Camino de Santiago. Plānošana. Sadzīve. Pārdomas.
|
Skaidrīte Saule
|
Iepriekš biju lasījusi, ka Svētā Jēkaba Ceļš (turpmāk Ceļš vai Camino) pats uzaicina, izsūta uzaicinājumus. Tam pilnīgi piekrītu, jo to saņemot, vairs nav šaubu iet vai nē. Vienkārši sāc gatavoties. Pirmo reizi par Camino de Santiago jeb Svētā Jēkaba Ceļu dzirdēju pa radio. Tika intervēta jauna sieviete, kas bija veikusi šo ceļu viena. Mani pārņēma interese, vēlme turp doties, reizē arī doma, ka neesmu tik jauna un skaudība. Vēlāk uzzināju, ka Ceļā dodas gan jauni, gan veci, gan pusmūžā, gan veseli, gan pārcietuši dažādas operācijas, pat mugurkaula skriemeļu… Sapratu, ka viss ir iespējams! Kaut kad! Tas “kaut kad” pienāca apmēram pēc gada, kad par to ierunājās mana draudzene. Viņa gribot doties turp ar grupu un iet pa Portugāles Ceļu. Es biju nolūkojusi Franču Ceļu, jo tas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, attālumi starp ciematiņiem un pilsētām nelieli, vieglāk atrast naktsmājas, jo katrā ciematiņā ir vismaz viens alberģis (svētceļotāju jeb spāņu valodā peregrīno naktsmājas, kurās var apmesties tikai ar svētceļotāja pasi jeb Credencial del peregrino).
Franču Ceļš sākas San-Žan-Pjed-de-Portā (St-Jan-Pied_de Port Francijā) un līdz Santjago de Kompostellai (Santiago de Compostella) ir 758 km garš.
No Pamplonas līdz Santjago de Kompastella ir 690,5 km. No sākuma punkta San-Žan-Pjed-de-Portas apzināti izvēlējāmies neiet, jo Ceļš pirmajā dienā ved 26 km pāri Pirenejiem, augstākā virsotne 1430 m virs jūras līmeņa, nav ciematu, nav ūdens ņemšanas vietu, lielākoties arī nav koku, bet esot bezgala skaisti! Iztiksim!
Savu Ceļu plānojām sākt Pamplonā (Iruņa) un iet 400 km līdz Leonai. To arī izdarījām. Ceļā pavadījām 24 dienas un divas dienas, lai nokļūtu turp un atpakaļ. Bijām prom no 03.09.2016 līdz 28.09.2016.
Jau martā nopirkām lidmašīnas biļetes gan turp, gan atpakaļ. Izlidojām no Rīgas ar Vueling Airlines (Spānijas aviosabiedrība) lidmašīnu 03.09.2016. 05:25, lidojums Rīga- Barselona 3,5h. Ielidojām plkst.8:00 terminālā T2, bagāžu saņēmām T1, ar lidostas bezmaksas autobusu aizbraucām atpakaļ uz T2, jo ar vilcienu no T2 termināla var ar bezmaksas biļeti, (ja kasē vari uzrādīt tālsatiksmes www.Renfe.com pirkto biļeti) nokļūt līdz pieturai Sants. Tur atrodas centrālā metro stacija un Renfe tālsatiksmes vilcienu stacija. Savukārt Lidosta – Sants (Centrs) ar 46 autobusu maksā 4,10 Eiro, bet ekspresis dārgāk. Kamēr noorientējāmies ar bagāžu, tad ar termināliem, tad kamēr atradām vilciena pieturu, pagāja laiks. Dzeramo ūdeni nenopirkām, jo pa ceļam neredzējām, kur to var nopirkt, bet meklēt nebija laika.
Vilciena biļete no Barselona Sants līdz Pamplonai (pārsēšanās stacija ZaragDeli), ko pirku mēnesi iepriekš, maksāja 46,50 eiro, bet vajadzēja to darīt 2 mēnešus iepriekš, tad būtu daudz lētāk! Internetā pirktās vilciena biļetes nav jāreģistrē, tikai jāatrod īstais perons un braukšanas virziens. Tas nebija vienkārši! Ieradāmies stacijā laicīgi, bet nevarējām saprast, kur būtu meklējams uz biļetes minētās stacijas vilciens. Informācijas birojā mums izstāstīja, ka mums jāmeklē vilciens uz …Madridi! Biļetē tas nav minēts un arī to pērkot, tāda informācija netiek sniegta. Tas jāzina tāpat! Meklējot vilciena izeju uz peronu, stāvot rindā pie drošības pārbaudes, pagāja mūsu rezerves laiks, atkal ūdeni nenopirkām. Vilcienā arī tāda opcija netika piedāvāta. Pārsēšanās stacijā izskraidījām 3 stāvus, kiosku, kur nopirkt ūdeni, neatradām, tas laikam kaut kur citur bija….
Ieradāmies Pamplonā pēc četriem, visu dienu bez ūdens lāses mutē, rezultātā bijām tik sausas, ka uz tualeti iet nevajadzēja. Mūs sagaidīja Spānijas saulīte. Pamplonā un vēl 3 dienas vēlāk, gaisa temperatūra bija 36 grādi ēnā, bezvējš, saulē 50-60 grādi…?, bet sajūta saulē bija līdzīga tai kā, iebāžot galvu cepeškrāsnī, kurā tikko kaut kas cepts. Laikam pārāk dedzīgas lūgšanas pēc saulītes siltuma bijām sūtījušas Visumam!
Pamplonas dzelzceļa stacija atrodas pilsētas nomalē. Uz centru jābrauc ar 9.autobusu, biļeti var nopirkt pie autobusa šofera. Centru varēja atpazīt pēc senā cietokšņa mūriem, kuriem pabraucām garām, kā arī mums bija pasniegts “špikeris”, tas ir spāniski runājošs puisis ar milzīgu mugursomu uz pleciem. Mums atlika tikai sekot. Paldies Visumam!
Uzreiz nopirkām ūdens pudeli un uzmeklējām tūrisma informācijas centru, paņēmām karti, noskaidrojām, kur tad īsti atrodamies un kur tad mums ir jānokļūst. Mērķis bija atrast Camino jeb Ceļu un iestādi, kas izdod “Credencial del peregrino” jeb svētceļotāja pasi, kā arī naktsmājas. Pase maksāja 3 eiro. Iedeva neaizpildītu. Nekāda svinīguma! Alberģi atradām, tas bija pilns, bet tur uzreiz mums iedeva lētas pansijas adresi. Bijām tik ļoti piekusušas, ka pašas domāt nespējām. Labi, ka kāds mums saka priekšā!
Pansija maksāja 15 eiro/personai. Skapim bija izlauztas durvis, iekšā noputējis pakaramais, duša uz visu stāvu viena. Ūdens krājās dušas kabīnē, vāji darbojās kanalizācija, bet viss bija! Galvenais bija naktsmājas! Vienā telpā bijām tikai divas un parasta vienvietīgā gulta! Alberģos cilvēku skaits vienā telpā bija dažāds, parasti no 10-30, gultas divstāvīgas. Par gulēšanu parastā gultā bija jāpiemaksā!
Vakarā pēdējiem spēkiem aizgājām “ielās”. Nopirkām salīdzinoši lētas vakariņas: tortiljas gabalu. Sātīgi un garšīgi. Tortes formas olu cepetis, kam pievienoti sīpoli un vārīti kartupeļi. Tobrīd vēl nezinājām, ka tās būs mūsu iemīļotās brokastis visu ceļojuma laiku. Aizgājām arī līdz senajiem nocietinājuma mūriem. Tur iekārtots parks. Ieejot iekšpusē, sajutāmies kā citā realitātē. Iekšpusē bija miers, klusums un daba! Ap deviņiem vakarā sāka rietēt saule un temperatūra kristies. Vakars bija ļoti silts un patīkams. Cilvēki sāka pulcēties uz koncertu. Mēs gājām gulēt!
No rīta “izvīkšājāmies” no pansijas ap astoņiem. Ap desmitiem sapratām, ka tā ir kļūda, jo kļuva ļoti karsti, ap vienpadsmitiem nepanesami karsti. Spāņi no plkst.13-17:00 nestrādā un ārā neiet – siesta! Basta! Viņi nesaprot šos dīvainos peregrīnus, kas valkājas pa Ceļu siestas laikā. Tas ir veselībai kaitīgi, pat bīstami! Kāds lādzīgs spāņu vīrs spāņu valodā mums vismaz pusstundu skaidroja, ka tas ir neprāts, un vaicāja: kāpēc? Viņš pats to nedara! Mums tādas sakarīgas atbildes nav. Var sākt iešanu plkst. 6:00 no rīta. Tā mēs vēlāk centāmies darīt un beigt iešanu ap plkst.14:00. Piereģistrēties jeb “ieņemt” alberģi, nomazgāties dušā, izmazgāt drēbes, izkārt saulītē, lai žūst, un tad apskatīt apkārtnes ievērojamās vietas vai… doties gulēt diendusu. Mēs reizēm “atlūzām” vēl pirms drēbju mazgāšanas, un troksnis telpā netraucēja nemaz! Tā bija sadzīviskā laimīte!
Ejot pa Ceļu, pārsvarā ir īpaša prieka sajūta, kas bieži pārtop par sajūsmu. Tas tā ir! Reizēm tas nenotiek un tas ir brīžos, kad “sacepies” par kaut ko, vai ļaujies bailēm (piemēram, palikt bez naktsmājām). Var sākt pārdzīvot par pazaudētu lietu, tad klāt pie zaudējuma nāk vēl sevis šaustīšana un enerģijas zudumi. Var sākt pārdzīvot par to, ka neiekļaujies mājās izdomātajā finanšu budžetā. Var sākt strīdēties ar draudzeni. Var izrādīt patiesu sašutumu par netīrību ceļa malās. Priecājos, ka nosauktās iespējas izmantoju reti.
Netīrība uz Ceļa. Īpaši nepatīkami ir “smalko” sieviešu atstātie tualetes papīrīši pēc dabisko vajadzību nokārtošanas. Šo sieviešu “smalkums”, manuprāt, izpaužas tajā apstāklī, ka viņas savas ērtības stāda augstāk par visu apkārtējo. Piemēram, trešajā Camino dienā mēs bijām spiestas noiet 12 km pa dienas vidu nenormālā karstumā ar ļoti ierobežotu ūdens rezervi un jau izsīkušiem spēkiem. Ceļš vijās pa līdzenumu visus 12 km. Visapkārt nopļautas labības lauki. Koka ēna ir greznums! Saprotams un ļoti cilvēcisks ir sašutums tajā brīdī, kad lolotā un cerētā koka ēna ir pārvērsta par lauku tualeti! Smirdoņa un atstātie papīrīši padarījuši nelietojamu to kā vietu, kur atgūt spēkus. Milzīga vilšanās!
Ceļā, parasti pirms apdzīvotām vietām, reizēm starp tām, bija iekārtotas atpūtas vietas peregrīniem, kur koku ēnā var paēst un atpūsties. Aprīkotas ar galdiem, soliem un bieži vien ar estētiski noformētu ūdens ņemšanas vietu (krānu). Ieraugot tādu vietu, sajutu milzīgu pateicību visiem, kas ir piedalījušies tās vietas izveidošanā un uzturēšanā, reizēm pat līdz asarām! Reizēm arī šīs vietas peregrīnu “smalkās” sievietes bija apgānījušas. Vīrieši droši vien darīja to pašu, tikai neatstāja zīmes pēc sevis.
Carrion de los Condes pilsētā, kur mums palaimējās tikt klostera aprūpētajā alberģī, man bija prieks aprunāties ar spānieti, brīvprātīgo (volunteer), kas no sava atvaļinājuma 1 nedēļu bez atalgojuma kalpoja Camino. Viņa teica, ka tādu brīvprātīgo ir ļoti daudz, varbūt tūkstotis. Ja tādu cilvēku nebūtu, bultu un norāžu būtu mazāk, kārtības alberģos arī. Minēto alberģi aprūpēja klostera māsas un 3 brīvprātīgie. Ļoti mājīgi, ļoti sirsnīgi. Vienīgā vieta, kur par godu svētceļniekiem tiek rīkotas bezmaksas vakariņas katru vakaru, jo vienā alberģī var nakšņot tikai vienu nakti. Par nakšņošanu liecina zīmogs peregrīna pasē. Kāds būs kurš alberģis, man informācijas iepriekš nebija, tā katru nakti bija rulete.
Arī mise Svētās Jaunavas Marijas baznīcā bija sirsnīga un īpaša. Vienā brīdī mācītājs sasauca visus peregrīnus pie sevis. Sauca visas valstis, bet peregrīni, kas nāk no nosauktās valsts, atsaucās. Spāņu Mācītājs katram klātesošajam individuāli deva savu svētību. Tas bija aizkustinoši sirsnīgi. No kristiešiem neko tādu līdz šim nebiju piedzīvojusi. Cilvēki iet šo Ceļu no visām pasaules malām: no Korejas, Ķīnas, Japānas, no Karību salām, no Jaunzēlandes, no Amerikas, no Kanādas, no Āfrikas, no Eiropas, arī paši spāņi, protams! Mācītājs neprasīja par viņu konfesiju, viņam neinteresēja sīkumi par taviem Dieva meklējumiem. Svētīja un pēc tam pabaroja ar vakariņām! Vienkārši.
Katrā ciematiņā bija sava baznīca. Navarrā pārsvarā tās bija romāņu stilā celtas, greznas, masīvas, lielas un gandrīz vienmēr atvērtas. Nekas neliecināja par novērošanas kamerām vai citiem pasākumiem, kas vērsti pret svešas mantas tīkotājiem. Īpašs noskaņojums sarunai ar Visumu, ar Dievu. Dzestrā rītā var pasildīties, karstā pusdienlaikā atvēsināties. Skan klusināta mūzika. Vēlmju svecītes pie svētbildēm gandrīz visās baznīcās ir mākslīgās. Jāiemet 20- 50 centus vai eiro, deg ~ 15 minūtes.
Viena vieta bija īpaša. Baznīcā bija sagatavota īpaši mājīga lūgšanu vieta: apļveida ar maziem soliņiem vai spilveniem, centrā liels apaļš trauks ar īstu, dzīvu sveču uguni. Divas svētbildes bija noceltas un novietotas zemē pie cilvēkiem - Jēzus un Jaunavas Marijas attēli. Es arī noliku savu sveci, sēdēju un raudāju. Kaut kas lēnām tīrījās ārā.
Pamanīju spāņu tautas, īpaši vecāku cilvēku, cieņu pret svētceļotājiem. Viņi, satiekot peregrīnu, vienmēr novēlēja: “Buen camino! vai Buen dia!, nevērtējot, kādu iemeslu dēļ katrs iet šo Ceļu. Arī paši peregrīni, ejot viens otram garām, vienmēr novēlēja: “Labu ceļu!”. Tas ir kā uzmundrinājums, tas ir kā kopības izjūta, tas ir tā, ka esi pamanīts! Neesi “caurums peizāžā”, kā saka mana draudzene.
Man bieži jautā par saņemtajām atziņām Ceļā. Jā tās bija, bet liela daļa no tām ir palikušas ierakstītas “cietajā diskā” (sirdī vai zemapziņā), jo tad, kad nāk apskaidrība par kaut ko, pārsvarā personisku, nav pa rokai ne pildspalvas, ne klades. Uz muguras ir 12 kg mugursoma, ko spāņu valodā trāpīgi sauc par močillu. Tai brīdī šķiet, ka šo domu nu gan atcerēšos, bet pienāk atpūtas brīdis… un nekā, “vilciens aizgājis”. Ja kāds grib piefiksēt visas savas atklāsmes, iesaku lietot diktofonu.
Man patiesībā ir svarīgs tikai rezultāts. Jūtos, kā pabijusi slīpētavā. Ceļš pulē nost lieko, kā juvelieris dzintaru. Man nav žēl pazaudēto, ne pazaudēto domu graudu, īpaši svara kg nav. Es neceru, ka piedzīvotais Ceļā noslaucīs manu iepriekšējo dzīvi kā viesulis, nē. Domāju, ka drīzāk būs tā, ka pārmaiņas ir iekšējas, redzējums cits, varbūt plašāks, varbūt skaidrāks. Uztvere kļuvusi vienkāršāka. Sejas grimases vienkāršojušās, personības svarīgums sarucis. Mazāk uzskatu, mazāk vērtējumu, mazāk nosodījuma, vairāk dabiskuma, vairāk nepiespiestības, vairāk spēles, bērnišķīgas ļaušanās izskatīties smieklīgi citu acīs! To es saprotu kā būt pašam. Nevajag domāt, ka esmu veikusi ko īpašu, vienkārši sagribēju kļūt tīrāka un nomazgāties. Viss.
Ceļā var ļauties šim procesam un var to piebremzēt, var padarīt to komfortablu, bet tad dzintars slīpēsies lēnāk. Ceļā satiku jaunu sievieti no Jaunzēlandes, viņa šo ceļu iet otro reizi. Pēc pirmās reizes viņai pazuda hroniska ādas slimība, ko nevarēja izārstēt. Domāju, ka tas ir gan iekšējo procesu dēļ, gan fizisko aktivitāšu rezultāts. Manuprāt, Ceļā brīnumi notiek, pateicoties vairāku komponentu klātbūtnei.
Ceļš ved Navarrā augšā lejā, bet Kastīlijā vairāk pa līdzenumiem. Reizēm caur nebeidzamiem nopļautās labības laukiem, reizēm caur jaukiem, seniem ciematiņiem, cauri pilsētām, cauri parkiem, gar kanālu, reizēm gar transporta maģistrāli.
Ceļā ir kaut kas maģisks, reizē ļoti vienkāršs. Katru rītu es redzēju saullēktu. Nudien neatceros, kad vēl dzīvē labprātīgi un tik daudzus rītus to būtu darījusi. No rīta mēs cēlāmies agri, lai varētu soļot rīta dzestrumā, nevis pēcpusdienas saulē. Visu dienu es biju dabā, visu dienu man bija fiziskās aktivitātes. Visu dienu man bija interesanti - mainījās apskates objekti, mainījās redzes leņķis. Ik pa posmam ir jākāpj kalnā. No kalna paveras brīnišķīgas panorāmas kā ērglim lidojumā. Reizēm jāiet cauri vienmuļiem nopļautas labības laukiem. Katru dienu es atrados ārpus ierastā jeb ārpus savas komforta zonas, katru dienu es ieraudzīju kaut ko, par ko sajūsmināties, katru dienu es satiku jaunus interesantus cilvēkus no visas pasaules, un viņu dzīvesveids tobrīd sakrita ar manējo, katru dienu Es gāju pa Ceļu un man virs galvas bija PIENA CEĻŠ!
Reizēm notika atsevišķi, neikdienišķi brīnumi. Viendien es domāju, ka katrai svaigai domai apkārt ir apaugusi enerģētiska čaula, kas jānotīra, lai atnāktu atziņa. Ceļā sastapām spāņu vīru, kas uz Camino bija atvedis spaini ar sēklām, kas atgādināja mandeles un uz savas mašīnas priekšējā pārsega ar riekstu standziņām tīrīja tās un dalīja peregrīniem ar TĀDU mīlestību acīs! Ar mīlestību un labvēlību sirdī. Vienu brīdi šķita, ka esmu pasakā, kurā latviešu Dieviņš staigā vienkārša veca vīra izskatā un aplūko pasauli un cilvēka tikumus, bet runā citā mēlē. Neko no viņa sacītā spāņu valodā nesapratu, tikai viņa sirds valodu gan!
Man līdzi bija saliekamās nūjas. Rimi biju nopirkusi HI-TEC, krājot uzlīmes. Vienai nūjai mehānisms sabojājās pirmajās dienās! Salikt varēju, bet izvilkt nē. Arī uzliekamās gumijas uz asumiem nodila ātri. To, ka es lietoju svešās, arī HI-TEC nūjas, bet daudz labākas, apjautu tikai pēcpusdienā, kad apskatījos uz nūju uzmavām galos. Tās nebija nodilušas! Arī salikt un izvilkt varēja perfekti. Alberģī gan nūjas, gan apavus, jānoliek vienkopus tam paredzētajās vietās. Mēs ar draudzeni no alberģa parasti izgājām vienas no pēdējām, jo gatavojām un dzērām savu kafiju! Nūjas ņēmām tās, kuras bija palikušas. Žēl tā cilvēka, protams, kam tika manējās, bet prieks par dāvanu! Paldies! Arī brīnums! Nūjas ceļā ļoti noderēja.
Trešās dienas brīnums. Visus spēkus jau bijām atstājušas Spānijas saulē iepriekšējās divās dienās, bet minerālvielas sasūkušās kreklā kopā ar sviedriem. Jutāmies iztukšotas. Visas sirdszāles bija gandrīz apēstas. Mazā ciemā ieraudzījām aptieku (brīnums!). Iegājām pēc sirdszālēm. Ieraugot mūs, farmaceite uzreiz saprata, ka ne jau sirdszāles mums vajag, bet jaunu minerālvielu devu! Mums domāšana bija iestrēgusi:” Dārgi!” Labi, ka tomēr nopirkām vismaz vienu iepakojumu uz pusēm. Iespējams, ka tas glāba mums dzīvību. Kā bija jāpiepūlas mūsu sargeņģeļiem, lai mūs iedabūtu aptiekā un saglābtu mūsu veselību! Brīnums!
Ceļā var ļoti uzskatāmi redzēt, kā darbojas Visums. Labi var redzēt savas zemapziņas programmas kopumā: vai pa dzīvi ej viegli, līksmi svilpodams, vai roc dziļi un smagi. Cik spējīgs esi uz risku, vai vari paļauties, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek, ka katram ceļiniekam ir savas naktsmājas un savs akmens, uz kā paklupt. Ceļš visu atspoguļo. Arī izteiktās vēlmes, arī neizteiktās domas realizē.
Ejot pa bezgalīgajiem Spānijas plašumiem, sāku ilgoties pēc atpūtas pie upes. Tajā novadā un tajā brīdī tas izklausījās nereāli, jo gandrīz visas upes, ko redzējām, bija izkaltušas, bet dažas dienas vēlāk mēs to darījām - sauļojāmies pie upes! Un tāda balva mums bija divreiz!
Vienu dienu es padomāju, ka labprāt ēstu zupu, bet ēdienkartēs zupas nebiju manījusi. Dažas dienas vēlāk mēs mistiskā kārtā, tā īsti pat neapzinoties, iekļuvām hosteļa iemītnieku vakariņās. Aizgājām tur, lai pasūtītu 1 paeljas porciju uz divām. Bet, stipru, tēvišķu roku vadītas, tikām iebīdītas restorāna zālē, kur tika pasniegtas vakariņas. Sēdējām un mielojāmies ar gardu pupiņu zupu, vēl gardāku zivi, saldajā ēdām arbūzu! Es dzēru vīnu! Domājām, ka to visu mums nesamaksāt, bet samaksājām tikai 10 eiro par personu. Cik ļoti bija jāpiepūlas mūsu sargeņģeļiem, lai viņi varētu mums pasniegt šo dāvanu!
Baidoties par naktsmājām, rezultātā mēs nonācām galapunktā, kurā visas vietas alberģos bija aizņemtas. Bija jāturpina iet, labākajā gadījumā 6 km, citā 12 km, bet vai tur mūs kāds gaida? Tā mūsu paļāvība tika pārbaudīta. Vēlāk uzzinājām, ka privātos alberģos vietas var rezervēt. Māka rokā! Zvanīju. Man atbildēja sieviete spāņu valodā un runāja vienā laidā, bet, kad tiku pie vārda, es palūdzu kādu, kas runā angliski, bet sanāca noklausīties vēl vienu spāņu monologu, tad klausule tika nomesta. Māka jāpilnveido!
Sadraudzējāmies ar melno vīrieti no ASV, angļu valodas skolotāju no Teksasas štata. Žēl, bet maz ko sapratu no viņa angļu valodas. Māka sarunāties jāpilnveido! Toties mūsu sadarbība izrādījās abiem izdevīga. Viņš nedaudz runāja spāņu valodā, pietiekami, lai spētu rezervēt naktsmājas sev un mums, un gāja ~20km/dienā kā mēs. Savukārt viņam bija izdevīgi zvanīt no mana tālruņa, jo ASV tālruņu tarifi Spānijā ir dārgāki, Eiropā esot izlīdzināti!
Ja ir no kaut kā bail, tas noteikti notiks. Ja ir bail apmaldīties, tad apmaldīsies - no rīta tumsā neredzēsi kādu zīmi, kas liek nogriezties, vai dienā kaut ko pārpratīsi, rezultātā klāt nāks vismaz 1,5-2 lieki km. Man bieži ir tāds tramīgs un jūtīgs vēders. Nopirku Sorbex tabletes drošībai jau Rīgā. Kad tabletes bija beigušās, tomēr vēders neizturēja…! Draudzene kafijas vārīšanai bija izmantojusi ūdeni no krāna, kurš bija paredzēts veļas mazgāšanai!
Reizēm tavu domu rezultāts gatavs jau nākamajā dienā. Viens melnais jociņš, nākamajā dienā rezultāts! Savas raksturīgākās īpašības Ceļā ieraugi kā caur lupu, palielinātas vismaz 10x. Ja esi izklaidīga, tad zaudē mantas. Tā radās mūsu sakāmvārds: “Ja katrai lietai nav savas vietas, tad katrai vietai tiek sava lieta!” Pamplonā palika mana pildspalva, Utergā veļas ziepju klucis, San Juan de Ortegā palika mana īpašā tūristu ūdens pudele, Madrides lidostā man atņēma saliekamo nazīti. Divas reizes gandrīz pazaudēju pasi, vienu reizi naudu!
Baidies tērēt? Palīdzēs! Camino paši dārgākie pirkumi mums bija mazajos lauku veikaliņos. Tur bija tikai našķi un konservi, kuriem nav uzrādītas cenas un apraksts ir tikai spāņu valodā. Augļus tur parasti nesvēra, bet pārdeva par 0,50 eiro/gabalā. Olas arī maksāja 0,50 eiro/gabalā. Gribi izvēlēto, maksā! Kases čekus arī neizsniedza! Viņiem par apmeklētāju apmierinātību nav jārūpējas! Otro reizi viņi savu pircēju neredzēs! Izņēmums bija lielveikali. Tur bija cenas un bija čeki, tikai lielveikali bija pieejami reti, pilsētās. Pa visu ceļojumu 4 lielveikali. Lielveikalos dārzeņi, augļi un vīnogas dārgas. Banāni, apelsīni un vīnogas ~ 3eiro/kg, tomāti ar plastmasas garšu arī 3 eiro/kg, bet bija arī pa 5 eiro/kg, tos nepagaršojām. Bumbierus un banānus vienreiz izdevās nopirkt lētāk!
Iepriekš domāju, ka mēs ēdienus biežāk gatavosim pašas, bet iznāca tā: tad, kad alberģī bija virtuve, tad nebija ciemā veikala un otrādi. Privātie alberģi bieži piedāvāja peregrīna vakariņas. Tās maksāja no 8-12 eiro. Arī rulete. Reizēm bija ļoti labas, bagātīgas, ar 3 ēdieniem, pa 10 eiro, reizēm pa 10 eiro bija zupa no paciņas, kurai uzliets vārīts ūdens… Viss atkarīgs no cilvēka. Pagaršojām paelju ar jūras veltēm Sinjorita. Garšīga, bet visas 3 reizes tā garšoja savādāk. Garda bija arī melnā paelja Negro. Maksā ~ 10 eiro, pasniedz īpašā melnā pannā. Porcija liela. Principā pietiek diviem. Arī tad, ja neatnes dakšiņu 2 komplektus, preegrīnus tas nebiedē, jo rokas somiņā vienmēr līdzi ir savējais tūrisma variants (karote un dakšiņa- divi vienā).
Ja esi pieķēries ērtībām! Jā, vari sev tās rezervēt, bet tad pamazām sāc atgādināt tūristu, kas iet pa Ceļu… Ja esi pieķēries taupībai un minimālismam, arī to ieraudzīsi palielinātu! Tikko sāc iedomāties, ka esi uzķēris shēmu, kā šeit kaut kas darbojas, nākamajā dienā noskaidro, ka viss ir pavisam savādāk.
Pēc dažām ārkārtīgi karstām un nogurdinošām dienām, kuras pavadītas nopļautas labības līdzenumos, nolemju taupīt spēkus, izmetu dažas mantas no mugursomas. Smagākās lietas ir: pati mugursoma, apavi un guļammaiss. Tos ārā nemetīs. Izmetu peldkostīmu, lietusmēteli, sporta bikses, lakatiņu. Priekš kam man peldkostīms, ja šeit visas upes ir izkaltušas! Nākamajā dienā mēs paliekam ciematiņā, kurā ir peldbaseins! Peldējos krekliņā un apakšbiksēs! Vēl pēc dažām dienām iekļuvām vētrā ar lietu un krusu vienlaicīgi! Temperatūra pusstundas laikā noslīdēja līdz 5-6 grādiem, iestājās ziema! Lietusmētelis izmests!
Ceļot septembrī izvēlējāmies tāpēc, ka rūpīgi bijām izlasījušas vidējo laika apstākļu analīzi gadam. Šim reģionam septembrī raksturīgā temperatūra ir 20-24 grādi Celsija dienā un 6-13 grādi naktī. Vairāk gatavojos tam, ka no rītiem sals rokas, bet 2016. gada septembra sākums bija kardināli atšķirīgs. Mūs sagaidīja Spānijas saulīte ar gaisa temperatūru ~36 grādi ēnā, saulē ~50-60 grādi un bezvēju.
Kad esam gājušas sekojot zīmēm, kas apzīmē Camino de Santiago (dzeltenas bultas, gliemežvāki, uzraksti…) ~ kādus 350 km, jau sākām domāt, ka viss Ceļš līdz Santjago de Kompostellai ir marķēts. Kad nonācām Sahagun pilsētā, izmisīgi meklējām Ceļa apzīmējumus, bet izrādījās, ka mēs meklējam to, kā šeit nekad nav bijis! Iespējams, ka tāda ir vienīgā vieta uz Ceļa! Dzīvē man jāmācās uztvert, reizēm tulkot zīmes. Reizēm jāmācās iet bez zīmēm un paļauties, ka būs tā, kā būs! Un tas būs labi!
Aprīkojums. Par to, cik svarīgi ir iegādāties labus pārgājiena jeb trekinga apavus, bijām informētas. Mums ieteica Salomon firmas pārgājiena (trekinga) apavus ar mitruma pārklājumu (gore-tex). Maksāja apmēram 100 eiro. Sākumā ievalkāju. Nenožēloju nevienu iztērēto eiro! Tulznas nebija, lai gan gājām nenormālā karstumā, kājas svīda, bet mitrumā tulznas metas naski!
Arī par speciālām zeķēm bijām dzirdējušas, bet 15 eiro par zeķu pāri nespēju samaksāt. Atradām lētākas, bet labas -5 eiro/pāris! Man bija līdzi 2 pāri pārgājieniem domāto zeķu un rezervei plānākas. Rezervi pat neuzvilku.
Mugursomu visi iesaka nepiekraut ar savām “bailēm”, ne smagāku par 10% no sava svara. Man tas neizdevās. Staipīju uz muguras 11-13 kg, lai gan sveru ap 70 kg. Pie somas smaguma pieradu. Somai jābūt labai, pielāgotai muguras izliekumiem, regulējamai. Man tāda bija. Aizņēmos no meitas. Biju priecīga, ka mugursoma nav pārbāzta, ka ir vairāki nodalījumi, pie kuriem var piekļūt autonomi. Ir 2 sānu nodalījumi ar rāvēj slēdžiem, ir apakšējais, ir “cepure” un vēl sānos ir ietilpīgas kabatas. Somas ietilpība, ja nemaldos, 70 litri.
Par nūjām jau minēju, tās noderēja, man patika saliekamās.
Obligāti jāņem līdzi zāļu aptieciņa, katram jāzina savas vājās vietas! Vēlami vitamīni. Tulznām labāk noder nogriežamais plāksteru rullis. Un nedrīkst gaidīt, kamēr būs tulzna. Jānolīmē jūtīgā vieta momentā, pirms tur kas ir uzmeties! Ieteiktu paņemt līdzi tējas koka eļļu. Noder pret odu kodieniem, profilaktiski pret sēnītēm pēc dušas. Arī ja jūt, ka ir blusas. Man visi alberģi šķita tīri, bet sēnītes jau neredz.
Pieredzējuši ceļotāji naudas izmaksas rēķina vidēji 1eiro/1 km, mums sanāca 1,5eiro/1km.
Ceļvedi mēs iegādājāmies Jāņa sētas karšu veikalā (~6,50 eiro). Nopirkām nelielu, kompaktu, kurā iekļauta nepieciešamā informācija: karte, ceļa posma grūtības pakāpe, attālumi starp apdzīvotām vietām, kalnu augstums, alberģa esamība un vietu skaits tajā, tālruņa numurs, vai konkrētajā apdzīvotajā vietā ir pieejama aptieka, veikals, informācijas centrs, autoosta, vilciena stacija utt. Biezāki vai plānāki ceļveži bija gandrīz katram peregrīnam, jo uz interneta sakariem Spānijā neieteiktu paļauties, nav kā Latvijā!
Mājupceļs. Tā kā bijām rezervējušas sev 2 dienas tulznu dziedināšanai vai neparedzētiem apstākļiem, bet viss neparedzētais jau bija noticis, sadalījām atlikušo km skaitu tā, lai līdz Leonai mēs atnāktu 26.09.2016., ne ātrāk! Vilciena biļete bija nopirkta uz 27.09.2016. plkst.12:30. Biļeti pirku www.Renfe.com 10.08.2016. Maksāja 19,70 Eiro. Vilciens bija ērts, kustējās ar ātrumu ~170 km/h. Bijām vīlušās, gribējām ātrvilcienu. Šurp braucot nespējām adekvāti uztvert ainavu aiz loga, tik ātri tas brauca! Tas tik bija piedzīvojums! Madridē bijām plkst.14:51. Biļešu kasē paņēmām bezmaksas biļeti uz metro, uzrādot biļeti Leona-Madride, lai nokļūtu līdz pieturai SOL.
Tieši blakus centrālajam laukumam Puerta del Sol, uz Espoz y Mina ielas atradās mūsu rezervētā naktsmītne Pension Apolo XI. Visu ielu izstaigājām turp šurp, neredzējām izkārtni. Izkārtne piestiprināta pie mājas 4.stāva. Tik augstu es savu galvu pacelt nemaz nevarēju, jo mugursoma traucēja. Pansijas istaba bija līdzīga kā Pamplonā, bet tīrāka. Ar ko sākām, ar to beidzām, bet 30 eiro par numuru Madridē, ir laba cena.
Madridē paspējām tikai pavizināties ar tūristu autobusu, sāka krēslot. Audiogids runāja arī krieviski. Mēs baudījām naksnīgo Madridi no autobusa 2.stāva līdz plkst.22:00. Vakars bija ļoti silts, 24 grādi, sejā pūta silts vējš. Vēlāk gribējām kaut ko nopirkt, lai aizvestu mājās, bet nepaspējām, veikali bija ciet.
Lidostā mums bija jābūt 28.09.2016 plkst. 05:15 no rīta. Paņēmām taksometru. Protams apšmauca. Iepriekš Madrides tūrisma mājaslapā https://www.madrid-tourist-guide.com/ru/index.html biju lasījusi, ka jāpiemēro tarifs Fare-2, lai nešmaucas! Fare -2 nozīmē nakts tarifu 1,20 Eiro/km, 1h= 17,09 eiro. Protestēju, protams, cik pratu, bet no mašīnas ārā neizlēcām, norijām rūgtumu, samaksājām 30 eiro. Braucām ~ pusstundu.
Aviosabiedrība Ryanair Madride – Viļņa 07:15, Viļņā 12:15 (4h). Biļetes pirku 15.03.2016. Cena 46.00 eiro+ bagāžas biļete 40,00 eiro!
Pie reģistrēšanās reisam un bagāžas nodošanas bija milzīgas rindas, nebija skaidrības, vai mēs stāvam pareizā rindā. Man bija tik slikti, it kā vakar būtu lietojusi alkoholu. Domas nestrādāja, sūkāju Validolu. Kad gājām caur kontroli, man rokas bagāžā uzgāja saliekamo nazīti, kuru man meita bija uzticējusi un ceļojumā mums ļoti noderēja. Tas arī bija līdzi Madridē rokas somā, pārgurumā neizņēmu, neieliku bagāžā, kura pirkta pa tik lielu naudu! Raudāju minūtes 20, par visu ko! Arī par garīgo un psiholoģisko pārgurumu, arī par komandu, arī par nazīti! Kā man bija grūti visu organizēt, pirkt biļetes, jautāt informāciju un meklēt ceļu angļu valodā, kuru vāji zinu, bez atbalsta, labi zinot, ka tieši tāpat būtu bijis, ja es būtu ceļojusi viena. Kaut kāda veca spriedze bija izlauzusies ārā, pateicoties nazītim! Nazītis un viss nosauktais kalpoja kā palaišanas mehānisms kādas vecas spriedzes atlaišanai.
Viļņā jau kā mājās, var runāt krieviski, bet uz mikroautobusa šofera jautājumu, cik biļetes jums vajag, atbildēju automātiski spāniski: “Dos!”(Divas).
No Viļņas līdz Rīgai braucām ar komfortablu autobusu 4 stundas, biļete maksāja 16 Eiro (salīdzinājumā ar 0,5 h braucienu Madridē ar taksometru līdz lidostai - sīknauda!) un mēs to nebijām pat rezervējušas! Mīļās mājas!
http://www.elcaminosantiago.com (kartes, valoda)