Pārgājiens apkārt Annapurnai: 10.pārgājiena diena– diena,kad satiekam profesionālu kamaniņu braucēju
|
Una Baufala
|
Raksts pārpublicēts no unaspasaule.lv. Visus Nepālas pārgājiena rakstus lasi te - pārgājiens Nepālā, 2016.
Siri Kharka – Ledar; gājiena ilgums aptuveni 8 stundas, ieskaitot pauzes.
Siri Kharka – 4060 augstuma metri; Ledar – 4200 augstuma metri.
Tā kā vakar diezgan pamocījāmies, tad šodien ceļamies nedaudz vēlāk, ap septiņiem. Brokastīs ēdu omleti, savukārt Kaspars auzu pārslu putru. Un dzeram tēju. Kā parasti, nekas pagaidām nav mainījies. Kamēr mēs brokastojam, ēstuvē pa vienam ierodas vakar satiktie gājēji: nīderlandietis Dāns, brits Džoijs, vāciete Gabriēla, amerikāniete Kamila.
Kad brokastis paēstas, somas sakrāmētas un zobi tīri, ir jau īsi pēc astoņiem. Tad arī dodamies ārā.
Lai tiktu Thorung La pārejas virzienā, nav jāiet atpakaļ uz Manang un no turienes, savukārt pa standarta taku uz Thorung La. Ir alternatīvā taka no Siri Kharka, kas aizved uz standarta taku, pa kuru tad savukārt tiek uz Yak Kharka un tālāk uz Ledar (un Thorung La). Šī taka neiet arī caur Khangsar, kur bijām vakar. Tā ir pati tuvākā taka viesu mājai. Tur ir arī norāde, tā kā apmaldīties nevar. To, ka tur ir taka, redzējām jau vakar.
Paiet pavisam neilgs laiks un mēs attopamies ejam pa tādu smilšainu klajumu. Redzam vairākas pamestas mājas un pa pusei sagruvušas mājas. Ir arī mājas, kas nemaz pat nav pabeigtas. Kaspars piestāj nofotografēt savādo un nedaudz arī neomulīgo vietu. Viņš nedaudz apstaigā apkārt teritoriju un vienā kaktā atrod beigtu govi.
Drīz vien sākas stāvs kāpiens uz augšu. Tur mūs panāk un apdzen Dāns un Džoijs. Kāpiens nav ļoti ilgs, un salīdzinoši drīz esam augšā. No šīs vietas, tālumā, ir redzama pilsēta Manang, kur mēs bijām pirms divām dienām.
Mēs augšā pārāk ilgi nekavējamies, taču puiši apsēžas tuvāk kraujas malai atpūsties un izbaudīt skatu.
Stāvs kāpiens uz augšu? Nē, tas ir sīkums salīdzinot ar stāvo kāpienu uz leju! Nu, tas gan ir ilgs un ļoti nogurdinošs! Vietām taka ir slidena, un ir jāiet īpaši uzmanīgi, lai nenoveltos lejā.
Un abi puiši te mūs atkal apdzen.
Debesis skaidrojas un teju visās pusēs ir redzami sniegoti kalni. Kāds skaistums! Tie liekas tik tuvu, tepat, rokas stiepiena attālumā! Mēs saprotam, ka mēs būtu tiem tuvāk pavisam nesen, brīdī, kad bijām augšā un raudzījāmies uz Manang. Bet nu, tad bija apmācies un par kalnu esamību tikai varēja nojaust, bet ne redzēt tos.
Kad beidzot esam “lejā”, redzam vilinošu skatu – otrpus upei ir ēstuve “Nirvana”. Bet pirms vispār rodas jautājums – piestāt uz tēju vai nē -, redzam, ka iestāde ir aizklapēta ciet. Nu neko. Ejam tālāk. [Kā Kamila un Gabriēla vēlāk mums atzīsies – viņas bija tik ļoti nogurušas un izsalkušas, ka šo faktu, ka bode ciet, ir ļoti pārdzīvojušas.]
Pēc laika atkal sākas stāvs kāpiens augšā, līdz nonākam tādā plakanā vietā, no kuras paveras skaists skats uz apkārt esošajiem kalniem. Ir jāfotografējas! Izmantojam kameras taimeri un kaut kas jau sanāk.
Mums vēlāk tiks pastāstīts, ka no šīs vietas redzami tādi kalni kā Gangapurna, Annapurna un Chulu.
Esam nonākuši līdz Yak Kharka, kur piestājam vienā no viesu mājām ieturēt maltīti. Tur atkal satiekam Dānu un Džoiju. Viņi tieši piebeidz savu ēdienu un sāk iestiprināties ar šokolādītēm. Viņi priecājas, ka re, šeit, ir veikals un tur var nopirt šokolādītes. Viņiem bija beigušās. Pasūtam pusdienas, un pavisam drīz ierodas arī meitenes. Nu, mēs esam pilnā sastāvā – visi seši vakardienas vakariņotāji!
Kamila un Gabriēla stāsta, cik ļoti viņas bija izbadējušās un nogurušas no stāvā kāpiena uz leju. Tiklīdz, kad ieraudzīja kādu mazu bodi, tā piestāja un iestiprinājās ar cepumiem. Diemžēl pie cepumiem un bodes viņas tika pavisam netālu no Yak Kharka. Tātad – pēc stāvā kāpiena uz leju bija jāmokās vismaz pāris stundas. Našķu krājumi arī viņām bija beigušies. Ehh. Jūtu līdzi!
Meitenes, protams, nav paēdušas no cepumiem vien, tāpēc arī pasūta pusdienas.
Mūsu pusdienas ir galdā! Man ir siera sendvičš ar frī kartupeļiem. Kasparam – dāls. Dāns tam, kas man atnes sviestmaizi, jautā, vai sviestmaizē iekšā ir jaka siers. Uz ko darbinieks atbild apstiprinoši. U, beidzot pagaršošu jaka sieru. Hm, neko tādu īpašu nesagaršoju. Varbūt tomēr nemaz nav jaka siers. Puisis vienkārši negribēja mūs apbēdināt, sakot, ka šis ir parastais siers? [Tagad, pēc pārgājiena, lasu un saprotu, ka jaka sieram nav nekāda baigā garša. Kāds saka, ka garšo līdzīgi kā čedaras siers. Kāds saka, ka “jaka sieram ir maiga garša”. Nu, kaut kā tā arī bija.]
Dāns un Džoijs izlemj šodien doties nevis līdz Ledar tā kā mēs visi, bet gan tālāk – uz Thorung Phedi, kas ir stundas, pusotras gājienā no Ledar. Meitenes viņus mēģina atrunāt, jo Gabriēlas grāmatā (“Trekking the Annapurna Circuit including new NATT-trails”) rakstīts, ka gājiens no Ledar uz Thorung Phedi ir visai nogurdinošs. Vai puiši ir pārliecināti, ka šodien grib iet tik ilgi? Pēc ilgās vakardienas?
Puiši ir pārliecināti un drīz vien dodas ceļā. Un rīt viņi jau ies uz Thorong La pāreju! Mēs visi bijīgi noelšamies un novēlam veiksmi.
Mūsu (mana, Kaspara un meiteņu) šodienas galamērķis, savukārt, ir Ledar. Mans un Kaspara rītdienas galamērķis ir Thorung Phedi, lai gan tas ir tikai stundas pusotras gājiena attālumā no Ledar. Kamilas un Gabriēlas – Thorung High Camp.
Par to, ka rīt mums jāpaliek pa nakti Thorung Phedi, izdomājam pa ceļam. Man ik pa laikam reibst un sāp galva. Tāpēc negribu steigties un rītdienas lielāko daļu veltīt atpūtai un aklimatizēties.
Meitenes palasa priekšā no grāmatas. Tā mēs uzzinām, ka rīt, pa ceļam uz Thorung Phedi, būs akmens nogrvumu vieta. Uhhh…
[Šī grāmata ir nopērkama daudzās Katmandu un Pokharas grāmatnīcās. Saīsināta, bet tāpat ļoti laba, versija ir atrodama arī nepal-dia.de, par velti.]
Arī mēs esam paēduši un gatavi iet. Pa ceļam redzam “Safe drinking water station”. Bet tā kā par litru ūdens tur ir jāmaksā – veselas 50 NPR – ,tad ejam vien tālāk. Nekad nepērkam tādās ūdeni. Mums pašiem savs safe drinking water – krāna ūdens attīrīts ar ūdens attīrīšanas tableti.
Izejam ārā no pilsētas, un priekšā – akmeņains un smilšains klajums. Apkārtne paliek vēl mežonīgāka, un zaļumu jau ir pavisam maz, tikai mazi krūmiņi. Arī tuvākie kalni ir “pliki”. Pūš stiprs vējš, ir vēsi. Mūsu lietus jakas nelaiž cauri vēju, tāpēc mums ir labi.
Klajumā ir mazas mājeles. Ejam Ledar virzienā, bet klajums vēl nebeidzas. Te ir tāda kā telšu pilsētiņa. Un pēc gabaliņa atkal teltis. Tās izskatās pēc kalnā kāpēju teltīm. Skatoties kartē, redzam, ka pa labi no mums ir Chulu virstones (Chulu West, Chulu Central, Chulu East, Chulu Far East) un kalnā kāpšanas maršruts alpīnistiem.
Pat stunda nepaiet, un mēs esam Ledar. Ejam pirmajā viesu mājā, kas ir pa ceļam. Te nav arī nekāda lielā izvēle. Ir vēl viena tālāk un viena nedaudz zemāk, no kalniņa lejā.
Iekārtojamies, pasūtam ēst, noskalojamies. Mūsu pierastā kārtība. Te vannasistabā (pareizāk teikt – tualetē) nav tekošais ūdens. Tikai liela ūdens kanna pilna ar ūdeni, lai var noskalot podu. Tāpēc eju pie viesu mājas īpanieces un jautāju ūdens spaini, ar ko noskaloties. Es nezinu, vai te ir iespēja dabūt karsto ūdeni. Viņa nepiedāvā, un es arī nejautāju. Noskalosimies aukstā.
Mazgājos turpat, tualetē. Tur maziņš caurumiņš, pa kuru ūdenim prom aiztecēt. Tek prom lēni, un es stāvu peļķē.
Izeju ārā no “dušas”, un pagalmā sēž darbinieki un īpašniece. Šie jautā, vai atsvaidzinoša duša bija. Es atbildu, ka nav ne vainas.
Kamēr es mazgājos, Kaspars ir dzirdējis īpašnieces un kādu citu cilvēku sarunu (šie runājušies angliski). Īpašniece stāstīja, ka viņas meita iet internātskolā Katmandu, un par skološanu mēnesī ir jāmaksā 200 dolāri!
Pēc laiciņa ieraugu, ka mazgāšanās vajadzībām ir cita telpa! Koka būdiņa mājas otrā pusē. Tur jāiet ar tiem pašiem spaiņiem.
Vakarā paliek vēsāks. Pareizāk sakot, paliek auksti! Ēdamistabā sēžu sabozusies. Auktsti tak! Vajadzēja uzvilkt vēl vienu drēbju kārtu…
Mūs uzrunā meitene no blakus galdiņa. Viņi tur trijatā sēz – divas meitenes un puisis. Meitene jautā, no kurienes esam. No Latvijas. Tavu brīnumu – viņa ir starā par mūsu atbildi! Viņa Latviju zinot! Vai mēs zinām Siguldu? Jā, zinām. Kādu laiku atpakaļ ir bijis periods, kad viņa katru gadu ar savu komandu brauca uz Siguldu trenēties kamaniņu braukšanā. Izrādās – meitene ir ASV kamaniņu izlasē un ir piedalījusies Olimpiskajās spēlēs. Oho!
Sigulda un Rīga ir meitenes vienas no mīļākajām vietām uz zemes! Un Latvija viņai ir ļoti mīļa! Viņa pazīst latviešu kamaniņu braucējus un bobslejistus. Cik forši! Meitene smejas, ka viņa zin divus vārdus latviski – draugs un saldējums, hehe.
Tad mēs pļāpājam (un ēdam). Meitenes ir no Jūtas (Utah), savukārt puisis – no Kalifornijas. Mēs apmaināmies ar kontaktiem, un meitenes aicina ciemos: “Kad jūs brauksiet uz mūsu pusi, dodiet ziņu!”
Pametam ēdamistabu un ejam pāri pagalmam uz viesu māju. Atkal – snieg sniedziņš smalkām pārslām.
