CAMPEON DE ESPANA

10.04.2009
11 min lasīšanai
24 foto

Ceļojums tika plānots ne visai sen. Principā jau sen bija plānots brauciens uz Gruziju, jau pirms gada, bet negaidītu apstākļu sakritību dēļ vēl nerealizējās. Lai gan uz turieni ar vēl paliek aktuāls, domāju ka šogad pat. Un praktiski visi braucieni tiek plānoti „savā gaitā”, ar personīgo transportu, lai jebkurā brīdī būtu neatkarīgi no jebkā. Nu tad lūk, šogad, uz ziemas beigām, kad atkal uzzinājām ka Gruzijā pavasarī atkal šis tas otrā pusē pajūk, skatījām citus variantus. Un sakontaktējām ar Spāniju. Uzreiz piebildīšu, ka visi braucieni notiek kopā ar visuzticamākajiem 4-kājainajiem, pie iespējas apmeklējot un arī piedaloties starptautiskos dzīvnieku pasākumos. Tāpat arī šoreiz, tika sakontaktēts ar Spānijas suņu asociāciju, kas ietver Argentīnu, Brazīliju, Itāliju un sadarbojas arī ar citām valstīm. Pie mums vēl sniegs, auksts, bet tanī galā pēc info izksatās par 20 siltāks. Telti mašīnā, šādu tādu paiku līdz, nopirkām plītiņu kam siltam, vēl šoto, mašīnā iekšā un AIZIET!... Marta nogale. Savā ziņā aizmukām, jo man pēc kādas dienas pienākums bij uzstāties apsveicējiem.. Lietuva, Polija, kā jau ierasts. Labi tiek pārzināts. Polijā pie Warszawa baigais slapjais sniegs uznāca, un auksts ar kā ziemā. Bet iekšā vismaz pečku ierubī un var dzīvoties. Bet ārā – BRRR. Vācijā laiciņš jau nedaudz siltāks un sniega nav. Ezej uz Autobanen un tik rullē. Bet ar robežas šķērsošanu sākas šādas tādas scheize’s.. /Jāpiebilst, ka mums cilvēkam nebij līdz galam nokārtoti daži dokumenti, kā arī mašīnā aprīkojums gluži neatbilda atļautajām normām./ Nu lūk, nakts, braucam pāri Polisz/Deutschland robežai, redzu vācu robežsargu busiņš stāv ar cilvēkiem tajā, pasmeju ka re, kautko ar binokli vēro, un pabraucot garām laižam tālāk. Pēc kāda laika jūtu, aizmugurē kāda mašīna tuvojas, un sēž uz asti, a mēs lēnu braucam, nesteidzamies, baudam braucienu, ekonomējam degvielu, kautkur 90-100km/h. Tad autiņš apdzen un priekšā piebraucis iedeg kautkādas migalkas brauc papriekšu. Tad vēl kautkāds tablo idegas ar vārdiem vāciski, un pie pirmā nobrauciena stūrē lēnām nost. Domāju – saslēdzis te eglīšu mantiņas, es pilīšu taisni, ja kas, teikšu neko nesaprotu vāciski. (rakstīts cik es vāciski saprotu „lūdzu sekojiet”). A ko domāj, šis laikam pamanīj ka taisos tālāk braukt ar piebremzē, lai tik stūrēju nost. Nu neko, braucu aiz šā. Noved baigo gabalo nost, uz netālo stāvvietu pie takštelles. Un sākas pārbaude! Tipa robežsargi, tipa policija, tipa vēl nez kas. Uz sāniem itkā Polizei. Ilgi marināja, mašīnu izkratīja. Paņēma dokumentus un ilgi bij prom pazuduši. (turpat ik pa laikam arī citas līdzīgas polisei vilka kautkādus busiņus uc autiņus) Domāju, vainu deportēs tūlīt kādu, arestēs, vai vēl nezin ko. Labi, beigās par dokumentiem neko. Izkratīja visu mašīnu. Atkal problēma – vai zin ka Pitons(suņa vārds) ir problem? Tas ir Kamphund, in Deutschland nez kas ir totāli aizliegts, - problem. Ņemas, stāsta par kādām problēmām. Domāju kas tad tagad būs, konfiscēs suni, atpakaļ liks braukt, vai vēl ko?.. Saku ka mēs uz Spāniju, cauri viņu kamp vācijai, lai nomierinās. Tad prasa un rāda uz sava deguna, vai ir uzpurnis un raustot roku vai ir pavada, lai parādot. Saku ka ir gan tas gan otrs un izvelku šiem lai nomierinās. Pēc krietni ilga laika, kad domājam ka nu būsim atbraukuši, par brīnumu saka ka varam braukt tālāk. Nopukstu sev zem deguna, ka tik tālu noveduši no autobanen un būtu varējuši 100km pa šito laiku nobraukt, laižam tālāk. Nakts. Pasmejamies par bijušo, nopūšamies ka viss ir veiksmīgi, piļījam. Pēc laiciņa jūtu, kautkas aizmugurē atkal lēnām tuvojas, un sēž astē. Pēc brīža kautkas apdzen, un piebraucis priekšā atkal ieslēdz bākugunis. Scheize, nocheinmal Polizei!!! Atkal kas. Pa ceļam redzēju ka malās vēl vismaz 2 polizei mašīnas stāvēja. Nu ko, laikam atkal jābrauc aiz šā, nost no bāņa. Aizved ne tik tālu, kā iepriekšējie, un Rastpark, jeb autobanen atpūtas stāvvietu. Kāpj šie ārā, izskatās kā savi čomi, ar bārdiņu, tādi vēsie, uzvelk polizei micītes, vēl kautko priekš formas un nāk klāt. Man jau pietiek, izbesīja, saku ka nupat jau pārbaudīja viņu kolēģi, viss ok. Šie – kādi kolēģi, vai šādās formās, varbūt tie bij citādās. Nevar būt ka tieši viņu. Šie esot Zoll Polizei. Būs vien jābauda. Vot ... Dokumentu kontrole, atkal ilgi. Atkal domāju ka būs lielas ziepes kādam, jo ilgi pēta pases un kautko bubina savā starpā. Par brīnumu par suņiem absolūti neko. Alkochol, cigareten man ir nichts. Tad liek izvest suņus āŗā un maliņā, un sāk riktīgi izkratīt mašīnu. Nu ja, nu jau atkal – Problem. Kā tad, man līdz ir 3x20l pilnas benzīna kannas, un tad vēl neatbilstošā plastmasniecē vēl 11l, par ko vel ko laikam var piešūt. Par laimi plastmasnieci nepamana. Citās šķirbās neko bīstamu neatrod. Nu ko, ir problem, būšot jāraksta protokolen. Var cuņus atpakaļ mašīnā vest, a paši uz savu autiņu rakstīt protokolen. Iesēžos iekšā un domāju, kas būs, izlies benzīnu, konfiscēs kautko, arestēs, vai vēl nezinko. Pēc brītiņa viens nāk atpakaļ un dod doķus uz saka lai braucot, bet lai ņem vērā ka vairāk par 20l kannā aizliegts vest. Un prom. Nu ko, proņeslo atkal. Man jau pietiek šitādas nakts. A cita ceļa nav kur nobraukt un aizmukt pa kādiem maziem celiņiem braukt un Francijas pusi. Neko, braucam tālāk. Nu jau sāk rēgoties ka visas mašīnas uz bāņa ir menti. Kā kāds no aizmugures tuvojas, tā domāju mukt nost no bāņa noslēpties, bet kur tu no bāņa nobrauksi, nekur, tas ir bānis. Par laimi neviens vairs mūs nebakstīja un drīz vien braucām nost iekost un likties pasnaust un atpūtināt arī nervus. Lai gan arī tad pāris reizes P pabrauca mums garām tie Polizei, bet nepiebrauca klāt. Pārējā Vācija kā jau Autobanen, visi skrien pa savējam. Beidzot Francijas robeža. Tuvumā stāv kautkāda Zandarme vai Police mašīnīte, bet par laimi klāt nesienas. Vēss vējš, bet citādi ir ok. Uztaisam bildi un laižam tālāk. Ja Vācijai bij kādi 800km, tad Francijai ir ko piļīt kādi 1000km līdz Spānijai. Jā, visus ceļus likām pēc GPS lai nebūtu neparko jāmaksā. Bez tam pa bāni braucot nekā interesanta neredz, ir baigi garlaicīgi. Francijas ceļos ar jau ir pieredze. Un protams tie n-tie riņķveida krustojumi, spēj tik stūrēt. Pusē Francijas tie bij jau piegriezušies, un uz beigām jau sāku tos lādēt. Nepārtraukti toms un toms dziedāja „braukt taisni pa riņķi”, „2 nobrauciens pa labi” utt, utt, utjpr. No Lionas uz leju, kad līdz Vidusjūrai atlikuši kādi 250km baigais karstums sākas. Suņiem karsts, a braukt vēl ap 1000km. Tamdēļ braucām arī pa naktīm, lai ja kas, dienā kur noslēpties no karstās saules. Protams foršā Francijas daba, mazās mājiņas, šaurie bet labie ceļi, vecās pilsētiņas, kalni, vīnogu lauki utt. Forši, nav garlaicīgi, cita pasaule. Izdomājam, ka iebrauksim apskatīt mikrovalsti Andoru. A Toms rāda ka normālais ceļš iet no Francijas apakšas izmetot līkumu cauri Spānijas gabaliņam. Tā arī braucam. Un sākas riktīgie kalni – Pireneji. Līku loču, stāvi augšā, lejā, ātri, ļoti ātri, un dikti lēni. Uz F/SP robežas ejam bildēties. Ir silts. Bet vide ar uzreiz mainas, vēl savādāka. Man patīk. Kautkāda senatnīguma noskaņa. Pēdējā uzpildīšanās bij Polijā, pirms Vācijas robežas, un nu jau bākā tukša un visi krājumi sausi. Pireneju virsotnē, pirms Spānijas robežas benzīntanka automāts, kur neko lādzīgu nesaprotu, bet cena baigā, pie 1,30eur/l. Domāju, riskēšu, mēģināšu aizkļūt līdz nākamajam, Spānijā esot jūtami lētāk. Par brīnumu tiekam ar līdz Spānijai, un vēl noskatu kur ir lētāk, un vēl pat ņem kredītkarti! (tās ņem ne vairāk kā 35% gadījumos, VISA jau ņēma vismaz 50%, bet skaidro taupīju visādam gadījumam). Andora, kalnu augšienē uzbliezta glauna pilsētiņa. Šiki, ar glanci un TĀDĀ peizāžā uztaisīta. Klintis visapkārt, un vairākstāvu ēkas ar veikaliem un birojiem uz un starp tām. Žel ka napārzinu cenas, kā arī galvenais uzsvars bij braucienam tālāk uz Spāniju un atpakaļ šeit vairs nebraucām, bet man teica ka tik izdevīgi dažas mantas vairs nebija, arī tajos dažos OUTLETI veikalos kurus citās valstīs apmeklējām. Aizliegums apmeklēt bodes ar suņiem redzēju tik dažiem retiem veikaliem, bet tā riktīgi iet iekšā ar savējiem gan negājām. Attieksme no cilvēkiem visnotaļ pozitīva. Pat smaidīja redzot manu „kamphund”. Patīkami. Ne reizi pa visām 9 valstīm nedzirdēju nevienā valodā saucam frāzes no sērijas „eti boicovie sobaki”, „počemu bez namordņika” un „uberite svoju krovopicu”. Bieži jauca ar PitBull, bet nav jau tālu no izcelšanās patiesības. Par cik Andorā iebraucām jau vakarā, tad nedaudz pastaigājot veikalus slēdza ciet un tumšs palika, un braucām tālāk uz Spāniju. Izbraucot no Andoras, kautkas līdzīgs robežposteņa muitniekam mazliet apskatīja mašīnu, pajautāja kā ir ar alkoholu un cigaretēm, daži jautājumi par mērķi, paskatīja bagāžu un skatīja pēc nākamās mašīnas. Viss tempiņā, mašīnas pamatā ar Spānijas numuriem straumē plūda. Laikam tuvējo kalnu reģiona spāņi šancē tanī Andorā. Tālāk nu daļu Spānijas braucām pa nakti. Žēl, jo apvidu ar klintīm un laukiem redzēja tikai tik, cik tuvumā atspīdēja no mašīnas uguņiem. Bet kur tad mēs hoteli, Andorā? Nez kāds tur ceņņiks tiem, nav jau preču veikali. Pēc kādiem 200km Spānijas vidienē kāda pilsētiņa, stāv police ekipāža, bet pabraucam godīgi garām un neko. Bet kas tev to deva(mēs kā magnēts un tādiem, varbūt ārēji izskatījāmies pēc gangsteru autiņa), pēc 2km tai pašā pilsētiņa redzu – pa gabalu priekšā stāv 3 formās tērpti poliči ar 2(laikam) autiņiem, un jau pa gabalu māj lai pamanu šos un braucu malā. Nu ko, domāju atkal, nu būs ziepes, un tik tālu vēl no mājām. Runā tikai spāniski. Pēta pases, arī suņu, kautko par suņu čipu jautā, saku jā, bet otram sunim tādas nav, tad tiesības, tad tehnisko pasi. Bagāžu nebauda, bet jautā dažus jautājumus un kautkā saprotamies. Tad vēl iedod paciņā kādu mantiņu un saka kautko. Domāju kautkāda dāvaniņa.  Pētu un policists rāda kautko uz savu muti un nojaušu, ka laikam tas ir uzgalis ko jāliek uz viņu sniegtā alkohola testera. Labi, sapratu jau sapratu, izpakoju un uzlicis pūšu aparātam svilpojot. Poličs laikam nenotic un liek svilpot aparātā vēlreiz. Pasvilpojis, tad vēl ko poliči savā starpā parunājuši atdod dokumentu kaudzīti novēl laimīgu ceļu. Nu ko, laikam atkal veicās. Uz rīta pusi izsalkuši piestājam pie ciema SANTA BARBARA kur uz nakti slēgts benzīntanks. Ir silts, putni dzied, taisam ēst. Pa kādai bildei ar. Aust rīts un drīz vien brauc darbiniece slēgt vaļā vārtus un visu pārējo benzīntankam. Pasveicinoties pavirzamies mazliet nost no vārtiem kurus atver vaļā, jo izvietojāmies tieši tiem priekšā. Par cik benža mums vēl ir, ko pie Andoras ielējām, pēc brīža braucam tālāk. Nu ir gaisma un atkal var baudīt Spānijas īpatnējo klinšaino klimatu. Braucam paralēli upei gan pa vienu pusi, gan pa otru pusi, kas stiepjas starp kalniem uz Vidusjūras pusi. Kādus 80km pirms tās nogriežam nedaudz pa labi, jo mums derētu drīzāk un taisnāk aizkļūt līdz pilsētai Murcia. Un te nu sen sapņotie APELSĪNU lauki. Taisni neticas. Citur ir žogi kautkādi, citur nav nekā. Brīnišķīgs skats. Protams mums ar jāpārbauda, vai tie nav mākslīgi. Jau nobraucot no ceļa, pietuvojoties laukam pat pa neatvērtiem logiem sajūtam apelsīnu smaržu. Pirmais iespaids liekas ka esam paradīzē. Koši, smaržīgi, un laikam arī garšīgi. Jā, daži ir viegli ieskābeni, bet visumā tomēr saldi gan. Ievācam daļiņu ražas, sabildējamies visi un visu un dodamies tālāk. Cik ta var ņemt līdz, ja ik pa laikam ir tās plantācijas. Un tad skatamies, tādi papliki krūmiņi, blakus augstākiem un bagātīgākiem apelsīnu kokiem. Eju pārbaudīt. Eu, tie tak mandarīni! Tikai dikti maz. Pagaršoju, hmm, pirmais tāds sauss, bet salds. Nākamais jau ir sulīgāks. Aha, skaidrs. Pie mums mandarīnu svētki tak ir uz jaunogadu! Un spāņu! Tātad, secinu, ka raža ir tiešu uz jaunogadu. Tātad šitie ir nedalasītie jeb vienkārši pāri palikušie. Nu tad arī mandarīnus nedaudz ievācam, tādus normālākus. Jā, mandarīni ir saldāki par apelsīniem. Pie Alicante skatos, kautkas dzeltenīgs. Domāju laikam citroni. Tad pie kāda lauka, kur arī apelsīnu lauks ir eju pētīt tos dzeltenos. Hmm, kas tas ir? Ir dzeltenīgs, bet ar vieglu oranžīgumu, un galvenais lieli un apaļīgi. Ņemos lobīt mizu, kā apelsīnam. Smaržoju – itkā viegls citrons. Ņemu garšot – hmm, itkā skābens, bet ir arī saldens. Dažas daiviņas apēdu un nepārtraukti štukoju, kas tas ir vairāk. Laikam jau tomēr citrons, bet nav tik skābs kā mēs esam pieraduši, un nav arī greipfrūts jo tad būtu arī rūgtums. Salds citrons! Un lieli un apaļīgi. Bet man pietiek ar ½ citrona, jo apelsīni tak ir saldāki tomēr. Skaidra bilde, laižam tālāk. Meklētajā pilsētā mēģinām atrast pēc pierakstītās adreses vietējo klubu, ar ko bij sazināts. Nekādi neizdodas to atrast. Dīvainas adreses, spāņu stilā. Būtu normāla adrese – iela, numurs, bet te kautkāds kilometrs, a kur tālāk meklēt. Mēģinam vaicāt vietējiem, bet tie nepārzin pat savu rajonu, vot nejēgas. Nu ko, vakars nāk, a rīt no rīta mums jāuzstājas izstādē. Labi, laižam uz netālo pilsētiņu, kur jānotiek tai izstādei, mēģināsim vismaz tur to vietu atrast un tur tad arī palikt. Kā tad! Nekādu reklāmu par to. Laikam tas nav valsts mērogā, lai uz visiem krustojumiem būtu redzams. Tad vēl lietus sākas, kas ļoti diemžēl ar pārtraukumiem turpinājās vismaz 3 dienas. Pašā pilsētiņas vecajā centrā neko nemanījuši domājam ko darīt. Vai viss būs garām? Lai gan ir jau diezgan vēls, parādas pēdējais mēģinājums atrast kādu tik vēlu informācijas centrā. Beidzot atrodam ar, kad jau krēslo. Ejam iekšā kādā ēkā, bet priekšā iziet kāds onka sakot ka laikam jau viss ir ciet, lai nākot rīt, un aiziet kautkur uz augšstāvu. Mēs paveram neaizslēgtās durvis, bet tur neviena. A ko mums darīt, mums nav variantu. Domājam sagaidīsim džonku un mēģināsim šim ko varbūt noskaidrot. Par brīnumu šis mazliet runājot angliski. Neticas, jā, esot tāda izstāde un parāda kā lidz turienei aizkļūt. Nu mēs ir laimīgi. Tāda veiksme, pēdējā brīdī! Štrunts par naktsmītnēm, braucam pārbaudīt uz vietu, kur īsti tas ir. Rajoniņš ir atrasts, bet kur tieši. Izbraukājam visu rajoniņu, bet nez kur tieši. Jāiet jautāt tuvējā lauku krodziņā, kurā darbinieki laikam vēl tik vēlu tusējas. Jā, kautkur te esot, jābrauc tur līdz galam, tad tur kautkur jāpagriežas un tur kautkur ar būšot. Viss spāniski, a mēs ta latvieši. Nu ok, braucam tur... Kautkāda gaismiņa, hmm, laikam te. Jā! Tā tak bij internetā! Beidzot klāt. Viss sagatavots, jaunas Fiat mašīnas tiek pucētas, laikam cerībā ka apmeklētājiem ieinteresēs, un vēlāk kāds nopirks. Skaidrs. Nolemjam tepat arī palikt. Diemžēl līst lietus un telti celt nav nekādas jēgas. Apbraucam apkārt tām hallēm un pie nojumes liekam plītiņu un gatavojam vakariņas. Suņi paēduši, paši ar, jāizstiepj mašīnā beņķi un jāatpūšas pirms rītdienas izstādes. No rīta itkā nelīst, izstaigājamies, viegli iekožam un apejot halli dodamies iekšā, kur jau daļa apmeklētāju ir jau priekšā. Samaksājam 3eur par katru(suņi par brīvu) sākam lielo tusu. Satieku kontaktpersonu ar ko internetā sarakstījāmies. Izrādas spāņi manu angļu tulkoja caur google uz spāņu, a es savukārt saku ka tāpat tulkoju viņu angļu uz savu latviešu. Galvenais ka mēs esam sapratušies. Jautri. Tiekam iepazīstināti ar kluba vadību, ar federācijas vadītāju, ar pārējiem organizētājiem. Notiek izstāde. Mes vienreiz uzvaram, otrreiz uzvaram. Mums jāgaida Best (show labākie no labākajiem). Izrādās ka tieši mēs jau automātiski esam izvirzīti kautkādā augstākā līmenī virs Best show, un atsevišķi tiekam saukti lielajā ringā. Mums pasniedz lielu kausu un titulu – CAMPEON DE ESPANA!!!!! WOW! Es cerēju, lai gan spāņi teica ka tas esot ne tik vienkārši un ilgā laika periodā. Super! Bet tad vēlreiz mūs sauc lielajā ringā – mums(man) Spānijas federācijas vadītājs pasniedz specbalvu(mazliet nesapratu), par ieguldījumu, par lielajiem sasniegumiem, par to ka mēs tādi Latvieši uc. Milzīgs smags zeltīts īpatnējs federācijas piemiņas balva/kauss. Man lika ko pateikt visai spāņu publikai, bet es bij tik samulsis, ka spēju vien pateikt angliski Thank you”. Organizētāji laikam saprata un lielā tante apskāvusi sabučoja pa spāņu modei. Tad vēl uzzinājuši ka es pēdējo mail neizlasīju, ka nakšņojuši teltī, teica ka ir rezervējuši hoteli pilsētā Murcia un federācijas rēķina. Un tad vēl mūs paaicināja uz svinīgajām pasākuma noslēguma vakariņām tuvējā pilsētiņā. Tur bij viens interesants ēdiens – apcepta masa, kas bij līdzīga kartupeļu masai un izskatījās kā apaļīgas zivju nūjiņas, bet garša bij kā bieza krema pasta. Īpatnēji, bet dikti gardi! Mazliet piemirsu kā tos sauc, bet taisa no dažādām sastāvdaļām. Forši. Hotelis ar, lielisks. Jā, uzņemšana super. Beidzot kārtīgi izgulējāmies. Kam interesē bildes no izstādes, var ielūkoties spāņu mājaslapā, arī mūs ik pa laiciņam var manīt: http://www.caninamurcia.es/iv_exposicion_nacional_e_internacional_de_caravaca_de_la_cruz_2009.php Vakarā paēduši, hotelī izmitināti devāmies apskatīt pilsētu, jo arī lietus beidzot bij pierimis. Forši. Kautkas līdzīgs vācu kārtībai, tik spāņu garā. Grūti aprakstīt. Viss perfekti uztaisīts, ceļi, ietves, daudz sporta laukumi, lielās sētās baseini, katra privātā māja individuāli nostrādāta līdz perfektumam – vienreizēji. Un protams ka visādas palmas, pa kaktusam utt. /OK, iešu atpūsties no rakstudarba 1 daļai. Paldies ja interesēja. Ir arī bildes, ko mēģināšu mazliet vēlāk ievietot. Mazliet vēlāk taps 2 daļa, kur būs Spānijas piekraste, Itālijas daļa, Šveice, kumosiņš Austrijas un uz māju.. /

CAMPEON DE ESPANA

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem