Karpatu ekspedīcija – I daļa. Ļvova un Aizkarpatu Ukraina.
|
Ceļasoma
|
Šī gada septembra beigas bija pēdējais laiks, lai CEĻASOMA.LV īstenotu savu ieceri izpētes braucienam pa Karpatu valstu reģionu – Ukrainu, Slovākiju un Poliju. Galvenā brauciena iecere bija izpētīt Polijas Beščadu kalnu reģionu ar iespējām turp vest tūristu grupas no Latvijas. Bet kalni tika atstāti brauciena beigām, sākām ar Ukrainu, jeb konkrētāk ar Rietumukrainas galvaspilsētu – Ļvovu.
Pirmā ceļojuma diena pagāja tranzītā šķērsojot Polijas R daļu virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem. Naktsmītnes bija rezervētas Polijas pilsētā Zamošče, kas atrodas ~ 70 km attālumā no Ukrainas robežas. Pa ceļam visu laiku vēroju koku lapas, jo ļoti vēlējos kalnos nokļūt “Zelta rudenī”. Bija labi, galvenais, lai saule nepieviltu. Zamošče ir viena no poļu renesanses pērlēm, valsts DA daļā. Tā kā pilsētā biju bijis jau agrāk, to nākamajā rītā izstaigājām ātrā tempā, pārliecinoties, ka viss ir savās vietās. Tālāk jau uz Ukrainu.
Ukrainas robežas šķērsošanu atcerējos no iepriekšējās reizes, kad biju te ~ 4 gadus atpakaļ. Toreiz pie iebraukšanas Ukrainā bija jāpilda muitas deklarācija, kuras teksts bija tikai un vienīgi ukraiņu valodā. Ukraiņu valoda tomēr diezgan daudz atšķiras no krievu, tāpēc tas nebija viegli. Uz jautājumu kāpēc šādas deklarācijas nav krievu vai angļu valodā, saņēmu strupu atbildi – te ir Ukraina... tas bija toreiz. Šoreiz gatavojos kaut kam līdzīgam, bet viss ir mainījies – ātri tiek pārbaudīti personu apliecinoši dokumenti, un mēs esam Ukrainā.
Aiz loga jau reiz iepazīta ainava ar neapstrādātiem laukiem un zeltītiem baznīcu kupoliem, bet ceļš uz Ļvovu labs. Ir arī atšķirības – kādā caurbraucamā apdzīvotā vietā uzmanību piesaista netālu no šosejas uzstādīta piemiņas vieta veltīta “Nebesnaja sotnja” – bojā gājušajiem Maidana aizstāvjiem Kijevā. No šī ciema viens puisis ir bijis starp viņiem... Puiša fotogrāfija novietota virs pieminekļa, blakus plīvo Ukrainas karogs.. Arī citās vietās redzam šādas piemiņas vietas, tikai tur nav bijis upuru starp vietējiem iedzīvotājiem.
Iebraucot Ļvovā sajūta tieši tāda pati kā pirms 4 gadiem – te turpinās 90-tie gadi. Bez lieliem veikaliem daudz mazu kiosciņu, kā arī norisinās ielu tirdzniecība, kur katrs var andelēt savu preci. Tuvojoties pilsētas centram, sīktirgotāji pazūd, te jau ir mūsdienīga pilsēta. Pa šiem gadiem ir mazinājies “Žiguļu” skaits pilsētā, tos vietējie steidzas nomainīt uz vietējā ražojuma ZAZ VIDA (cena nedaudz virs 8000 EUR). Automašīnas ražo rūpnīcā, kur kādreiz izgatavoja “Zaparožec”, tās gan neesot ekonomiskas un dzinēji bez remonta vairāk kā 100 000 km neiet.
Iebraucam lielveikalā – te ir viss ko vēders kāro. Maize un piens lēts, bagāta zivju izvēle – auksti kūpinātas sairas, skumbrijas, saldūdens zivis, lasis utt. Lielā daudzumā Krievijas Tālajos austrumos ražotas sarkano ikru bundžiņas, nevis kā pie mums nezināmas izcelsmes un zemas kvalitātes “Lemberg”, kurš pēc trīs mēnešiem neatvērts uzpūšas ledusskapī. Desas, sieri un, protams, speķis. Ievārījumi, baklažānu konservi, konfektes utt. Te ir viss - ar mūsu makam ļoti patīkamām cenu zīmēm.
Pēc iekārtošanās lieliskā viesnīcā, uz pilsētas centru dodamies ar sabiedrisko transportu – tramvaju. Biļetes cena 2,00 grivnas ~ 7 eirocenti. Izkāpjam pie Operas un baleta teātra un dodamies tālāk pa Brīvības prospektu, garām strūklakai, piemineklim Ļvovas aldariem, piemineklim Tarasam Ševčenko, kā arī jaukām ēstuvēm laukuma malās, kur iespējams iedzert alu, kafiju, kā arī pamieloties ar ukraiņu virtuves gardumiem. Lai arī to labprāt izdarītu, tomēr taupāmies šīs dienas vakara naglai – Speķa muzejam. Bet šobrīd, kamēr ir gaišs un spīd saule, dodamies aplūkot vecpilsētu. Ļvova man ir palikusi atmiņā no iepriekšējām reizēm kā pilsēta kur vēlētos atgriezties. Nu tas ir noticis, un ar patiku izstaigāju jau pazīstamās vietas, pie reizes atklādams sev arī daudz ko jauna.
Ļvova – dibināta XIII gadsimtā, vēsturiskā Galīcijas galvaspilsēta. Pilsētas centrs iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojumu sarakstā. Pilsēta savu nosaukumu it kā esot ieguvusi pateicoties Galīcijas kņazam Danielam, kurš to esot nosaucis par godu savam dēlam Ļevam (ļev –lauva).
Gāja laiks, mainījās gadsimti un varas, bet pilsēta savu nosaukumu nemainīja, ja nu vienīgi skanējums vācu mēlē pēc pilsētas iekļaušanas Austroungārijas impērijā izmainījās uz Lemberg, bet būtība palika - tā pati “lauva”. Lauva pilsētas ģerbonī ir arī pašlaik, bet tā veidols skulptūrās, pieminekļos, plakātos un zīmējumos sastopamas visur. Ļvova, atrazdamās vairāku valstu robežu tuvumā, ir vairākkārt mainījusi savus saimniekus. Te ir valdījuši Kijevas kņazi, ungāri, poļi, austrieši, ukraiņi un atkal poļi. Ļvova vienlaicīgi bija gan poļu, gan ukraiņu nacionālās atmodas un kultūras centrs. Pagājušā gadsimta 30-jos gados, kas pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedza 312 000 cilvēku, lielākā daļa ~ 200 000 bija poļi, ukraiņi toreiz tikai 35 000. Tā bija trešā lielākā Polijas pilsēta ar slavenu universitāti un senām tradīcijām. Pamatojoties uz Molotova-Ribentropa paktu, 1939. gadā pilsētā ienāk Sarkanā armija un tā tiek iekļauta PSRS. Divus gadus vēlāk – 1941. gada 30. jūnijā, kad pilsētā ienāk vācu karaspēks, Ukraiņu nacionālistu organizācija pasludina neatkarīgu Ukrainas valsti. Taču šīs ukraiņu aktivitātes nepatīk nacistiem un tie apcietina ukraiņu nacionālistu līderi Stepanu Banderu, kurš līdz pat 1945. gadam atrodas Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē.
Nokļūstam Tirgus laukumā, kura centrā atrodas Rātsnams. No tā balkona 1941. gadā arī Stepans Bandera pasludināja neatkarīgu Ukrainas valsti. Pašlaik blakus rātsnamam tiek vākti ziedojumu ATO zonā cietušo ukraiņu karavīru ģimenēm – nu jau šī laikmeta liecība. Laukumā un veikalos gar tā malām norisinās aktīva suvenīru tirdzniecība, uz ko savu iespaidu ir atstājusi mūsdienu realitāte. Ļoti ejoši suvenīri ir ar V.Putina attēlu. Putins uz tualetes papīra ruļļiem, Putins uz kājslauķiem, kas norāda kāda attieksme mājo Ukrainas sabiedrībā attiecībā pret “lielās brāļu tautas” līderi. Tajā pašā laikā uz ielas ir dzirdama krievu valoda un neviens uz krievu valodā runājošu cilvēku neskatās kā uz ienaidnieku.
Rātslaukuma stūrī atrodas Ļvovas kafijas raktuves, iestāde kuru būtu jāapmeklē visiem kafijas mīļiem. Uz ielas pie ieejas drūzmējas cilvēki, lai iegādātos tepat fasētu un tirgotu pupiņu kafiju. Kafija tiek nosvēta un sabērta papīra maisiņos, kurus divi puiši uzreiz ar šujmašīnu aizšuj. Kafijas smarža, kas bija jūtama uz ielas, paliek vēl stiprāka ieejot “raktuvēs”. “Ļvovas kafijas raktuves” ir veikals un nedaudz retro stila glamūrīga kafejnīca vienlaicīgi. Pirmās zāles stūrī kustās lente ar kausiem, uz kuras no “pazemes” parādās kafijas pupiņas. Tepat notiek dažādu kafijas pupiņu šķirņu tirdzniecība un fasēšana maisos. Tālāk ir zāles, kurās tirgo visdažādākos ar kafijas pagatavošanu saistītus priekšmetus, krūzes, tases un suvenīrus. Tālākais “raktuvju” gals ir atvēlēts kafijas baudītājiem – te var pasūtīt visdažādākajos veidos pagatavotu kafiju, paņemt kādu no Ļvovas konditorejas gardumiem un to visu nesteidzīgi izbaudīt sēžot pie galdiņa.
Izejot uz ielas pamanu galdiņus ap kuriem stāv daudz cilvēku. Tie no glāzēm ar kājiņu lēnām bauda sarkanu dzērienu. Galdiņi novietoti pie iestādes, kas saucas “Pjana višņa”. Sulīgas ķiršu ogas reklāmā jau liecina ap kādu augli grozās lieta. Izspraucos cauri cilvēku pūlim, un esmu telpā, kur vienā pusē divi puiši tirgo dzērienu, bet pie pretējās sienas ir plaukti, kuros stāv liela tilpuma pudeles ar ķiršu uzlējumu. Pudeļu dibenā bieza ķiršu ogu kārta. Redzot šo skaistumu, rodas nepārvarama vēlme tikt pie šī jaukā dzēriena. Paņemam 2x pa 150 gramiem 24° uzlējuma un dodamies ārā pie galdiņa. Tas izmaksāja 90 grivnas, jeb 3,00 EUR. Jāsaka, ka garša bija vienreizēja. Šī tiešām ir labākā vieta Ļvovā, kur var izbaudīt ķiršu uzlējumu. Krītoties dzēriena līmenim glāzēs, Ļvova kļuva vēl skaistāka un diena vēl jaukāka.
Kamēr gaišs dodamies tālāk. Ļvovas šokolādes darbnīca! Pirmajā stāvā redzams šokolādes masas pagatavošanas process un atrodas neliela kafejnīca, bet otrajā stāvā tirdzniecības zāle kurā iespējams iegādāties Ļvovā ražotos saldumus. To visu baudām tikai ar acīm, bet neko nepērkam un neuzkavējamies.
Nedaudz tālāk uz ielas piemineklis Ļvovā dzimušam austriešu rakstniekam Zaheram-Mazoham, kura darbos arvien lielāku vietu ieņēma pār vīrieti dominējošas sievietes tēls. No viņa uzvārda ir atvasināts un cēlies jēdziens “mazohisms”. Piemineklis ir unikāls savā izpildījumā - uz rakstnieka krūtīm lēca, caur kuru skatoties redzamas neķītras ainiņas, bet bikšu sānu kabatā var ielikt roku un sataustīt rakstnieka “locekli”.
Ir jau sācis krēslot, tāpēc visu skatām ātri – tuvāk esošās baznīcas, pieminekli petrolejas lampas izgudrotājam un dodamies uz vakara naglu – Speķa muzeju.
Speķa muzejs – precīzāk gan modernās mākslas un restorāna apvienojums. Tas atrodas necilā mājā, ielas malā, pagrabā. Nezinātājs noteikti paietu garām. Kāpjot lejā pa kāpnēm skatienu saista lielas bildes ar skaistu sieviešu attēliem, kuras visas lieto speķi. Kā nu kura. Kādai tas ir zobos, citai uz kailām krūtīm. Tālāk speķa tēma ir visur – restorāna zālē, uz ventilācijas caurulēm, uz skatuves un pie sienas stiklotā vitrīnā izliktajos pasūtamo ēdienu dekoros. Arī par tualeti ir padomāts. Vienā procesa nobeigumā atskan sirēna un balss ziņo par speķa veiksmīgu pārvietošanu, bet otrā ir speciālas atzīmes ar dažādu “krāmēšanas” stilu nosaukumiem atkarībā no attāluma līdz podam.
Pasūtam vizuāli pašu efektīgāko ēdienu – “Прутень Давида”. Tas paredzēts divām personām. Skulptūra, kas ir “Прутень” izgatavota no speķa, gluži tā pat kā jebkura cita, ko mēs varētu būt pasūtījuši, sākot no “Venēras krūtīm” un beidzot ar degunu vai van Goga ausi. Tas ir ne tikai ēdams dekors, bet tajā atrodas arī citas porcijā paredzētās sastāvdaļas, mūsu gadījumā vareņiki. Garšo labi. Viss izņemot pašu “Прутень” tiek noēsts. Pasūtam Ļvovas alu “1715”, kas tā nosaukts par godu alus darītavas dibināšanas gadam. Tiek nogaršots arī šeit piedāvātais upeņu uzlējums, kas gan nav tik labs kā pilsētā baudītais. Nu un, protams, kā bez Сало в шоколаде! Tās ir šokolādes konfektes ar speķa pildījumu. Pildījumam ir trīs veidi – tīrs speķis, speķis ar piparmētrām un vēl trešais – speķis ar kanēli! Garšo lieliski! Rēķins tiek pasniegts kā jau Modernās mākslas muzejā pienākas – peļu slazdā. Par visu kopā esam samaksājuši 16,00 EUR.
Uz ielas jau ir nakts. Ejam meklēt taksometru. Pa ceļam vēl iegriežamies Porošenko kungam piederošajā ROSHEN firmas veikalā. Te tirgo konfektes, zefīrus un šokolādes. Cenas gandrīz līdzīgas mūsu konfekšu cenām, tikai nedaudz lētākas. Te saldumi ir cieņā. Krievijā šīs firmas izstrādājumi ir atzīti par indīgiem un neveselīgiem, tāpēc aizliegta to tirdzniecība. Bet mēs esam tikai apmierināti, ka konfektes nav nonākušas Krievijā un pērkam tik nost. Tās tiešām izrādās kvalitatīvas un gardas.
Uz viesnīcu braucam ar taksi, kas izmaksā 6,00 EUR.
Trešā ekspedīcijas diena paredzēta Aizkarpatu Ukrainai, tātad jāšķērso Karpatu kalnu grēda. Izbraucot no pilsētas nonākam pie Stepana Banderas laukuma un savām acīm ieraugām Banderas lielo pieminekli par kuru tik ļoti ir satraukušies “internacionālisti” no Maskavas. Tieši uz pieminekli iziet UPA varoņu iela. Piemineklis tiešām grandiozs, kaut arī novietots mazliet nomaļus no pilsētas centrālās daļas. Mani vienmēr ir “sajūsminājis” lielās “brāļu” tautas trulums, dēvējot Stepanu Banderu par “fašistu”. Interesanti, kā tas viņuprāt ir izpaudies? Varbūt tas ir izpaudās tā, ka Stepans Bandera atteicās atzīt vāciešus par atbrīvotājiem un neparakstīja uzsaukumu ukraiņu tautai ar aicinājumu tiem palīdzēt un dibināt militāras vienības, lai kopā cīnītos par Lielvācijas interesēm? Bandera bija par neatkarīgu Ukrainas valsti bez kaklakungiem un to laikam “sarkanajiem atbrīvotājiem” ir neiespējami pieņemt.
Sekojot auto navigācijas norādēm, pēkšņi pamanu, ka tā mūs uz Aizkarpatiem, ved ne pa to labāko ceļu. Tiek pieņemts lēmums uz pareizā ceļa tikt braucot pa taisno - šķērsojot Ļvovas apkārtnes lauku apvidu. Tā mēs iepazīstam citu, vēl neredzētu Ukrainu – bedrainus ceļus, ciemus uz kuriem nebrauc autobusi un bērnus, kas kājām veic lielus attālumus uz skolu un no tās.
Pēc zaudētām divām stundām, lēnām pārvarot šo mežonīgo apvidu, beidzot nonākam uz ceļa Ļvova – Mukačeva – Užhoroda. Ukraiņi brauc nekaunīgi un ātri, kad pie šī stila pierodu, tā braucu arī es. Kā vēlāk izrādījās, šinīs dienās visā Ukrainā autoinspekcijai ir noņemti foto radari, jo tie atzīti par normām neatbilstošiem, un kamēr netiks iepirkti un izdalīti jauni, ātruma kontrole Ukrainā nenotiek! Urā – tas atvieglo dzīvi!
Drīz jau pamanām Karpatu priekškalnes un arī ceļš paliek aizvien līkumaināks. Tad pa lielu gabalu ceļa labajā pusē pie Skole ciema parādās “Karpatu taurētāju” skulptūra, kuru rotā gan Ukrainas gan arī UPA karogi. Apstājamies stāvvietā, lai to nofotografētu. Kā vēlāk izrādījās, piemineklis ar taurētājiem ir uzcelts par godu Sarkanajai armijai, kas te ieradās 1944. gadā. Kādreiz to rotāja padomju karavīra skulptūra, kas bija novietota pieminekļa augšējā daļā, bet pašlaik tā ir aizstāta ar spārnota eņģeļa, iespējams Mihaila tēlu. Stāvvieta tiek izmantota arī kā tirdzniecības vieta, kur var iegādāties mājas labumus – medu, kaltētas un marinētas sēnes, kaltētas ogas, aveņu, kazeņu un parasto mājas vīnu no vīnogām, kā arī citas gardas lietas. Nopērkam celmeņu salātus un kazeņu vīnu, braucam tālāk.
Pa ceļam iegriežamies kādā restorānā, lai paēstu. Tiešām garšīgi – ukraiņu borščs, vareņiki un deruni ar sēņu mērci. Cenas ļoti sakarīgas. Dodamies tālāk.
Beidzot klāt ir Mukačevo. Pilsēta pirmo reizi pilsēta pieminēta IX gadsimta rakstu avotos sakarā ar ungāru cilšu pāriešanu pāri Karpatu kalniem un nonākšanu Panonijas līdzenumā – mūsdienu Ungārijā. Tajā laikā apdzīvotā vieta ir Kijevas Krievzemes pārraudzībā, bet drīz vien ungāri to iekļauj savā valstī. Ungāri ir tie, kas Mukačevai piešķir pilsētas tiesības. Pēc tam, kad Ungārijā sākas turku intervence un lielākā valsts daļa nonāk turku pakļautībā, Mukačeva kļūst par Transilvānijas daļu, kuras valdnieki saglabā zināmu autonomiju no Turcijas. Kopš 1633. gada tā ir Transilvānijas valdnieku un vienlaicīgi ungāru augstmaņu dzimtas Rākoci īpašums. Mukačevas pils bija viena no viņu rezidencēm, kā arī bāze mēģinājumam atjaunot Ungārijas karalistes neatkarību no Habsburgiem. Šinī sakarā pils piedzīvoja vairākus Austriešu armijas aplenkumus. Ungārijas sastāvā Mukačeva bija līdz pat 1. Pasaules kara beigām, kad sagrūstot Austroungārijas impērijai, to piešķīra Čehoslovākijai. 1938. gadā pēc Čehijas iekļaušanas Trešā reiha sastāvā, Mukačevu kopā ar visiem Aizkarpatiem Hitlers atkal atdeva ungāriem. Ungāri nedabūja ilgi priecāties par notikušo, jo pēc 2-rā Pasaules kara Aizkarpatus kā kara laupījumu sev sagrāba PSRS. Tā Aizkarpati un Mukačeva nokļuva Ukrainas PSR un savukārt pašlaik Ukrainā. Iedzīvotāju nacionālais sastāvs Aizkarpatos ir visai raibs – ukraiņi, krievi, ungāri, rutēņi, čigāni utt., tāpēc te vairāk nevalda izteikts ukraiņu nacionālais gars, bet ik pa laikam uzvirmo mūsdienu Krievijas atbalstītas nacionālās nesaskaņas. Aizkarpati ir arī Latvijā pazīstamo gucuļu dzimtene.
Pirmā vieta uz kuru dodamies – Mukačevas pils (Munkács vára) jeb citā vārdā saukta Palanok. Pils ir nozīmīgs ungāru nacionālās pašapziņas un ungāru varonības simbols. Pils iekšpagalmā uzstādīts Ilonas Zrini piemineklis. Ilona Zrini bija Ferenca I Rākoci sieva, un tieši viņa sekmīgi vadīja pils aizsardzību pret Austriešu armijas pārspēku. Pieminekli rotā lentes Ungārijas karoga krāsā, un vienmēr nolikti ziedi. Pilī iekšā nedodamies, jo tur jau ir būts, bet meklējam labāko vietu no kurienes to varētu uzņemt kopumā.
Tālāk jau uz pilsētas centru. Mukačeva man šķiet pilsēta ar ļoti īpatnēju auru. Laikam jau to nosaka ne pārāk lielais iedzīvotāju skaits (86 000) un raibais nacionālais sastāvs. Katrā ziņā te ir citādāk nekā Ļvovā vai Užhorodā. Atstājam mašīnu pie baznīcas un dodamies izmest riņķi pa pilsētu. Centrālajās ielās ir savienota pilsētas centra un guļamrajona atmosfēra – ielas malā kafejnīcās sēž veči un dzer alu, iemīļots apģērba gabals ir treniņtērps, tas joprojām modē. Vīrietis pidžamā sēž uz vaļēja balkona tieši virs gājēju ielas...
Protams, pieminekļi, rātsnams, baznīcas un universālveikals. Košos tērpos tērptas čigānu sievietes, kas brīdi pasēdējušas uz soliņa dodas uz dārgu mersedesu. Nelielas pārmaiņas ir piedzīvojis piemineklis pilsētas atbrīvotājiem, no tā ir pazudusi daļa no padomju laika teksta par “ungāru okupantiem”. Kamēr nav tumšs braucam tālāk, jo mūsu naktsmītnes ir sarunātas Užhorodā.
Užhoroda (Ungvár) – Aizkarpatu Ukrainas lielākā pilsēta. Iedzīvotāju skaits 115 000 cilvēku. Pirmo reizi dokumentos minēta arābu ģeogrāfa Al-Idrisa (1154.g.) rakstā Sicīlijas karalim. 903-jā gadā ungāru ciltis Arpada vadībā sakauj vietējā balto horvātu valdnieka Laborca armiju un pakļauj šo apgabalu. Kopš tā laika Užhoroda (Ungvár) ir Ungārijas sastāvā līdz pat 1-mā Pasaules kara beigām. Tālāk tās liktenis ir tāds pats kā Mukačevai – Čehoslovākija, Ungārija, PSRS un visbeidzot Ukraina. Ungāri pašlaik sastāda 7% no pilsētas iedzīvotāju skaita. Cauri pilsētai gar Už upi pēdējā pasaules kara laikā tika izbūvēta “Arpada līnija” ar kuru ungāri cerēja apturēt Sarkanās armijas virzīšanos tālāk iekšā Ungārijā. Nepalīdzēja.
Užhorodā mūsu viesnīca atrodas 10 minūšu gājienā no centra. Atkal lielisks numurs ar plašām telpām. Ir tējkanna, kur uzvārīt ūdeni un trauki. Uzēduši vakariņas, dodamies nakts pastaigā uz pilsētas centru. Sasniedzam Už upes krastmalu un ejam izgaismota tilta virzienā tuvāk pilsētas centram. Krastmala atrodas garākā liepu aleja Eiropā – 2 km, to gan tumsā nevar novērtēt. Krastmalā uz soliņiem sēž jauniešu kompānijas, kas droši vien gaida nakts dzīves sākumu, bet šobrīd izgaršo jautrības dzērienu. Viss ir mierīgi, nekādas agresivitātes, tikai meiteņu smiekli. Už upe naktī izskatās plata un varena, dienas gaismā tā izrādījās pavisam sekla. Ejot gar upi tuvojamies pilsētas centram. Pie tilta krastmalā vasaras kafejnīcas, kur cilvēki lēnām dzer alu vai kafiju, bet lejā pie upes tumsā pamanu vientuļu makšķernieku. Pieeju klāt un uzsāku sarunu, interesējos kādas zivis tiek šajā upē ķertas. Viņš labprāt atrāda noķerto zivi, kas izskatās līdzīga vimbai, tikai barojas līdzīgi grunduļiem – upes gultnē. Esot naktis, kad labi ķeroties, bet esot arī tukšāki brīži. Vīrs izrādās ir bēglis... no Doņeckas. Nelienu cilvēka dvēselē un neizprašņāju par sīkumiem. Veikuši nelielu loku pa tiltam tuvāko apkārtni, atgriežamies viesnīcā.
Nākamās dienas rītu iesākam ar kafijošanu un strūdeli vietējā kafejnīcā. Atkal esam pilsētas centrā. Dienā, protams, viss izskatās savādāk. Izstaigājam abas tilta puses, uzkāpjam kalnā pie Užgorodas uniātu katedrāles. Te ir būts iepriekšējās reizēs, tāpēc līdz Užgorodas pilij un Brīvdabas muzejam nemaz neaizejam. Šodien ir jāšķērso robeža, jāizbrauc cauri Slovākijai un jānokļūst naktsmītnēs kalnos Polijā. Dodamies paēst vietējā kafejnīcā, kur piedāvā Aizkarpatu virtuvi. Aizkarpatu virtuves īpatnības ir tādas, ka tanī apkopoti ēdieni no visām te dzīvojošajām tautām, arī gucuļiem. Svārstoties starp gucuļu zupu un ungāru bograču, izvēlos pēdējo. Paēdam garšīgi un lēti. Pirms došanās projām, noteikti jāieiet vietējā tirgū. Tirgus ir tepat blakus. Jau pie ieejas vecāku sieviņu bariņš, kurš tirgojas ar ogām, ēdamajiem kastaņiem un pienu. Tirgū ejam pie gaļas izstrādājumiem. Noriskēju nopirkdams svaigi žāvētu desu. Noriskēju tādā nozīmē, ka Eiropas savienībā gaļas un piena produktus ir aizliegts ievest, bet mums tūlīt pat būs jāšķērso robeža. Ja muitnieks būs kretīns un pieturēsies pie noteikumiem, visi pašpatēriņa gaļas un piena produkti tiks atsavināti. Tāpēc arī uz speķi pat neskatos, jo to uz robežas stāvot nezin vai izdotos apēst. Atgriežamies viesnīcā, sakravājam mantas un braucam uz robežas šķērsošanas vietu, kas atrodas uz pilsētas robežas. Slovāku puse strādā lēni, un rindā nostāvam 2x ilgāk nekā iebraucot Ukrainā, veselas 3 stundas! Esam Slovākijā, bet tas jau ir Karpatu ekspedīcijas II daļas stāsts.
Visu redzēto un pārbaudīto esam iecerējuši apkopot CEĻASOMA.LV piedāvājumā 2017. gadam. Darba ir daudz, tāpēc programmas sastādīšana tik raiti uz priekšu neiet. Pašlaik mūsu mājas lapā www.celasoma.lv nekas no minētā neparādās, tomēr līdz Jaunajam gadam to noteikti paveiksim. Ukraina būs gan atsevišķā piedāvājumā, gan arī piedāvājumā kopā ar Slovākiju un Poliju, tieši tā pat kā izbraucām šo ekspedīciju.
Ceļosim kopā!
Tava CEĻASOMA.LV