1000 salu zemē Horvātijā

  • 13 min lasīšanai
  • 92 foto
Ir pavasaris, laiks domāt, kur pavadīt atvaļinājumu. Ļoti iespējams, ka atkal redzēšu kādu no Adrijas jūras skaistākajām vietām.Tur ir fantastiski! Tagad uz Braču, uz sērfotāju paradīzi, pa ceļam Kotora, Sv.Stefana sala un Dubrovniki. Ceļojuma 6. dienā pamājam Skadarskas ezeram. Šoreiz pelikānus un tos daudzos citus putnus, kurus sola tūrisma bukleti, neizdevās redzēt, nu ko, jāpaliek gribot. Toties redzējām Latvijā aizsargājamos ezerriekstus un ūdensčūsku. Petrovaca un Budva, divas Melnkalnes kūrortu pilsētiņas. Mudž kā skudru pūznī. Ir sestdiena. Liekas, ka visi Melnkalnes iedzīvotāji sabraukuši. Pēc kalnu miera, cilvēku kņada krīt uz nerviem. . Kāds tad var būt ūdens pludmalē, kur saskrējuši vai visi melnkalnieši? Kāju un viļņu, un oļu sakults, papildināts ar vēl šo to. Uzliekam acīm klapes, lai neredz, neizsakāmi gribas ūdenī. Pludmalē cilvēki kā rātnas, vēl savu gatavību nesasniegušas, šprotītes guļ viens pie otra. Pēc peldes gan uzkavēties ilgāk šeit negribas. Svētā Stefana sala, Melnkalnes vizītkarte, tik izdaudzināta ar savām superdārgajām viesnīcām un slavenību villām. Pilsētiņā, pie salas, lielo auto plūsmu kaut kā cenšas regulēt pārguruši policisti, kuru baltmelnie zizlīši riņķo pavisam nenosakāmos virzienos. Apskatām salu no attāluma, ieeja 10 eiro, ja pareizina ar pieci... Pludmale smilšaina. No jūras aizsargāta ar salu, rada baseina iespaidu, zvilnētāju rindas izteikti krāsainākas, bet tādas retākas. Skats uz jūru, uz salām ir banāli skaists, ka trūkst vārdu. Tirkīzzils ūdens ar zaļām pūkainām salu podziņām. Pēkšņi jūties kā apendicīts šajā dabas harmonijā. Budvai pabraucam garām. Kotora - UNESCO mantojuma sarakstā iekļautā pilsētā, ar 1166. gadā celto katedrāli, romiešu arhitektūras pērli, stipri cieta 1667. gada zemestrīcē, kas sagrāva lielu daļu pilsētas. Lēnām paceļamies virs jūras līmeņa. Melnkalnieši, līdzīgi serbiem, skaistos dabas skatus cenšas sabojāt ar lielāka un mazāka izmēra mēslainēm, visās vietās, kur vien iespējams. Ja brauciet, paņemiet grābekli - noderēs! Sirsniņmājiņas arī nav. Velkam kājas plastmasas maisiņus un tikai tad laipojam uz tuvējiem krūmiņiem. Brrr. Pēc brīža viss aizmirsies. Tur jau tā ir, lejā, līča pašā ielokā, iespiesta starp ūdeni un Dināru kalniem..Tālāk kalnos aizsargmūris, kurš brīnumainā kārtā izturēji ne vienu vien Zemes ālēšanos. Balti zaļā pilsēta dzīvo savu ikdienas dzīvi. Kā apburti klīstam pa vecpilsētas šaurajām, balta akmens klātajām vecpilsētas ieliņām. Māju augstās sienas sniedz patīkamu ēnu un ieliņās vējš izdzenā sakarsušo gaisu. Lai arī sezona , tūristu nav daudz . Mājas kā omītes, kas no pūraladēm izņēmušas savas izcakotās blūzes un lakatus, lai padižotos par savu kādreizējo čaklumu. Košās puķu brošas greznojas pie māju logiem. Daudzas interesantas detaļas pamanīsim tikai vēlāk, mājās , skatoties filmu. Nevaru nosaukt konkrētu lietu vai vietu, kas man patika, man patika viss. Paši katorieši ir laipni, bet ne uzbāzīgi. . Līcī saliņa, kuras pamatā esot savāktie nogrimušo kuģu vraki. Pilsēta un līcis, noteikti, ir apskates vērti Esot šeit saprotu, kāpēc cilvēki ir gatavi riskēt un dzīvo dabas katastrofu apdraudētajos rajonos. Šeit ir tik skaisti, ja varētu arī es tur gribētu dzīvot, neskatoties uz varbūtējām briesmām. Tālākais ceļš ved gar pašu līci. Pa ceļam vairāki ciemi un mazas pilsētiņas. Nav vairs ne miņas no cilvēku drūzmas. Atver mašīnas durvis un kāp jūrā, tik tuvu iet ceļš. Noliekam auto ceļmalā un peldamies. Priecājamies kā bērni par krabīšiem, kas pamanījuši briesmas, mūk. Tagad galvenais ir nepalaist garām vietu, kur uz klintīm redzami seni zīmējumi. Ieraugām brūno pieminekļu zīmi ceļa malā um dodamies meklējumos. Vairāk norāžu nav. Neesam vienīgie meklētāji. Ložņājam kur tik var ielīst, nekā Izrādījās, ka tie ir nelieli zīmējumi uz diezgan augstas klints. Nekas jau īpašs, tomēr vēl viens vēstures liecinieks apskatīts. Tagad Dubrovniku virziens un naktsmāju meklēšana.. Horvātijā ierodamies no Melnkalnes puses Horvātijas teritorijā bez sauszemes ir 1185 salas, 66 – apdzīvotas. Robežas šķērsošana, praktiski notiek bez apstāšanās. Kādi 45 km līdz Dubrovnikiem. Dažus kilometrus aiz robežas norāde par kempingu, bet mūsu izmisīgos brēcienus neviens nedzird. Parasta lieta. Saprotams, ka nav viegli pie stūres pavadīt tik ilgu laiku. Pilsētas tuvumā tikai smalki hoteļi, kuros mūsu maku biezums neatļauj palikt. Nav skaidrības kur, ko meklēt. Krēslo. Braucam atpakaļ.Celiņi šādi un tādi. Mēģinām tikt līdz jūrai. Gaiss pamazām elektrizējas, izlādēšanās tomēr nenotiek. Beidzot esam tur, kur varējām būt jau pirms stundām divām Molunatā, auto kempingā „ Monika” (CROATIA - 20236 MOLUNAT, Molunat 10). Pirms kempinga mūs pārtver apartamentu īpašnieks un aicina pie sevis. Ejam aplūkot abas vietas. Izvēlamies apartamentus ( 3 istabas,virtuve, vannas istaba- 40 eiro, kempings -28 eiro). Esam izdevīgi klienti, jo no rīta aizbraucam, varēšot nodokļus nošmaukt. Saimnieks, ļoti runātīgs cilvēks, pieklājīgi zin vācu valodu un dikti grib komunicēt. Uzzinām, ka, strādājot Vācijā, nopelnījis, uzcēlis māju un tagad izīrē istabas. Aizejam līdz jūrai, ..........., būtu laicīgi atbraukuši! 7. diens rīts sākas ar pamatīgu dienvidu negaisu. Labi, ka īsts jumts virs galvām. Gāž un rūc, un zibeņo tā, ka izbraukšanu nākas atlikt. Pirms pāris gadiem, sēžot augšā, skatu laukumā uz klints bluķa, un ar plati ieplestām acīm un vaļēju muti skatoties uz Dubrovņiku vecpilsētu, nodomāju, vai tas, ka esmu šeit ir īstenība. Tagad, kad atkal radusies iespēja apmeklēt Dubrovņikus, degu nepacietībā par atkalredzēšanos. No Kotoras braucot, skats uz pilsētu paveras daudz agrāk, kā braucot no Splitas. Balti sarkanā pilsēta lēnam izlien no sava slēpņa. Vairākas reizes apstājamies , lai skatītu panorāmu. Labi, ka braucam pa ceļa iekšmalu. Skats reibinošs, neliela neuzmanība un vari piezemēties jūrā. 2 km no pilsētas, kalnā, atrodas skatu laukums,no šejienes skats visiespaidīgākais. Izplest rokas, ieskrieties un lidot!!! Fantastisko ainavu papildina buru kuģis. Kādreiz ienaidniekam neieņemama pilsēta! Pavisam nesenajā kara laikā( 1991.-1992.) tika bombardēta un apšaudīta, par ko liecina sagrautās, vēl neatjaunotās mājas vecpilsētā un ložu pēdas mūra sienās. Tikai esot šeit, apjēdzu cik netālu no Latvijas tas ir. Tas viss kļūst daudz personiskāks. Ceļojumi no vienas puses paplašina mūsu redzesloku, no otras liek sajust cik maza ir pasaule, kurā dzīvojam, cik saistīti viens ar otru esam. Pārejam tiltam, garām sardzei un esam vecpilsētā. Kas šo trīs gadu laikā būs mainījies? Nekas! Liekas, ka laiks apstājies, ka tikai vēl vakar te biju. Baltās akmens ielas, daudzus gadsimtus miljoniem kāju pulētas, saulē joprojām žilbinoši spīd. Pilis, katedrāle ar savām dārgumu glabātavām, baznīcas, klosteri, vārti, torņi, muzeji, tirgus, to visu var apskatīt, tikai jāizvēlas . Ar baudu pastaigājos pa vecpilsētas, gandrīz 2 km garo mūri. Vietām mūris ir pat 25 m augsts. Dzīva glezna uz jūru un pilsētu. Ja ir spēks un vēlēšanās, torņos vari uzkāpt vēl augstāk. Kad karstums liek sevi manīt, pasēdi kādā no kafejnīcām , apēd saldējumu vai izdzer glāzi svaigi spiestas apelsīnu sulas. Torņu kafejnīcās ir patīkams vēsums. Ejot pa mūri,vari ielūkoties augšējo māju mazajos pagalmiņos, kur tiek veikti ikdienas darbi, sajūsmināties par burgenviliju košajiem krūmiem un citiem, tev pavisam nepazīstamiem augiem, kuru nosaukumus centīsies atrast, pārbraucot mājas. Pēc žūstošās veļas izmēriem un skaita minēt, kas un cik šajos namos dzīvo. Pilsēta ir īsta, bez izskaistinātas piparkūku glazūras, kurā arī vienkāršajam cilvēkam ir vieta. Šī pilsēta tās iedzīvotājiem nepārprotami uzliek arī zināmus pienākumus. Visu laiku jādzīvo kā zem lupas. Nesteidzoties ej, un tev paveras cits skats, un uzvirmo jaunas emocijas. Kamēr vien iesi pa aizsargmūri, visu laiku tavas acis meklēs jūru, tā šeit ir fantastiska. Saka, ka viena no tīrākajām vietām Adrijas jūrā. Man tam patiešām gribas ticēt. Neviens neskrien, visu dara nesteidzoties, izbaudot katru dzīves mirkli, tas liek arī mums aizmirst par steigu. Kāds savā mazajā pagalmiņā ( uz citas mājas jumta) audzē pīles, kurām ir īsts dīķis-liela vašbļoda. Un kociņš puķu podā. Tik vienkārši un mīļi. Pastaigājiet pa centrālajai ielai paralēlajām, kā amfiteātrī izvietotajām, mazajām ieliņām, kas pusdienas laikā kā uz burvju mājienu pārvēršas par kafejnīcām, kuras saplūst viena ar otru. Kad tas notiek, iela izzūd. Katrs īpašnieks vēlas tevi redzēt savu klientu pulkā. Ļaujies kārdinājumam, nenožēlosi! Jūras velšu piedāvājums visdažādākais. Atliek tikai izvēlēties. Varbūt paliec tajā, kuras saimnieks, acīmredzot futbola fans, zin Latviju un Māri Verpahovski. 15 - 20 eiro pietiks, lai garšīgi, bez šika, papusdienotu. Paklaiņo viens bez steigas, bez mērķa, vienkārši tāpat. Nesatraucies, apmaldīties nav iespējams. Baudi pilsētas īpašo auru, kļūsti par daļiņu no tās. Jo tālāk no centālās ielas, jo mazāk tūristu. Projām ejot, ielej līdzpaņemtajā, nu jau tukšajā pudelē, ūdeni no 15. gs. celtās Onofrio strūklakas. Pamāj sargiem uz tilta un – ceļo tālāk! Man piemiņa no Dubrovnikiem ir divi burgenviliju krūmiņi, kuri zied visu vasaru. / Cenas, kā visās vecpilsētās, augstas. Piem. ūdens 0,5 l = 1Ls/ Vecpilsētai pieguļošajā pilsētas daļā skaisti dārzi, ēkas. Veiksmīgi, bez maldīšanas atrodam mašīnu. Daži līkumi pa pilsētu, un uz Makarsku. Ceļš gleznains, kur iespējams, peldamies. Smilšainu pludmaļu maz. Klinšainajās vietās bīstami, klintsbluķi tik asi kā naži. Un vēl adataiņi, kas viltīgi paslēpušies starp spraugām. Kā vilnis nāk, tā sviež tevi uz asumiem. Ūdenī tiekam labi, bet ārā , gandrīz vai jūrā jāpaliek. Var tikai iedomāties, kas te darās vējainā laikā. Bosnijas-Hercogovinas robežsargus mēs neinteresējam.Šie tikai pamāj, un braucam. Neretvas delta. Horvātijas maizes klēts. Visa ieleja nosusināšanas rezultātā veido akurātus ūdens un sauszemes rūtojumus - dārzus. Abpus šosejai tirgotavas. Augļi tikpat dārgi kā pilsētās. Dažādi liķieri, uzlējumi. Pagaršojam vīnus, mums neiet pie dūšas. Pie Bačinskas ezeriem, kuri ar savām dažāda ziluma acīm skatās debesīs, piesaistām franču tūristu uzmanību.( Te neiesaka doties kalnos, esot daudz čūsku) Šie nevar atšifrēt no kuras ES valsts esam. Pārteigti ka zinām angļu valodu. Šķiramies kā labi paziņas. Biokovo kalnu aizvējā paslēpusies viena no Dalmācijas lieliskākajām kūrortpilsētām Makarska. Jau pavēla pēcpusdiena. Rinda uz prāmi, kas brauc uz Braču gara. Maz ticams, ka tiksim. Izlemjam, ka ceļā dosimies nākamajā rītā ar pirmo. Metam riņķus pa pilsētu, apskatām un pie viena mēģinām ieraudzīt kādu pārtikas tirgotavu. Sapinamies vienvirziena ielu labirintos. Viens vīrs ātri noreaģē, aptur satiksmi un palīdz apgriezties. Pateicībā tikai paspējam pamāt. Veikalos izvēle pavisam neliela, kafija ļoti slikta. Braucam atpakaļ Dubrovniku virzienā. Pirms Podgoras, izlūkojot jūras krastu, paliekam ar atvērtam mutēm. Viss, paliekam! Saprotam, ka būs jānakšņo ceļmalā, bet tik skaitas vietas dēļ ir vērts. Vietējie, kā reiz, dodas mājās, atstājot savas segas un matračus krastā, tikai akmeņus uzliekot, lai vējš neaizpūš. Mazs, sīkoļu līcītis nelielas klints aizsegā, ar grotiņām. Nokāpjam pa kāpnītēm lejā un ejam peldēties – pa pliko. Ārā no ūdens nākt negribas. Augšā virs klints, izskatās pēc pamesta olīvkoku dārziņa., brālis atklājis labu vakariņošanas vietu ar akmens galdu un soliem nedaudz izplūkātā palmu lapu nojumē. Sēžam augstā jūras krastā, vērojam saulrietu un kaifojam. Kad mēness platu seju sāk lūkoties uz zemi, dodamies uz Podgoru izbaudīt nakts dzīvi un bodītes aplūkot. Īstenībā esam nogurušas, lai meklētu piedzīvojumus, izstaigājam promenādi un dodamies atpakaļ. Teltis celt drīkst tikai kempingos, bet guļammaisā nakšņo, kur gribi. Meitenes ar tēvu guļ lejā pie jūras, es ar māsu autiņā, ceļa malā.. Garām braucošo mašīnu ugunis un troksnis gan nav īpaši patīkams, bet pasnaust var. Jūrmalā gulētājiem matrači naktī izlaiduši gaisu, nu šiem sānus rotā ķīļraksti. Bet, izlien no guļammaisa, divi soļi un ūdenī iekšā! Karsta kafija un pelde atdod možumu visiem. Esam atkal formā. Kamēr stāvam rindā uz prāmi, paspējam apskatīt piejūras parku un pludmali, kur jau deviņos no rīta liela rosība. Mārketinga likumi tiek ievēroti visur. Vispirms tirgotāju rindas, tikai tad jūra. Cirka cienīga atrakcija ir uzbraukšana uz prāmja.Atmuguriski, 45 grādu leņķī, kur uz laipām knapi pietiek vietas riteņiem.Trakākais, ka jāsēž mašīnā un jāklusē. Nespēju iedomāties, kas notiek, ja kļūdās. Viss! Varam kāpt augšā uz klāja. Prāmītis neliels, vietas tikai 12 vieglajiem autiņiem. Biļetes + autiņš 28 eiro. Lēnām pukšķinām uz Sumartinu Bračas salā. Jūra ņirb sīkos vilnīšos. Pamazām attālināmies no Makarskas. Kalnos ieķērušies mākoņi, kas netiek prom. Ir tikai viena problēma, kā redzēto un izjusto saglabāt ilgāk. Sumartina. Ripojam lejā no prāmja, šoreiz pareizā virzienā. Tālāk pakļaujamies kopējai autiņu plūsmai, cerot, ka brauc mums pareizā virzienā. Sala nav liela 40km-15km Viens galvenais ceļš ar dažiem sānu ceļiem jau tikai ir. Uz Bolu, uz sēŗfotāju paradīzi un Zelta raga pludmali. Dominikāņu klosteris un baznīca ar Tintoreto gleznu „ Svētā dievmate un svētie”. Izglītojamies, izpeldamies un uz sērfošanu. Kāds papēžus sajaucis ar adatu spilventiņiem, sadūris ežu adatas, tad attapies, ķeksē ārā. Turpmāk būs uzmanīgāks, vilks kājās čības! Hvaras un Bračas salas veido dabisko tuneli vējam, un tas tur ir vienmēr.Viss ūdens ņirb no krāsainajām burām un kaitbordistu izpletņiem. . Līdz Hvaras salai, kura liekas rokas stiepiena attālumā, 10 km. Samaksā 40 eiro un sērfo visu dienu, vajag - maini buru, dēli, nekādi personu apliecinoši dokumenti nav vajadzīgi. Uzdāvinām brālim sērfošanas dienu un pašas uz pludmali. Par atpūtniekiem Bolā patiešām padomāts. Parks ar velo, gajēju celiņiem vismaz 3km garumā, pludmalēs krēsli. Priežu ēnā paslēpušies dažādi spēļu un aktīvās izklaides laukumi.Visiem pietiek vietas gan cilvēkiem, gan suņukiem. Ja salas vidienē no karsuma nezinājām kur dēties, jūras krastā kolosāli - patīkams vējš. Esam nokļuvušas Zelta raga pludmalē, kurā ar savu kopējo peldkostīmu jūtos kā musulmaniete paranžā. Ko tur daudz domāt, pielāgojamies apkārtējiem. Ar vienu aci jau palūram, kas notiek apkārt. Dažviet visai pikantas ainiņas. Ļaujamies saulei un vējam. Meitenes vēl paspēj pasērfot Saule iet uz rietu, kad sākas ierastā ikvakara procedūra. Šoreiz uz salas vidieni, jo gar jūru ceļa vienkārši nav. Pa ceļam uzbraucam Horvātijas salu vienā no augstākajām virsotnēm Svētā Vita kalnā(~ 800m virs j.l.). Nobraukuši dažus km nost no šosejas, nonākam aitu ganībās. Tik kluss un mierīgs, tikai cikādes trinkšķina . Laba vieta naktsmājām ar dabiskiem akmens bluķu galdiņiem. Nu ir ķēķa galds un ēdamgalds atsevišķi. Ieraugu dievlūdzēju, garām garām tievām kā diegs, kājām, kas kā hameleons pielāgojas apkārtējās vides krāsai. Kājas ceļ lēnām, visu laiku paliekot tādā kā puspietupienā, kā tāds lūdzējs, varbūt no tā arī nosaukums. Ja nekustas nav pamanāms. Kad atgriežos ar fotoaparātu, vairs nevaru atrast- pazudis! Nāna,nāna! Atskan neskaitāmi saucieni, kas ilgi atbalsojas apkārtnē.Sākumā nedalec. Gans sauc savu ganampulku. Tad nu viņas nāk, kazu vadone ar šķindošu zvaniņu pa priekšu, pārējās rātni seko. Sasaucis vienu, iekāpj žigulī un dzen uz mājam. Pēc laiciņa atbrauc pēc otra ganāmpulka. Ejam pie gana uz pārrunām. Ne viņš, ne mēs neko nesapratām, bet skaidrs, ka varam palikt. Krūmu aizsegā uzceļam telti. Tālumā atskan pērkona rūcieni, bet aiziet uz citu pusi. Sēžam, nesteidzīgi malkojam vīnu un ieklausāmies nakts klusumā, ir bezdievīgi labi. Ja nekas neatgadīsies, tad šodien, ceļojuma 9. dienā, Nerežišča, Milna, Škripa. No rīta jūtamies kā uz vientuļās salas. Ilgu laiku nav cilvēku, nav auto. Meitenes atradušas informāciju par Pustinja Blacas klosteri. Nogriežamies pa zemes ceļu, apdzenam ceļotāju pāri ar sunīti. Nu tā, ceļš izbeidzas! Tālu, tālu lejā spīd jūra. Priecājamies par informāciju, īstā vieta. Uz klosteri ved visīstākā kazu taka. Lēkājam arī mēs kā kazas uz leju vien , uz leju vien. Brīžiem iešaujas doma, ka atpakaļ arī būs jātiek, taču tagad tik viegli, kājas pašas nes lejup. Oh un ah, jo atkal kaut kas jauns ieraudzīts. Līdz klosterim apm 2 km. Pazīstamā zvaniņu sķindoņa, šoreiz aitas ar dusmīgu ganu, kuram nepatīk, ka fotografējam. Štrunts par ganu, lēkšojam tālāk. Pamazām taka pieņem šaura celiņa apveidu. Jo dziļāk ielejā, jo klintis augstākas. Gar takas malu, kas ved uz klosteri, parādās pirmās apdzīvotības pazīmes veci, ļoti veci olīvkoki, krunkaini šķībi, greizi, caurumoti.. Dažviet granātkoki, dažs pilnīgi klintī ieaudzis. Pat neliela ala ar maziem stalaktītiem. Tur jau tas klosteris ir. Pustinja Blacas vīriešu klosteris uzcelts 1550 gadā uz šauras klints radzes. Mūku klosterī vairs nav, tas ir muzejs, kuru var apskatīt visas dienas izņemot pirmdienu. Tieši pirmdienā mēs tur bijām!!! Turku iebrukuma laikā šajā klosterī slēpās sievietes un bērni no Dalmācijas ciemiem. Ūdeni saņem no klintī izcirstā rezevuāra, kurā sakrājās lietus ūdens. Ūdens savākšanas renītes izdobtas klintīs ,nokrāsotas baltas. Mūku nav, darbinieku nav, velti mēģinām saklaudzināt. Tā arī neuzzinām, kā muzeja darbinieki uz darbu nokļūst, pa kazu taku vai? Toties ir kazas, daudz kazu. Galvenā, patiesi skaistule, un kas par āzi! Ragi kā īstam kalnietim. Kamēr mēs tā augšā lejā kāpelējam, klāt ir ceļā sastaptais pāris ar sunīti. Angļi, atlidojuši un ceļo pa salu kājām. Izrādās, salā ir lidosta! Angļiem sīka salas karte. Kad nu klosteris ciet, došoties uz jūru, jo šeit esot vienīgā vieta uz salas, kur bez pilsētu pludmalēm varot pie jūras piekļūt. 3 km pa ieleju uz leju. Aizsūtām jaunatni uz auto pēc ekipējuma jūrai un ēdamā. Pavadīsim šodienu pie jūras. Atkal kazu taka. Smarža, fantastiska smarža, līdz saprotam, tā ir savvaļas lavanda, gandrīz sažuvusi, bet, kā smaržo! Ejam pa izžuvuša strauta gultni. Vietām sen sabrukušu māju paliekas. Varbūt no klostera aktīvās darbības laikiem? Ejam un iztēlojamies kā ēzelīšī kravas nesa. Dažu brīdi atceramies, ka atpakaļ arī būs jātiek, un ēzelīšu mums nav, bet jūra ir vilinošāka. Līcītī neesam vieni, noenkurojusies jahta. Pašā ielokā neliela oļaina pludmale, kuru ieskauj priežu un kadiķu audzes( ogas tik lielas kā ķirši), un agaves. Tālāk atkal asās klintis.Vienkārši fantastika. Jau sperot pirmos soļus pa ūdeni, pamanām zivtņas, jūras zvaigznes un , protams, ežus. Ūdens dzidrs, dzidrs. Klāt arī meitenes. Peldamies, snurkulējam, papildinām ežu čaulu kolekciju, šeit tie īpaši lieli un krāsaini. Atpakaļceļā, vai nu, lai atvieglotu kāpienu, vai dotu mums iespēju izbaudīt dienvidu stihiju, sākas negaiss. Paspējam vēl saplūkt lavandas, kad sākas. Tā nu mēs četrus kilometrus, sargājot dokumentus, ejam pa negaisa pārņemto ieleju. Zibeņu krustugunis pārņēmušas visu apkārtni.Rūcieni atbalsojas un liekas , ka to ir vairāk kā īstenībā. Nav neviena klints izcilnīša, kur piespiesties, lai kaut nedaudz pasargātos. Nelielu patvērumu rodam pie klostera sienas. Piespiežamies klintij un lūkojamies varenajās zibeņu kaujās. Paliek pat baisi. Rūcieniem kļūstot mazāk draudīgiem, atsākam kāpienu augšup. Esam pat nedaudz nosaluši. Kad sasniedzam mašīnu, sāk spīdēt saule. Un tur tālu, pašas ielejas galā, jūra, tik zila un vilinoša... Ļoti savdabīgas ir salas mazās pilsētiņas Nerežišča, Milna( pie jūras), Škripa. Šauras ieliņas, kur divām mašīnām samainīies grūti. Akmens mājiņas ar baltiem akmens plākšņu jumtiem. Pašā centrā baznīca, kas savu apmēru ziņā, salīdzinot ar mājelēm, ir īsta milzene. Ielas kā kāpnes ved no viena pakalna uz otru, tur tikai ar ēzelīti. Daudz pamestu māju, tās atstājuši serbi un vietējie tajās dzīvot neejot. Bagātīgi zied burgenvilijas un tik kārdinoši šķiet vīnogu ķekari. Neaiztiekam. Škripa – senākā cilvēku apmetnes vieta Bračā. Tagad tur dzīvo ap 200 iedzīvotāju. Bračas muzejs, 6.gs. būvētās agrā kristietisma laika baznīcas drupas, akmens mājiņas. 18. gs būvēta Sv. Helēnas baznīca ar 2 romiešu laika sarkofāgiem,un turku laikos ( 16.gs.) uzbūvētais tornis, kura vienā daļā ir muzejs. No šejienes akmens lauztuvēm vesti akmens bluķi uz Splitu, Diolektiana pils būvniecībai. Apskatām kā pēc sentēvu metodēm spiež olīveļļu. Vai tad to var nepirkt? Nē taču! ( 1l 10 eiro) Nākamajā rītā vēlreiz aizbraucam uz Nerežišči un tad uz Superatu, lai ar prāmi dotos uz Splitu. Noveicas, nav jāgaida, paspējam pēdējā brīdi. Vēl piecas dienas un esam mājas. Nobraukti gandrīz 6000 km. Četras nakti gulējām hoteļos, vienu kempingā, tas ~ 320eiro, 2 prāmji 80 eiro, izbrauciens pa Skadarskas ezeru 30eiro, Dubrovniki ~30 eiro( divas skolēnu, tās lētāk), Plitvička ~50 eiro, Demanova alas ar stāvvietu ~30 eiro, maksas ceļi ~ 60 eiro, Zaļā polise 100 eiro iegādājoties uz robežas ( Rīgā 24 Ls), + viens kafejnīcas apmeklējums. Suvenīru nav, tikai eļļa no Škripas, medus no Melnkalnes, un siers no Plitvičkas. Pārtiku ņēmām līdzi, augļus sapirkām Belgradas tirgū- daudz, un atpakaļceļā pārtiku pirkām veikalos. Noapaļojot ~160 eiro katram + degviela 15 dienu ceļojumam. Tālāk Trogira,Šibeniki, Vodice, Plitvičkas ezeri, Karlovaci, Giora, Ezstergom, jo Komarno robežpunkts slēgts, Šahu, Bjanska –Bistrica, Poprada, Zakopane, Rīga.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais