Pārgājiens apkārt Annapurnai: 11. pārgājiena diena – nu jau 4450 metru augstumā!
|
Una Baufala
|
Raksts pārpublicēts no unaspasaule.lv. Visus Nepālas pārgājiena rakstus lasi te - pārgājiens Nepālā, 2016.
Ledar – Thorung Phedi; gājiena ilgums aptuveni 3 stundas, ieskaitot pauzes.
Ledar – 4200 augstuma metri; Thorung Phedi – 4450 augstuma metri.
Ceļamies neilgi pirms septiņiem un ejam brokastot septiņos. Šoreiz gan esam pasūtījuši kaut ko citu, ne ierasto omleti un auzu pārslu putru. Šoreiz kā īsti tūristi no rietumiem ēdam… šokolādes pankūkas! Pankūkas, protams, ir galīgi ne tādas, kādas bijām tās iedomājušies – ne gluži tā kā ierastās, “pareizās” pankūkas. Mokamies, mokamies, bet apēdam. Drošs paliek drošs, pankūkas kalnos vairs neņemsim.
Pie brokastu galda ir apsēdušies arī amerikāņi, ar kuriem iepazināmies vakar. Drīz vien sākam apspriest gaidāmo – akmens nogruvumu apgabalu. Viena no meitenēm viesu mājas darbiniekam paprasa, vai tas ir tik pat traks kā tas, kas ir netālu no Tilicho ezera. Viņš mierina, ka tas ne tuvu tam nestāv. Pa lielam esot droši. Tik katram gadījumam jāskatās uz augšu, uz akmeņiem, un uzmanīgi jāklausās, lai nekas uz galvas nekrīt. Jo tieši šeit ir bijis viens tāds gadījums… Nepāliešu mantu nesējai (porter; un jā – sievietei nesējai) uz galvas uzkritis akmens un viņu nogalinājis… Gadījums pa ilgiem gadiem ir bijis tikai viens, bet tāpat baisi.
Esam paēduši un gandrīz gatavi ceļam. Mūsu viesu mājas pagalmā ienāk Kamila un Gabriēla. Viņas bija apmetušās citā viesu mājā. Gabriēla un Kamila ierosina mūs pagaidīt tieši pirms akmens nogruvumu zonas un taj cauri iet kopā. Viņas zina, cik ļoti man bija bail iepriekšējā akmens nogruvumu vietā, netālu no Tilicho ezera. Mēs piekrītam. Tik jaukas meitenes, vai ne?
Sakām “See you!” amerikāņiem un ejam. Tie saka, ka mēģinās mūs panākt, jo arī viņi pavisam drīz uzsāks iet.
Kādu stundu vai pat mazāk ejam divatā. Līdz brīdim, kad pie tilta, kas ved pāri, uz akmens nogruvumu zonu, mūs sagaida Kamila un Gabriēla. Viņas palūdz pagaidīt arī trīs amerikāņus, jo arī viņiem ir apsolījušas tos sagaidīt šajā pašā vietā. Vienai no amerikāņu meitenēm ir vēl vairāk bail no akmens nogruvumu apgabaliem nekā man…
Mēs piekrītam un gaidām visi kopā. Kopā ne tikai drošāk, bet arī jautrāk. Un tieši te, šajā akmeņainajā un nedaudz bailīgajā vietā, tas būs tieši laikā.
Lai gan šajā augstumā viss liekas tik skaisti un neparasti, gluži kā uz citas planētas, es esmu nedaudz satraukta un ik pa laikam piezogas tāda bailīga sajūta. Nu jā, tik augstos kalnos nekad nav būts. Un rīt mēs kāpsim vēl augstāk – līdz gandrīz piecarpus kilometru augstumam. Šobrīd ir nedaudz bail no kādreiz-krītošajiem akmeņiem un diezgan spēcīgā vēja. Šodien un šajā dienas stundā vējs ir tikai “diezgan stiprs”. Iespējams vēlāk tas pieņemsies spēkā.
Kamēr gaidām amerikāņus, Kamila mani “uzcienā” ar Diamox (ja pareizi atceros). Tās ir zāles, kas uzlabo pašsajūtu lielos augstumos un palīdz aklimatizēties. Mums pašiem ir līdzi tikai tās zāles (Dexamethasone) kuras lieto, kad kāpēja stāvoklis augstuma slimības dēļ ir kritisks – ir vemšana, dezorientācija un citi trakumi. Tās, kuras iedzer un nekavējoties kāpj lejā. To, ka ir tādas zāles kā Diamox, gan esam palaiduši garām… [N.B. Mēs neesam ārsti, līdz ar to nepaļaujies uz mūsu viedokli vien! Konsultējies ar ārstu vai farmaceitu. Lai gan to darījām arī mēs, tāpat nepaļaujies! Var gadīties, ka kāds fakts vai zāļu nosaukums ir aizmirsies, uzraktījies nepareizi u.tml.]
Ne tikai es jūtos nelāgi, bet arī Kaspars. Man sāp galva un ik pa laikam reibst, un ir nelabuma sajūta. Kasparam, savukārt, sāp vēders. Mūsu pieņēmums – tas ir tāpēc, ka pēdējā laikā mēs ēdam krietni “smagāku” ēdienu nekā iepriekš, Indijā, Malaizijā, Taizemē un Kambodžā. Pie tā vienkārši vairs nav pierasts. Kaspars arī izdzer zāles (citas, ne Diamox) un viņam paliek labāk.
Desmit minūtes un amerikāņi ir klāt. Jā, nu tā kā viņi plānoja. Panāca mūs, hehe!
Gabriēla savā ceļvedī ir izlasījusi, ka kādu laiku ir ieteicams iet pa taku otrpus tiltam. Tā esot drošāka. Tur arī domājam iet. Brīdī, kad taisāmies iet pāri tiltam, pretī iet gājēju grupiņa. Gabriēla apvaicājas par otru, it kā bīstamāko, vietu. Viens no gājējiem saka, ka tur viss ir kārtībā un taka nemaz neizskatās bīstama. Izklausās OK, iesim tur.
Pēc neilgās sarunas ar gājējiem atklājas, ka viņi ir ģimene – tēvs, dēli un meitas vīrs. Viņi iet otrā virzienā un īsāku maršrutu. Viņi sāka “otrā pusē” – Jomsom. Devās pāri pārejai no otras puses. Nonāca šeit un dosies tālāk, uz Ledar, no kurienes mēs šodien nākam. Pēc Ledar viņi dosies uz Yak Kharka un tad uz Siri Kharka. Un tad uz Tilicho ezeru un tālāk tam garām, uz Jomsom pusi. Posmā, kas iet garām ezeram un tad līdz Jomsom, ģimenei būs jāpaliek teltīs, jo tur nav viesu māju. Smago nastu – teltis, kempinga ekipējumu un citas mantas – nes nesēji. Viņiem līdzi arī ir gids.
Lēnām un uzmanīgi ejam pa akmens nogruvumu apgabalu. Tāpat kā iepriekšējā vietā, tajā kas netālu no Tilicho ezera bāzes nometnes, arī šeit apgabala sākumā tik izvietota brīdinājuma zīme.
Jā, viesu mājas darbiniekam bija taisnība – šis apgabals ir OK un tas tiešām nemaz nestāv blakus Tilicho vietai! Un klints mala nemaz neliekas tik drausmīga kā tur.
Visbailīgāk iet ir tur, kur “parasto” akmeņu vietā ir iegarenas un palielas akmens šķembas.
Piestājam pie maza tējas namiņa atpūsties. Neviens neko nepasūta, vienkārši atpūšamies. Iet ir grūti, jo ir jākāpj stāvā kalnā un gaiss, protams, ir retināts.
Viens no nepāļiem, kas ietur maltīti mazajā tējas namiņā, ir dzirdējis par tādu Latviju. Viņš esot saticis cilvēku grupu, kas ir filmējuši kādu filmu te, kalnos. Un viens no tiem ir bijis latvietis.
Jau kopš paša rīta jūtam, ka ir palicis aukstāk, nu, tiešām aukstāk! Mums mugurā ir vējjakas. Līdz šim tās tika vilktas uz kādu brīdi. Kā izskatās – šodien tās mums būs mugurā visu kāpšanas laiku.
Thorung Phedi ierodamies ap 11, pēc aptuveni trīs stundu iešanas. Nu re, te tev nu bija stunda pusotra no Ledar uz Thorung Phedi! Kas vispār tik ātri iet, eh?
Atgādināšu, ka šodien mēs paliekam Thorung Phedi, jo es nejūtos pārāk labi. Gribu atpūsties un pierast pie patiešām lielā augstuma. Arī Kasparam derētu atpūsties… Visi pārējie šodien ies tālāk – uz Thorung High Camp. Šeit viņi ieturēs pusdienas.
Amerikāņu jaunieši Throung Phedi ir sasnieguši ātrāk nekā mēs. Kad mēs ierodamies, šķiet, vienīgajā viesu mājā, viena no meitenēm spēlē ukuleli (rozā krāsā; viņai tā ir līdzi, piestiprināta pie somas). Blakus viņai sēž dredains nepālietis (fooooorši mati!) un spēlē ģitāru.
Kamila, izejot pa viesu mājas vārtiem, izdveš: “Pasakaina vieta. Paradīze!” Nu, jā, piekrītu.
Nepālietis ar drediem ir viesnīcas īpašnieks, un viņa sieva ir angliete. Nedaudz papļāpājam ar viņiem, kamēr ēdam savas agrās pusdienas. Viņi stāsta, ka pavisam nesen te ir palikuši latvieši (pāris), kas iet Great Himalaya Trail – pāri visai Nepālai.
Lielāko dienas daļu noguļam. Vakarā ejam pusdienās un nosalstam. Satiekam vācu izcelsmes amerikānieti un viņas nepāļu draugu. Viņiem rīt arī īsā diena, tāpat kā mums šodien. Viņi rīt dosies tikai līdz Throung High Camp, kas ir stundas pusotras gājienā no šejienes. Jā, jā, rīt mēs redzēsim, vai tiešām tā būs stunda pusotra, vai “stunda pusotra”, tā kā tas bija šodien. Haha.