Gruzija – Dievu un mīlestības zeme

Jana Igaviņa 03.10.2016 10 min lasīšanai 29 foto

Pašās septembra beigās kopā ar draudzeni Zani dodamies brīnišķīgā piedzīvojumā – ceļojumā uz Gruziju. Kādēļ tieši šī valsts? Tādēļ ka Eiropa kļuvusi garlaicīga un pārbāzta ar visu, kas domāts tūristiem. Mums gribas ko īpašu un neredzētu. Turklāt draudzenei Tbilisi dzīvo paziņas, kuriem ir saites ar Latviju. Bet par visu pēc kārtas.

ATVĒRTAS MĀJU DURVIS

Gruzija agrā rīta stundā mūs sagaida ar spēcīgu vēju, tādēļ nosēšanās Rīga – Tbilisi nav diez ko iepriecinoša. Šīs sajūtas izzūd mirklī, kad satiekam mūsu nākamo piecu dienu gidu Džio, īstajā vārdā Georgijs. No šā brīža sākas kaut kas neticams – mūsu sarunas rit tā, it kā gadiem būtu pazīstami. Kāda gulēšana – pāris stundas tiekam vizinātas pa naksnīgo Tbilisi ar pavērtām mutēm un simtiem jautājumu. Džio stāsta par visu – vēsturi, politiku un dzīvi šeit. Prātā palicis teiktais par armēņu konjaku. „Visa pasaule zina armēņu konjaku. Bet vai Armēnijā aug vīnogas?!! Tās nāk no mūsu valsts, bet viņi lielās ar savu konjaku. Makani tādi!” piepaceltā tonī saka Džio. Tālāk jautāju par gruzīnu braukšanas stilu un kādēļ pilsētā ir tik daudz „guļošo policistu”. Džio saka vienkārši:”Gruzīnam jautā, kādēļ tu gājēju pārejas (zebras) neievēro? Gruzīns lepni atjautā: a što zebri v grod delajut? (Ko pilsētā zebras meklē?). Tik vienkārši! Pulkstenis rāda jau 7:00 rītā. Atrodam šiku restorānu, un rīts var sākties ar čepukari, hinkāļiem un, protams, gruzīnu vīnu. Pēc brokastīm laiku veltām Tbilisi iepazīšanai dienas gaismā. Skaista pilsēta! Mani uzreiz izbrīna tonna klīstošo suņu. Džio saka, ka tā nu te ir – suņus noķer, vakcinē un atkal palaiž ielās, ausīs iešaujot tādu kā čipu, lai zina, ka šamējais vienu pārbaudi izgājis. Šeit dzīvnieku patversmes nepastāv. Un tā nu viņi klejo – bez tēvijas un mājām.

Braucam līdz Džvari (Jvari) klosterim. Vējš joprojām nav rimies un rauj matus no galvas, bet ieraudzītā ainava, kas paveras sasniedzot klosteri, liek aizrauties elpai un aizmirst vēju un nogurumu. Te tās ir – tirkīzzilās upes Kura un Aragvi, gar kuru krastiem dosimies ne reizi vien. Kalna pakājē – Mcheta – pirmā Gruzijas galvaspilsēta. Ir tik viegli elpot – plašums, kalni un zilas debesis. Ir tik grūti noticēt, ka esam 3000km no mājām un ka esam šeit! Pirms brauciena jau esam vienojušas, ka mūsu mērķis nav tūrisma objektu maksimāls apmeklējums, bet gan šīs valsts iepazīšana pašu gruzīnu acīm.

Tbilisi centrā ievērtējam Anchiskhati baznīcu. Nu glauna! Tikpat šarmējošas ir mazās vecpilsētas ieliņas.

Mūsu pastaigu pārtrauc tantes Nino zvans - kur tās latvietes kavējoties! Pusdienas gatavas! Nokļūstam paradīzē – mamma Nino mūs sagaida ar mīļu smaidu, siltiem apskāvieniem un kārtīgu buču uz vaiga. Tūlīt sēdina pie galda – tasēs kūp silta kafija, bet uz šķīvjiem – ar sāļo sieru suluguni pildīta maize – pašas roku darbs! Neēst nedrīkst – tas būtu apvainojums saimniecei. Tādēļ ķeramies klāt ēdienam. Nu gatavais joks – pēc mirkļa jau čalojam, kā būtu pazīstamas veselu mūžību! Kas šeit notiek? Tikko pārkāp mājas slieksni – viss, esi savējais! Kur tik daudz mīlestības, gādības un atvērtības var būt?? Viens ir skaidrs – gruzīnu mājās viesis ir gaidīts, jo to sūta pats Dievs. Tā vēlāk mums stāstīs Džio.

Atlaidušas Džio atpūsties, esam Nino rokās. Pie mājas piebrauc viņas vīrs Merabi un dodamies uz tirgu – jāsapērk viss vakariņām, kas būs pie Nino mammas dārzā. Mūs gaida iepazīšanās vakars.

Sēžam mašīna un dodamies tirgus virzienā. Brīžam ieklausāmies Nino un Merabi temperamentīgajā valodā:”Nu kak eķi duraki jeģet! (Nu kā tie muļķi brauc!)” sauc Nino, piebilzdama, ka braukšanas kultūras te vispār nav. Nav, nav – pie sevis nosmeju, jo auto vadīšana te ir kaut kas bez likumiem un labās rokas tiesībām. Esam tirgū. Nino uzņem tādu ātrumu, ka netiekam līdzi. Vīnogu, tomātu, plūmju, ābolu, bumbieru un dažādu zaļumu kalni! Nino ir izvēlīga, līdz atrod patiešām gatavus augļus. Viens un divi – iepirkuma maisi pilni. Vēl gaļa šašlikam un gatavs ir! Pirms mājām piestājam tādā kā maizes ceptuvē. Gruzīnu maize „zavatskoy” ir milzīgs plācenis, ko cep lielā krāsnī, kas karst no malkas. Nino, pastāstījusi ceptuves saimniekam, ka šeit ir ciemiņi no Latvijas, tūlīt sarunā, ka mūs ielaiž iekšā, lai pašas savām acīm redzam, kā norisinās cepšanas process. Brīnišķīgi! Jūtamies pagodinātas, ka varam ielūkoties virtuvē. Maizīte ir silta, un to laužam ar rokām, sajūtot mīlestību, kas plūst no cepēja rokām.

Vakars klāt. Dodamies uz dārzu pie Nino mammas, lai iepazītos ar visu ģimeni. Kamēr dārzā apetelīgi izplatās gaļas smarža, bet mājās notiek rosība virtuvē, ar Zani dodamies izpētīt dārzu. Ar bagātīgiem ķekariem kārdina vīnogas. Mājinieki mūs dāsni mudina nogaršot te vienu, te otru, te trešo šķirni. Tik saldas, caurspīdīgas un sulīgas ogas ēdu pirmo reizi dzīvē. Aiz vīnogulājiem paslēpušies hurmas koki – tā vēl gatavojas. Gandrīz ražot beiguši tomāti un pipari. Vēl pašā gatavībā ir visi zaļumi. Tā kā Nino vedekla un viņas dēls dzīvo Latvijā, vecvecāki izveidojuši speciālu vīnogu šķirni, ko nosaukuši vedeklas Indras vārdā. Esam sajūsmā par dārza šarmu un omulību tajā.

Vakariņu galds lūzt – nacionālie ēdieni visā pārbagātībā – dažādas maizes, kas pildītas ar sieru un pupiņām, mājās gatavota adžika, tomātu mērce, īsts šašliks, gaļas, aknu, nieru sacepums, dārzeņi un kur nu vēl māju vīns, augļi un saldās maizes! Pie galda valda sirsnība, atvērtība, prieks, bet gaišā jaušama cilvēcība un mīlestība. Esam pateicīgas par iespēju viesoties kārtīgā gruzīnu ģimenē. Vakariņu laikā tostus uzsauc saimnieks Merabi. Tosti ir spēcīgi, tieši un aizkustinoši. Īpaši, kad tiek vēlēta mūžīga draudzība starp Gruziju un Latviju, vēlēta laba veselība visām mūsu ģimenēm, izrādīta cieņa mūsu senčiem. Man asaras acīs, bet valdos. Mazliet mulstam, kad tosts tiek veltīts tieši mums. Kā tik dāsni var uzņemt svešinieces un tik sirsnīgi uzņemt? Viena otrai kniebjam sānos, vai šī maz ir īstenība?

Vakara gaitā cits pēc cita mums pievienojas viņu draugi un kaimiņi. Beigās esam raibu raibā kompānija. Skan latviešu, gruzīnu un krievu valoda saziņai. Sarunas mijas ar tostiem. Tāda sajūta, ka mēs viens otru zinām gadiem. Pirms došanās mājup pie Nino, iemetam aci vīna darītavā – te top māju vīns un slavenā čača (labs šņabis).

Iekritušas gultā, apjaušam, ka neesam gulējušas precīzi 38 stundas. Kur nogurums un nīgrums, kur piekusušas kājas un ķermenis? Gruzija pie visa vainīga – savu sirdi atvērusi un tagad smaida: kādēļ tikai uz dažām dienām manu skaistumu atbraukušas vērot? Tikai tagad apjaušam, ka mums ir par maz dienu, lai izgaršotu visu zemi. Bet gabaliņu pagūsim gan!

KAZBEGI UN KAUKĀZS

Kaukāza kalni līdz šim man asociējās ar leģendāro filmu „Kaukāza gūstekne”, bet šodien es tos redzēšu pati savām acīm. Pārņem iekšējs saviļņojums, kad nolemjam doties uz Kazbegi. „Paņemiet siltās jakas, jo tur var būt sniegs,” no istabas uzsauc Nino. Abas ar Zani saskatāmies – nu kāds tur sniegs, bet jakas paņemam.

Diena pēc pasūtījuma – zilas debesis un ceļš zem kājām. Kad braucam gar Bazaleli ezeru, kas radīts mākslīgi (tas dod ūdeni pilsētai), priecājamies par tā tirkīzzilo ūdeni, kurā spoguļojas kalni. Kādā ceļa ielokā iznirst Ananuri baznīca. Tā darbojas – vietējie sapulcējušies uz dievkalpojumu. Izstaigājuši baznīcu, atbalstām vietējo tūrismu un nofotografējāmies nacionālajos vīru tērpos. Brīnišķīgais skats veido reizē reālu un reizē neticamu bildi.

Džio jautāju, vai te jau ir Kaukāzs. Viņš smaidot atbild, ka šī ir kalnu iesildošā daļa. Hm, man gan šķiet, vai kaut kas lielāks var būt.

Līkumojot pa serpentīniem bagāto ceļu, aiz loga slīd aizvien pārsteidzošākas ainavas – parādās milzīgi kalni ar sniegotām galotnēm, milzīgām aizām un ielejām, kur kā mazi skudru pūžņi, sarindojušies kalnu ciematiņi. Smukākajās vietās stājamies un taisām bildi. Bet kur tu, cilvēks, visu tā iemūžināsi – tas katram jāredz pašam!

Varenais Kaukāzs ir mūsu acu priekšā! Patiešām – uz degungala noķeram pa retai sniega pārslai. Mums, latvietēm, tas pirmais sniegs!

Gergeti Sv. Trīsvienības templis ir mūsu galamērķis Kazbegi. Uz to ved mežonīgs, līkumains un akmeņiem pārbagāts bezceļš. Ceļotājiem te ir viena izvēle – augšup doties kājām vai pa naudu izīrēt vietējo transportu, kā īpašniekiem acis vien zib naudiņas iekasēšanai. Taču mūsu pavadonis stingri nosaka – brauksim ar savu subaru (maza mīļa sporta mašīnīte). Un tad sākas tas, kas pat sapņos nav rādījies – neprātīgs brauciens uz kalna virsotni. Patiesībā šis nav ne ceļš, ne bezceļš, bet akmeņains, bedrains, dobains, robains nekas... Tas ir kaut kas līdzīgs trako tālbraucēju piedzīvojumiem Indijas Himalajos. Atpakaļceļa nav. Kad maināmies ar džipiem un augstas caurejamības mašīnām, aizžmiedzu acis, lai neredzētu krauju vai pa milimetri blakus aizslīdošu auto. Tas ir adrenalīns un mirstoša sirds. Garām braucošo vietējo džigitu acīs lasāmas divas lietas: 1)milzīgs apbrīns un cieņa pret mūsu šoferīti (daži mūs pat fotografēja); vai 2)greizsirdība un dusmas par norauto biznesu.

Pieveikuši attālumu, savā priekšā ieraugām templi. Elpu aizraujošs skats! Esam 2170m augstumā. Apkārt varens, nesatricināms Kaukāzs, bet vidū – maza sirds – brīnišķīgs templis. Ass ziemeļvējš pluina matus, sals kniebj rokās, bet dvēsele gavilē!

Dodamies lejup. Nu jau es zinu, kas mūs sagaida, tādēļ uzticos šoferim, jo man nav variantu. Šis ir manā mūžā trakākais, adrenalīna pilnākais, bet vērtīgākais brauciens. Super!

Tālāk dodamies kalnos meklēt ūdenskritumu. Protams, to atrodam, plus satiekam latviešus, kas arī staro priekā no šīs valsts vienkāršā skaistuma un cilvēkiem.

Tā kā mums ir neparasts gids, aizbraucam arī līdz Krievijas robežpunktam. Džio mūs ved pa ceļu, kuru pirms gada nežēlīgi aizbēra nogruvums, nogalinot cilvēkus un izpostot hesu. Brr, sajūta neomulīga – milzīgi klints bluķi guļ ceļa malās – Kaukāza varenība pār cilvēku. Un punkts.

UZ MĪLESTĪBAS UN VĪNOGU REĢIONU KAKHETI

Šodien esam ceļā uz Kakheti reģionu. Nino ir sagatavojusi sviestmaizes un augļus ceļam, lai tikai būtu paēduši.

Pašā Tbilisi pievārtē stiepjas tā saucamā Tbilisi jūra – milzīgi veidota ūdenskrātuve. Tā arī visu ceļojuma laiku nesapratu, kādēļ visur ūdens ir tirkīzzilā krāsā.

Vakardienas vēsumu kalnos šodien nomaina siltums un daudz saules. „Mēs dodamies uz Gruzijas vīnogu paradīzi,” atgādina Džio. Jā, te tiešām ir paradīze ar pavisam citu skatu aiz loga – milzīgi plašumi ar vīnogu plantācijām, bet pie horizonta – kalnu blāķi. Ceļa malās vietējie tirgo vīnu, čučellu (rieksti vīnogu sulā), gaļu, kartupeļus, vīnogas. Tā gribas izplest rokas un to visu apkampt un paņemt sev šo vienreizējo brīvības sajūtu! Šķiet, ka tieši plašums un tālais horizonts ir tas, kas atbrīvo, nevis piespiež pie zemes, kas liek vietējiem būt tik sirsnīgiem un atvērtiem. Šodienas saule izkausē mūsu ziemeļniecisko noslēgtību un nemieru. Kad braucam cauri maziem ciematiņiem, pa logu mašīnā ieplūst ceptas gaļas smarža. Ir tāda sajūta, ka atrodamies kādā padomju laika filmā. Tikai te nekas nav iestudēts, jo režisors ir pati dzīve – īsta un vienkārša.

Ceļš pa Kakheti reģionu ir gana aizņemts – onkulīši kā īsti džigiti rullē ar žigulīšiem, vecajos gazikos sēž vīri ar cigareti zobos, ik pa laikam kāds jauneklis aiztrauc garām ar savu mersedesu. Saule, pilnbrieds, siltums.

Pēcpusdienā sasniedzam Signagi jeb mīlestības pilsētiņu. Es gan teiktu – miera un klusuma oāzi. Tūristus te praktiski nemana. Staigājam pa mazajām ieliņām un izbaudām laiku. Man šī pilsētiņa atgādina Itāliju – pat līdz šādām izjūtām esmu nonākusi. Bet tādu kārtīgu Gruzijas šarmu piedod gaziki ar vīnogu kravu – tik amizanti! „Tās vīnogas ved uz vīna darītavām. Katrā mašīnā ir sava šķirne,” skaidro Džio, piebilzdams, ka Gruzijā ir aptuveni 500 vīnogu šķirnes, no kurām gatavo vīnu. Ārprāc, es tikai dažas zinu ..

Atpūtušies dodamies uz nākamo punktu – braucam pa vīna ceļu Hareba. Kamēr Džio atpūšas, mēs ar Zani dodamies ekskursijā uz vīna darītavu. Mums gadās feina gide, kas labi prot pastāstīt par vīna gatavošanas tradīcijām. Protams, ekskursija noslēdzas ar vīna degustāciju.

Nepielūdzamais laiks liek doties tālāk. Vēlā pēcpusdienā esam Telavi pilsētiņā. Apskatām tās smukākās vietas un aidā atpakaļ uz Tbilisi.

Dienas noslēgumā izbaudām vakariņas kādā gruzīnu restorānā. Esam tik pārlaimīgas, ka nav vārdu, kā izteikt, cik šeit ir labi.

VAI BORŽOMI DZĒRI?

No rīta Nino jau ir pagatavojusi brokastis – cepti hinkali. No iespaidiem un svaigā gaisa nudien negribas pat ēst. Bet Nino tik šūpo galvu un žēlojas: jūs gan neko neēdat. Un es jūs tik maz redzu – visu dienu projām, bet es nevaru pat pusdienas jums pagatavot! Apkampjam Nino un sakām, ka viss ir brīnišķīgi un ka mēs Latvijā tik daudz neēdm. Saņēmušas sviestmaižu sainīti un kafiju, esam gatavas jauniem piedzīvojumiem.

Zane, pārlādējam baterijas un laižam! Ceļš ved uz Boržomi. Izbraucam cauri Gori – pilsētiņai, kurā dzimis varenais Staļins. Mirklī man ir tāda pārliecība, ka nevēlos redzēt viņa dzimto māju – muzeju. Tādēļ nepiestājam.

Tālumā mūs sveicina Kaukāza sniegotās galotnes – esam Samtskhe-Jevakheti reģionā. Kā skaidro Džio, šeit ir ļoti auglīga zeme, tādēļ lauksaimniecība te iet uz urrā. Kā pierādījums viņa teiktajam ir aina aiz mašīnas loga: vietējie vāc ražu – lasa kartupeļus, ievāc tomātus. Protams, ka nenociešos un lūdzu gidam pieturēt pie augļu un dārzeņu tirgotājiem. Kāds tirgotājs jautā, no kurienes esmu. Atbildu, ka no Latvijas. Ak, šis maģiskais vārds. Vīra sejā atplaukst tāds smaids, un viņš uzaicina pie sevis, ja vēl kādreiz atbrauksim. Gruzīni ar vārdiem nemētājas – saka Džio. Hm, atkal jauni draugi?!

Kad tuvojamies Boržomi, mute paliek vaļā – te taču ir cita Gruzija! Kalni ir mainījuši apaugumu – skuju un lapu koku te ir daudz. Mazliet atgādina Turciju. „Nevis atgādina Turciju, bet turki mums atņēma šīs zemes!” skarbi bilst Džio. Opā! Jā, Gruzijas vēsture ir gana sarežģīta, bet gruzīni ir lepni savā būtībā un skarbi pret saviem ienaidniekiem. To es nojaušu no Džio sarunām.

Paslēpusies kalnu ielejā, mūs sagaida Boržomi pilsēta. Saposta un svinīga kā kādreiz, kad uz šejieni devās atpūtnieki un veselību uzlabot gribošie padomju savienības darba ļaudis. Pavadījuši laiku svaigā gaisā un nogaršojuši Boržomi ūdeņus (man negaršoja siltais ūdens..), dodamies uz Akhaltsikhe pilsētu. Tā kā ir pēcpusdiena un saulīte dodas uz rietu, sajūsmina krāsu spēles kalnos pie horizonta. Taču tas vēl nav viss. Pa ceļam atrodam arī Zaļo baznīcu, kas visnotaļ ir ļoti askētiska. Tāds miers, ka gribas to vienkārši izbaudīt.

Akhaltsikhe apmeklējam varenu cietoksni un sajūsmināmies par šeit redzēto. Jā, reizēm notiek tā, ka pat man pietrūkst vārdu, lai izteiktu savas emocijas.

Vēlā vakarā atgriežamies Tbilisi un dodamies un gruzīnu restorānu, kur skan viņu mūzika. Vietējie pat pagūst parādīt savu dejas talantu – it visā ir tāds raksturs un mentalitāte, ka mums mutes paliek vaļā. Vakariņas atkal godam – baudām nacionālo virtuvi un čaču. Nekādas vainas, ja kas! Pirmo reizi dzīvē redzu tarhūna augu – tas mums vakariņās zaļumu šķīvī. Tiešām garšo kā tarhūna limonāde. Visvairāk no gruzīnu virtuves man garšo pupiņas, kas pagatavotas kopā ar dažādiem zaļumiem. Šī ir pirmā reize dzīvē, kad pārvaru savu nepatiku pret kindzu. Nav ne vainas, tikai jāprot pagatavot!

TIRGUS DIENA

Jā, šī ir pēdējā diena Gruzijā. Mamma Nino mūs atkal ņem savās rokās. Nekādas braukšanas ārpus pilsētas! Tagad dosimies uz tirgu. Šī mums izvēršas nevis kā tirgus apmeklēšana latvieša izpratnē, bet gan kā kārtējā gruzīnu ikdienas dzīves iepazīšana. Tirgus ir milzīgs. Te nopirkt var visu – sākot no naglas un beidzot ar sadzīves smalkajām lietām. Nino atkal dodas mums visiem pa priekšu ar jautājumu: što vi ģevoški haķiiķe? (ko jūs, meitenes, vēlaties?) Sapratušas, ka kāds prieciņš uz mājām jāatved, ļaujamies atmosfērai.

Pēcpusdienā atkal satiekam mūsu uzticīgo pavadoni Džio un dodamies ieelpot Mcheta. Pēkšņi pārņem tik milzīgas skumjas, ka šis ir pēdējais vakars Gruzijā. Brīnišķīgi pavadījušas laiku Mcheta, atgriežamies pie Nino, lai sakravātu čemodānus. Taču mūs gaida kārtējais pārsteigums – vakariņas īstā gruzīnu restorānā. Viss ir tik brīnišķīgi, ka gribas šeit palikt vēl, taču laiks ir nepielūdzams. Tērzējot un smejoties, pienāk brīdis, kad jādodas uz lidostu. Apkampieni, asaras un mūžīga draudzība. Bet visam pāri – mīlestība. Gruzija, mēs vēl atgriezīsimies! Mēs nesakām uz redzēšanos, mēs sakām: līdz nākamajai reizei!