Do it do it again, do it do it again with love jeb Gruzija 2016

16.11.2016
14 min lasīšanai
19 foto

Pagājušo gadu iemīlējām kalnu, vīna, viesmīlības un kontrastu zemi Gruziju. Un ņemot vērā kā iegādātā Trekinga maršrutu karte vēl nav izstaigāta, atgriežamies Gruzijā arī šogad jau pieredzējušāki un gudrāki. Bet, kā zināms, tās pašas kļūdas jau parasti nepieļauj, vienmēr atrodas kādas jaunas, ko izbaudīt uz savas ādas.

Pirmās dienas pastaiga uz Kudnisla virsotni

Kazbeks gan mūs gaida. Tā augšā pa kreisi ir Gergeti baznīca.

Uz Kazbeku...Nr.2 Saulīte kazbeku modina pirmo!

Mūsu augstākais punkts- mazā baltā baznīciņa

25.08.2016 Šoreiz braucam ar AirBaltic tiešo reisu, ielidojam naktī. Liekas netipiski, bet lidmašīna kavējas. Mūsu naktsmāju īpašniecei un paziņai no iepriekšējā gada – Natālijai, nākas mūs mazliet pagaidīt. Prieks, ka izpaliek Taksistpiedzīvojumi, jo Natālija mūs atved un arī izgulda. No pagājušā gada jau sapratām, ka viesnīcas Gruzijā nekotējas, bet Guest house ir pareizā ekonomiskā izvēle. Guest House – tie ir dzīvokļi, kuru dažādās istabās izmitina dažādus cilvēkus, bet visiem ir kopēja pieeja virtuvei, dušai un tualetei. Cenas adekvātas, bez tam ir iespēja iepazīties ar citiem ceļotājiem. 2 cilvēki par 2 naktīm un transfēru samaksājām 100LAR jeb aptuveni 38EUR. 26.08.2016 Tbilisi diena. Tbilisi mūs sagaida ar „priekšvēlēšanu kampaņu Gruzīnu stilā” jeb izrādīšanos cik nu lieli plāni pie varas esošajam grupējumam ir. Faktiski tas nozīmē- pilnībā uzraktas ielas mūsu naktsmāju tuvumā, kuras tiek (jau visas vasaras garumā) sakoptas, pārtaisītas par gājējielām vai varbūt vienkārši asfaltētas. Bet kā jau postpadomju domāšanā (arī pie mums tā notiek), ielas uzraktas, bet komunikācijas netiek mainītas. Aizlaipojam pēc brokastu melones un tomātiem, iepazīstamies ar kaimiņieni no Kazahstānas un kaļam plānus pilsētdienai. Šodienas galvenais uzdevums- civilizēti atrast kemping-gāzi un lai uzdevums nebūtu pārāk vienkāršs, jāatrod arī deglītis ko gāzes balonam uzkabināt. Pēc pagājušā gada piedzīvojumiem/pārdzīvojumiem bijām nedaudz sagatavojušies un atzīmējuši kartē vietas, kur šāda tipa veikali „iespējams” ir atrodami. Vecpilsētas Geoland veikals liek mums vilties, piedāvājot degli par neadekvātu cenu, otrs vecpilsētā uzmeklētais veikals degli vispār nepiedāvā. Sākam jau uzraukties. Šogad atklājam jaunu Tbilisi pārvietošanās veidu- metro, nebūt nav sliktāks par neprātīgi skrienošajiem taksistiem. Jāiegādājas tik tāda kā debetkarte, ko uzpilda ar braucieniem un jāpīkstina pirms nobraukšanas pazemē. Brauciens tik 0.50LAR = ap 0.20EUR. Ar metro stūrējam uz „studentu” Tbilisi pusi, - studentu, jo katra metro pietura nosaukta kādas universitātes vārdā. Aizkursējam līdz Medicīnas Universitātes apkaimei un sākam durt virzienā, kur vajadzētu būt veikalam „Magelan”. Tomēr laimīgā kārtā līdz tam netiekam, jo ielas malā sākotnēji maldinoši drūzmējas Reebok, Nike, Puma veikali, bet beigās mūs aplaimo North Face specializētais veikals, kur sameklējam visu ko mums vajag. Esam laimīgi. Pārējais jau tā – „pa ceļam” tikai. Tukšiem vēderiem, tāpēc droši vien nekas nepatīk, bet Tbilisi Zooloģiskais dārzs bija pilnīgs mēsls. Ieejas cenas gan ar smieklīgas, bet ko redzēt īsti nebija. Daudzstāvu māju pakājē diezgan šaura meža/parka josla. Lielie dzīvnieki vai nu izbeigušies pēc pagājušā gada plūdiem, vai tādi normāli nekad nav bijuši. Izskatās, ka pasākums dzīvo no mazu bērnu karuseļiem, kas šeit visos pakšos iebāzti. Nedaudz vilšanās sanāk arī ar pagājušā gadā iemēģināto krodziņu, kurš nav izdzīvojis vai tikai pagaidām aizklapējies, kamēr ielas ir uzraktas. Nākas meklēt vēl kādu top vietu, bet tomēr palikām vairāk piestūķējušies ar tradicionālajiem maizes izstrādājumiem, lai arī pildītiem ar visādiem labumiem, nekā pamielojušies. Vakarā iemēģinām vīnu, uzdzīvojam pirms došanās uz nekurieni. 27.08.2016 Mūsu pirmais mērķis – Didubē jeb autoosta/tirgus viss vienā. Atkuģojam ar metro jau laicīgi, tomēr pusstunda pirms izbraukšanas izrādās nav pietiekoši. Maršrutka uz Shatilli, no kurienes bija plānots turpināt pagājušā gada traversu cauri Kaukāzam, ir izpārdota. Teorētiski jau vajadzēja ar to rēķināties, ja tā kursē tikai 2x nedēļā, bet īsti nav arī pārliecības, ka biļetes varēja nopirkt iepriekš. Kase ir kaut kur pa vidu starp tirgošanās kioskiem un bez „palīdzības no zāles” to tā nemaz neatrast. Mēģinām sadraudzēties ar citiem līdzīgā bēdā nokļuvušiem: piecu Poļu puišu bariņu. Tomēr beigās vienoties neizdodas, viņi taupa finanses un aizdodas uz ne tik ekskluzīvo – Kazbegi virzienu. Nākas vien atkal pievērsties Taksistpadarīšanai. Šoreiz šķiet, ka nevis mēs uzrāvāmies uz taksista, bet taksists uzrāvās uz mums Jo viņš sākumā vienojās par cenu 100LAR, bet tad sāka domāt „Kur ellē tāda Barisakho ir?” Sākums gan nebija daudzsološs, jo pēc pāris km brauciena viņš gribēja, lai iemaksājam daļu maksas, jo viņš nav paspējis ieliet degvielu. Vēl pēc pārdesmit km un pāris sarunām pa telefonu, iebraucam vēl vienā benzīntankā, šķiet tagad viņš ir sapratis, kur jābrauc – vēl ap 50km pa granteni kalnos. Es jau raustījos, bet gruzīni tomēr ir tauta, kas tur savu vārdu/vienošanos. Opelītis biški pamocījās, bet 4x4 track tomēr kartē šeit nebija, tā kā viss pa godīgo. Barisakho jeb Korshai (it kā mazāks ciemats, bet uz štrāses pamanāms) mūs sagaida ar gludu asfaltu un ciemata veikalu, kurā iegūstam arī nepieciešamo informāciju par nakšņošanas iespējām. Šī vieta, kur varēja nokļūt ar taksi, nebija īsti iepriekš plānotais maršruta sākumpunkts, tomēr izmantojama variācija. Attiecīgi arī nebijām sagatavojušies ar info par nakšņošanu. Tomēr pieejamā Guest house Korshai centrā pārspēj cerības. Ir gan istabiņa, gan dušas, gan barošana, gan citi ceļotāji. Nometam mantiņas un dodamies pirmajā easy treningā ar mazo somiņu. Pārspīlēti optimistiskais plāns satur gan zilā marķējuma taku uz Kudnisla virsotni 2090m vjl., gan, ja vēl sanāks arī sarkano aplīti. Protams pietika ar vienu mazāko, tas prasīja 4h un pieveicām ap 15km. Smuki tie kalni.. Nu jau trinamies un gaidam vakariņas. Viesu mājas koptelpa tāda forša, visa kokā un medību trofejās, vēsturiskās liecībās, ar mākslas darbiem pie sienām. Šeit ir tāda vietējā mākslinieciskā komūna un rītdien pat ikgadējs mākslas saiets paredzēts. Saradušies ne tikai tūristi, bet arī vietējie. Trāpām pie viena galdiņa ar brāļiem igauņiem- ģimenīti, kas jau vairākus gadus dzīvo Tbilisi, kaut kādas ES institūcijas ietvaros. Sazināmies angliski, bet tā jauki pa visādām tēmām parunājam. Dzert dod tikai vīnu, ūdens bērniem ir pēc atsevišķa pieprasījuma tik. 28.08.2016 Šodien dodamies traversā uz Kazbeka pusi un plānojam vismaz divas naktis pavadīt teltīs. No Barisakho ejam pa lielo ceļu kādus 6-7 km, kad jānogriežas uz Roshkas ciema pusi. Kātojam ar lielajām somām un viegli neiet, lai arī kāpuma metri nav nekādi dižie. Krustcelēs ievelkam elpu un nejauši kļūstam par 3 gruzīnu džipu ceļa norādēm, jo esam orientieristi, ar karti un pārliecību par to ko darām. Par padomu nopelnam iespēju pavizināties džipa kravaskastē. Tā nu tiekam pie neplānota paātrinājuma uzbraucot pa serpentīnu, iekrampējušies džipa bortos. Neplānotais paātrinātājs mūs nogādā cauri Roshkas ciematam, līdz pēdējam pārkingam pirms Abudelauri jeb trīskrāsu ezeriem. Tā nu nejauši sanāca, ka līdz šīsdienas plānotajam galapunktam tik 3km. Jāizlemj ko darīt, pirmajā dienā noforsēt vēl arī Chauki pass (3338 m vjl) vai slaistīties visu pēcpusdienu. Nolemjam, ka tomēr kāpsim. Un vēl neliela atkāpe par Neplānotā paātrinājuma kompāniju: šķiet, ka tie bija 3 draugi vai biznesa partneri ar ģimenēm: bija tāda burzma, ka īsti nevarēja izšķirt kas, kam un kāpēc. Izlaižot mūs no mašīnas gruzīni jau tā vienkārši neatvadās.. neskatoties uz to, ka mēs tādi kautrīgi un pieticīgi, atrunāties no piedalīšanās pirmstrekinga pārtijā (arī viņi bija nolēmuši pastaigāties, bet tikai līdz ezeriem un atpakaļ) mums neizdodas. Nākas nobaudīt gan desmaizes, gan konjaku, gan vīnu, uzsaukt kādu tostu un parunāt par dzīvi. Toms neiztur viņu laipnību un velk ārā nebaltai stundai glabāto Latvijas Balzāmu, tomēr pārlieku lielu atsaucību mūsu dzēriens negūst – garšojot pēc zālēm. Kāpiens, kā jau gaidāms nebija viegls. Lielākā kāpuma daļa pa pļavainu stāvu degunu serpentīnā, otra puse – pa nobiru taciņu. Nevajadzīgu stresu kāpienam piešķīra lejā satiktās pretimnācējas, kas solīja ļoti bīstamu posmu. Mums izdevās iziet takas variāciju, kur šī bīstamība nebija. Tā kā Gruzijā neviens pārāk neaizraujas ar marķējumiem, tad variācijas no augšas kāpjot un uz leju virzoties var atšķirties, atbilstoši pieņemtajiem lēmumiem pie takas sazarojumiem. Pārejā patīkams pārsteigums: satiekam mūsu Tbilisi draugus- 5 poļus, kas no Kazbeka puses paspējuši jau atnākt līdz pārejai. Papļāpājam, iegūstam info par nakšņošanas variantiem, nokāpienu un ripinām lejup. Telti uzbūvējam pirmajā līdzenajā ielejā. Nav daudz laika peckelēties, nāk tumsa virsū. Nedaudz uzraujamies uz strautiņiem, kuri dīvainā kārtā ir ielīduši pazemē un neatrodas tur kur viņiem izskatās, ka jābūt. Nākas salasīt pēdējos spēkus un pakāpties atpakaļ uz augšu, lai varētu nomazgāties. Nakts ir vēsa, vientuļa un baida mūs ar akmeņu nogruvumu skaņām. Kopējā kilometrāža (neskaitot pārbraucienu) 13.5km, tīrais iešanas laiks 5h. 29.08.2016 Tā kā ar Neplānoto pagarinājumu esam ietaupījuši laiku, nākas pagarināt šodienas maršrutu un samazināt teltī nakšņojamo nakšu skaitu. Gatavojamies tikt līdz Stepansmindai jeb Kazbegi. Sākums ļoti patīkams, lēzeni uz leju, kalnu skati, pirms Jutas ciema pāris sakopti kempingi. Laiks saulains, bet mainīgs, - te karsti, te auksti. Jutas ciems tāds kolorīts, bet vairs ne tik ļoti tas pārsteidz. Ielas- ar nātrēm gandrīz aizaugušas taciņas, ieejas īpašumos – ar dažādiem metāla atkritumiem aizvietoti vārti. Varēja atpazīt seno dienu metāla gultu galus utml. Pašā centrā gan kaut kāda rosība notiek, izskatās tiek celts smalks Hotelis, bet atkal pilnīgi neiederīgs visā pārējā vidē. Pēc Jutas mūs sagaida 15km pa granteni un tad vēl 5km gar šoseju. Saņemam gan pāris piedāvājumus izmantot džipus (arī bez maksas), bet šodien esam nolēmuši veikt visu ceļu pa godīgo. Ielejā ir krietni karstāks, līdz ar smagajām somām šis kļūst par vienu no nogurdinošākajiem šī gada gājieniem. Izmisumā gandrīz jau meklējam naktsmājas Achkhoti ciemā, tomēr te ir tik nemīlīgs, ka saņemamies un cerības liekam uz Stepansmindas tūrisma industriju. Pa ceļam vien Sno ciemats šķiet tāds skatāms un sakopts, no pārējā jāmēģina izvilkt bauda ar knaiblēm. Kopējais maršruts ap 25km, ceļā pavadīts 10h. Veiksmīgi atrodam mājās noskatīto vienu no Guest House variantiem: Nata-Mito Guest House. Lai arī nebijām veikuši rezervāciju Bookingcom, parunājoties izdodas dabūt naktsmājas. Mazgājam veļu. Ēdam rezerves, nav spēka vilkties uz veikaliem un ēst šeit arī nedod. Maksā 25LAR jeb aptuveni 10EUR no cilvēka, bet tā šeit tāda diezgan standarta takse par normāla līmeņa nakšņošanu. 30.08.2016 Šodien atpūta. Ilzīte jau nosmēja, ka mēs nemaz atpūsties nemākam, gan jau uzkāpsim pa ceļam kādā kalnā un tālu no patiesības viņa nebija. No rīta izmetam loku pa Stepansmindu. Gaidītās tūrisma metropoles vietā atkal šausmiņas. Šeit arī pirmsvēlēšanu drudzī uzraktas ielas, daudz ļoti nabadzīgu un nesakoptu īpašumu, cūciņas un zirgi, kas tam visam pa vidu ganās. Centrālā iela, gan izskatās jau nedaudz labāk. Šeit tiekam arī pie bankomāta, mazveikaliem jeb bodītēm, mazliet pasmeļamies no kultūras un vēstures apmeklējot Stepansmindas muzeju. Bet pilsētas mums ir gana, sapakojamies un pēcpusdienā uzkāpjam uz Gergeti Trīsvienības baznīcu un klosteri sasniedzot 2200 m vjl jeb 5km kāpiens pret kalnu, kam veltam ap 1.5h. Kāpiena galā ar skatu uz baznīcu ir ekskluzīva iespēja izmantot „Bivouac site” jeb bezmaksas kempingu. Čupiņa telšu šeit jau ir un mēs iebūvējāmies kautkur pa vidam. Gergeti trīsvienības baznīca ar klosteri ir maģiska vieta. Nerunājot nemaz par skaisto skatu: kalnu pļavām, kalnu ielokā. Domāju, ka pārāk nekļūdīšos ja nosaukšu to par vienu no fotogēniskākajiem skatiem uz zemeslodes. Bet arī pati baznīca ar tādu kā aizvēsturisku noslēpumu un cieņu iedvesošu auru, liek mums nesteidzīgi baudīt sajūtas, kas šeit pārņem. Lūgšanu telpā ir ierobežojumi apģērbam, jābūt ar apsegtu galvu, svārkos, puišiem arī nedrīkst būt šorti. Tomēr jāsaka, ka tūristu plūsma ir ļoti blīva un dažāda, ne visi ievēro nosacījumus. Mūki droši vien, ka nosodoši noskatās, bet ārā nevienu nedzina. Ikonās tomēr ir maģisks spēks, arī neticīgos kaut kas tajā visā piesaista. No mūsu naktsmājām varējām ievērtēt mūku ritmu: no rīta un vakarā gongi ar nesaprotamu intensitāti. Lai arī pie pašas baznīciņas ir arī dzīvojamās telpas, pa kādam no mūkiem tiek sūtīts uz netālo mini saimniecību, kur viņi audzē sev iztiku. Nakts paiet nemierīgi, lai arī gribējām saldi izgulēties pirms lielā kāpiena uz ledāju, tomēr bijām nokļuvuši gruzīnu skolnieku telšu ielenkumā un tie nu pus nakti cits caur citu skaļi čaloja, sasaucās, dziedāja utml. Vakara izklaidi mums sagādāja arī poļu bariņš, kurš nopietnām sejām būvēja teltis, bet tik amatieristiski, ka negribējās noticēt, ka viņi arī dosies uz Lielo kalnu. Bonusā visam nāca klāt skumjais ēzelītis, kurš izmisīgi sauca pēc sava labākā drauga un suņu pāris, kuri rēja un izskatījās kā Kaukāzu aitu suņi, bet dzīvojās tik ap teltīm un aprēja zirgus un govis, kas mēģināja ganoties mums tuvoties. 31.08.2016 Šodienas labais plāns bija atstāt teltīs lieko un uzbizot max augstu ar mazajām somām. Izdevās uzkāpt līdz pat Gergeti ledājam jeb no 2179m vlj. līdz 3283m vlj. Kopā augšup kāpām 3.5h, lejup 2h10 min., pieveicot ap 15km. Kāpiens galīgi nebija viegls, bet bez somām tomēr ne tik traks. Kāpām ar botām un domājām nonākt pie ledāja un ievērtēt škērsojamību, jo gribējās jau nokļūt vismaz līdz Kazbegi bāzes nometnei. Pa ceļam satiktie nopietnie kāpēji, neieteica šķērsot ledāju bez ekipējuma. Mēs abi ar ledāju faktiski saskārāmies pirmo reizi mūžā un īsti nezinājām, ko no tāda gaidīt un no kā baidīties. Sākotnējais ledāja pacēlums bija diezgan stāvs un ne visu ledāju sedza netīrumi, cauri spīdēja arī tīrs ledus un to izvagoja kūstošā ledus 100 strautiņi. Nedaudz vēl pakāpām pa morēnu, cerot, ka augstāk būs līdzens, bet morēna jau arī kā tāds šļūdonis gandrīz uzvedās un metām mieru. Toties!!! Radās plāns pamēģināt noīrēt ekipējumu un pamēģināt šo visu vēlreiz. Nakts atkal tāda nemierīga, šoreiz gruzīnu bērni netraucēja, bet suņi un ēzelītis gan. 01.09.2016 Divas slikti gulētās naktis stimulē mūs pamest Bivoku un doties lejā viesu māju medībās. Konkursā starp Maijiņas un Ineses viesu mājām uzvar Ineza Guest House, kurš atrodas pirms upes kalna pusē. Atkal neesam neko rezervējuši, tāpēc nekādas baigās prasības mums nav, galvenais lai dod ēst Mums piedāvā gultas tādā kā viesistabā, ko no pārējiem atdala aizslietņi, tomēr ļoti laipna saimniece, kārtīgi pabaro un vēl padzirda ar čaču. Pa dienu, pastaiga uz inventāra īres kantori, kur aizrunājam kalnu zābakus komplektā ar dzelkšņiem. Pusdienas krogā arī izvēršas kā piedzīvojums, jo lēnām tukšojot vīna litru, ar smaidu sekojam līdzi klana saimniekošanas īpatnībām, durvju meistara darbam, biznesa procesiem, kad „nejauši” šoferīši ieved šeit savus klientus. Vīna un vērošanas izklaides priecīgo prātu dodamies pavēdināt ar izgājienu uz brīvdabas baseinu. Laiks šodien stipri vēsīgs, bet vientuļā un pamestā baseina aura tomēr liek nomest drēbes un izmest kādu loku peldus. Tāda spocīga vieta: pasen flīzēts baseins, starp krūmiem, bez cilvēkiem, bet tomēr par spīti tam šķiet, ka tīrs. Atpakaļceļā vēl mēģinu nofotografēties kalna nogāzē, pie ar akmeņiem izliktā „Hollywood” uzraksta gruzīnu valodā, bet krēsla jau nāk virsū un foto atmiņas nekādas jēdzīgas nepaliek. Pie vakariņu galda sadraudzējamies ar maskaviešu pārīti. Tik sirsnīgu un jauku meiteni sen nebiju satikusi. Sarunājam no rīta parādīt šiem ceļu augšup. 02.09.2016 Brokastīs tiekam piestūķēti ar dažādu veidu hačapuri, pankūkām un citiem gardumiem. Ātri aizrikšojam līdz centra inventāra īres veikaliņam un tiekam pie zābakiem un dzelkšņiem, tad paķeram maskaviešus, lielās somas un kātojam augšup. Maskaviešus atstājam pie baznīcas, bet pašiem šodien ir plāns lēnā garā, pilnā komplektācijā uziet līdz pat pēdējam Bivocam pirms ledāja ap 3000mvlj. Kāpiens pret kalnu ap 4h, plaknē attālums gan neliels -9.13km. Laiks drēgns un nemīlīgs, paspējam uzbūvēt telti, uzšmorēt paiku, un tad atnāk nelaiks : lietus un krusa. Izklaidējamies lasot visu, ko esam atstiepuši līdzi: autožurnālu un krustvārdu mīklu. 03.09.2016 Nakts ir auksta, guļas slikti un jau 6šos esam uz strīpas, izejam ap 7. Sapakojamies mazajā somu komplektācijā jeb tikai ar dzeramo, siltajām drēbēm un dzelkšniem ekipējušies. Kāpiens līdz ledājam ir tieši iesildīšanās garumā, varam likt klāt dzelkšņus un šķērsot Gergeti ledāju. Tiekam pāri itin braši. Rīta pusē vēl viss ir sasalis un kušanas strautiņi netek. Tuvāk Meteostacijas pusei ir arī šādas tādas dziļas plaisas, bet visas ir apejamas. Skati, kas paveras liek nojaust par ledus dziļumu un tas iedveš cieņu. Aiz ledāja ir uzkāpiens vēl pārsimt metrus pa vertikāli un esam Gruzijas augstākajā apdzīvotajā vietā jeb kā uz plāksnītes rakstīts: Bethlemi Hut – Top of the Georgia, 3653m vjl. Ieturam agrās pusdienas, pasēžam uz soliņa pie Meteostacijas smukākās (koši krāsotās) sienas, parunājamies ar citiem kāpējiem. Šeit ir pilns ar teltīm, kas gan pārsteidz, gan vairs nepārsteidz, kad izejam lociņu pa pašu ēku- ļoti bomzīga sajūta. Ātri jāizdomā, ko daram tālāk, jo migla ir sākusi celties un zogas virsū no ielejām. Izvēlē starp Krustiem un Baznīcu, izvēlamies pēdējo. Pa mazu korīti uzkāpjam līdz 3930m vjl. , kur atrodas mini Balta baznīciņa,- svētvieta tādā kā Siguldas tramvaja vagoniņā. Šeit satiekam Igauņu grupiņu ar instruktoru, kurš mūs apgaismo par Betlemes alas (ne) sasniedzamību. Par šo alu esot daudz leģendu: gan ka šeit bijis piekalts Prometejs, gan ka šeit no mongoļu invāzijas tika slēpti troņa dārgumi, bet dārgumus nogādājušie jaunie karotāji, lai neizpaustu noslēpumu- viens otru rituāli nogalinājuši. Kādu brīdi šajā alā dzīvojuši mūks/mūki, bet pašreiz, erozijas rezultātā, ala ir sasniedzama vairs tikai ar alpīnisma ekipējumu. Bet, alpīnistēm sievietēm, vienalga ir aizliegts šai svētvietai tuvoties. Kāda netaisnība! Migla un mākoņi nav nekur pazuduši un ledājs atpakaļceļā ir kā ledus ceļš uz nekurieni: neredz ne otru malu, ne galu, labi ka vēl viens otru var saskatīt un pašpikot virzienu no krievu grupiņas, kas arī transportējas lejup. Paši droši kātojam ar dzelkšņiem, bet vērojam kā nokāpienu bez dzelkšniem izpilda citi ceļotāji – izdarāmi, bet ar stresu. Lejup slidinās arī zirgi, kas šeit ir pastāvīgi grupu pavadoņi un nes somas. Otro auksto nakti vairs negribas, ilgojamies jau pēc gultiņas un silta ēdiena, tāpēc iespringstam un nokāpjam līdz teltij, nojaucamies un kātojam lejup uz Stepansmindu, cerot ka Inese mūs uzņems bez rezervācijām arī otro reizi. Gandrīz jau uzrāvāmies, jo vietu nav... labi, ka 2 dienas iepriekš bijām tā rātni uzvedušies un labi izkomunicējušies, tad mūs pieņēma un izmitināja tādā pus viesistabā. Esam laimīgi arī par to. Siltumā, drošībā, un ar piepildītu mazo mērķīti. Kopējā kilometrāža: 3h15min un 5.5km uz augšu no 3030m vjl. Līdz 3909 m vlj., lejup ap 14.5km un 4h50min. 04.09.2016 Šodien ir Kazbeka maratona diena, kur maršruts iet pa mūsu jau pieveiktajām takām : augšup līdz baznīcai un lejup un tad līdz Jutas ciemam un atpakaļ. Pat īsti nekārotos piedalīties vairs, bet nav jau arī tāds plāns. Taisāmies tāpēc uz agro Mikriņu, lai izvairītos no saskriešanās ar maratonistiem. Lai arī iepriekšējā dienā kases tante teica, ka stresa nav, iepriekš biļetes nepārdod, tomēr ierodoties 20 min pirms atiešanas, esam jau bezmaz kandidāti uz pēdējajām vietām. Fū, bet šoreiz vismaz transporta neveiksmes mūs nepiemeklē, ja neskaita nedaudz izlijušo vīnu transportēšanās laikā. Pa ceļam ievērtējam Gudauri kūrortu, kurš plaukst un zeļ ziemā, jo nobraucieni ar kalnu slēpēm šeit izskatās ir iespaidīgi un arī viesnīcas saceltas ne mazums. Galu galā nepaiet ne 3h kad jau esam Tbilisi. Didubē autostaciju jau pārzinām, mikroautobusu un cilvēku burzmā tik jāsaorientējas uz kuru pusi ir metro un laižam uz jau zināmo viesu namu pie viesmīlīgās Natālijas. Šoreiz tiekam cauri pavisam pa lēto, jo aizbraucam pusnaktī , bet mūsu vietā arī pusnaktī ierodas nākošie ceļotāji un tad nu sanāk gan Natālijas transfērs, gan istabiņa pa pavisam labu cenu, paliek naudiņa pāri arī laba Gruzīnu konjaka iegādei. Šodien pārtiekam no Hačapuri un augļiem. Nedaudz atpūtušies, dodamies vēl vienā mēģinājumā iemīlēt Tbilisi. Esmu noskatījusi Eiropas parku, kam var piebraukt diezgan tuvu arī ar metro. Eiropas parkā mūs pa pieklājīgu cenu 1LAR, ievilina Trošu vagoniņš, kurš uzved augšā uz Cietoksni un pie Mātes Gruzijas statujas kājām. Pa attālumu ievērtējam arī Botānisko dārzu, kurš iekārtojies ielejā tieši aiz pirmās klints, bet kāpt lejā uz vērot augus tomēr nesagribas. Bet Cietoksnis pārspēj visu gaidīto, pat neņemot vērā, ka neko negaidījām, jo ieklīdām šeit nejauši . Narikala cietoksnis (Mongoļu valodā – „Mazais cietoksnis”) esot šeit jau no 4 gadsimta, iebūvēts un loģiski iekļāvies klintī. 1827.gadā to daļēji sagrāva zemestrīce un reāla darbība laikam vairs šeit arī netika atjaunota. Cilvēku daudz, visur var izrāpelēties, izkāpties. Pārsteidz, ka šeit nevienu neinteresē apmeklētāju drošība, margas, brīdinājumi un tādas lietas.. Stāvas klints nogāzes, nekādu nožogojumu, nekādu ierobežojumu, pieļauju arī ka apmeklētāji brīvi ņemoties arī nolieto šo vietu. Pat es ar savu nelielo klinšu kāpšanas pieredzi, šeit saķēru nedaudz baiļu adrenalīnu. Ieejas maksa arī netiek prasīta. No augšas noskatām gan moderni futūristisko „Mišas” laika arhitektūru, gan senās sērūdens pirtis, kuras pagājušogad arī nemaz nepamanījām. Norāpjamies no kalna un pa taisno tās apskatīt. Mērcēties gan neiesim, bet arī arhitektūra ir iespaidīga. Cilvēku svētdienas vakarā gan te kā biezs. No pirtīm kopā ar entajiem kāzu viesiem, ieklīstam arī aizā jeb tūristiskotā pastaigu takā gar upīti, kuras galā ir dabīgs ūdenskritums, bet virs galvas Tbilisi vecpilsētu mājas. Šī sakoptā Tbilisi daļa man tomēr iet pie sirds vairāk kā pārējā Tbilisi un lielākās daļas Gruziju apdzīvoto vietu apbūve un infrastruktūra, kura turas uz sastiķētiem žogiem, ieplaisājušām nesaprotamas konstrukcijas būvēm. Tomēr arī Gruzijā valda Pirmsvēlēšanu gars, kad valstsvīri cenšas izrādīties kā nu kurais māk un cerība, ka kādreiz arī tur viss būs sakopts un smuks, nav mirusi. Trekinga karti atkal nepaspējām visu izstaigāt, nākošā kārta būs Svanetijai, bet to jau citu gadu.

Do it do it again, do it do it again with love jeb Gruzija 2016

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem