3000 jūdzes apkārt Francijai

26.11.2016
11 min lasīšanai
20 foto

Tie, kuriem ceļošana asociējas ar laisku zvilnēšanu šūpuļtīklā vai nesteidzīgām pastaigām gar jūras krastu, var droši netērēt laiku lasot šo rakstu, savādāk mati celsies stāvus! Katru reizi plānojot kādu braucienu, maršrutā mēģinu ietvert lielāko daļu no valsts/apgabala ievērības cienīgām vietām, nereti piemirstot, ka laika atpūtai, diemžēl, nav atliku likām. Šoreiz, kā galamērķi izvēlējāmies pārsteidzošo Franciju. Par dabas daudzveidību pārliecinājāmies izbaudot krasas temperatūras svārstības un klimata maiņas vien dažu stundu braucienā - no baltām pludmales smiltiņām, līdz vēl neizbristām sniegotām takām. Maršruts "apkārt Francijai" tika izplānots jau vairākus mēnešus pirms noliktā izbraukšanas datuma, jo nekad jau nevar zināt, kad var sanākt tāds `ašais` ceļojums. Toreiz internetā uzgāju rakstu, par skaistākajām vietām Francijā, un parādījās tāda kā maza dzirkstelīte, kas dīdīja arvien ātrāk turp nokļūt pašai un izbaudīt pasakainos skatus savām acīm. Ceļojot kopā ar četrkājainajiem draugiem ir jārēķinās, ka visas viesnīcas nemaz nevēlas laist šos kustoņus savos apartamentos, tā ka nākas meklēt dzīvnieciņu draudzīgas naktsmītnes. Kopā par 6 naktīm samaksājām aptuveni 330 eiro (divi pieaugušie, 2 sunči) Kā pirmo apskates vietu izvēlējāmies senatnīgos ciematiņus Riquewihr un Kaysersberg, bet tā kā lētākās naktsmājas Gîte Meyer-Liss (55 eiro) tika atrastas Ribeauvillē, kas ir vien 15 minūšu brauciena attālumā, savu ekskursiju sākām ar pastaigu pa interesantajām ciemata ieliņām, kas pārsteidza ar savu šarmu.

Ribeauville - viens no mazajiem, foršajiem Francijas ciematiņiem

Viesnīcas (vairāk jau sava nama) durvis mums vaļā vēra sieviete gados, kas angliski neprot ne vārda, bet laipni parādīja ceļu līdz mūsu numuram, ar zīmēm parādot, ka brokastis būs tad, kad no rīta nonāksim lejā, un piekodināja, ka ejot ārā, jāslēdz ciet arī ārdurvis - drošība pirmajā vietā! Numuriņš likās viens no jaukākajiem kādā esam nakšņojuši - tur varēja atrast visu, ko vien var vai pat nevar iedomāties! No rīta mūs sagaida uzklāts galds speciāli mums abiem, tantiņa centusies un piedāvā jebko, ko sirds/vēders kāro. Par laipno attieksmi, maksājot par viesnīcu, atstājam 5 eiro lielu dzeramnaudu, un kā par brīnumu, sieviete pie šādiem `pavērsieniem` , laikam, nav pieradusi, tā ka man tika pavēlēts gaidīt, kamēr viņa no otras istabas atnes 2017.gada kalendāru, kas uzdrukāts uz galdautiņa. Apskāvāmies un ar smaidu sejā devāmies katra savās gaitās.

Kas gan var būt svarīgāks par ģimeni - ir jāpalīdz saviem brāļiem un māsām :)

Kā nākamais pieturas punkts ir Riquewihr, kas oficiāli zināms, kā viens no skaistākajiem ciematiem visā Francijā. Vēsturiskā arhitektūra apbur teju ik vienu tūristu, un šis ciemats izskatās gluži tāpat, kā 16. gadsimtā. Šeit pavadām pāris stundas un tā kā esam ieradušies agri no rīta, priecājamies, ka pastaigas laikā varam mierīgi izbaudīt ciematiņa veclaicīgo noskaņu bez trokšņainiem tūristu pūļiem.

Laiks doties tālāk un pēc aptuveni 15 minūtēm jau esam klāt nākamajā TOP 10 skaistākajā ciematiņā Francijā - Kaysersberg, kas atzīta par labāko vīna audzēšanas vietu Elzasā. Arī šeit cilvēku nav pārāk daudz, kas ļauj bez steigas apskatīt krāsainās ēkas un neskaitāmos suvenīrus veikalu skatlogos.

Turpinam ceļu jau caurbraucot Šveici (samaksājot 40 eiro par vinjeti, kura derīga veselu gadu (mums gan tika tāda, kura derīga kādus 7 mēnešus, bet nebija ne laika, ne vēlēšanās braukt atpakaļ un skaidrot attiecības ar muitniekiem, kuri mums tādu `iesmērēja`) ) un tā pavadījām kādas 5h braucot tik ar pāris pieturvietām, jo garastāvokli krietni pabojāja neticami sliktie laikapstākļi. Nepārtraukts lietus, vējš un aukstums. Šo iemeslu dēļ izlēmām, ka Šamonī (Chamonix) pie Montblāna (augstākajā vietā, kur var uzbraukt ar automašīnu) nepaliksim un dosimies tālāk uz Annecy ezeru, kur pasūtītas mūsu nākamās naktsmājas - Auberge Le Semnoz (50 eiro)

Kad ieradāmies mūsu naktsmājās netālu no Annecy ezera, bija jau satumsis, tā ka devāmies vien nelielā pastaigā ar suņiem, paēdām vakariņas un gājām gulēt. Numuriņš ļoti vienkāršs, sajūsmā nebijām, bet sūdzēties ar nevarēja! No rīta laiks mūs nelutināja, bet, par spīti tam, izlēmām doties pastaigā pa Annecy ciematiņu un apbrīnot skaistos skatus ejot gar ezera malu. Par laimi, arī laikapstākļi noskaidrojās un mums par prieku ik pa laikam uzspīdēja arī silta saulīte. Parkā pie ezera pati savām acīm redzēju pašu zaļāko zāli savā mūžā un nebeidzu par to brīnīties. Vai tiešām vietējie iedzīvotāji likuši lietā krāsvielas ? He!

Tālāk jau turpinājām mūsu ceļu uz manu gaidītāko apskates objektu - Gorges du Verdon, pāris stundu attālumā. Iepriekš, lasot aprakstus biju pārsteigta par kāda tūrista atstāto negatīvo atsauksmi "Jā, ir jau ir `smuki`, bet braukt divas stundas no Nicas nav tā vērts" pag... KO?! 2h braukt nav tā vērts ? Mēs šī paša parka dēļ braucām 23h un tik un tā uzskatām, ka NOTEIKTI bija tā vērts! hehe, nu kā saka - par gaumi jau nestrīdas. Jau tuvojoties iespaidīgajiem kalniem, bijām pārsteigti cik ļoti mainās apkārtējā daba, klimats. Šeit biezās jakas jau droši varēja iepakot un noglabāt bagāžnieka tālākajā stūrī. Jau iepriekš, smeļoties iedvesmu no citām ceļotāju dienasgrāmatām, zināju, ka noteikti ir jāizbrauc ceļš nr 23, kas skaitās kā bīstams ceļa posms un ved gar kraujas malu bez jeb kādiem norobežojumiem, un pusceļā no divvirzienu pārtop par vienvirziena ceļu. Nebija ne mazākā uztraukuma, jo ceļojot pa Ameriku un Austriju nācies braukt pa tiešām šausminošiem ceļiem, tāpēc jau bijām `apraduši` ar šāda veida adrenalīnu. Meklējot šo ceļu nedaudz nomaldījāmies un izbraucām ceļu nr 17, ja nemaldos, un vēlāk sapratām, ka šis ceļa posms izrādījās krietni bailīgāks par izslavēto 23. tieši aso līkumu un šaurās joslas dēļ. Visa ceļojuma laikā šī vieta man palika atmiņā visspilgtāk, un doma par atgriešanos mūs nepametīs. Šeit jau iepriekš biju pasūtījusi mūsu naktsmājas kempingā "Frederic Mistral"(47 eiro), kas izrādījās apburošas - atrašanās vieta un mājīgā būdiņa bija tieši tas, kas nepieciešams pēc garajām pastaigām pa Gorges du Verdon nacionālā parka takām un upes krastu.

Tā kā biju pasūtījusi naktsmājas tikai pirmajām trīs naktīm, ilgi nevarējām izdomāt ceļojuma turpmāko maršrutu. Vai palikt turpat viesmīlīgajā kempingā, vai doties tālāk uz Monako pusi. Izvēle krita par labu doties ceļā - vien nieka 2 stundas un esam pavisam citā valstī, t.i. pundurvalstī! Monako. Ak šausmas. Ar ko, lai sāk! Pat iedomāties nevarēju, ka kādā vietā ir tik sarežģīti pārvietoties ar mašīnu (es neskaitu pussagruvušos ceļus gar kādas klints malu, bet tādā attīstītā valstī kā Monako.. iespējams ceļi attīstījās krietni ātrāk par mūsu braukšanas ieradumiem ) Maldījāmies kādas divas stundas, pusi no šī laika veltot meklējot labierīcības. Grūtības orientēties, tuneļi, 10 joslas.. vai kādreiz mēs vispār atradīsim kādu no maniem apskates objektiem? Nē, viss, pietiek. Braucam ātrāk prom no šejienes. Dusmīgi, bēdīgi, vīlušies, vēl pusstundu mēģinot izbraukt no Monako, beidzot tiekam uz kādas maģistrāles un pēc stundas jau ierodamies Eze ciematiņā, kas apbūra mūs ar savu romantisko noskaņu . Šis viduslaiku ciemats, kas no attāluma atgādina ērgļa ligzdu kalnā, Cote d` Azur, pārsteidza ar absolūtu miera sajūtu staigājot pa šaurajām ieliņām un viens no iemesliem tam noteikti bija tas, ka nesatikām nevienu pašu cilvēku. Atgūt elpu no dzīvības pilnās Monako bija tieši tas, kas vajadzīgs. Lai gan vēlā apmeklējuma dēļ netikām botāniskajā dārzā (Le Jardin exotique d'Eze ) no kura paveras neticami skaists skats uz Vidusjūru un visu pilsētu kalna pakājē, tas iespaidus neizbojāja un noteikti ieteiktu mērot ceļu, lai iepazītu katru bruģēto stūrīti Ezē.

Vakars vēls un visi noguruši, par laimi internets telefonā strādā uz urrā un 5 minūšu laikā pasūtu lētāko pieejamo viesnīcu Hôtel Claridge's (54 eiro) 20 minūšu braukšanas attālumā Menton pilsētā pie pašas Itālijas robežas. Kamēr visi krāmējās un gatavojās atpūsties pēc garas un nogurdinošas dienas, es steidzos piereģistrēties un paņemt numuriņa atslēgas. Ieejot viesnīcā, nemanot atmiņā sāka ataust dažādi kadri no šausmu filmām. Vestibils šaurs, acīmredzami ekonomē arī uz elektrības rēķina. Vīrietis gados sasveicinājās zemā, gandrīz rūcošā balsī un tā vietā, lai iedotu man numuriņa atslēgas paziņo, ka no sākuma viņš grib redzēt mūs visus. Nu labi, iekšējie orgāni saraujās, bet dodos saukt visus iekšā. Īpašnieks iedod mums biezu segu priekš suņiem un nosūta uz trešo stāvu (vestibils tādā gadījumā atradās -5 stāvā, jo bija jāveic vismaz 1000 pakāpieni, lai tur tiktu), kur mūsu istabas numurs nemaz neeksistē. Vienkārši 302, 303, 305, 306. Uz durvīm pat nevienas urbuma pēdas, bet atslēgt durvis sanāca. Nu nē, kaut kā neomulīgi. Dodos lejā un pajautāju pārcelt mūs uz pirmo stāvu aizbildinoties ar to, ka suņi jāved ārā un mēs slinki. No vannas istabas griestiem drūp apmetums, gulta čīkst tā, it kā lūgtos to atbrīvot no ciešanām pavadot šajā numuriņā, bet jumts virs galvas un visiem priecīgs prāts. Paēdam vēlās vakariņas, ievadu wifi paroli, lai varu izplānot nākamo dienu, ko pavadīt Monako, jo nevaru pārstāt domāt, ka esam tik tālu tikuši un tā īsti neko neesam redzējuši no bagāto iecienītās pundurvalsts. Nepaiet ilgs brīdis kā pamanu, ka visi jau snauž. Es arī gribētu, bet tā vietā, lai pievienotos pārējiem es pavadu laiku meklējot informāciju kuras vietas ir apmeklējuma vērtas Monako, pasūtot naktsmājas atlikušajām divām dienām un mēģinot noturēt plakstiņus atvērtus. Aptuveni trijos naktī, kad viss beidzot tika izdarīts, sev nosolījos - nekādu spontāno ceļojumu, nākamreiz viss tiks uzzināts un pasūtīts uzreiz kā pieļaušu domu izbraukt no valsts. No rīta pieceļoties priecīgi informēju savu otru pusi, ka viss ir nokārtots un lūdzu pilnībā uzticēties. Dodamies rīta pastaigā gar Menton pludmali, izbaudam silto saulīti un dodamies tālāk piedzīvojumu meklējumos.

Diena izdodas lieliska, apskatam gan Prinča pili (vairāk jau izbaudot pasakainos skatus, kas paveras no tās) gan grezno kazino, izmetam kādu aplīti pa F1 trasi ar savu Fordiņu un prom uz Nicu.

Uzkāpām `Pils kalnā` no kura varējām izbaudīt pasakainus skatus uz visu senatnīgo pilsētu, zeltaini brūniem cilvēkiem pilno pludmali ar tirkīzzilo ūdeni, pa kuru izvēlējos pabradāt pirms kāpšanas. Karstums šeit ir manāms, kam noteikti nebijām sagatavojušies (kāds pārsteigums), sunīši slāpes veldzēja no strauta, kas tecēja gar taku, bet mēs izbaudījām patīkami vēso ūdenskrituma migliņu kalna galā. Kāpiens kādā citā kalnā pie ostas, kuras nosaukumu vairs nevaru atcerēties un dodamies tālāk uz Calanques Nacionālo parku jūras krastā. Oi. Te nu atkal sākas. Tā sajūta, kad ieraugi savu automašīnu pēc četru stundu maldīšanās 30 grādu karstumā bez ūdens ir vienreizēja. Īsti nezinu kas mums uznāca, bet ar pus izdzertu ūdens pudelīti izlēmām paieties mazu gabaliņu, nu tepat līdz kraujas malai. Ja vien tas viss būtu tik vienkārši. Mūsu kļūdu sapratu tikai nonākot atpakaļ mašīnu stāvvietā. Zīme ar nosaukumu Calanques pludmale rādīja divas bultiņas - vienu nepārtrauktu - ar normālu ceļu cilvēkiem, kas ir tūristi, un otru pārtrauktu - tādiem, kuri meklē adrenalīnu (kas visnotaļ nenāk par labu manai nervu sistēmai). Acis izstrādāja ar mani labu joku un pārliecināti teicu, ka jāiet tajā virzienā - rādot kalnus un lejas, šauras taciņas un aizaugušus krūmājus. -Vai tiešām? -Jā, tur taču bija zīme! Turpceļš nebija tik sarežģīts, jo ik pa laikam bija ēna un bijām tikko iesākuši kāpelēšanu, tā kā enerģijas pietiekoši pat suņus cilāt tur, kur viņi nevarēja uzlēkt/nolēkt. Ejot jau kādu stundu saprotu, ka nu vairs nav labi. Smiltis zem kājām karstas un sarkanas kā Austrālijā, svelme un atklāsme, ka ejam nevis UZ pludmali, bet PROM no tās. HE. Caur sāpēm pasmejamies un dodamies pa citiem ceļiem tuvāk tālumā esošajai šaurajai ūdens svītriņai. Pēc ne pārāk ilga laika sasniedzam pludmali un ielienam pašā ēnainākajā vietā, lai kaut cik atveldzētos. Piepildu nu jau sauso, samocīto pudeli ar sāļo jūras ūdeni un leju virsū suņiem, lai viņi no mums neatteiktos pēc šī piedzīvojuma.

Bucis meklē piemērotāko vietiņu sava kociņa graušanai

Viss krāsojās vēl drūmākās krāsās, kad nomaldījāmies arī ejot atpakaļ. Tiešie saules stari iedarbojās uz spriestspēju, acīmredzot. Pajautājam ceļu satiktajiem tūristiem, ziņo, ka ir divas stāvvietas, tuvākā 45 minūšu attālumā. Kurā jūs noparkojāties ? hmm, labs jautājums. Nu neko, iesim uz tuvāko. Jau gandrīz tiekot galā saprotam, ka tā nav mūsu stāvvieta. Ko?! Mēs visi mirsim!! Panikas lēkme. 40 min atpakaļ un tad kāda pusotra stunda līdz īstajai autostāvvietai ? Nē.. varbūt mēs to vēl varētu, bet suņi aizietu pa pieskari. Paejot mazu gabalu atpakaļ ieraugam pazīstamus kokus, akmeņus, jā, tur lejā mēs esam gājuši, tātad tā tomēr IR mūsu stāvvieta! Sirds dauzās kā negudra, zinu, ka visi sveiki un veseli tiksim prom no šīs satriecoši skaistās, tomēr man tik biedējošās vietas. Tās likās ilgākās 45 minūtes manā mūžā. Brīdī, kad suņi atsakās turpināt ceļu un elso zem koka, liekas, ka gals klāt un šaustu sevi par neizplānoto ceļojumu, dusmojos par nepaņemto ūdeni un lūdzos, lai viss beigtos laimīgi. Manas tā brīža emocijas svārstījās no izmisuma līdz pilnīgi svētlaimei ieraugot sudrabaino Fordiņu. No kļūdām mācās un pēc šīs reizes mums VIENMĒR līdz ir lielā pudele ūdens un iepriekš `izčekotas` takas, kur plānojam doties. Kondicionieris, 3 litri ūdens un kaste ar saldējumiem. Kas var būt labāks par šo. Nedaudz nodeguši braucam uz iepriekšējā naktī pasūtīto viesnīcu Hotel Le coin tranquille (32 eiro). Kārtējās ainiņas no šausmu filmām pazib gar acīm, kad ar navigācijas palīdzību nonākam vajadzīgajā adresē, bet pilsēta izskatās neapdzīvota gadiem. Tik tukšs, pamests, nevienas dzīvas dvēseles.. tomēr kļūdījos, nez no kurienes parādījās jauna sieviete, kurai prasīju palīdzību viesnīcas atrašanā. Tā kā pulkstenis sita vienpadsmito stundu, viesnīcas vestibils aizslēgts. Vieta izskatās nedaudz biedējoša, vismaz tumsā. Klauvējos - nekā. Klusums un tumsa. Galvā jau domas par gulēšanu mašīnā, bet pēc neatlaidīgas klauvēšanās aiz stikla durvīm parādās tikko no migas izlīdušas sievietes tēls puķainā halātā. No sirds atvainojos, ka esam ieradušies tik vēlu, saimniece ļoti saprotoša, smaidīja un paskaidroja, kur atrodas mūsu numuriņš. Sirsnīgi novēl jauku vakaru un pazūd aiz durvīm. Lieki teikt, ka atkārtoti traucēju viņas miegu prasot paroli bezvadu internetam. Numuriņš krietni lētāks nekā jebkurš cits tā tuvumā, bet neesam izlepuši - viss apmierina un drīz vien dodamies pie miera.

ar savu suņa bebi pie pasaulē augstākā tilta. Millau viadukta kopējais redzamās konstrukcijas augstums ir 343 metri, tādēļ tas ir augstāks pat par Eifeļa torni.

Nākamajā dienā kā vienīgais apskates objekts ir Millau viadukts, kas tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem inženierijas sasniegumiem un ir arī augstākais tilts Eiropā un viens no 15 augstākajiem tiltiem pasaulē (270 m) Aptuveni 5-10 minūšu gājienā no autostāvvietas, saulrieta krāsās iekrāsojās tilts, pār kuru pārbraucām pāri veselas četras reizes, samaksājot 14 eiro (paldies, navigācija, paldies!) Bildē redzamo sunci nu jau nācās nest kalnā, jo pēc trakās maldīšanās pa Calanques nacionālo parku, mazā dāma, kā izrādās, savainoja savus spilventiņus, kas vēl pastiprināti lika man justies slikti par nepārdomātajām rīcībām. Les Gîtes d'Emilie (45 eiro) mūs sagaidīja brašs labradoru puika. Kāpjam no mašīnas un sveicināmies, sunīši priecīgi, beidzot kāds `savējais`. Saimniece ierāda fantastisku, modernu numuriņu otrajā stāvā ar visām ērtībām. Vakaru veltam sarunām par piedzīvoto, vērojam saulrietu un izejam vēlā pastaigā pa tuvējiem lauku ceļiem.

Visu nākamo dienu, lielākoties, pavadām sēdus pozīcijā braucot uz pēdējām (un pašām labākajām) naktsmājām Francijā - La Pelissarie (49 eiro) Vērtējums tuvu `izcili` skats no numuriņa terases viens no grandiozākajiem, ko esmu redzējusi un pati viesu māja kā mākslas galerija. Pārdomāts šeit par katru sīkumu. Pašiem sava milzīga terase ar grillu, pastkastīte, aka, pat kaķis! (nu varbūt rižiks nemaz nebija iekļauts cenā, bet sagaidīja mūs godam) Tā neticamā miera sajūta.. Ehh, cik ļoti gribās palikt šeit kaut vēl vienu dienu, bet brīvdienu trūkuma dēļ nākas pakot mantas un doties mājupceļā.

Pirms iebraukšanas Calais, lai šķērsotu jūras šaurumu caur tuneli, vēl piestājam Mount Saint Michel, kas ir viens no atpazīstamākajiem Francijas simboliem. Salas jeb kalna virsotnē atrodas baznīca un klosteris, kas Sanmišela kalnam liek izskatīties kā no pasaku grāmatas. Šo vietu ik gadu apciemo ap trīs miljoni cilvēku un tā ir iekļauta arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Pasakainais ciemats atrodas aptuveni kilometru no krasta, uz mazas klinšainas saliņas, ko apskalo Atlantijas okeāna ūdeņi, un uz tās mīt vien 44 cilvēki. (ja vien tā būtu..) Interesanti, ka šeit novērojami paisumi un bēgumi, tāpēc atkarībā no diennakts laika - ūdens ap kalnu var būt visai augsts vai arī atklāt skaistu pludmali. Ieradāmies no agra rīta, tā kā mūsu gadījumā varējām droši tikt līdz pašam ciematam un izstaigāt to krustu šķērsu, paspējot izvairīties no milzīgajiem tūristu pūļiem. Kad jau devāmies prom, šokēta vēroju nebeidzamās automašīnu rindas, visi kā viens vēlas paši savām acīm apskatīt brīnumaino kalnu. Gan stāvvieta, kurai neredz ne galu ne malas, nedz arī brīvas vietas, gan tuvākais piebraucamais ceļš pārslogots ar foto-mirkļu ķērājiem un tūristiem no visām pasaules malām. Ceļojums izrādījās sasteigts, bet noteikti ne neizdevies. Pavadīt ilgāku laiku automašīnā mums nav nekas jauns vai arī apgrūtinošs, jo tie iespaidi, ko guvām šīs nedēļas laikā ir un paliks neaizmirstami. Francija mūs `paķēra` ar savu pārsteidzoši skaisto dabu, interesanto arhitektūru un viesmīlīgajiem cilvēkiem. Atgriezāmies mājās sveiki un veseli, un lai gan ar patukšotu maciņu - es esmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka arī laimi var nopirkt - ne gluži burtiskā ziņā, bet tā nauda, ko iztērējām degvielas iegādei vai viesnīcu pasūtīšanai nekad nesasniegtu to vērtību, kādu mums deva šī pieredze.

Paldies tiem, kuri iedvesmoja ar saviem ceļojumu aprakstiem, paldies arī tiem, kas izlasījuši mūsējo, ceru, ka varbūt kādam noderēs šis maršruts (nevajag jau visu arī sasteigt to pāris dienu laikā) un ja kāds vēlas apskatīt mūsu foto mirkļus no brauciena apkārt Francijai, tad droši lūkojiet ---> https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=420626378

3000 jūdzes apkārt Francijai

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem