Latvijas viesnīcu spožums un... nespožums II

  • 2 min lasīšanai
Sanāca tā, ka atkal bija jāpabrauc pa Latviju. Vīrietim – darbs, man – atvaļinājums, iespēja satikt pazīstamus, jaukus cilvēkus, un skatīties, kā Latvijā nāk pavasaris. Manā pārziņā – nakšņošanas organizēšana maršrutā Liepāja – Valka. Veiksme – Liepāja. Liepājā laikam gan ir lielākā nakstmītņu koncentrācija uz iedzīvotāju skaitu, tāpēc izvēle visai plaša. Paklejoju pa interneta mājaslapām, un šoreiz izvēlējos Fonteinu (to, kas pirmais). Jau vasarā gribējām tur palikt, diemžēl nepaveicās. Šobrīd mūsu vajadzībai patīkami atbilst gan cena, gan numuru piedāvājums. Varu tikai uzslavēt viesnīcas, kas šobrīd piedāvā Latvijas situācijai atbilstošas cenas – protams, cilvēki izvēlās izdevīgāko cenu/kvalitāti, internetu mēs lietot protam un taupīt naudu gribam. Tā nu Fonteins mūs dabūja – 20 Ls par fantastisku numuru ar balkoniņu. Pie vēlās ierašanās gan tikai paspējām nopriecāties par lielisko gaismu/faktūru/krāsu noskaņu numurā, bet no rīta man bija pietiekoši daudz laika izpētīt visu šeit atrodamo bagātību. Trakas krāsas, latviskas baļķu sienas un turpat blakus paradīzes putniņu tapetes, austrumnieciski paklāji un lupatu grīdsegas, vecs ādas zvilnis un zilas durvis uz balkoniņu, uz pufa gādīgi nolikti krāsaini pledi... aiz loga – zilas debess stūrītis un kārniņu jumta peizāža. Viss kopā noformulējās kā „viesnīca ar dzīvesprieka vitamīniem”. Pozitīvo noskaņu un galēju apmierinātību ar izvēli radīja brokastis - mājīgā pagrabtelpa ar ieslēgtu radio, labu kafiju, vienkāršu un sātīgu ēdienu. Brokastojām stundu – divatā, ar prieku, citi brokastotāji nebija pieteikušies (gluži veltīgi, es domāju). Ak jā, tur izmantoju arī labierīcības, un garšīgi nosmējos par iespēju sēžot un „par dzīvi domājot” pašķirstīt kādu enciklopēdijas izdevumu. Vīrietis atrada pat vecu „ Za ruļom” izdevumu, ko atcerējās lasījis agrā jaunībā. Prombraucot neslēpu savu prieku arī viesnīcas administratorei Martai (kaut vairāk tādu jauku darbinieku būtu mūsu viesnīcās...), protams, mazliet aprunājām viesnīcas vājāko „vietu” – vannasistabas... ek, bet ko lai dara, ja visu plāno un iekārto mākslinieki – nu aizmirstās viņiem tādi sīkumi kā plauktiņi, neiedomājas viņi par siltajām grīdām un citiem niekiem... Taču viss pārējais ir tik jauks, ka šo nudien gribas piedot. Visai ticams, ka pie turpmākajām vajadzībām pēc viesnīcas pakalpojumiem Liepājā, izvēle būs numuriņš Nr.3 viesnīcā Fontaine. Neveiksme – Sigulda. Kādu krietnu laiku atpakaļ pusdienojām Aparjodā, un ne vienam vien paziņam esmu ieteikusi šo vietu kā labu. Tad nu tā – nakšņot gan tur neiesaku. Patiesībā bēdīgi – no ārpuses – pasaka. Arī interjers kvalitatīvs, mēbeles labas, logi, durvis – var redzēt, ka labas firmas darbs. Klusums – kā jau mēs gribējām (piektdienas vakars, un rezervējot bažījāmies, ka varetu būt trokšņaini). Bet, mīļie... naktī uzmostos jo... dzirdu kaimiņus. Un ne jau tāpēc, ka viņi kliedz vai citādi, hmm, skaļi uzvedas. Dzirdu sarunu (pie kam skaidri un saprotami, un runāts tiek normālā balss skaļumā), dzirdu kā uz galda tiek nolikta glāze, kaut kas ieliets. Dzirdu kā cilvēki staigā (grīdu klāj paklājs), ver durvis, logu. Kaimiņi, protams, neko ļaunu nedomājot, bija nolēmuši nakti pavadīt sarunās līdz pat 6 rītā. Manas pārdomas – kā var būt, nu kā, ka tiek izplānots lielisks interjers, vide, koncepcija, bet netiek ieprojektēta nu nekāda skaņas izolācija... Apbrīnojami. Otrā nolaidība – vannaisistaba. Atkal – absolūti neiederīga kopējā ainā, ar plastmasas duškabīni appelējušiem stūriem. Jā, tā mala, ko var redzēt tikai iekšpusē aizverot duškabīni, bija ļoti nepievilcīga – sen nemazgāta, acīmredzami... Trešā vilšanās – brokastis. Atkal – telpa ar pārdomātu interjeru, mājīga, galda klājums vienkāršs, bet patīkams. Brokastis – cik nu standartizētas var būt. Siers, uzgriezta gaļa, uzgriezts gurķīc, tomāts, mazjogurtiņi (nelietoju), standarta medus, džema paciņas. Tiek pasniegtas pusjēlas ceptas olas (ok, ir cilvēki kam tieši tādas garšo). Paku sula (nedzeru), piens, pēc kura izdzeršanas glāze paliek tīra (no pulvera?). Astoņos no rīta kafija termoskrūzē – jau remdena. Palūdzu virtuvē uzvārīt svaigu un karstu, jo vīrietis nedzer atdzisušu. Nu jā, vīrietim arī atnesa svaigu, man, laikam par piekasīšanos, nē :) . Nu labi – mēs izmantojām nesezonas piedāvajumu par puscenu šai reizē. Bet ja es par šo būtu samaksājusi 60 Ls par numuru, kā tas būtu vasarā, es būtu visai nikna... uztrūkties naktī no sajūtas, ka kāds staiga pa numuru, un saņemt astoņos no rīta brokastīs remdenu kafiju... man tas nešķiet Aparjoda cienīgi. Mans mērķis nav kritizēt un nopelt. Tikai un vienīgi pieredze. Atvainojiet, šoreiz bilžu nav.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais