Citāda Šarm - el - Šeikha

06.04.2009
9 min lasīšanai

Ēģipti par ceļojuma mērķi izvēlējāmies netīšām – nu tā sanāca, ka piedāvāja un lēti un tieši tanī brīdī, kad emocionāli bija ļoti nepieciešama kāda doma par atpūtu. 29. martā izlidojam uz Šarm-el-Šeikhu. Lidojums kā jau lidojums, bet ierodoties Sinajas pussalā pirmais pārbaudījums – cilvēku daudz, visi stāv kaut kādās rindās – ko tur dala – nav ne jausmas, bet visi stāv un ņem – tātad mēs arī stāvam. Izrādījās – tas viss piedien pie Ēģiptes vīzas iegūšanas (kura pašam jāielīmē pasē  ). Pēc nelielas ņurcīšanās starp cilvēkiem beidzot iekļūstam Ēģiptes teritorijā. Man par lielu pārsteigumu Tez tour pārstāvji jau priekšā (ceļojām ar Tez tour) viņi sagana visu mūsu grupu un nosūta uz attiecīgo businju – viss kārtībā. Nokļūstam viesnīcā (Sol Cyrene), kārtīgi iznīkstam, kamēr tiekam pie numuriņa, taču Tez tour Dzintriņa savā spalgajā balstiņā apgalvo, ka tas viss esot (tikai pateicoties viņai) noticis ēģiptiešu izpratnē nu ļoooti ātri. Lai nu tā būtu. Pēc apmešanās istabiņā, kas mums ar vīru šķiet laba, jo būts ir dažādās viesnīcās, dodamies uz Tez tour mītingu. Citiem kolēģīšiem izrādās ir paveicies mazāk un viņiem pa logu jūras un kalnu vietā ir redzama vien pelēka siena un atkritumi uz ielas. Gaisā virmo tāda kā dusmīga ņurdēšana, jo tādi nelaimīgie izrādās ir vairāki. Dzintriņa nospiedz, ka tā ir sīka problēma un viņa visu atrisināšot. Risināt nācās pašiem – ar dolāriem – un vienu nakti tanī midzenī, kurš piedevām stipri oda pēc ambulances vai aptiekas, pārlaist viņiem nācās. Par Tez tour – Dzintriņa visu laiku mums stāstīja, kā viņa mums stāstīs par visu, kas notiek Ēģiptē. Nu nav jau tā, ka viņa neko nepateica.. bet nu maz. Principā visu laiku tika solīts, ka ja mēs brauksim tādā vai šādā ekskursijā ar viņiem – oij nu tad nu gan, nu tad būs tādi stāsti. Vienā aizbraucām – viņa vēl joprojām stāstīja, ka stāstīs – izbesīja! Tā kā kopš Air Baltica sviestmaizes brokastīs mēs vairs neko tā arī nebijām ēduši vakariņas knapi sagaidījām un viņas šķita tik nenormāli garšīgas, ka visi brīdinājumi par to, ka Ēģiptē principā nevajadzētu ēst neko, kas nav uguni redzējis, mums aizmirsās. Mēs to, protams, nožēlojām  Pēc vakariņām nolēmām aiziet līdz pludmalei, aplūkot to un izslavinātos koraļļus. Pēc apmēram 300 metru gājiena un vēl vienas viesnīcas teritorijas šķērsošanas nonācām pludmalē.. un tas skats sabojāja man garastāvokli ne pa jokam! Apmēram 5 metrus platās kāpas bija cieši piebāztas ar stacionāriem saulessargiem un pludmales zviļņiem, caur kuriem cauri varēja ja nu vienīgi izspraukties. Pa smiltīm pastaigāt bija iespējams, jo viesnīcas pludmale bija apmēram 100 metrus gara. Uz abām pusēm aiz viesnīcas teritorijas plešas būvgružu tuksnesis. Skaisti. Nopūtāmies un nolēmām ieskatīties Sarkanās jūras zilajos ūdeņos. Taču tā vietā, lai no pontona augstumiem mēs ūdeņos ieraudzītu krāšņus koraļļus uz mums no zilajām dzīlēm raudzījās noglumējuši brezenta maisi un koka redeles – nospriedām, ka tas varētu būt vecais pontons un devāmies atpakaļ uz viesnīcu – no numuriņa skats pa logu vismaz bija nevainojams  Tā kā mūsu viesnīca atrodas kūrorta pašā galā pie lidostas, otrās dienas pēcpusdienā devāmies kopā ar Dzintriņu ekskursijā pa Šarm –el – Šeikhu. Ekskursija pārsvarā notika veroties caur busiņa logu. Ārā izkāpām četras reizes. Vispirms abās kūrorta baznīcās: sākumā islāma, tad koptu. Islāma telpās ieejot, sievietes tika satuntuļotas halātos tā, ka tikai acis ārā paliek. Koptu ar dīvainībām neizcēlās, ja nu vienīgi, ka būvdarbu laikā bija iespējams brīvi pastaigāties starp stalažām. Tad apstājāmies kaut kādā ragā (aizmirsās nosaukums) kur franču lidmašīna nogrimusi – tur mums vēl picu ar olīvām it kā par velti iebaroja un otrreiz Old Marketā. Nu tas nu reiz bija ilgi gaidītais „fīlings” par Ēģipti. Kņada, drūzmēšanās, uzmācīgie tirgoņi, pārspīlēti komplimenti un visam cauri ejoša nepārprotama vēlme mūs apčakarēt . Bija forši. Tas tiešām bija baudāms pasākums, tiesa ļoti nogurdinošs, jo jau pēc stundas, viena lakata un trīs paciņām tabakas mēs jutāmies kā zemi rakuši. Sapratām, ka esam pārmaksājuši, jo tirgoņi no mums atvadījās ar smaidu un laba vēlējumiem, taču satiekot kolēģus, izrādījās, ka mūs vietējie vēl ir tādā vieglā formā piekrāpuši . Nākamā dienā mēs devāmies ekskursijā uz Abu Galum nacionālo parku. Sakāpām 10-vietīgos džipos (man kā mašīnu nezinātājam džipu tie busiņi neatgādināja), sēžot viens otram pretī un skatoties caur sānu lodziņiem mēģinājām vērot apkārtni. Pēc pāris km tiešām laba asfaltbetona nogriezāmies no ceļa un iebraucām tuksnesī. Biju iepriekš salasījusies sajūsmas pilnus tekstus no meitenēm ar frāzēm par tuksneša sievietes atklāsmi sevī un ar neviltotu prieku gaidīju, kad tās sajūtas pārņems arī mani. Taču jo dziļāk mēs braucām tuksnesī, jo lielākas mēslu kaudzes mums vērās pretī un tajā pašā laikā mūsu ēģiptiešu gids – Aļeksandr Maķedonskij – optimistiski stāstīja, ka viesnīcas ved uz šejieni savus atkritumus un redz, cik labi – beduīnu kaziņām un kamieļiem ir ko ēst. Izrādījās, ka Ēģiptē cilvēkiem ir neiespējami iestāstīt, kāpēc jāmaksā par kaut ko, par ko var nemaksāt – šinī gadījumā atkritumu pārstrādi. Un tā jau arī ir, jo vēl pāris km tālāk miskastes efekts no tuksneša lēnām izzuda un pavērās ilgi gaidītie skati ar saules pielietiem smilšu kalniem. Pēc vēl pāris minūšu trakulīga brauciena pa tuksneša bezceļiem sāka uzrasties „beduīnu apmetnes”. Visās jau pa kādai tūristu grupai sasēduši, dzer tēju un taisa foto. Pie pirmās tukšās apstājas arī mūsu karavāna. Tiekam laipni aicināti ārā, sasēdināti lupatu tepiķiem izklātā nojumē un mums viens vietējais beduīns lej tēju plastmasas glāzītēs. Pavērojot tuvāk šo tuksneša dvēseli, secinu, ka viņa sniegbaltais ķitelītis ir smuki iestērķelēts, uz rokas saulē mirguļo gucci pakaļdarinājums, bet kājās ir absolūti īstas ecco sandales. Nopūšos, jo biju cerējusi, ka stāsti par to, ka visi beduīni ir aktieri un vakaros atgriežas savos kondicionētajos dzīvokļos, nebūs patiesība. Pēc tējas mums, protams, laipni piedāvā kaut ko iegādāties no šiem badā dzīvojošajiem beduīniem un jāatzīst, ka tie nosmulētie bērneļi, kas skraida riņķī, tirgojot pašdarinātas krellītes utt., tiešām izskatījās likteņa aizmirsti un mani mātes instinkti jau sniedzās pēc maciņa, taču vīrs tādas vājības nepiekrita finansēt. Brīdī, kad viens no beduīniem (augumā tāds paīsāks) pastiepās, lai kādam kolēģītim pareizi satītu ap galvu viņa tikko iegādāto smilšu lakatu, zem viņa jakas skatam pavērās tīri jauns un gluži īsts šaujamais. Sapratu, ka ja jau viņi staipa līdzi tādu smagumu – tātad iemesls ir, un gluži tik vienkārša tā dzīve tuksnesī tomēr nebūs. Tālāk dodamies uz Blue hole – izslavēto niršanas un snorkelēšanas vietu. Nonākot līdz kamieļu apmetnei, no džipiem tiekam izdzīti un diezgan lielā stresā un haosā mūs stumda un dīda uz kamieļiem, visi lienam virsū un pirmie jau lēnā gaitā soļo prom tālēs zilajās, tajā brīdī saprotu, ka ir pazudis mans vīrs, kurš izrādās ietiepīgi atsakās rāpties tam lopiņam mugurā, jo tas viss bardaks viņu tracinot. Nu labi, negribi – nebrauc. Es labpatikā un ziņkārē uztrausos uz sava spalvainā un ļāvos dīvainajām sajūtām kamieļa mugurā. Pēc tam vīrs pastāstīja, ka brīdī, kad lielākā daļa jau aizjājusi, pietrūkuši vēl divi kamieļi, kurus tad dzīvnieku īpašnieki, nometušies ceļos, viens pār otru piedāvājuši prasītājam, kurš tad skaļākos vai uzstājīgākos vēl arī iedauzījis. Skats neesot bijis no patīkamajiem un arī doma, ka cilvēku pazemošana te ir ikdiena un biznesa sastāvdaļa uzdzina šermuļus. Kad uz saviem kamieļiem esam tikuši līdz pašam zilajam caurumam, mūsu gids saved mūs iekšā kādā jau iepriekš sarunātā kafejnīcā, paziņo, ka pēc stundas būs pusdienas un snorkelēšanai laiks ir tieši 50 minūtes. Nu ko – visi gribošie pa galvu pa kaklu metas pārģērbties un ūdenī iekšā. Es arī. Taču cilvēku tur ir daudz, bet vietas maz, jo līst ūdenī ir atļauts tikai no laipas. Tāda drūzmēšanās un bakstīšanās vien sanāk, tā es tur neko arī neieraudzīju, taču drosmīgākie, kas nira dziļāk un peldēja tālāk ir sajūsmā – skaistums esot neaprakstāms. Ir arī cietušie – kāds kolēģis pamanījās tā kārtīgi apskādēt sevi uz asajiem koraļļiem un krastā izlien gluži asiņains. Secinājums – tie 150 bojāgājušie šinī vietā varbūt nemaz nav izdomājums. Pēc tīri garšīgām pusdienām dodamies tālāk uz zilo lagūnu. Kā par spīti diena pagadījusies drūmi vējaina – pūš cauri visiem apģērba gabaliem tā, ka jūtos jau pārsalusi. Taču snorkelētāju optimisti braši atkal izģērbjas un pazūd ūdenī. Es apsēdusies smiltīs vēroju pludmali. Un tad sākās: pie apvāršņa parādās melnos palagos satinusies sieviete ar trīs meitām – vienu par otru mazāku. Apstaigā katru no mums pa vairākām reizēm un visādi mēģina pierunāt šķirties no naudiņas (atgādināšu, ka manējā jau ir konfiscēta ). Brīdī, kad mazākais skuķīts smiltīs notupstās ceļos, es skumīgi saviebjos un pilnīgi piefiksēju, kā to pamana arī viņas māte un ašā solītī uzreiz nāk man klāt un sāk savu dziesmiņu. Uzreiz nesapratu, kas par lietu un no kurienes nāk tā skaņa, taču kad viņa sāk kratīt uz muguras sev piesieto maisu, pamanu, ka tur iekšā čuč zīdainītis. Man pasaule sagriezās kājām gaisā. Palika vienkārši riebīgi. Nu kā var tā izmantot savus bērniņus?!? Zīdainīti!!! Nosnorkelējušies un noņēmušies ar tiem naudas prasītājiem beidzot dodamies uz māju pusi savos džipos. Un mani pārņēma neaprakstāma atvieglojuma sajūta, kad es ieraudzīju, kā mums garām pabrauc jau iepriekš aprakstītā diedelnieku ģimenīte nu nebūt ne vecā džipā – visi bērniņi tīri laimīgi sasēduši kravas kastē priecīgi māj mums ar roķelēm un rāda vēl arī dažus mazāk pieklājīgus žestus, bet mazais zaķis no maisa ir ticis mammai pie krūts. Atpakaļceļā mūs vēl ieved obligātajā veikalā, kurā mums it kā tiek lasīta lekcija par ēterisko eļļu un papirusa gatavošanu – murgains pusotru stundu ilgs pasākums. Un kā par brīnumu tagad - atšķirībā no snorkelēšanas – neviens netiek steidzināts, jo beigās galu galā mums taču būs dota vienreizēja iespēja šos absolūti autentiskos darinājumus arī iegādāties. Tiesa par apmēram 5x augstāku cenu, taču tas jau nav nekas pārsteidzošs. Tā kā trešās dienas naktī ir paredzēts izbraukt uz Kairu, nolemjam dienu pavadīt savā kūrortā pie baseina (uz pludmali negribējās). Tā arī darām. Tikai – ak vai – izrādās, ka alus pudele kūrortā maksā piecus dolārus. Pēcpusdienā salienam vēl 18 cilvēki 12-vietīgā samērā vecā busiņā un aizbraucam līdz Old Marketam. Izdomājam, ka ir jāietur pusdienas vietējā krodziņā, kas izvēršas par patīkamu piedzīvojumu, jo 1-kārt - nezināmu iemeslu dēļ neviens neuzbāžas un 2-kārt - cenas ir tādas, ka mēs pat nekaulējamies. Un bija ļoti garšīgi. Atgriezušies jau pavēlu pēc nogurdinošās pastaigas pa tirgu paēdam viesnīcā garšīgas vakariņas – šoreiz ir jūras velšu vakars. Super – gliemezīši, kalmāriņi, zivju zupiņa... un apmēram uz to brīdi, kad visi mūsu kolēģi sāk kāpt busiņā, lai dotos uz Kairu es kaislīgi apskāvusi savu porcelāna draugu tualetē mēģinu neatdoties Allāham. Otrā rītā pamostos ar gandrīz normālu pašsajūtu, bet tad izdaru kļūdu – paēdu brokastis. Ar zināmu zāļu devu pēc katras ēdienreizes un tik pat neatliekamu alkohola dezinfekciju pirms ēšanas turpmākas dienas izdodas uzņemto pārtiku paturēt pie sevis, lai gan nelabuma sajūta neatkāpjas. Tā nu mums nekas neatliek, kā arī nākamo dienu pavadīt pie baseina. Aizejam arī līdz kaimiņu viesnīcas (Baron) pludmalei pasnorkelēt – tur atšķirībā no mūsējās ir ko redzēt un daudz. Tiesa arī tas nepaliek bez starpgadījumiem, jo pie pludmales ir nolikts apsargs, kurš par katru cenu grib no mums izspiest 7 dolārus par to, ka ieejam viņu teritorijā. Mēs, protams, nemaksājam un slapstamies uz snorkelēšanas vietu pa kluso gar pašu ūdeni. Vakarā vīrs aizbrauc vēl uz Naama Bay. Es palieku gulēt – man atkal ir slikti. Piebildīšu, ka Kairas braucēji pēc 12h (6 turp – 6 atpakaļ) pavadīšanas sevišķi šaurā sēdvietā apmēram 3.00 naktī beidzot atgriežas mājās. Vīrs, dzirdot nostāstus, tikai noelšas – labi, ka tev palika slikti un mēs nebraucām. Mīļi  Nākamajā dienā pēc nelielas pasauļošanās dodamies uz Naama Bay. Vakarā šo vietu tā arī neieraudzīju, taču ņemot vērā, ka tur atrodas tikai kafejnīcas, veikali un hoteļi – neko pārsteidzošu tur neieraudzītu arī naktī. Nu ja nu vienīgi kādu ekstrēmi knapi apģērbtu kaimiņtautības dāmīti ar svaigi copētu arābu pie krūts  (vīrs stāstīja). Izbraucam ar laivu ar stikla dibenu un tas izvēršas par īstu baudījumu acīm – zivteles kā no enciklopēdijas – pat dzelteno zilpunktaino raju redzēju – fantastika! Saprotam, ka mums vēl trūkst suvenīru un ka šinī vietā tos nepirksim, tāpēc nolemjam vēl reizīti iegriezties Old Marketā. Sarunājam taksi pa 2 dolāriem un atkal jau mūs mēģina čakarēt, prasot 2 dolārus no katra. Lecam ārā no mašīnas un laižamies prom. Tas, ka tevi nonstopā uzskata par slaucamu, sāk jau kaitināt. Kā par brīnumu šoreiz tirgū mums gandrīz neviens vairs neuzmācas un iekšā savās bodēs nerauj – laikam atceras, ka esam jau redzēti, tātad šo to jau zinām par cenām un neko daudz no mums nenoslauks. Mierīgi iepērkam visu vajadzīgo un dodamies uz viesnīcu. Vakarā mūsējie brauc kāpt Sinaja kalnā – man vēl joprojām nav pārliecības, ka es spēju izturēt ilgāku laiku bez sava porcelāna drauga – tāpēc palieku atkal bešā. No pārlieku liela aizvainojuma pret Ēģiptes nekrietnajiem baciļiem, kas pārņēmuši manu zarnu traktu, nolemju viņus kārtīgi pamērcēt tekilā – ar domu – a ja nu nobeidzas  Nost beidzos tikai es – otrajā dienā pie baseina atkal jau guļot saulītē  Tā tas ceļojums arī pagāja. Es gan biju dzirdējusi visus tos nostāstus par kūrortiem, bet neticējās, ka tā arī būs, ka tur nav absolūti nekā cita – ne grama kultūras, ne grama vēstures un, ja godīgi, tad Ēģipte tā arī nebija. Kādreiz noteikti aizlidošu uz Kairu - bez tūroperatora.

Citāda Šarm - el - Šeikha

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem