabūju pāris līgumus, kas bija vairāk kā nekas, bet lielas garantijas tomēr nedeva. Nulles stundu konsultanta līgums nenodrošina gandrīz neko, taču solīti man tika zelta kalni, ka varēšu atvērt jaunu filiāli, kļūšu par direktori, taču, šādās situācijās es tomēr paļaujos uz latviešu parunu, ka solīts makā nekrīt.

Vēl papildus tam visam kā tāds dramatisks saulriets uzplauka ‘Brexit’ - diena, kad britu tauta nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Rezultātu paziņošanas rītu, man liekas, ka nekad neaizmirsīšu. Mani parasti tik mierīgie, tik tolerantie kolēģi skraidīja, kā no ķēdes norāvušies un apjukuši suņi. Es tādus viņus nekad nebiju redzējusi, stresa pilnus un patiesi uztrauktus. Visi uztraucās par mani, bet pārmaiņas pēc es mūsu ofisā prezentēju angļu mieru. Pat tad, kad gandrīz teju apsēžoties pie sava darba galda saņēmu zvanu no Japānas klientiem, kas man jautāja, kas tagad būs, es ļoti profesionāli viņus nomierināju, sakot, ka ar ‘Brexit’ ir tāpat kā ar Britu salas laika apstākļiem, ka neko nevar zināt, var būt ļoti labi, un var būt arī vētra. Mārciņas kursa krišanās bija vienīgais, kas skāra mūsu ģimeni personīgi, bet arī tad sapratu, ka varu tikai gaidīt un cerēt, ka tas kādu dienu kļūs labāks.

APC komanda - mācāmies par vīna dārzu audzēšanu, acošanu, pesticīdu lietošanu, GAP utt.

Atlūgumu iesniedzu 2016. gada 1. Augustā, tikai pāris dienas pēc manas mammas nolaišanās Līdsas-Bredfordas lidostā. Viņa katru gadu brauca pieskatīt savu mazdēlu vasaras brīvdienās, bet par mūsu plāniem vēl neko nezināja. Ar vīru vienojāmies, ka kopīgi paziņosim jaunumus pēc pāris nedēļām, tāpēc atlūguma iesniegšanas dienā jutos īpaši vientuļi. Jau, saulei austot, uz datora uzklapēju oficiālās rindas, ka pateicos par kopā pavadītiem gadiem, par izaugsmes iestājām un visu pārējo, bet nospiežot taustiņu uz ‘sūtīt’ manas acis kļuva slapjas. Ar šo es pateicu ardievas savai karjerai, vismaz toreiz tā likās. Sākumā noslēpos tualetē, bet vēlāk izskrēju ārā pa visam un ļāvu asarām vaļu. Par laimi, manas sāļās lāses ātri tika noslēptas, jo tajā dienā debesis raudāja kopā ar mani. Taču graujošākais tikai sekoja, 16. Augustā Stīvs, mans vīrs, aizlidoja uz savu dzimteni. Sapratu, ka tā bijām plānojuši, bet sakas uz maniem pleciem likās pārāk smagas, nezināju kā es tās pavilkšu bez sava ilkss biedra. Zināju tikai to, kad kādu laiku vilksim katrs savu pajūgu. Sāpju un baiļu sagrauzta mana mamma manā jau tā smagajā vezumā ievēla vēl vienu laukakmeni, uz atvadām pirms atgriešanās Latvijā, sacīdama, ka diez vai mēs kādreiz vairs redzēšoties, un ka kaut mums izdotos vienu otru aizmirst.

Tā nu es Septembra sākumā paliku pilnīgi viena. Pa dienu strādāju ofisā, pa vakariem rāvos pakot mantas, krāsot dēla nosmērētās sienas un ''šrubēt'' māju. Reizēm ar dusmām šķiedu magnolijas krāsu pret sienu, lādēju sevi un visus. Dusmojos uz savu vīru, kas mani pametis te vienu, bet pusnaktī nevarēju sagaidīt, kad iezvanīsies telefons un dzirdēšu viņa balsi. Vienīgais cilvēks, kuru varēju vainot pie sava stresa biju es pati. Kopīgi nolēmām, ka Stīvam jālido pirmajam, ka es visu sakārtošu, visu izdarīšu, bet, jo tuvāk nāca mana izvākšanās diena, jo vairāk likās, ka lielākas auzas vairs nevar būt. Līdz kādā dienā Linkedin ieraudzīju vakanci, kas 98% atbilda manam profilam, fiksi uzrakstīju pietiekuma vēstuli, pievienoju savu noslīpēto CV, vīzas kopiju, kvalifikāciju novērtējumu un pārējos pātarus, taču uz neko daudz necerēju, pat tad, kad mani uzaicināja uz pirmo interviju. Šai intervijai sekoja vēl 5 citas sarunas ar dažādiem menedžeriem, un katrā no tām likās, ka viņi meklē visādus ieganstus un vainas, lai mani atšūtu, tomēr īsti kur piesieties nekādi nevarēja atrast. Tāpēc, jo īpaši kad saņēmu pēdējo zvanu, un e-pastu ar darba līgumu, sāku raudāt. Minūšu laikā, kad biju nedaudz attapusies zvanīju vīram, lai paziņotu, ka esmu dabūjusi patstāvīgu darbu par Likumdošanas pārvaldes menedžeri, ar ļoti labu algu, veselības apdrošināšanu ne tikai sev, bet visai ģimenei! Pēdējā darba diena Anglijā pienāca pavisam ātri, kolēģi bija sarīkojuši mazu pasēdēšanu, lai pienācīgi atvadītos, un pirmo reizi pēdējos mēnešos es no sirds varēju smaidīt, pirmkārt tāpēc, ka tikai pēc 24 stundām iekāpšu lidmašīnā un redzēšu savu vīru, otrkārt tāpēc, ka jaunajā darbā saņemšu vairāk kā mans pašreizējais priekšnieks – firmas direktors. Un tomēr, mans smaids bija īslaicīgs, jo nācās mierināt raudošu puiku, kas, ja vien viņam būtu ļauts, nokavētu lidmašīnu un paliktu savā dzimtenē Anglijā. Atiņš raudāja gandrīz pusi no garā ceļa, līdz beidzot aizmiga motoru un mammas balss ieaijātā miegā.

No Anglijas uz Jaunzēlandi, 1.daļa

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem