Pie Etiopijas ciltīm

  • 2 min lasīšanai
  • 85 foto
Par šo zemi ir salīdzinoši maz aprakstu, bet, cik man zināms, Latvijā tiek reklamēti ceļojumi uz Etiopiju un arvien vairāk cilvēku turp dodas. Pirms pāris dienām atgriezos no 10 dienu ceļojuma, kura mērķis bija apmeklēt dažādas ciltis Omo upes ielejā. Garākam ceļojumam nebija laika un, jāsaka, pilnīgi pietika ar 10 dienām, jo fiziski tas nav viegls ceļojums, kā arī iespaidu katru dienu bija ļoti daudz. Man, kā ģeogrāfam, bija ļoti interesanti vērot dažādus savannas tipus (zāļu, krūmu, sausā, retmežu u.c.), lopkopju un zemkopju tautu dzīvesveidu. Jāsaka, savannas klasiskā ainava ar lietussarga akācijām un baobabiem bija vērojama katru dienu. Jāpiebilst, ka Omo upes ieleja ir daļa no Austrumāfrikas Riftu ielejas jeb lūzumzonas (te atdalās kontinenta austrumu mala un pēc kādiem gadu miljoniem, iespējams, izveidosies jauns kontinents). Daudzviet vērojami vulkāniski ieži. Efektīgākie vulkāniskie procesi esot tuvāk Somālijas robežai, bet tur neesot droši, tāpēc tūristus parasti neved. Mēs ar vīru ceļojām tūristu grupā, protams, braucām ar džipiem, līdzi arī saimniecības mašīna, apkalpojošais personāls, pavārs, kurš gatavoja lieliskus ēdienus (zupas!!!, omletes, zivis, dārzeņu sautējumus, gaļu...) . Savs pavārs svarīgs, jo no viņa gatavotajiem ēdieniem nevienam nekas slikts nenotika. Daži klienti gan reizēm niķojās, bet varbūt tā bija tāda latviešiem raksturīga izrādīšanās. Neaizmirsīsim, ka Etiopija ir viena no nabadzīgākajām pasaules valstīm un tas visapkārt ir acīmredzami. Paldies iepriekšējo aprakstu autoriem, kas palīdzēja nedaudz orientēties, uz ko jāgatavojas. Biju paņemusi līdzi konfektes, paku pildspalvu, ko dalīju bērniem. Tie bērni, kuriem ir paveicies - viņi iet skolā, parasti lūdz pildspalvas. Daži no mums atdāvināja daļu savu drēbju, līdzpaņemtās segas, kuras izmantojām 3 naktis guļot teltīs utt. Var diskutēt, vai tas ir vai nav labi, jo šāda dāvināšana attīsta diedelēšanu - tiklīdz parādās baltais cilvēks, tā visi kaut ko gaida, bet, redzot, kā šie cilvēki dzīvo, tiešām rodas vēlme viņus iepriecināt. Un daudzi bija ļoti iepriecināti un pateicīgi. Tūrisma biznesā pavisam oficiāls ir fakts, ka eksotisko tautu peļņas avots ir fotografēšanās. Galu galā mēs pie viņiem dodamies savtīgos nolūkos - apmierināt savu ziņkārību (vai zinātkāri). Kāpēc lai mums, bagātajiem, nabadzīgie to sniegtu par velti? Bija redzams, ka daļai šāda apskate un bildēšanās nemaz tik ļoti nepatīk, bet viņi piecieš, jo tā var nopelnīt. Kad reiz stāvējām ceļmalā un gar džipa logiem bija "aplipuši" neskaitāmi vietējie, kas ar pirkstiem rādīja un apsprieda mašīnas saturu, uz savas ādas varējām izjust, kā ir, kad tevi uztver kā neparastu eksponātu. Bet - uz šīm lietām jāraugās filosofiski... Droši vien, pieaugot tūristu plūsmām, pirmatnējais dzīvesveids un attieksme mainīsies. Bet, mēs taču arī vairs nestaigājam tautastērpos un pastalās. Svarīgi - nezaudēt modrību attiecībā uz aizsardzību pret saules apdegumiem pat mākoņainā laikā un arī neaizmirst gan iekšējo, gan ārējo dezinfekciju. Regulāri - pa kādam stiprākam malkam (kas nu kuram garšo), jo tā tiekot stimulēti gremošanas procesi utt., kas iznīcinot arī šādas tādas nevēlamas baktērijas. Pēc katras cilts apmeklējuma - mitrās salvetes. No malārijas tabletēm par laimi nebija nekādu negatīvu sajūtu. Starp citu, nupat tur sākās lietus sezona! Divus mēnešus ātrāk! Detalizētāku aprakstu gatavošu žurnālam Terra jūlija numuram. Bet, ja ir jautājumi, centīšos atbildēt. Tagad - lai vairāk "runā" bildes.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais