Pārgājiens apkārt Annapurnai: 0.diena -Brauciens no Katmandu uz Besisahar
|
Una Baufala
|
Raksts pārpublicēts no unaspasaule.lv. Visus Nepālas pārgājiena rakstus lasi te - pārgājiens Nepālā, 2016.
Katmandu – 1400 augstuma metri; Besisahar – 760 augstuma metri; attālums starp pilsētām 170 km, brauciena ilgums 8 stundas
Vakar Katmandu autoostā nopirkām vietējā autobusa biļetes uz 170 km attālo pilsētu Besisahar. Biļetes cena – 450 nepāliešu rūpijas jeb nepilni 4 EUR.
Šodien ceļamies 4:30, lai izietu no viesnīcas ap 5:20. Autoostā mums jābūt ap 6, jo autobuss atiet 6:30. Vakar, pērkot biļeti, biļešu pārdevējs mums apsolīja, ka parādīs to vietu, kur piestāj autobuss. “Esiet te sešos, un es parādīšu, kur jums jāiet”, viņš teica.
Uz autoostu ejam kājām, jo tie ir tikai nepilni 2 km. Pa ceļam vēl gribu izņemt naudu no bankomāta, jo vakar tas neizdevās. Bankomāts uzrādīja, ka ir sasniegts dienas limits (1 reizi vakar jau biju izņēmusi). Sazinājos ar banku un saņēmu atbildi, ka ka man ir jāmēģina nākamajā dienā. Tas ir saistīts ar to, ka šāda veida bankomātiem – ar magnētisko joslu – ir kaut kāds dienas limits.
Naudu arī šorīt neizdodas dabūt, jo 24 h (!!) bankomāti 5 no rīta ir ciet! Tā nu ejam vien tālāk.
Paskaidrojums par naudas lietām. Lasot forumus un blogus, izzīdām, ka budžets, ejot kalnos, ir no 10 līdz 20 EUR dienā, atkarīgs, cik augstu kalnos esi. Rēķinājām, ka kalnos būsim 19 dienas. Pielikām vēl pāris dienas bonusā, “ja nu kas”. Mums bija izņemta gandrīz visa nepieciešamā nauda, pietrūka tikai kādi 5 tūkstoši (aptuveni 42 EUR). To arī es mēģināju izņemt. Kāpēc ņēmām pa daļām? Jo bankomātiem ir gan reizes, gan, kā izrādās, arī dienas limits.
Esam nonākuši autoostā īsi pirms sešiem. Ejam pie biļešu kases, kur vakar pirkām mūsu biļetes. Pie mums pienāk jauns puisis un prasa, kur mēs dodamies. Sākumā padomājam, ka viņš vienkārši interesējas, taču nē – šis puisis mūs aizved uz autobusu.
6:30 autobuss sāk kustēties, taču nekur tālu netiek. Piestāj nedaudz tālāk, turpat autoostā, kur iekāpj daži cilvēki. Līdz šim autobusā bijām tikai mēs divi un vēl viens vīrietis.
Autobuss lēnām brauc pa pilsētu un uzņem vēl pasažierus. Man šķiet, ka paiet vairāk nekā stunda, līdz pametam Katmandu.
Sākumā liekas, ka autobusa šoferis brauc uzmanīgi – lēni uz serpentīnu līkumiem, neapdzen pret kalnu, palaiž tos, kuri apdzen u tml. Taču vēlāk laikam viņam apnīk un viņš sāk darīt visādus pekstiņus.
Brauciens mums atgādina autobusu braucienus Indijā. Autobuss ir vienkāršs. Skaļš un vecs autobuss-skārda-kaste. Tāds pats kā tie vienkāršie autobusi Indijā. Vadītājs brauc kā trakais pie stūres. Viss grab un logi īsti netaisās ciet. Vietas autobusā nav. Somas īsti nav kur likt. Viss kā vajag, esam pieraduši. Ja nebūtu braukuši ar tādiem autobusiem Indijā, būtu daudz… nepierastāk. Bet tā – autobusa nolietojuma stāvoklis mūs nesatrauc.
Vienīgais, kas pārsteidz mūs ir tas, ka autobusā priekša ir LCD TV! Oho! Tiek atskaņoti indiešu (varbūt arī nepāliešu) mūzikas video. Pāris dziesmas pat atpazīstam!
Pilnīgi visiem autobusiem uz sāniem ir uzlīme – Free Wifi! Vai tas ir vecs un grabošs autobuss, vai tas ir jaunāks tūristu autobuss. Kādam noteikti tas Wifi arī darbojas, jo dažiem autobusiem redzu antenas uz jumta. Ziniet, es pat nepārbaudīju, vai mūsu autobusā Wifi darbojas, vai nē. Slinkums.
Neskatoties uz to, ka autobuss grab un klab, un dreb, man sanāk pagulēt. Liekas, lielāko daļu no brauciena gulēju.
Autobuss piestāj uz tualetes pauzi. Vispār, ceļmalā tualetes redzu ļoti bieži un lielos daudzumos.
Braucam tālāk un tiekam lielā sastrēgumā, kuram neredzam galu. Tik, cik redzam serpentīnu, tas viss ir pilns ar transporta līdzekļiem. Un tas ir tālu.
Kādu laiku visi stumjas un cenšas apbraukt, bet tad pātrauc, jo sāk braukt transporta līdzekļi no pretējās puses. Ceļš ir šaurs, mašīnas nestāv taisnā līnijā, jo ir iespiedušās citas pa vidu. Tāpēc tie, kas brauc pretī, brauc ļoti tuvu. Astatums starp mums un pretī braucošo bieži vien ir tikai kādi 10 cm.
Pēc kāda laika sākam kustēties arī mēs. Iet lēni, un krietni tālāk uz priekšu redzam, ka bija notikusi smaga avārija – divi smagie saskrējušies. Vienu es redzu, otru nē, jo tas ir otrā ceļa malā. Bet tas, ko es redzu, ir stipri sašķaidīta mašīna…
Pēc vēl aptuveni 3 h braukšanas (kopā 6 h) autobuss piestāj uz vēl vienu pauzi – pilsētā, kurā notiek pārsēšanās no Pokharas uz mūsējo (Besisahar) autobusu. Paiet kāds laiks, un autobuss piepildās pilns. Tikai tad sākam braukt.
Vēl pēc 2 stundām esam nonākuši šodienas galamērķī – Besisahar. Uh, satiksme te ir ļoti lēna, un ceļi švaki.
Ejam pirmajā viesu mājā, ko redzam – Tukuche Peak. Tā ir vien pāris metru attālumā no vietas, kur mūs izlaida. Noskaidrojam cenu un paņemam istabiņu ar koplietošanas vannasistabu. Istabiņas cena – 4 EUR (500 NRP). Liekas tik lēti, bet kā vēlāk noskaidrosim pārgājiena laikā – istabiņu cenas mēdz būt arī zemākas.
Noliekam mantas un ejam pastaigāties pa pilsētu. Besisahar nemaz nav tik maziņa kā iepriekš domājām. Te ir vairākas bankas un bankomāti, vairāki restorāni, vairākas viesnīcas un viesu mājas. Daudz veikaliņu. Pastaigājoties atklājam, ka te ir arī “atzīmēšanās punkts” – vieta, kur haikotāji uzrāda savus dokumentus (TIMS un pārgājiena atļauju; par tiem lasi iepriekšējā rakstā) un policijas darbinieks datus piefiksē žurnālā. Šī atzīmēšanās ir nepieciešama drošības apsvērumu dēļ, lai vajadzības gadījumā redzētu, kur pēdējo reizi ceļotājs ir manīts.
Atzīmējamies mēs ar.
Pastaigājoties ieraugām vienu glītu ēstuvi – Mint Family Restaurant. Tur mēs ieturam gan pusdienas, gan vakariņas. Cenas [vēl nav] augstas. Pusdienās pasūtam ceptus veģetārus momo par 120 NRP (viens šķīvis) un tēju par 20 NRP (krūze). Vakariņās ēdu kartupeļus frī, savukārt Kaspars – rīsus. Katrs ēdiens maksā 120 NRP.
Ēdot vakariņas, saprotam, ka vietējie čaļi Mint Family Restaurant ir iecienījuši un vakaros nāk iedzert. Tos, kuri ir atnākuši iedzert, restorāna īpašnieks nosēdina atsevišķā telpā. Kura ātri vien piepildās! Izskatās, ka cieņā ir šņabis – Ruslan Vodka! Gan šajā pilsētā, gan pa ceļam, braucot autobusā, ir redzētas daudzas izkārtnes, kas reklamē šo šņabi.
Atpakaļ viesnīcā vēlreiz pārskaitām naudu un izlemjam, ka pagaidām vairāk neņemsim. Iespējams, ja kādā dienā iztērēsim mazāk, pietiks ar to, kas ir. Kā arī ir pāris pilsētas pa ceļam (tuvāk galam), kur ir gan bankomāti, gan naudas maiņas punkti (mums kabatās vēl ir dolāri).
Kaspars sāk justies slims – sāp kakls un galva. Saaukstējies. Viņš ir pirmais, kas uzsāk plicināt manu klepus un kakla zāļu krājumus. Parasti es esmu tā, kas sirgst no kakla kaitēm. Šoreiz nolicies ir Kaspars. “Es izlietošu visas tavas kakla zāles jau pirmajās dienās!” smejas Kaspars.
Apskatām karti un izdomājam, ka izlemsim par galamērķi rīt. Atkarībā kā jūtīsies Kaspars.
Viņš izdzer zāles un lien zem segas. Savukārt es rakstu blociņā par šodien piedzīvoto.