Etiopija no Adisabebas uz dienvidiem, jeb pie Omo upes reģiona ciltīm.

  • 8 min lasīšanai
  • 65 foto
Sākotnēji bija paredzēts ceļojums uz Indiju, kas dažādu objektīvu iemeslu dēļ nojuka un nācās ātri meklēt jaunu ceļojuma maršrutu. Tā kā pēdējais mans ceļojums bija trīs nedēļu safari Kenijā, tad likās loģiski turpināt Āfrikas tēmu un ar Jēkaba aģentūras starpniecību doties ceļojumā pa Etiopiju. Jēkaba agentūras pakalpojumus esmu izmantojis vairākārt un līdz šim neesmu vīlies. Jāsaka ,ka vilties nenācās arī šoreiz. Ja Keniju varētu saukt par "zvēru Afriku", tad Etiopija ir "cilvēku Afrika". Ar ko pirms ceļojuma man saistījās Etiopija? Etiopiju varam uzskatīt par cilvēces šūpuli, jo tieši šeit Afara reģionā atrastas Lūsijas- senākā zināmā cilvēkveidīgā mirstīgās atliekas- 3 miljonu gadu senas. Apskatīt viņas diemžēl neizdevās ,jo Etiopijas nacionālo muzeju slēdza vienlaicīgi ar mūsu ierašanos. Ar Etiopiju saistās leģendas par ķēniņu Zālamanu un Sābas ķēniņieni, šeit sākas kristīgās ticības izplatīsanās Afrikas kontinentā. Sābas ķeniņiene dibinājusi Axum pilsētu, kur pēc viņas iniciatīvas tika izveidoti milzīgi, monolīti akmens obeliski.Līdz mūsdienām saglabājušies tikai trīs (viens atrodas Romā). Šeit atrodas leģendām apvīta neliela baznīciņa, kurā itkā glabājoties Derības šķirsts, tas pats kuru līdzi atnesis Mozus, kad viņš vadījis izraēļu tautas bāgšanu. Un vēl- Etiopija nekad nav bijusi kādas Eiropas valsts kolonija (ja neskaita 1942./43. gadu kad Adisabebā atradās itāļu garnizons), tā kā šeit attīstījusies īsti nacionāla afrikāniska kultūra. Un tā ar šim priekšzināšanām 28. martā agri no rīta ielidojām Adisabebā. Adisabeba tulkojumā Jaunā puķe ar vairākiem miljoniem iedzīvotāju ir lielākā Etiopijas pilsēta. Galvaspilsētā nāk iekšā modernas ēkas- stiklotie pusdebesskrārji, dažādas viesnīcas (arī Hilton), pasaules tirdzniecības centri un citi. Notiek plaši celtniecības darbi. Ceļot ēkas, kā stalažu konstrukcijas tiek izmantoti nevis metāla stieņi, bet eikalipti, celtniecībā ļoti daudz strādā sievietes. Pilsētā visiespaidīgākie prezidenta un premjerministra piļu ansambļi ar milzīgiem parkiem. Pilsēta atrodas 2600 metru virs jūras līmeņa, tāpēc to dēvē arī par "šķidra gaisa pilsētu". Intresanta ir pilsētas vecā daļa ar nelielām mājiņām, kas celtas pēc zemnieku "tukulu" parauga: apaļš pītenis ar smailu jumtu. Tā kā mūsu ceļa mērķis ir Etiopijas dienvidi, tad sēžamies džipos un dodamies ceļā. Ceļš, izbraucot no galvaspilsētas, ir asfaltēts un labs, tā ir galvenā maģistrāle, kas savieno Āfrikas ziemeļus un dienvidus. Mūsu pirmais ceļa mērķis ir Arbamich pilsētiņa, kur paredzēta nakšņošana. Pa ceļam brokastošana un neliela atpūta ar peldēšanos Langano ezerā. Ūdens ezerā silts un gaiši bŗūnā krāsā, ko dod mālu un iežu nogulas. Pēc peldēšanās viss ķermenis paliek it kā glums un nedaudz taukains (sajūta tāda pati, kā pēc mazgāšanās ar Dove ziepēm). Gids saka, ka ūdenim piemīt ārstnieciskas īpašības. Pirmais piedzīvojums notiek dienas pievakarē: mūsu pirmajam džipam sānos ieskrien aita. Džipam nekas, bet aita guļ zemē un ir pagalam. Protams saskrien viss ciems: aitas īpašniece vaimanā un plēš matus, ka viņas vienīgais iztikas avots ir pagalam. Ciema runasvīrs sāk sarunas ar gidu par kompensāciju- vienojas par 200 biriem, tas ir 10 latiem, kurus samaksā cietušajai, tikmēr aita ir atžirbusi un pametusi avārijas vietu, protams, par naudas atdabūšanu nevar būt ne runas, aitas īpašniece ar naudu ir jau pazudusi. Rezultātā turpmāko stundu laikā mūsu mašīnām tuvojoties, vietējie savus lopiņus centās izdzīt uz ceļa mūsu mašīnām priekšā. Pēc tam mūsu mašīnām sāka hroniski plīst riepas. Kamēr šoferi saved kārtībā mašīnas, mūs apstāj vietējie ciemu iedzīvotāji, tā kā mūsu ceļojums ir tikko sācies, viņu guvums ir diezgan bagātīgs: saldumi, rakstāmpiederumi, arī dažādi apģērba gabali un ūdens pudeles. Nomainot kārtējo riepu, mūsu šoferis atrod caurajā riepā iedūrušos dzelksni. Izrādās vietējie saber uz ceļa asumus (mums tuvojoties) lai varētu mūs apturēt un kaut ko dabūt. Visai ienesīgs bizness. Tuvojas pievakare, beidzas asfalts , un ceļš kļūst arvien sliktāks. Jautājam vadītājam: cik vēl tālu? Atbilde skan : kādi 30 kilometri, paiet divas stundas, jautājam atkal: atbilde 30 kilometri. Tā nu mēs braucam atkal, ceļš kļūst arvien sliktāks- putekļi, putekļi, putekļi, tie ir mums mutēs, degunos, acīs; redzam tikai priekšā braucošās mašīnas ugunis, līdz beidzot mūsu brauciens 11-tos vakarā beidzās, esam atbraukuši Arbaminchā. Iekārtojamies viesnīcā un ejam vakariņās. Pasūtu ļoti garšīgu miksētu augļu kokteili, tomātu zupu un milzīgu uz restītēm grilētu zivi. Zivi pasniedz īpašā statīvā ar šķīvīti, sagrieztu laimu. Knibinu zivi no asakas un uzspiežu laima sulu- super garšīgi! No rīta ceļamies agri, paēdam brokastis- omlete, pankūkas un kafija- un dodamies Turmi virzienā, lai apmeklētu Konso cilts ciematu.Konso cilts izveidojusi unikālu terasveida lauksaimniecību, kura kā īpaša parādība Āfrikā reģistrēta UNESCO pasaules mantojumu sarakstā. Bez lauksaimniecības šī cilts nodarbojas ar amatniecību (kokapstrādi), darina tādus īpatnējus koka ķeblīšus. Mūsu apmeklētais ciems itkā sākas no kalna virsotnes un pakāpeniski paplašinās nogāzes virzienā. Ciemam beidzoties, pēdējā terase tiek nocietināta ar mūra sētu. Kad ciems paplašinās, veido atkal jaunu terasi, ko tāpat nocietina ar mūra, akmeņu sētu, līdz ar to ciems sastāv no daudzām nocietinātām joslām. Interesanti, ka jaunie neprecētie vīrieši naktī guļ vienā būdā, lai kādas nelaimes gadījumā (ugunsgrēks) spētu operatīvi darboties. Ciemā lauksaimniecības zemes nav sevišķi daudz, pārsvarā audzēja dažādus dārzeņus, redzēju arī banānus, papaiju un kafijas krūmus. Konso cilts izrādījās pati civilizētākā. Nākamo pa ceļam apmeklējām erbore cilti. Viņas piederīgie dzīvo īpatnējās no zariem un salmiem pītās būdās. Cilts sievietes skuj matus un nēsā vienādus tumšus pagarus gurnu apsējus un tumšus plecu lakatus, ļoti bagātīgi rotājas ar stikla krellītēm. Pievakarē ierodamies kempinga vietā Turmi un iekārtojam apmetni. Tiek uzceltas teltis, kurās dzīvojam pārsvarā pa vienam. Teltī ir matracis un viss, segas vedam līdzi no Rīgas. Tā kā nakts ir ļoti silta, tad sega izrādās lieka. Paēdam vakariņas (mums ir līdzi savs pavārs, pie tam ļoti labs), un tā kā nakts iestājas ļoti ātri (jau 8-ņos tumsa) dodamies gulēt. Naktī mūs apciemo babuīni, kuri saceļ diezgan lielu troksni. Šodien mums paredzēts apmeklēt Hammer cilts apdzīvotu ciematu. Šī ir viena no skaitliski lielākajām ciltīm Etiopijā. Viņu galvenā nodarbošanās ir lopkopība (pārsvarā audzē liellopus, kas ir galvenais ienākumu avots). Ganāmpulki tiek pārdzīti no vienas vietas uz citu, kur lopiem ir barība, līdz ar to šis klejošanas periods var ilgt trīs, četrus mēnešus. Tā kā teritorijas nav strikti nodalītas, iespējami starpcilšu konflikti par ganībām. Paši pārtikā lieto kazas gaļu. Otra nodarbošanās sfēra ir lauksaimniecība. Audzē prosu, dažādus dārzeņus, tabaku un kokvilnu, kas līdzās kafijai ir viena no galvenajām Etiopijas eksportprecēm. No amatniecības nozarēm populārākā ir podniecība. Redzējām ļoti interesantus keramikas izstrādājumus. Pie visām ciltīm populāri dažādi trauki no ķirbja. Tie var būt ar neiedomājami fantastiskiem rotājumiem. Hammer cilts pārstāvji izceļas ar neparasto matu veidošanas tehniku. Matos kā saistviela tiek iesmērēts māls un kaut kāda eļļa, līdz ar to mati izskatās it kā sapīti mazās, mazās bizītēs. Šādu frizūru nēsā 3-6 mēnešus. Līdzīgas frizūras pēc veiksmīgām medībām veido arī vīrieši, tikai viņi kā rotājumu izmanto strausa spalvas. Viena no īpatnējākajām ceremonijām ir tā sauktā „vēršu dancināšanas ceremonija”, ar ko jauniešus ievada vīru kārtā. Rindā novietotus vēršus pietur aiz ragiem un astes un jauneklim, kurš grib kļūt par īstu vīrieti, piecas reizes jāpārskrien pār vēršu mugurām, protams, ne reizi nenokrītot. Neveiksmes gadījumā šādu procedūru var atkārtot tikai pēc gada. Mums bija iespēja noskatīties deju priekšnesumu cilts jauniešu izpildījumā. Sākotnēji jaunekļi izdara augstus lēcienus no vietas. Pēc tam meitenes sastājas vienā rindā, dejo un it kā izaicina puišus. Kad puiši pieņem izaicinājumu un arī sāk dejot, meitenes pieskrien pie viņiem un iesper puisim pa pēdu, tā izvēloties sev dejas partneri. Nākamajā dienā nozīmīgākais notikums ir brauciens uz Omo upes ieleju, lai apmeklētu Karo cilts apdzīvotu ciematu. Karo, skaitliski mazākā (3-4 tūkstoši) un līdz ar to viena no apdraudētākajām ciltīm pasaulē. Ciemats atrodas ļoti gleznainā Omo upes ielokā, kas ļoti atgādina Gauju. Cilts nodarbojas ar lopkopību un graudaugu audzēšanu. Galvenokārt audzē kukurūzu un sorgo. Redzējām, kā no graudiem ar akmeņu palīdzību tiek iegūti milti. Viņiem ir īpatnējas nelielas mājiņas uz stabiem, kas kalpo par pieliekamiem un produktu glabātuvēm. Taču pats interesantākais un aizraujošākais ir šīs cilts ķermeņa apgleznošanas māksla. Galvenā viela, ko izmanto dekorēšanā ir krīts, ar kuru veido imitētus putnu spalvu veidolus. Redzēju arī vīrieti, kura ķermenis bija rotāts ar dažādu ģeometrisku figūru krāsojumu. Tāpat viņi veido rotaslietas no visneiedomājamākiem materiāliem (galvasrotas no zariem, kukurūzas vālītēm un c.). Tāpat ļoti kolorīti ir viņu zvērādu apģērbi. Interesants pasākums bija Bena cilts tirgus apmeklējums. Tirgi parasti notiek trīs reizes mēnesī un šeit sapulcējas visu apkārtējo cilšu pārstāvji. Uz tirgu viņi atnes, kas nu kuram ir sarūpēts- tās ir vistas, aitas, kazas, augļi, graudi, pupiņas, tabaka, trauki un vēl citas lietas. Iespējama gan naturāla maiņa, gan tirgošanās par naudu. Uz tirgiem dodas zirgu vai ēzelīšu pajūgos, bet visbiežāk ar kājām. Lai nokļūtu tirgū, daži no viņiem ar milzīgiem saiņiem uz muguras mēro pat 50 km lielu attālumu- vakarā iziet no mājas, visu nakti iet un no rīta ir tirgū. Vietējās ciltis pašas kafijas pupiņas nelieto, viņi gatavo dzērienu no kafijas pupiņu mizas (Mūs cienāja ar šādu dzērienu, liekas Hammeri, pēc kura visu nakti nevarēju aizmigt, bet bija garšīgs). Pats tirgū nopirku ķirbja trauku rotātu ar kazas nagiem un kauri gliemežvākiem, samaksāju 100 biras, tas ir 5 latus. Ceļojuma nagla, protams bija Mursi cilts apmeklējums. Mursi ir vispazīstamākā (par viņiem ir visvairāk rakstītā materiāla) un, manuprāt, visagresīvākā un neprognozējamākā cilts. Tā ir nomadu cilts, kas ik sezonu maina savu dzīvesvietu, taču viņu galvenais ienākumu avots ir maksa no tūristiem par ciema apmeklēšanu, fotografēšanu un filmēšanu. Ticiet man- tā nav lēta, par vienu fotogrāfiju jāmaksā no 5 līdz 10 birām, par filmēšanu diemžēl vienoties neizdevās, jo cilts pārstāvis bija salietojies kaut kādu vietējo narkotiku un pārtrauca sarunas. Par fotografēšanu samaksāju 150 biras, mēs bijām 16 un katrs samaksāja vismaz 100 biras, tā kā viņu apstākļiem ienākumi, nav slikti. Galvenā problēma ir tā, ka viņi lieto alkoholu, pie tam diezgan lielos apmēros. Ja to apvieno ar viņu otru vājību- tieksmi uz šaujamieročiem, kas viņiem vienīgajiem nav dekorācija, bet gan parasti lietošanas kārtībā, tad varat iedomāties, kas notiek, ja sākas savstarpēja rēķinu kārtošana, nereti ar šaušanu un cietušajiem. Pret mums viņi izturējās samērā miermīlīgi, ja neskaita mēģinājumu izsist man ar koku no rokām videokameru, kad es filmēju no braucoša džipa, dažus mēģinājumus baltajām sievietēm attaisīt krūšturus un turēšanu un ķeršanu aiz rokas, lai piesaistītu mūsu uzmanību. Mūsu dakteri kāda mursu jaunkundze (ar tik ļaunu sejas izteiksmi, ka man uzmetās zosāda) vajāja kādas 15 minūtes, jo viņu neapmierināja saņemtā maksa par fotografēšanos. Mursu ciltij raksturīgais (kāpēc visi vēlas viņus fotografēt)- sievietes nēsā lūpu plātnes. Jo lielāka lūpu plāte, jo vērtīgāka potenciālā dzīvesbiedre. Tad nu stādieties priekšā īstu mursu skaistuli- apakšlūpā iestiprināts māla riņķis 15cm diametrā un izdauzīti divi vidējie apakšējie priekšzobi. Vīriešiem iecienīti nežēlīgi savstarpēji cīniņi ar nūjām. Šī cilts dzīvo ļoti izolēti un ar pārējam ciltīm gandrīz neuztur kontaktus. Ari mūsu apmeklētajos tirgos nevienu mursu pārstāvi nemanīju. Vēl pie ceļojuma gribētos piebilst, kaut gan mēs ceļojām sausajā periodā, mūs pārsteidza kārtīgas lietusgāzes, kas ievērojami apgrūtināja pārvietošanos. Citkārt sausās gultnes pārvērtās straujās kalnu upēs un sausā izkaltusī zeme lipīgā un slidenā mālu masā. Tikai pateicoties mūsu šoferu pašaizliedzībai un meistarībai mēs spējām savlaicīgi veikt visu ieplānoto ceļa posmu. Atpakaļceļa interesantākais pasākums bija izbrauciens Tsana ezerā 8-vietīgā dzelzs laivā pavērot krokodilus. Tur dzīvo lielākie krokodili Āfrikā kuri sasniedz 7 m garumu- īsti milzeņi. Bez krokodiliem šeit vēl dzīvo nīlzirgi un ļoti daudzi un dažādi ūdensputni. Jā, vēl mēs apmeklējām Mago nacionālo parku, lai skatītu Āfrikas dzīvniekus. Diemžēl nevienu dzīvnieku parkā neredzējām, par viņu esamību liecināja tikai ziloņu atstātās čupas. Ieteikums: ja vēlaties redzēt dzīvniekus, brauciet uz Keniju, tur viņi ir pa pilnam, nemeklējiet viņus Etiopijā. Etiopijā atradīsiet ciltis kādas nav nekur citur pasaulē.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais