Almērija Spānija
|
MERITA SALMA
|
Spānijas pilsētu Almeria kā galapunktu izvēlējos vairāku apvērsumu dēļ: 1) man gribējās,lai pilsēta būtu pie jūras; 2)lētas aviobiļetes; 3)nav tālu lidosta no pilsētas centra; 4)un lai pašā pilsētā būtu kaut kas ievērības cienīgs-šajā gadījumā tas bija senatnīgs mauru celts aizsargmūris.Kontrolacu iemetiens google attēlos,kur sirdi iepriecina jaukie attēli ar grandiozo mūri un momentāli īpaši neiedziļinoties nospriedu,ka šī vieta derēs,jo pa lielam atbilst visām manis izvirzītajām prasībām.Vēl pēc pāris klikšķiem Ryanair mājas lapā,dāvana draugam uz dzimšanas dienu nu bija rokā.
Laicīgi meklējot internetā apskates vietas ,secinājām ka daudz kas interesants atrodas ārpus pilsētas,tāpēc nolēmām,ka jāņem uz īri automašīna.Tā kā bezmaz visas lidostas autonomas prasīja makanu depozīta naudu,tad atradām vietējo autoīri,kur prasītā depozīta summa bija 10X mazāka.Tā bija kompānija Kisacar.
Pienāca lidojuma diena.Apbruņojušies ar izprintētiem viesnīcas un autoīres rezervējuma apstiprinājumiem devāmies ceļā.Lidojums izdevās pārsteidzoši ātrs :aizvēru acis,atvēru acis-jākāpj ārā.
Izkāpjot no lidmašīnas un izjūtot pasakaini silto jūras gaisu,man no saviļņojuma asaras saskrēja acīs.Bet tā,tā,tā...kur tad mūsu mašīnīte?Piebrauc viena,piebrauc otra,visi saņem savus pasūtījumus ,bet mēs tik stāvam un gaidam.Līdz pēc pusstundas apjēdzam ,ka esam palikuši ar garu degunu.Nu neko,nākas lūkot pēc pilsētas autobusa,kurš kā par nedienu kursē tik ik pēc 70 minūtēm.Gaidot paspējam izteikt savu radušos viedokli autoīrei ,kura tāpēc nepavisam nejūtās nokaunējusies,bet vēsā mierā sāk apgalvot,ka pasūtījums neesot bijis apstiprināts,lai gan to izprintētu turam tieši rokā.
Tikuši līdz pilsētai ,izmetam pāris apļus un slēdziens ir skaidrs-te bez auto nav ko darīt!Tātad jānoliek viesnīcā mantas un steidzami jāatrod cita autonoma,kas arī veiksmīgi izdodas.(autonoma Alva) Laikam esam atstājuši respektablu ļautiņu iespaidu,jo (par nieka 300 euro depozīta) mums piešķir tikko no konveijera nolaistu pilnīgi jaunu automašīnu.Jo lieliskāk mums!Mazliet gan iestresojām ,kad jaunā nomas mašīnīte bija pa ļoti šauru vecpilsētas ieliņu jāiegriež viesnīcas liftā ,kas noveda 4 stāvus zemāk uz autostāvvietu.Bet galu galā arī tas mums izdevās vienkārši nevainojami.
Pirmajā dienā kā jau pienākas ,jāapskata ievērības cienīgākās vietas pilsētā.Senatnīga katedrāle,celta 1500 gados(ieejas maksa 5 euro),neticami senais mauru mūris Alcazaba ,kas celts 955 gadā un pils drupas (ieeja par brīvu),jāuztaisa foto ar Džona Lenona statuju,dzelzs konstrukcija krastmalā,kas slavena ,ar to ka to projektējis tas pats autors,kas Eifeļa torni,vecpilsēta un pāris kafejnīcas ,un skat,nakts jau klāt!
Otrā rītā ceļamies ar pirmajiem gaiļiem,tā kā spāņi ir lieli tusētāji,tad pieņemu,ka viņiem gaiļi dzied vēlāk kā citur,tad nu cēlāmies 7 no rīta un devāmies uz 3 stundu brauciena attālumā esošo Granadu.Cerot redzēt elpu aizraujošus skatus,piespiedu navigatoru vest mūs gar jūru esošiem ceļiem.Teikšu godīgi-nevienu brīnumdaiļu ainavu tā arī netiku redzējusi ,bet elpu aizraujoši bija gan.Ar vidējo ātrumu 120km/ha traukties pa līkločainiem kalnu ceļiem!Gribot negribot sanāca iekrampēties rokturos un tā visas 3 stundas.
Iebraucām jaukā kalnu ciematā Monachil.Kas mums te paredzēts?Te mūs gaida pastaigu trasīte Indiana Džons stilā. Los Cahorros trasīte mūs nepievīla,viņa bija tieši tikpat aizraujoša kā aprakstā.Mums bija jāpārvar pār gravām pārlikti iekarināmie tilti,jālien zem klinšu bluķiem,brīžam jāpārvietojas tupus,brīžam rāpus.
Ceļā satikām vairākus ārzemju tūristus ,gan arī vietejās ģimenes.Bija interesanti vērot kā citi pārvar šķēršļus .Grupa franču puišu negribēja līst četrāpus pa taciņu,tāpēc izvēlējās brist pa ledusauksto kalnu upīti.
Vienā momentā kaut kā sagadījās,ka mēs visi trases gājēji atradāmies upītē,un bija interesanti novērot ,ka neviens vīrietis,lai kādas tautības vai vecuma būtu,nepalīdzēja savai ceļa biedrenei ,pasniedzot roku ,tikt atpakaļ uz 1.5 m augsto upes krasta apmali.Nu nez,varbūt ejot trasītes pasaulē tā pieņemts?
Lai vai kā Los Cahorros Monachil pastaigu trasi Sierra Nevada kalnos Granadas pusē no sirds varu ieteikt ikvienam ceļotājam.Skaisti dabas skati,nav grūti iet un vide visu laiku mainās-no dziļas gravas līdz kalnu virsotnei.
Ar to ,protams ,dienas plāni nebeidzās,tālāk devāmies skatīt savām acīm slavenāko mauru pils kompleksu visā Spānijā –Alahambru,uz ko biļetes jau jāiegādājas laicīgi internetā ,jo dienā ielaiž tik noteiktu daudzumu apmeklētāju.Mums kā jau mums-biļešu nebija.Bet tas tak nav nekāds šķērslis vai ne?Un tā mēs smuki ieradāmies Granadā.Cerība mirst pēdējā un tāpēc devāmies uz biļešu kasi.Tieši mums deguna galā,kasiere logā iekarināja uzrakstu-biļešu vairs nav!Mums ieslēdzās kaut kāds „neko tādu neredzam un neņemam vērā’’,un mēs palūdzām 2 biļetes.Un notika pilnīgi neticamais,mums viņas nez no kurienes atnesa,bet ...tikai uz plkst 22 vakarā.
Nu ko, līdz tam mums bija 6 stundas laika.Izstaigājām Granadu ,kur it kā viss likās simpātiski,bet mani bija pārņēmusi apziņa,ka nekādi nemācēšu to skaisti iedabūt fotoaparātā.Un tad nu vienkārši staigājām un baudījām.
Kādā nomaļā kalnainā ielā satikām divus zombijus.Esat tak redzējuši filmās-tukšas acis,nemainīga neko neizsakoša sejas izteiksme,saraustīta gaita.Uz tās ieliņas tikai viņi un mēs.Viens nāk no kalna,bet otrs no mugurpuses iet pret kalnu.Mazliet tāda dīvaini nereāla sajūta pārņēma.Un pēkšņi viņi ar mistiski ātri pazuda,es vēl nobrīnījos,ka ņemot vērā viņu iešanas tempu-kā to varēja dabūt gatavu.Mazliet žēl ,ka nenofilmēju,bet tas man likās pārāk nezolīdi pret tiem cilvēkiem.
Tā kā 4 stundas mums vēl bija atlicis laiks,tad pēc īsas apspriešanās,nolēmām doties uz alu pilsētu Guadix.
Iebraucot Guadix,mani pārņema bezgalīga vilšanās,jo pretim mums vērās 3-4 stāvu mājas ,bet es tak gaidīju 2000 apdzīvotas alas!Izstaigājām civilizēto pilsētas centru ar lielisko katedrāli,atradām karti ,kurā bija norādītas vairākas vietas ārpus pilsētas,kur varēja aplūkot alu mitekļus.Bet vēderi pieprasīja savu tiesu un kamēr mēs omulīgā kafejnīcā gaidījām ,kamēr uzšmorēs mūsu porcijas,tikmēr kā jau tas oktobrī pieklājas,visu apkārtni pārklāja tumsa.Ek žēl gan,tad nu alu apmeklējums jāatliek uz citu reizi.
Braucot atpakaļ uz Alhambru ,mani pārņēma negantas aizdomas,ka diez vai ko tumsā tur ieraudzīsim.Un kā reizi tieši tā ar bija.Staigājām un baudījām vēljoprojām pārsteidzoši silto vakaru(domājams,bija kāds +21 pie kam oktobrī) ar nojausmu,ka dienā te noteikti ir bazgalīgi smuki.Toties vakara tumsiņā un vientulībā(jo noteiktais cilvēku daudzums ko ielaida smuki sadalījās un nemaisījās viens otram pa kājām) radās nenosakāms izjūtu mikslis par laika ritējumu un likteņa pagriezieniem,un par to ka es ,cilvēciņš no mazpilsētas pirms 10 gadiem nekādi nevarēju iedomāties,ka kādreiz stāvēšu nakts tumsiņā tūkstots gadīgas mauru pils pagalmā.
Varētu jau teikt,ka tas tik sanāca tāds ievilkts ķeksītis sarakstā,ka neredzējām to vai šito,bet mēs lieliski izbaudījām to pašu .
Viesnīcā pārradāmies tik divos naktī.Tāpēc nākošās dienas rīts pienāca laisks un nesteidzīgs.Spānijā tajā dienā bija valsts noteikta brīvdiena,tāpēc mūsu dienas plānā mums bija paredzēts izbraukāt Cabo de Gata-Nijar dabas parka teritorijas pludmales un ciematiņus.
Ir oktobris,bet jūra....visu vasaru tā silusi,nu ir silta kā piens.Tik superīga piesātinātas brīvdienas izjūta!
Netraucē pat tas ,ka brīžam apmācās.Ko niekus!Mēs esam Spānijā un baudam atvaļinājumu.Ar katru miesas šūnu uztveram siltos saules starus,miklos jūras vēja pilienus un baudam,baudam,baudam.Iekāpjot noīrētajā mašinā dziļi ievelkam elpu ,lai katru reizi izjustu jaunas mašīnas smaržu.Kaifīgi!
Ceturtā ceļojuma diena bija vēl īpašāka diena par pārējām,jo paredzēts iejusties tai tālajā 1852 gada Texasas pilsētas El Paso ikdienas dzīvē.Kā tas iespējams nodomājāt?Ir,ir-aizbraucot uz Mini Holivudu netālu no Tabernas pilsētiņas.
Šī brīvdabas kinostudija, tika izmantota daudzu zināmu vesternu scenārijos, piemēram, „Arābijas Lourenss” vai „Par dažiem dolāriem vairāk”, kuras uzņēma slaveni režisori un piedalījās tādi lieliski aktieri, kā Sofija Lorēna, Bērts Lankasters, Klints Īstvuds u.c.Šajā rajonā savā laikā tika uzņemtas pat vairāk kā 200 filmas gadā.Mums arī tika kāds gabaliņš no filmas imitēts kovboju šovā,neiztrūka gan šaušanās,gan jāšana ar zirgiem un braukšana ar pajūgiem,gan pakāršanas aina,nu vareni!
Pilnai laimei ieejam kovboju bārā,un bārmene ielej mums pa krietnam malkam mēriņa.Un kas gan tas būtu par bāru,ja tur nedejotu valdzinošas koķetes kankānu-tāpēc viss notiek kā pienākas.Daža laba mamma ieraugot meičas paceļam brunčus sāk raut savus dēlēnus uz izeju,visiem sejās iezogas par to smaids,bet tēti pārliecina mammas ,ka dēlus var droši atstāt. Un visi laimīgi skatās tālāk,bet tūlītējais puika tīnis vēl jo laimīgāk par pārējiem.
Šķiet pilsētiņā izbaudīts ir viss,apskatīts gan šerifa birojs,gan banka,pat pabijām cietumā .Tad nu dodamies uz milzum plašo zooloģisko dārzu ,atpakaļceļam atstājot kaktusu dārzu.
Zooloģiskais dārzs iekļaujas Tabernas tuksnesī,mēs pat nepamanām ka visu laiku vai nu kāpjam kalnā,vai kāpjam lejā,jo esam aizņemti ar visa vērošanu.
Visapkārt ir skaisti,ar izdomu un atraktivitāti veidots zvēru parks.Paši zvēriņi nu nav nekas neredzēts un pārsteidzošs,bet kopumā šī ir tiešām jauka pastaigu un relaksēšanās vieta.
Atpakaļ ceļā izjožam caur kaktusu dārzu.Pa lielam pamanām ,cik daudz un dažādas kaktusu šķirnes šeit savāktas un aprūpētas.Ainaviski izskatās glīti,bet mēs jau esam tik iespaidu pārsātināti,ka neizjūtam ne mazāko vēlēšanos iedziļināties un papētīt dziļāk,ne ar izlasīt kaut nosaukumu.
Pirms Mini Holivudas pamešanas nolemjam ieskriet vēl suvenīru veikalā,lai nopirktu tradicionālo leduskapja magnētiņu.Un kad tas padarīts,tad bāc! iekrītam negaidītā azartiskā neprātā uzģērbt tā laika varoņu kostīmus un doties iepozēt fotogrāfam,kaut mirkli pirms tam mums ne doma nebija par to.Eh,vienreiz tak tik dzīvojam-ko neļauties neprātīgām dārgām iegribām!Rīt šā kā tā jālaiž uz māju pusi.Tā nu tapa atmiņu foto un ar to, un vēl pāris dzīvīgām kafejnīcām nakts melnumā ceļojums ar noslēdzās.
