„Turcija Kapadokija” ar Nikal Travel Latvija no 06.10.2015-12.10.2015
|
Skaidrīte Saule
|
Tas, ka ceļazīmes cenas tiek piedāvātas tik pievilcīgas, darīja bažīgu jau Rīgā, bet cerēju uz savu veselo saprātu un psiholoģisko noturību... veltīgi!
Nostrādāja bara instinkts, kaut kāda programma, kas man lika darboties sev neraksturīgi, turklāt par to vēl pārdzīvot.
Pirmā viesnīca bija Belekā ~ 100 km no Antālijas, purva un citu viesnīcu iekļauta, jūra 7minūšu attālumā, ja iet kājām, bet var braukt ar viesnīcas transportu. Oktobrī tumšs paliek jau ap sešiem vakarā, pludmale nav apgaismota. Viesnīca skaista, ziedošu un smaržojošu apstādījumu iekļauta. Otra viesnīca Kapadokijā, Avanosā, centrs patālu. Apkalpojošais personāls viesnīcās bija laipns, pieklājīgs un pārguris. Pārsvarā strādāja jauni vīrieši, bija arī sievietes.
Turcijā gidi bija divi: Alla un Večija. Alla runāja latviešu valodā. Profesionāla un izglītota gide ar bagātīgām zināšanām gan par Turcijas vēsturi, vēsturisko mantojumu, gan reliģijām (islamu un kristietību), gan par mūsdienu turku sadzīvi, sociālajām garantijām un tradīcijām. Stāstījums bija interesants, aizraujošs, ar piemēriem no personīgi piedzīvotā. Otra gide bija turciete no viņu tūrisma firmas. Viņa runāja krieviski labi, pārsvarā ar grupā esošajām 2 krievvalodīgajām sievietēm. Abas gides bija sirsnīgas, atbildīgas un pretimnākošas.
Autobuss bija komfortabls, šoferis profesionāls. Pati sēdēju pie loga un redzēju kā viņš virtuozi un mierīgi izvairījās no negadījuma.
Rīgā solīto Niklal Travel pārstāvi tā arī nesatikām. Kāds jauns pārītis no grupas viņu sazvanīja un noskaidroja kur ir mūsu avio biļetes un visus ceļotājus veiksmīgi nogādāja lidmašīnā.
Pirms brauciena nolēmām, ka vakariņosim atsevišķi no grupas, izvēloties vietējos restorānus vai kafejnīcas Antālijā vai Kapadokijā, viesnīcu tuvumā, kurās dzīvosim. Reāli bijām apmierināti, ka piekritām samaksāt par 7 vakariņām 110,00Eiro no cilvēka viesnīcā, jo:
Pie viesnīcām nebija tādu iespēju; Programma ar papildus ekskursijām tā noslogota, ka ieradāmies vēlu; Piedāvātais Zviedru galds viesnīcās bija plašs, ar bezgalīgām iespējām nogaršot arvien ko jaunu. Viss bija svaigs un tik garšīgs! Jāuzmanās no pārēšanās! Smaguma sajūta neiestājās arī pēc tās, jo turki izmanto tikai dabīgas izejvielas; Ēdām pat naktī plkst.02, pirms lidojuma, lai gan Latvijā brokastis neēdam.Sākumā nolēmām, ka neizmantosim papildus ekskursijas. Programmas apraksts tā sastādīts, ka nav saprotams, cik ilgs laiks katram apskates objektiem būs nepieciešams. Reāli bijām apmierināti:
ka esam piemaksājuši 20 Eiro no cilvēka par iespēju piedalīties īstu Dervišu mūku Semā dejas ceremonijā tufa alā izveidotajā svētvietā. Izjūtas ir neaprakstāmi pacilājošas, jo šie patiesi tīrie cilvēki spēj sev līdzi piepacelt debesīs arī tur esošos tūristus; par Simeona, Triju skaistuļu, Feju, Kamieļu un Mīlestības ielejas apmeklējumu Kapadokijā; par Goremes skaisto skatu apmeklējumiem; ka neesam piekrituši apmeklēt Turku nakts pasākumu ar vietējā ražojuma alkoholiskajiem dzērieniem, uzvedumu un dejām pa 35 Eiro no cilvēka; ka nepiekritām lidojumam ar gaisa balonu Kapadokijā pa 150 Eiro no cilvēka, jo netālu no viesnīcas ir piedāvājums pa 100 Eiro.Bijām daļēji apmierināti:
ka esam piemaksājuši 45 Eiro par iespēju pastaigāties gar Melandresas upes krastu Ihlaras kanjonā, kurā 9.gs dzīvojuši 80 000 cilvēku, bijušas 4 000 kopienu, 105 kristiešu baznīcas. Reāli 3 km pastaiga bija jauka, daba skaista, bet neko no solītās pilsētas un cilvēku sadzīves neredzējām, izņemot Dāvida baznīcu. Gide paskaidroja, ka viņi taču ir slēpušies! Šajā papildus piedāvājumā ietilpa arī pazemes pilsētas Čardakas apmeklējums Učesaras pilsētā. Pazemes pilsētas vietā mūs aizveda uz pazemes dzīvokli ar maksimāli 20-30 cilvēku ietilpību, max 10m dziļumā, privātā teritorijā, kas bija tā īpašniekam nesen atklājies, veicot remontu. Visa ekskursija pazemē neilga vairāk par 15 minūtēm. Pilsētu 8 stāvu dziļumā mums parādīja grāmatā, kas bija līdzi gidei. Pazemes dzīvoklis patika, atlika vien fantazēt, cik jauks būtu bijis īstas pilsētas apmeklējums!Patiesi vīlušies bijām:
Par Nikal Travel vienpersoniski pieņemto lēmumu pārbīdīt ceļojuma datumus par 1 dienu iepriekš, brīdī, kad bija pilnīgi apmaksāts viss ceļojums, piedāvājot lidojumu caur Stokholmu, tiešā reisa uz Antāliju vietā; Par pieņemto piedāvājumu apmeklēt tūrisma firmas izvēlēto HAMAMa (turku pirts!!!) apmeklējumu pa 35 Eiro no cilvēka, kura īpašniece ir vāciete. Jau iepriekš zinājām, ka Turcijā hamam apmeklējums izmaksā max 35 LT (turku liras), tas ir 35: 3= 11,66 Eiro, bet nogurdināti obligātajos veikalu apmeklējumos, nolēmām to apmeklēt. Tā bija Lielā kļūda! Turku pirtī tikām novietoti nevis siltumā, uz marmora virsmas, bet gan „aizmirsti” terasē, kurā nosalām, tad tikām pavirši izmasēti, lai paspētu iekavēto, beigās vēl rupji izraidīti ar starptautiski saprotamiem vārdiem :„FINISH! MAŠINA ŽDJOT!” Mēs tādi bijām 5 cilvēki, tādēļ neklausījām, aizgājām vismaz pasildīties saunā, bet arī tur mūs atrada... Izgājuši ārā, sūdzējāmies gidei Allai. Viņa saprotoši uzklausīja un teicās ziņot vadībai. Piezvanīja otrai gidei Večijai. Turpat smaidīga bija arī minētā hamama īpašniece, vāciete, kura uz mūsu stāstījumu par „pirtī” notikušo atbildēja, ka tas esot īsais piedāvājums. Mēs atteicāmies maksāt pilnu maksu par šiem pazemojumiem, piedāvājām gidei zaudējumus uzņemties uz pusēm: mēs par nesaņemto pakalpojumu samaksāt 35 LT, nevis 35 Eiro, jo peļņu tūrisma firmai par izgāzušos pasākumu nevajadzētu prasīt. Gide nepiekrita. Atbildēja, ka mēs varam rakstīt sūdzību. Naudu viņa grib pilnā apmērā! Samaksājām, jo nezinājām vai Turcijā vēl pastāv parādu cietumi, vai jau pazīstamas patērētāju tiesības. Izskatās, ka Nikal travel Latvija nekas nav zināms par tām! Par obligāto veikalu: keramiķa darbnīcas, juvelieru un ādas rūpnīcu, tepiķu ražošanas skolas, jeb „slaukšanas aparātu” apmeklējumiem. No citas grupas noskaidroju, ka tie papildus tika vesti pat uz saldumu veikalu ar 3x sadārdzinātu preci. Mums grafikā šie obligātie pasākumi bija tā ielikti, lai nevarētu izvairīties, laiks uz tiem netika ierobežots, kā arī alternatīvas laika pavadīšanas iespēju nebija, jo tie atradās pie lielceļa, kur nav pat soliņa. Ārā pa ieejas durvīm nelaida, norādes par izeju neeksistēja. Japāņu grupa rīkojās gudrāk: kā skudriņas rindiņā čāpoja uz izeju visi, kas paši bija spējīgi izlemt, iepirkties, vai nē. Vēlāk no grupas biedriem uzzināju, ka dažiem pirkumi nav bijuši plānoti. Es noturējos, neiekritu, bet kaut kāda nezināma spēka vadīta, citur nopirku preci, ko negribēju, nepatika, pārmaksājot vismaz 3x, jo sajaucu valūtas, domāju LT, bet samaksāju Eiro. Summa bija vienāda ar tā gredzena summu, kuru nenopirku. Attapos pēc minūtēm 30. Saucu to par negribēto pirkumu artavu. Notikušo ar veselo saprātu nespēju izskaidrot! Visu ceļojuma laiku gide teica, lai mēs nepērkam suvenīrus pa ceļam, jo tur pietur milzums daudz tūrisma autobusu, prece ir dārga, visu varēs nopirkt Antālijā, tam domātā laikā, lētāk. Tā nebija patiesība, jo mēs tikām brīvsolī palaisti uz 1,5 stundu Antālijas centrā, kur izvietoti veikali ar Eiropas pilsētām raksturīgām precēm, turklāt, dārgām. Otras grupas pārstāvji, kas ceļoja uz Pamukāli, stāstīja, ka viņu gidi ir 2 grupas aizmānījuši no peldes terminālajos baseinos, jo pelde paredzēta viesnīcā, bet tā nebija, visi palika gribot. Viņu versija par gidu rīcību bija tāda, ka peldvietu īpašnieki nedalās peļņā ar vietējo tūrisma firmu, tādēļ viņi neļauj tūristiem izbaudīt to, pēc kā braukuši.Kopumā, atpūtāmies burvīgi, daba Turcijā skaista, apkalpošana ar nacionālajām īpatnībām. Vai vērts ceļot ar Nikal Travel, jāizlemj pašiem. Turcija ir bagāta valsts ar ne tik bagātiem pamatiedzīvotājiem, darba algām aploksnēs, kurdu problēmu un 3 miljoniem Sīriešu bēgļu, bet, cik zinu, iedzīvotāji nevēlas stāties ES, tikai Turcijas valdība koķetē ar ES instancēm.