Karpatu ekspedīcija III daļa - Augstie Beščadi
|
Ceļasoma
|
Kā jau iepriekšējā Karpatu ekspedīcijas daļā tika minēts, skats no viesu nama loga iepriecināja, mēs tiešām esam kalnos. Bija tikai žēl, ka nebijām redzējuši nekā no tā, ko šķērsojām naktī. Bet tas bija vakar, šodien ģērbjamies tā, lai dotos kalnos. Laiks izskatās būs labs, un tas iepriecina. Ir oktobra sākums – “zelta rudens”.
Mūsu mērķis – Augsties Beščadi. Ceļamies ar saules lēktu un dodamies tuvāk kalniem. Saule tikko parādījusies, rīta stundai zelts ir mutē.
Beščadi (Bieszczady) – kalni Polijas DR daļā. Tas ir Polijas pats mazapdzīvotākais rajons, kas kā garens izvirzījums iestiepjas starp Ukrainu un Slovākiju. Cilvēki no šejienes pazuda pēc 1947. gados veiktās operācijas “Visla”, kuras rezultātā uz Polijas Z un ZR rajoniem tika piespiedu kārtā pārvietoti ~ 140 000 vietējo ukraiņu, protams, ka tas ir kopējais pārvietoto skaits no Polijas DA daļas, bet ieskatu lietas būtībā dod. Tas tika darīts, lai iznīcinātu UPA saimniecisko, sociālo un militāro bāzi (vietējie iedzīvotāji atbalstīja un palīdzēja ukraiņu nacionālistu spēkiem). Jāsaka, ka operācijas iecere izrādījās veiksmīga, pēc iedzīvotāju pārvietošanas UPA darbība šajā rajonā izbeidzās (bija arī militāras operācijas vērstas pret pašiem cīnītājiem).
Tādējādi pašlaik Beščadi ir kļuvuši ne tikai par Polijas pašu mazapdzīvotāko, bet arī vienu no Eiropas mazapdzīvotākajiem kalnu rajoniem. 1973. gadā tika nodibināts Beščadu Nacionālais parks, kurš ir trešais lielākais Nacionālais parks Polijā (292 km²). Parka teritorija atrodas 600 – 1346 m augstumā virs jūras līmeņa, kalni stiepjas 60 km garumā, augstākā virsotne Tarnica (1346 m). Apvidus ir ļoti piemērots dabas mīļotājiem un aktīvās atpūtas cienītājiem. Kalnos pārvietošanās ir atļauta tikai pa marķētām takām. Cilvēku te ir samērā daudz, jo kalni ir ļoti populāri pašu poļu vidū.
Līdz 1150 metru augstumam kalni ir klāti ar dižskabāržu mežiem, dažviet parādās egles un pa kādai kalnu kļavai. Augstāk jau sākas kalnu pļavas aizaugušas ar mellenājiem, dzērvenājiem un graudzālēm. Kalnos ir sastopamas arī daudzas retas Austrum Karpatu augu sugas.
Beščadu īpatnība ir zālainas bezmeža grēdas, kuras tiek dēvētas par “polonini”. No dzīvniekiem te sastopami lāči, vilki, brieži, sumbri un lūši, kā arī 150 dažādas putnu sugas.
Mēs savu pārgājienu sākam no nelielas apdzīvotas vietas Wolosate. Mašīna jāatstāj stāvvietā un jādodas pie namiņa, kurā tiek tirgotas biļetes. Biļetes cena ir atkarīga no tā kādu maršrutu mēs izvēlēsimies. Atšķirībā no lielākās aktīvās atpūtas cienītāju masas, mēs izvēlamies maršrutu, kurā mūsu virzienā vēl dodas tikai 6 cilvēki. Kopējais izvēlētā maršruta garums ir gandrīz 20 km. Pirmie 8 km jāiet cauri mežam pa kalnu ceļu, kuru bez mums izmanto arī robežsargu džipi.
Kā izrādās no vietas, kur iznākusi no meža, taka sāk vest augšā kalnā līdz Ukrainas robežai ir tikai 300 m! Tā gan nav redzama. Kāpjot uz pirmo virsotni, paskatījies atpakaļ, pamanu cilvēkus, kas bildējas pie robežstabiem. Mums vēlēšanās atgriezties nav un atliek tikai nožēlot, ka nezinājām par šo iespēju agrāk. Fotografēties mīlošajiem blakus stāv poļu robežsargu džips. Kā nekā valsts robeža un ir iespējama nelegāla robežas šķērsošana J To vai cilvēki atnākuši no Ukrainas vai Polijas puses tā arī neuzzinām.
Mežs paliek aizvien tālāk aiz muguras, laiks ir vēss, bet vējš uz plikās kalna grēdas pūš spēcīgi. Ja ejot caur mežu bija karsts un nožēloju kāpēc neesmu atstājis mašīnā jaku, tad tagad tā lieti noder, kaut arī ir slapja no sviedriem. Uzmesta uz pleciem tā tomēr dod siltuma sajūtu, bet pēc ½ h, izžuvusi tiek vilkta mugurā. Priekšā pirmā virsotne – Rozsypaniec (1280 m), kas tiek sasniegta bez grūtībām, no tās redzam nākošo – Halicz (1333 m). Protams, ka ir nedaudz jāliek strādāt motoram, bet kopīgais temps netiek samazināts un esam jau Halicz. Te neliela atpūta. Plakanajā virsotnē ir ierīkotas vietas kur apsēsties un atvilkt elpu, kā arī iestiprināties ar līdzi paņemtajiem enerģijas avotiem. To izmanto arī poļi. Tieši pretī kāda poliete viena pati ieloka iekšā veselu lielo šokolādes tāfelīti. Nu tai acis spīd un enerģija kūsā! Citi iestiprinās ar sviestmaizēm, dzer līdz paņemto tēju utt. Virsotnē ir arī atzīme ar tās nosaukumu un augstumu virs jūras līmeņa. Laiks doties tālāk.
Ceļš virzās nedaudz lejup, redzamība uz abām grēdas pusēm lieliska. No dienvidiem sāk parādīties tumšāki mākoņi, kas spēcīgā vēja dzīti paliek arvien blīvāki. Kā vēlāk izrādās šī ir pēdējā diena, kad kalnos bija saule, jo rīt jau līs visas dienas garumā. Ainavas krāsas visu laiku mainās, jo saule mākoņu dēļ neapspīd visu kalnu virsmu vienādi. Te košas, saules pielietas sarkanīgu dzērvenāju krāsas rotaļas ir vienā, te citā vietā. Te kalni paliek tumšāki un drūmāki, te atkal plankumoti un jautri. Mākonim aizklājot sauli kļūst vēss, bet saulei atsākot spīdēt siltāks.
Neskatoties uz to, ka ir jau rudens, cenšos ieraudzīt kādu ziedaugu un tas pat izdodas. No kalnu takas noiet ir aizliegts, tāpēc nākas apmierināties ar to, kas redzams tās tuvumā.
Taka vijas gar grēdas malu, kas saucas Kopa Bukowska. Tad ceļš sāk virzīties uz leju. Lai kā arī negribas, ir jākāpj lejā. Priekšā ieraugām jaunu kalnu grēdu, uz kuras ieskatoties var samanīt maziņus punktiņus, kuri pārvietojas. Tie izrādās ir cilvēki. Grēda saucas Szeroki Wierch – tas ir mūsu pēdējais pārbaudījums, kurā arī mums ir jāuzkāpj.
Beidzot esam augšā. Atrodamies uz kalnu pārejas no kurienes varētu sākt kāpienu zemē. Līdz mūsu šīsdienas gājiena sākuma punktam, ejot pa nogāzi uz leju, ir jāpārvar 4,6 km. Bet nevaru neizmantot iespēju uzkāpt augstākajā Polijas Beščadu virsotnē – Tarnica (1346 m). No pārejas līdz Tarnicai nav tālu, tāpēc arī šī virsotne tiek iekarota. Tālāk seko nogurdinošs un ļoti stāvs kāpiens lejup, bet beigu beigās esam laimīgi lejā.
Braucot uz naktsmītnēm ceļmalas tirgotavā nopērku sieru, ko saimniece mēģina iztirgot kā aitas sieru. Labi zinu ka”parenicu” netaisa no aitas piena, arī aitas tuvumā nemana, bet man ir vienalga un ļaujos pirkuma burvībai. Dažus kilometrus no naktsmītnēm apstājamies ceļmalas krodziņā, jo tas sola “mājas ēdienus”. Alus un “placek po vegerski” izrādās tieši laikā, lai atjaunotu dienas laikā iztērēto dzīvības sulu. Arī “dzīvā mūzika” divu poļu lauku muzikantu izpildījumā nelika vilties. Nobeigumā jāsaka – nebija viegli, bet tas ir to vērts.
Nākamā gada programmā ir paredzēts brauciens uz šo Polijas kalnu reģionu ar kalnos kāpšanu un izcilu šīs puses vēsturisko pilsētiņu apskati. Ja vēlaties tajā piedalīties sekojiet piedāvājumiem mūsu mājas lapā http://www.celasoma.lv/
Ceļosim kopā!
Tava CEĻASOMA.LV