Piezīmes no ceļmalām (motoceļojums Stokholma-Turcija-Gruzija)
|
Elza Magone
|
Mums ir izbeigušies garo vasaras motoceļojumu maršruti. Pagājušajā vasarā nedaudz apsvērām domu pārcelt moci uz Dienvidameriku, bet atzinām to par pārāk sarežģītu un dārgu pasākumu. Tāpēc jau trešo gadu pēc kārtas devāmies ceļojumā pa iemītu taciņu - caur Turciju uz Gruziju, lai paviesotos pie iepriekšējo ceļojumu laikā iepazītā Bidzinas.
08/07/2015 Roman, Rumānijā
Rit ceļojuma nezin kurā diena. Viss kā parasti - vakar līdz naktij braucām, nedabūjām pietiekami atpūsties un izgulēties. Kopš paša ceļojuma sākuma mūs vajā karstums, vairāk kā 30 grādi un cepina saule, mazs atpūtas mirklis ir tikai vakaros pēc saulrieta, tāpēc visas dienas mums ievelkas pārāk garas un es esmu pagurusi jau pašā ceļojuma sākumā. Bet gan jau tiksim arī pie baudāmāka laiciņa.
***
Divas dienas bijām Ukrainā - iebraucām no Ļvovas puses un izmetām līkumu pa Karpatiem. Ukrainā no vienas puses viss pa vecam - tā pati eksotika, lētās cenas un briesmīgie ceļi. No otras puses - milzīgais patriotisms, no kura agrāk nebija ne vēsts. Ukrainas karoga krāsās nokrāsots viss, ko var un nevar iedomāties: tiltu margas, paši tilti, žogi, soliņi pie mājām un pat koku stumbri. Ļoti daudzām mašīnām Ukrainas karodziņi, arī pie daudzām mājām un dzīvokļiem. Redz jauniešus nacionālajos ukraiņu kreklos un vienam puisim pat tradicionālā plikā galva ar matu šķipsnu galvvidū.
09/07/2015 Turcijas pierobežā
Esam tikko iebraukuši Turcijā, atpūšamies koku ēnā piknika vietā benzīntankā. Mareks guļ manis dāvinātajā šūpuļtīklā, tam šajā ceļojumā ir milzu piekrišana. Mani apsēdušas simtiem mazu mušiņu, bet vismaz kādu brīdi atelpa no braukšanas 35 grādu karstumā.
Pirmo reizi Turcijas robežas šķērsošana izvērtās par piedzīvojumu: izrādās, ka katru desmito transportlīdzekli automātiski nosūta pārbaudei ar rentgenu, lai pārliecinātos, vai nav slēptās kabatas. Mēs mēģinājām iebilst, ka mūsu mocim vairākās vietās var sadoties cauri rokās un mantu kastes varam izkrāmēt turpat, bet nekā. Labi, ka smagie palaida uz rentgenu pa priekšu bez rindas. Pasākums pilnīgi bezjēdzīgs, jo alumīnija kastēm cauri redzēt nevar, bija jākrāmē ārā. Tālbraucēji par šito visu nenormāli uzjautrinājās un rādīja, ka robežsargiem visi nav mājās. Robežsargs priecīgs atrada mūsu mini espreso pagatavojamo aparātu un jautāja, vai tas nav ierocis. Mareks laipni norādīja uz kafijas tabletēm un paskaidroja, ka tā ir ieroča amunīcija.
***
Vakar Bulgārija pēc ārprātīgi karstās Rumānijas (39 grādi!) bija kā svaiga gaisa malks un pāris stundas varējām izbaudīt braucienu. Tādu īsti baudāmo dienu šajā ceļojumā vēl nav bijis dēļ drausmīgā karstuma, tik vien kā pāris vakara stundas pēc saulrieta, bet tumšs šajos platuma grādos paliek ļoti ātri, tāpēc drīz vien jādomā par naktsmājām. Sapņoju par Nordkapu, tas ir perfekts maršruts braukšanai ar mocīti - pāris nedēļas garš, ir kempingi un stugas plašā klāstā, garantēti elpu aizraujoši skati. Jā, var augusta sākumā uzrauties uz +8 grādiem un lietu, bet tas nav nekas tāds, ko nevarētu atrisināt ar uz prīmusa uzvārītu pusdienu zupu un glāzīti upeņu balzama vakarā.
Šādā karstumā, kad sirds stājas, vienīgais, ko var darīt, ir braukt slapjiem un visu laiku dzert, bet arī tas tāds izdzīvošanas variants.
***
O, Mareks pamodās, tagad es dabūšu pagulēt šūpuļtīklā, kamēr viņš pagatavos kafiju.
10/07/2015 ceļā uz Amasya, Turcija
Mīļā, labā Turcija: braucam pa mākoņainu +25 grādu laiku un esam laimīgi! Tagad piestājām atpūtas pauzē, Mareks šūpuļtīklā, es rakstu, sēžot uz moča kastes. Mareks nebeidz vien slavēt šūpuļtīklu un kā var tagad forši gulēt vietās, kur agrāk tas nebūtu pat ienācis prātā, jo ”kur tad es gulēšu - skudrās un čūskās?”
Pulkstenis jau četri, līdz Amasya vēl 300 km ar astīti, redzēs, vai šodien nobrauksim. Vajadzētu, jo ceļš perfekts, 1300 metru augstumā, tas arī laikam ir ”pie vainas” feinajai temperatūrai, un nav garlaicīgi - kalnaina ainava, var vērot pilsētu dzīvi.
***
Vakar beidzot, pēc nezin cik gadu braukšanas cauri Turcijas maģistrāļu kaucošajiem vārtiem, paskatījāmies, kā tur īsti ir ar maksas ceļiem. Izrādās, jāmaksā visiem, arī tūristiem un močiem, nopērkot kaut kādu uzlīmīti pasta nodaļā vai vēl kaut kur. Ja nesamaksā, pārkāpējus bildē un uz robežas var likt samaksāt 10 reizes vairāk kā parastā maksa par ceļu. Mums tā nekad nav gadījies, bet šoreiz viss ir savādāk nekā citās reizēs (uz robežas aizkavēja, Stambulā milzu sastrēgumi), tādēļ nolēmām likteni neizaicināt. Iet kārtot to maksas uzlīmi slinkums, tāpēc GPS vienkārši ieķeksējām izvairīšanos no maksas ceļiem un miers. Nekāda skāde nav, Turcijā ceļi ir labi, maksas vai ne maksas un šādi pat interesantāk - braucot cauri pilsētām var redzēt kaut ko vairāk no turku ikdienas dzīves.
15/07/2015 kaut kur Gruzijas kalnos, ceļā uz Shatili
Ir nereāli labi Visapkārt vientulīgie mežonīgie Kaukāza kalni, mēs atpūtas pauzē priežu audzītē pie straujas kalnu upes. Tikko saēdāmies Bidzinas sievas Asmati dotos kārumus - šorīt rīta agrumā cepto hačapuri, klāt piekodām tomātus un gurķus, pārējiem gardumiem mūsu vēderos neatlika vietas. ”Es jums, bērni, sasaiņoju dažas uzkodas brokastīm” realitātē nozīmē tik daudz pārtikas, ka mēs to varētu ēst trīs dienas stabili.
Braucam uz Shatili ciematu, iedvesmojāmies no baizeļu ceļojuma. Kalni šeit ir tik ļoti skaisti, stāvi, dažbrīd tikai apauguši ar zāli un izskatās kā ar zaļu mīkstu paklāju nosegti, citubrīd tos klāj noslēpumaini tumši meži. Ar enduro mocīti ceļš nekādas problēmas nesagādā - brīžam ir šaurs, akmeņains, dubļains, pāri plūst strauti, bet ar pareizo transportlīdzekli var braukt bez bēdu un izbaudīt skaisto dabu un vientulību, šeit gandrīz neviens nebrauc! Pa visu dienu esam satikuši pāris mašīnas. 2 km no Shatili ir robeža ar Čečeniju. Šorīt Bidzina mums vairākas reizes piekodināja - jūs tikai Čečenijā neiebrauciet. Savā atpūtas vietā tikko atradām tukšu automāta patronas čaulu, diez kā tā šeit radusies?
***
Vakar izbraucām īsajā ekskursijā līdz David Gareja klosterim. Tur varēja braukt pa civilizētāku ceļu, bet mēs braucām caur Rustavi. Līdz un ap Rustavi nenormāli izbesīja, ka nekur nav ceļa norādes un visu laiku jaucāmies un netikām uz pareizā ceļa. Bet kad beidzot tikām, bijām sajūsmā! Feins bezceļs, kas nesagādāja nekādas problēmas, jo gāja pa stepi. Uz Mongoliju varam vairs nebraukt, es tieši tādu esmu iedomājusies Mongoliju un savu Mongolijas sajūtu jau esmu noķērusi Gruzijā.
Ceļa norāžu, protams, nebija, un, tā kā ceļš veda gar pašu Azerbaidžānas robežu, sākumā drusku iespringām, vai netīšām nepārbrauksim pāri robežai. Bet drīz vien netālu pamanījām robežas sargtorņus, tie tad kalpoja kā orientieris. Turpat netālu atradās arī kaut kāda militārā bāze un mums bieži brauca pretī militāristi hammeros, ar ieročiem. Bet neko, smaidīgi un draudzīgi, sveicināja. Vienu reizi stepē drusku nomaldījāmies, gājām prasīt ceļu klosterī, tur stingrs un drūms cienīgtēvs norādīja pareizo virzienu. Pēc tam iedomājos, ka varbūt ceļš bija jāiet prasīt Marekam, nevis man.
Pats David Gareja klosteris arī feins, smuks un kompakts un tūristu maz. Daži bija atvesti ar mašīnām, bet tieši līdz ar mūsu ierašanos tika vesti prom. Izstaigājām visu vieni paši, tas uzreiz piedod citu vērtību pasākumam. Prom ejot satikām divus poļu motobraucējus, svarīgi tādi, ar dubļainiem močiem un skarbām sejām no sērijas ”mēs esam ekspedīcijā”. Bišku sakautrējās gan pēc tam, kad gari un plaši izstāstījuši par savu ekskursiju un kā močus ar prāmi uz Gruziju veduši, pajautāja mums kā mēs no Stokholmas uz šejieni tikām. Atbildējām, ka paši atbraucām. Uz ko šie vaicāja, kā tad atpakaļ brauksim, un mes atbildējām, ka tāpat. Viņi toties mūs sabaidīja, ka Ukrainā dēļ ārkārtas situācijas likumiem tagad varot notikt tā, ka militāristi sava prieka pēc atņem tehniku ”armijas vajadzībām”. Hmm.
Vakarā Asmati vaicāja, vai klosterī un braucot uz to esam redzējuši čūskas. Mēs neredzējām un tas esot ļoti neparasti, jo šajā laikā no viņām čum un mudž, pie tam viņas ir indīgas, tāpēc normāli visas ekskursijas tiekot rīkotas līdz aprīlim - maijam. Varbūt vēsais laiks ir pie vainas tam, ka šogad čūsku nav.
***
Aizvakar ilgi atpūtāmies un gulējām, bet pēc tam aizšāvām līdz Tbilisi. Laiks bija vēss (20 grādi) un apmācies, dzirdējām, kā vietējie teica, cik tas neparasti un ka tāds laiks esot jāraksta Sarkanajā Grāmatā. Nu, mums tāds laiks Gruzijā ir jau trešo gadu pēc kārtas, pirms trim gadiem bija vēl sliktāk. Tbilisi bija OK, bet nebija tā, ka ļoti ļoti uzrunāja. Vecās ēkas interesantas, bet man kā vienkāršam ar arhitektūru nesaistītam cilvēkam liekas, ka Tbilisi vecais ar jauno tiek miksēts ļoti neveiksmīgi.
Turp-atpakaļ uz Tbilisi no Mtskhetas mūs veda Bidzinas ieteiktais taksists Lari. Runīgs puisis, bārstīja anekdotes, protams, ka dabūjām uzklausīt arī vienu anekdoti par Svaneti iedzīvotājiem svaniem, papildus visām tām, ko dzirdējām pagājušajā gadā:
Svans aizbrauc uz pilsētu pirkt auto, ierauga Ford Focus. Viņš prasa pārdevējam - kāpēc fokuss? Pārdevējs atbild - tāpēc, ka fokusus taisa, skaties, parādīšu! Noliek mašīnu pie sienas, saka svanam, lai aiztaisa acis un tikmēr pārbrauc mašīnu otrā sienas pusē. Svans priecīgs par tādu mašīnu, kas fokusus taisa un nopērk. Aizbrauc uz savu ciemu, sasēdina pilnu mašīnu ar svaniem, liek aiztaisīt acis ciet un saka - tūlīt būs fokuss! Svans brauc sienā iekšā un mašīna, protams, lupatās. Svans pārskaities, pagriežas pret čomiem un bļauj - kurš no jums, stulbeņi, acis neaiztaisīja???!!!!
Joki un anekdotes skanēja visu ceļu, bet, kā jau daudziem Gruzijā, cilvēkiem šeit svaigā atmiņā notikumi, kurus mums grūti aptvert. Kad stāstījām Lari par kādu vietu Svaneti, kuru apmeklējām, viņš atteica - zinu, zinu, es tur karoju…
***
Pie Bidzinas ieradāmies aiz-aizvakar vēlu vakarā un bažījāmies, vai viņš mūs atcerēsies, jo pagājušajā gadā bija aizmirsis. Bet šoreiz viņš atpazina momentā, pat tumsā un bez brillēm. Viņš ļoti, ļoti priecājās mūs redzēt, tūlīt pat uzklāja karalisku galdu un šķendējās, kāpēc atkal neesam paziņojuši par ierašanos, viņš visu nedēļu būtu turējis brīvu īres istabu, a tagad tur ielaidis kaut kādu itāļu meiteni. Prom mūs, dabīgi, nelaida, mājinieki un radi un draugi, kas pie vina vienmēr ciemojas, sarūmējās ciešāk un mums izbrīvēja vienu no savām istabām.
Bidzina atcerējās, ka man tuvojas dzimšanas diena un nopirka man dāvanu - gredzentiņu. Priekš viņa ienākumiem tā ir ļoti dārga dāvana, tik aizkustinoši.
16/07/2015 kaut kur Gruzijas kalnos, atceļā no Shatili
Atkal sēžam un ēdam Asmati doto ēdienu tai pašā sapņu vietiņā, kur vakar. Līdz Shatili no šejienes izrādījās vien pāris kilometri. Iebraucām ciematā pa mazu celiņu starp stāvām, eglēm apaugušām klintīm, blakus straujai kalnu upei ar akmeņiem un iekritušām eglēm - kā no pasaku filmām. Ciemats mājīgi iekārtojies tieši starp milzīgajiem kalniem, tā centrā būve, kas izskatās pēc diezgan vecas pils/aizsargtorņa, bet tagad tur joprojām dzīvo cilvēki un ir kā daudzdzīvokļu mājā, ar izžautu veļu un tamlīdzīgi.
Pa nakti palikām pie vienas sievietes viņas ”Hotel”. Labierīcības ārā un ēst šajā ”Hotel” nedod, bet viss mūs pilnībā apmierināja, un ēšana mums problēmas nesagādātu vēl vairākas dienas, pateicoties Asmati dotajām ”uzkodām brokastīm”.
17/07/2015 Mtskheta, Gruzija, pie Bidzinas
Šodien bija nelietīgs plāns aizbraukt līdz Umalo kalnos, jo baizeļi tur netika un gribējās pārbaudīt savus spēkus. Bet nesanāca - aizbraukuši līdz Telavi, no kurienes brauktu kalnos, redzējām, ka visas debesis virs kalniem melnas. Umalo tad atstāsim nākamajai reizei.
Dienas pozitīvākais piedzīvojums - sabarojām klaiņojošu suņuku ar savu Turcijā pirkto konservēto tunci, jo izskatījās, ka suņukam akūti vajag restartu. Sapņošana un grandiozi plāni ir mans slēptais talants, attiecīgi mana prognoze par viņa turpmāko likteni, pateicoties mums: viņš vēl plūks laurus suņu izstādēs. Mareka prognoze drusku pieticīgāka - suņuks izdzīvos.
***
Par ēšanu runājot - manas ārstes norādījumi par superveselīgu ēšanu tika izpildīti līdz brīdim, kad apmetāmies pie Bidzinas. Pirmajā dienā Mareks paskaidroja par manu diētu un tiešām - man brokastīs bija griķi, vārītas olas un svaigi dārzeņi. Bet pēc tam atkal aizgāja vecajās sliedēs - hačapuri, baltmaize, tortes, halva, cepti kartupelīši ar desiņām un krējumu utt. Un Bidzina tik staigā riņķī un uzsauc ”Давай-давай, работай!” Laikam informācija par diētu gruzīna prātam ir tik šokējoša, ka smadzenes to vienkārši neņem pretī, lai pasargātu psihi. Mums līdzi jau ir sadotas burciņas ar pašu taisītām mērcītēm, adžiku un protams šņabi.
***
Smieklīgi, kā mūs no Mtskhetas izvada mūsu ekskursijās pa Gruziju. Bidzina dod mums pēdējos padomus un norādes, Asmati stūķē ceļamaizi, Bidzinas neskaitāmie draugi un radi sapulcējušies apkārt un cits caur citu uzdod klasiskos jautājumus (cik maksā mocis, cik ēd degvielu, vai nav grūti braukt, kas notiek, ja līst lietus). Tie, kas informāciju jau ieguvuši, steidz informēt jaunpienācējus: viņi ir latvieši, bet dzīvo Zviedrijā, viņi ar motociklu ceļo, motociklam tik un tik kubi, maksā tik un tik, pa lietu arī var braukt, viņiem ķiverēs mūzika skan un var savstarpēji sarunāties braucot. Visuresošie tūristi tikmēr izmanto haosu un Austrumeiropas izcelsmes vīri bīda savas sakautrējušās sievas tuvāk mocim un bildē viņas ar moci fonā. Un tad mums paliek karsti un Mareks ar skaļu rūcienu iedarbina moci un visi sarosās, lai dotu ceļu, un Bidzina mūs pārkrusta uz atvadām, un mēs atpakaļskata spoguļos redzam, kā viss lielais līdzjutēju pulks mūs pavada ar skatieniem. It kā mēs dotos appasaules ekspedīcijā, nevis vienas dienas ekskursijā pa Gruziju.
21/07/2015 Turcija, ceļā uz Bulgārijas robežu
Jau kuro dienu Turcijā, drīz robeža. Diezgan izkarsējāmies, bet tagad smuki atpūšamies ozolu birzītē. Kā parasti, izvilkām šūpuļtīklu, vāram lēcu zupu. Netālu no mums turku ģimene piknikā, diez vai arī šie atstās aiz sevis tādu cūkkūti kā lielākā daļa turku? Viņu ceļmalas un piknika vietas mums iedveš šausmas, viss ir piegružots līdz pēdējam, tiek atstāts viss, sākot ar pārtiku un beidzot ar izlietotām autiņbiksītēm.
***
Turcijā iebraucām līdz ar Ramadana beigām un nevarēja nepamanīt izmaiņas, jau sākot ar robežpunktu. Visiem uz galda konfektes un šokolāde, visi tādi priecīgi un apmierināti, jo varējuši baudīt ne tikai ēdienu, kādu un kad gribas, bet arī visus pārējos priekus, kas Ramadana laikā liegti.
***
Bidzina mūs izvadīja ar asarām acīs un lika nosolīties divas lietas: ka nākošgad atbrauksim uz manu dzimšanas dienu, lai var nosvinēt, un ka atvedīsim līdzi kādus savus radus. Mēs, protams, sasolījām, jo kā var nesolīt, bet tad jau redzēs, kā būs.
23/07/2015 kaut kur Ukrainā
Baigais karstums, ap 35. Uztaisījām pikniku lauka malā, Mareks tagad guļ šūpuļtīklā. Šodien šķērsojām Ukrainas robežu. Robežsargi, protams, izcelās - tik centīgi mētāja visādas fantastiskas gudrības par moču šasijas un motoru numuriem un saskatīja kaut kādas pilnīgi mistiskas nesakritības. Tas viss prasīja tik daudz spēka un koncentrēšanās, ka pašu galveno - iespiest zīmodziņu pasē par robežas šķērsošanu - viņi aizmirsa. Jau uzsākot ceļu, kaut kas mani pamudināja pāršķirstīt pases un pamanīju, ka zīmogu ta nav. Bija slinkums braukt atpakaļ, bet sabaidījāmies, ka radīsies problēmas ar izbraukšanu no valsts un uz otras robežas pateiks, ka esam iebraukuši nelegāli. Kad piebraucām atpakaļ pie tiem pašiem gudriniekiem, kas mūs tirdīja par šasiju numuriem, šie sakaunējās, bet tēloja, ka nekas traks nav noticis. Nu labi, dodiet pases, iespiedīsim jums tos zīmogus. It kā mēs vāktu zīmodziņus desmitajai kafijai par brīvu.
***
Vakar Rumānijā atkal drausmīgs karstums un vakarā viesnīcā man aizgāja ciet.
Es: kāpēc mēs neuzvedamies kā normāli tūristi un nepaliekam kādā smukā tūristiskā pilsētiņā un nestaigājam rociņās un nebildējam visu un nesēžam pa dienu kafejnīcās un nedzeram kapučiiiiiiino un nepērkam suvenīrus un vakaros neejam uz restorānu? Ko?
Mareks: klusē, jo domā, ka tā ir čīkstēšana vulgaris, ko visvieglāk pārvarēt, ignorējot.
Es: ko? Kāpēc mēs tā nedarām, ko?
Mareks: kāpēc tu ātrāk neko neteici? Uz kuru pilsētu tu gribētu aizbraukt?
Es, labi zinot, ka Brasovai esam garām: es gribētu uz Brasovu.
Mareks, pārbaudījis karti: mēs Brasovai esam garām. Tu gribētu braukt atpakaļ uz Brasovu jeb braucam uz kādu pilsētu, kas ir priekšā? Tu teici, ka tu gribētu uz Krakovu.
Es (ar asarām): es negribu uz Brasovu, es negribu uz Krakovu, ES GRIBU UZ ŅUJORKU!!!!
Mareks pieņēma šajā situācijā vienīgo pareizo lēmumu (desmit gadi laulībā tomēr): klusējot piegāja pie minibāra un iedeva man Snikeri un sarkanvīna pudelīti.
24/07/2015 kaut kur Polijā
Nu ir. Sēžu viena pati kaut kādos Polijas laukos, man apkārt mūsu mantu kaudze. Mums saplīsa riepa tā, ka uzpumpēt vairs nevar. Bijām cerējuši, ka izvlilks, bet neizvilka. Vietējie teica, ka 4 km attālumā it kā esot mehāniķis, nokrāmējām visas mantas, lai mocis vieglāks un var pastumt, ja nu kas, un Mareks palēnām aizčunčināja remontēties.
25/07/2015 viesnīcas restorānā Kauņā
Manas dzimšanas dienas vakars, sēžam viesnīcas restorānā un dzeram dzimšanas dienas vīniņu. Nesen zvanīja Bidzina, apsveikt un paprasīt, kā mums iet un cik tālu esam tikuši. Ceļojums ir beidzies, vēl tikai maza astīte līdz mājām, kur varēšu beidzot sakopties, savādāk izskatos pēc purva vella.
Šorīt, reģistrējoties viesnīcā, ar ļaunu prieku pamanīju, ka administratorei skropstu tuša izsmērējusies. Es neesmu vienīgā, kam problēmas ar fasādi! Lai pievērsu Mareka uzmanību tam, ka arī citām ir problēmas ar nevīžīgu izskatu, saku viņam: skaties, viņai tuša izsmērējusies!!! Uz ko Mareks: mīļuk, tev beigta muša matos, tā tam jābūt jeb labāk izņemt? Nja. Kā vēsta sena gruzīnu tautas gudrība - cilvēkam nepieciešami divi gadi, lai iemācītos runāt un 50 gadi, lai iemācītos klusēt. Man vēl ir 15 gadu, lai apgūtu šo prasmi.
P.S. Vairāk par mūsu ceļiem un neceļiem manā blogā elzatravel.com.