Pārgājiens apkārt Annapurnai: Ceturtā pārgājiena diena jeb trakā diena
|
Una Baufala
|
Tal – Danakyu; gājiena ilgums aptuveni 10 stundas, ieskaitot pauzes.
Tal – 1700 augstuma metri; Danakyu 2300 augstuma metri.
Raksts pārpublicēts no unaspasaule.lv.
Šodien būs traka diena. Mēs to nemaz nenojaušam. Ceļamies ne pārāk agri. Lēnām mielojamies ar brokastīm. Es ēdu omleti. Kaspars, savukārt, ēd musli ar siltu pienu un ābolu! Nu gan, tie Nepālieši kalnos! Esam pārsteigti arī par to, ka musli nav īpaši dārgāks kā “parastais ēdiens”, piemēram, mana omlete. Man šķiet, ka esmu jau to teikusi, bet nu atkārtošos vēlreiz. Ēdiens te, kalnos, ir dārgs. Noteikti esat pamanījuši mūsu ēdiena izmaksas.
Izejam diezgan vēlu, ap 9, un satiekam arī citus gājējus. Laikam vēl neesmu stāstījusi, ka līdz šim viesu mājās esam bijuši vienīgie klienti! Nesezona, maz cilvēku! Pēc lasītā un stāstītā saprotu, ka sezonā (oktobris – novembris, marta vidus – aprīļa vidus) Annapurna circuit trail iet patiešām ļoti daudz cilvēku. Nereti viesu mājas ir pilnas un cilvēkiem ir pat jāguļ uz grīdas!
Satiekam vācu izcelsmes amerikānieti, kura pārgājienā ir devusies kopā ar savu nepāliešu paziņu. Satiekam arī vīrieti un jaunu sievieti, kas iet ar gidu. Nedaudz parunājamies ar gidu un noskaidrojam, ka gan viņu, gan mūsu plāni ir ļoti līdzīgi – iet uz Thorong La pāreju 5416 m augstumā un tad, pa otru pusi, uz leju caur Jomsom. Tieši viņš mūs pārliecina izmest līkumu un aiziet uz vienu no pasaules augstākajiem ezeriem – Tilicho ezeru.
Saulīte spīd, un mēs ejam pa skaistu ieleju. Ir ļoti silti, nē, karsti. Turpmāk jāsāk iešanu agrāk, lai mazāk pa karstumu jāiet, spriežam.
Nonākam līdz ciematam Karte. Te ir izvēle – iet pa labi vai pa kreisi. Pakonsultējamies ar karti un nolemjam iet pa labi, pa alternatīvo taku uz Nache ciemu. Gids savus klientus ved pa kreisi, pa galveno taku.
Domājam, ka iešana pa alternatīvo ceļu būs salīdzinoši vienkārša. Ja iet pa ceļu, tad galamērķi Danakyu sasniedz salīdzinoši ātri. Pēc kartes plāna – nedaudz mazāk nekā četrās stundās. Domājām, ka, ejot pa alternatīvo taku, arī būs līdzīgi. Bet nekā!
Jau pavisam drīz pēc nogriešanās pa labi, uz Nache pusi, saprotam, ka būs jākāpj stāvā kalnā.
Kāpjam, kāpjam… Liekas, ka takai nav gala! Tiekam līdz kalna augšai un drīz vien ir arī ciematiņš Nache. Priecājamies, ka nu, beidzot, ātri tiksim lejā uz Dharapani un turpināsim ceļu pa standarta taku. Bet nekā, lejā iešana ir vēl sarežģītāka nekā tikšana augšā.
Ar vietējo palīdzību atrodam taku uz leju. Kādu brīdi mums seko bērni un rāda ceļu. Nu, ja mēs tur ietu vieni, noteikti nogrieztos nepareizi, jo tur ir vairākas takas. Un nav nekādu apzīmējumu. Dīvaini liekas, ka vienā vietā, uzreiz pēc Nache ciemata, ir jārāpjas pāri koka barjerai, kas norobežo smilšainu un stāvu taku no normāla paskata takas…
Taka ir sliktā stāvoklī. Kājas slīd. Nu tā, ļoti jāuzmanās, lai nepakristu. Man iet ļoti lēni. Vietējie bērni gan skrien uz priekšu un ik pa brīdim apstājas mani pagaidīt.
Pēc kāda laiciņa mūsu pulkam pievienojas vīrietis, kurš skaidro, ka kaut kurā brīdī šī taka tikusi iznīcināta (ļoti iespējams, ka zemestrīces laikā; vīrietis nepaskaidro) un nav vēl atjaunota. Tāpēc iešana ir tik grūta.
Ticiet vai nē, bet tālāk ceļš paliek vēl sliktāks! Bērni un vīrietis nu mūs pamet, bet pirms iet prom, dod norādes, kā tikt uz leju, uz Dharapani. Pāri tiltam un pa taku. Tad brīdī, kad taka dalās, tad pa kreisi. Noteikti ne pa labi! Ka tik nepalaist garām, jo pieredze rāda, ka takas mēdz būt arī pavisam nemanāmas.
Ejam pa taku. Iet ir grūti, jo taka ir slidena un ļoti šaura. Brīžiem taka iet gar kraujas malu. Zeme ir irdena, un man ir bail.
Lēnām un uzmanīgi, izmantojot nūjas, tiekam lejā. Tur ir tilts. Redzam, ka tiltam otrā pusē ir apdzīvota vieta - gan jau, ka Dharapani. Arī vietējie puiši, kas iet pāri tiltam to apstiprina.
Esam nonākuši tiltam otrā pusē un noskaidrojam, ka tas nav Dharapani, bet gan Bagarchhap – ciemats pēc Dharapani, tuvāk šodienas galamērķim. Cik forši, kaut kādā veidā tikām nedaudz tālāk! Acīmredzot mums parādīja kādu citu taku, ne to, kas bija atzīmēta kartē…
Izejam cauri Bagarchhap ciematam un nonākam uz standarta takas. Priecājamies, ka lielāko daļu esam nogājuši un drīz būsim galā. Ha, par daudz prasīts! Taka ir stāva un vietām bīstami šaura. Ejot pāri vienai bīstamai vietai, paslīdu un tālāk “drošības apsvērumu dēļ” ceļu turpinu četrrāpus… Tieku drošībā, hū.
Smaga diena! Bet ar to viss vēl nebeidzas, nē, nopietni!
Esam nonākuši klajumā, kur taka tā ņem un vienkārši pazūd! Ejam pāri laukam īstajā [cerams] virzienā. Ejot pa lauku, cenšamies neizbradāt to, kas tur tiek audzēts.
Pēc kāda laiciņa taka atkal parādās, bet, tavu brīnumu! Takai priekšā ir barjera! Ciet? Aizliegts iet tālāk? Kas? Jāiet atpakaļ, vai? Drīz satumsīs… Rāpties pāri barjerai un iet uz dullo arī negribas. Otrpus barjerai ir jābūt tiltam, kas ved pāri upei uz Danakyu.
Tāpēc Kaspars noiet lejā pa citu taku balsu virzienā. Ceram uzzināt patiesību no cilvēkiem kas ir tur, lejā. Kā lai tiek līdz Danakyu? Kāpēc taka ir ciet? Kā lai tiek pāri? Kā tiek līdz tiltam?
No vietējiem Kaspars uzzina, ka uz otru pusi no šejienes var tikt, tikai pa mazo tiltu. Lielais esot ciet. OK. Bet kā ar barjeru? To gan Kaspars nenoskaidroja, jo satiktie cilvēki angļu valodā runāja maz. Iespējams, arī nemaz nesaprata Kaspara jautājumu.
OK, ejam un skatamies. Barjera norobežo taku. Un uzreiz pēc barjeras taka iet uz leju. La labi no barjeras es pamanu baļķi ar tajā izcirstiem pakāpieniem. Izskatās, ka tas pilda kāpņu funkciju. Uzmanīgi kāpjam lejā. Kaspars nokāpj ar somu, es bez. Somu padodu Kasparam un tad kāpju lejā.
Ejam pa taku tālāk un skatāmies apkārt. Ja nu kādi nogruvumi vai kaut kas tāds. Bet viss liekas OK. Arī piekaramajam tiltam nav ne vainas. Tik – diez kurš no tiem tiltiem tas ir? Lielais vai mazais? OK, neizskatās salauzts, tāpēc ejam pāri.
Esam nonākuši otrā pusē. Tieši pie tilta atrodas viesu māja, bet mēs saprotam, ka tas vēl nav mūsu galamērķis Danakyu. No viesu mājas darbinieka noskaidrojam, ka līdz tai vēl ir jāpaiet kāds gabals – ap 20 minūtēm.
Pēc 10 minūšu iešanas nonākam pie glītas viesu mājas un nolemjam palikt. Danakyu ir pavisam tuvu, vēl 10 minūtes. Bet nē, neiesim vairs, pietiks šodienai.
Tiekam pie istabas ar privāto vannasistabu. Duša! Karstais ūdens! Oho!
Bet arī te ne bez piedzīvojumiem. Karsts ūdens ir, nomazgājamies. Taču ūdens prom netek – tas krājas uz grīdas (grīdai slīpums uz nepareizo pusi) un nu mums ir milzīga peļķe vannasistabā. Nākas smelt ar spaini (par laimi vannasistabās vienmēr ir spaiņi) un liet ārā podā. Bet nu nekas, galvenais, ka nomazgāties tika.
Vakariņās atkal ēdam makaronus ar tunci un dzeram daudz tējas. Tagad kakls sāp arī man. Droši vien tāpēc, sakarsu un tad, kad pazeminājās temperatūra, strauji atdzisu. Vai arī uzpūta auksts vējiņš…
Tik patīkami uzdzert kaut ko siltu! Un kārtīgi paēst! Šodien tak mēs izlaidām pusdienas…
Viesu mājā ir internets. Un to aktīvi izmantojam. Sazināmies ar mūsu krievu draugu un nopērkam vilcienu biļetes mūsu nākamajam piedzīvojumam – ceļojumam Krievijā, Sibīrijā. Jūnija beigās, pēc Nepālas, dosimies uz Krieviju.
Pasūtam brokastis un liekamies uz auss. Bet pirms doties gulēt, sarunājam, ka rīt nekādas alternatīvās takas! Iesim pa ceļu!