Praktiskā Krēta. Bez sīrupa... 3. daļa

  • 4 min lasīšanai

Tzatziki. Grieķu virtuve… Nezinu un nepārzinu to niansēs, taču viens ir skaidrāks par skaidru – kā pirmajā vakarā mūsu lauku vienā no diviem restorāniņiem man nolika priekšā Tzatziki, tā uzreiz šis starterītis kļuva par manu grieķu paēdienu favorītu. Bez variantiem! Tzatziki nav pamatēdiens, bet gan tāds iesildošais, tāds krēmīgs, maķenīt ass. Mūsu pašu veikalos bieži vien esmu pamanījis grieķu jogurtu, taču līdz šim ne reizi to nebiju ielicis savā iepirkumu grozā. Sveša manta tomēr, bet, izrādās, ka tieši šis jogurts ir pamatu pamats manam favorītēdienam Tzatziki. Olīveļļa, drusku piešpricē kaut kāds etiķītis, ķiploki un svaigs gurķis. Varbūt vēl kaut kas, bet šie ir galvenie (varbūt vienīgie) stūrakmeņi uz kā būvēts šis paēdiens.

Katrā restorānā Tzatziki garsā ir atšķirīga ar savām niansēm, taču kopējo bildi tas nemaina – zelta medaļa no manis! To pasniedz pirms pamatēdiena kopā ar vai nu svaigu maizi vai grauzdētu. Un tad nu pilnu muti nelielais trauciņš tiek izslaucīts pilnīgi tīrs. Un tā pirms katras ēdienreizes. Šo paēdienu iespējams nopirkt arī lielveikalos un arī tiem ir gards smeķis, taču restorānos pagatavotajam ir pavisam cits krampis. Pārējie ēdieni – cūkas, auni, liellopi, vistas un citi zvēri šī vienkārši pagatavojamā ēdiena priekšā vienkārši atpūšas.

Krētas salāti. Ja esi Grieķijā (Krētā), tad, pieminot turienes virtuvi, pirmais kas nāk prātā – grieķu salāti. Šķiet, ka pie mums šos salātus var notiesāt sākot ar stacijas bufeti un beidzot ar smalkāko Vecrīgas restorānu. Protams, Krētā nevienā ēstuvē neiztikt bez grieķu salātiem, bet ir vēl vieni salāti – Krētas salāti. Kurš kuram ir brālis vai māsa, nav svarīgi, taču man vairāk pie sirds gāja tieši Krētas salāti. Atšķirības praktiski nekādas. Krētas salāti tiek gatavoti tikai no salā izaudzētiem produktiem un tie ir papildināti ar grauzdētu maizi. Lielākiem vai mazākiem gabaliņiem, bet grauzdēta maize Krētas salātos ir kronis visam. Salātos tā ir piesūkusies ar dārzeņu saulu un tā pati mutē ieskrien jau izkususi…

Pieminot Krētas (grieķu) salātus, nez kāpēc rodas asociācijas ar mūsu pusē redzētajiem salātiem. Pie mums tomātu ir sagriezti smalkos simetriskos kubiciņos vai kādās vēl tur formās, gurķi arī apstrādāti ar baltiem cimdiem, fetas siera kubiciņi nomērīti kā ar lineālu… Krētā (droši vien arī visā Grieķijā) nav visu šo smalkumu. Tur viss ir pavisam vienkārši – tomāts šņik, šņik sadalīts 4-6 gabalos, gurķim redzama līdz galam nenomizota miza, lapas kaut kā saplēstas palielos gabalos, arī sieram neviens nav klāt stāvējis ar collštoku. Vienvārdsakot – pa vienkāršo, kas itin nemaz nemazina šo salātu garšu. Bail pat iedomāties, kādu seju par šādā stilā pagatavotiem salātiem rādītu mūsu pašas tā sauktās sabiedrības krējuma sejas. Droši vien ka paģībtu un ar seju iekristu salātos un nolamātu pavārus.

Alus. Zinu, ka Grieķija ir Dievu zeme, bet ir aizdomas, ka viens Dievs viņiem tomēr pietrūkst – alus Dievs. Ja Latvija neštimmējas kopš ar vīna darīšanu, tad Grieķijai vēl mazķ piestāv alus brūvēšana. Protams, ir viņiem savs pēc sentēvu receptēm darinātais Alfa alus un, ja bada laikā velns pat mušas ēdot, tad karstā laikā ir ierdzerams arī grieķu alus. Švaks, pagalam švaks. Tāds vidējs – starp sūdīgu un ļoti sūdīgu. Kaut kas starp Aldara zelta un cēsinieku. It kā vietējo bairīti var aizstāt ar kādu importa brūvējumu, bet Amstel vai Heineken ir tikai maķenīt labāki. Varbūt bija vēl kāds vietējais darinājums, taču veikalu plauktos tie pretī neskrēja…

Restorāni. Grieķijā esmu bijis kādas astoņas reizes, bet šī bija pirmā, kad pilnībā varēju izbaudīt vietējo kolorītu. Pirmā viesošanās bija 1995.gadā, kad Atēnās, kad pagaidām pirmo un vienīgo reizi Eiropas čempionāta finālturnīrā spēlēja Latvijas vīriešu izlase (zīmīgi, ka šodien Latvijas izlase ir viena soļa attālumā no sava otrā finālturnīra). Toreiz spēles notika lielajā Miera un Draudzības arēnā, kur vietas kādiem padsmit tūkstošiem skatītāju. Kad spēlēja Grieķijas izlase, ausis klausījās grieķu fanu radītajos trokšņos, acis mielojās ar laukumā notiekošo, bet deguns uztvēra cigarešu dūmus. Sporta zāle, slēgta telpa un cilvēki iekšā pīpē. Šoks! Ko tādu redzēju pirmo reizi…

Kas mainījies pa šiem pārdesmit gadiem? Kad pirmajā vakarā apsēdām vienu no mūsu lauku vides restorāniņiem, loģisks bija jautājums – vai šeit drīskt smēķēt? Redz, kā mūs ir izdresējusi Eiropa! Sakritība vai kas, bet mūs apkalpoja restorāna īpašniece un, izdzirdot mūsu jautājumu, viņas acis palielinājās vismaz divas reizes – kas tas par jautājumu? Protams, ka var! Citos restorānos šo jautājumu neuzdevām, jo tur, Grieķijā (arī Itālijā, Spānijā, Turcijā) tas nav nekas ārkārtējs. Izskatās, ka tur cilvēki neiespringst uz jevrožopas šestjorku pavēlēm un dzīvo pa savam, daudz neiespringst uz Briseles kārtības ruļļiem. Arī cigarešu paciņas nav izdaiļotas ar biedējošām bildēm, kā tas ir pie mums… Grieķi vienkārši dzīvo savu dzīvi, ar savu kārtību. Jau jūtu, ka mūsu pašu Apinis par šīm rindām sāk kūpēt, bet, lai viss būtu korekti, tad atgādinu – SMĒĶĒŠANA IR KAITĪGA JŪSU VESELĪBAI!

Vēl par restorāno valdošo vidi. Kaut kad pirms gada vai diviem Sirmais savā TV raidījumā cepās un šmorējās kaut kur Sardīnijā. Sirmais bija ieklīdis kaut kur laukos kur kaut ko gatavoja vietējais virtuves virtuozs. Ko gatavoja nav svarīgi, bet galvenā atziņa bija sekojoša – gatavojot savu virumu, itālis neievēroja nekādas sanitārās regulas, neko citu, ko diktē jevrožopņiki. Tā arī Sirmais pateica – viņiem nerausta ko domā Briselē!

Līdzīgi ir arī daudzās citās Eiropas dienvidu valstīs. Par Sirmā teikto pirmo reizi aizdomājos pagājušajā gadā Sicīlijā, kur viss notika līdzīgi kā raidījumā redzētais. Ja Sicīlijas restorānos ieturētos mūsu pašu pēvēdešņiki vai citi kontroli, viņiem vienkāršāk būtu nošauties. Tur, Sicīlijā, Krētā un daudzviet citur nav jāmeklē. Tie paši skrien pretī un iekrīt tavās rokās. Raksti tik soda kvītis… Mūsējiem kontrolētājiem tur būtu kur ieskrieties un atvēzēties un roka no soda kvīšu izrakstīšanas nogurtu jau pie pirmā galdiņa. Līdz virtuvei pat nevajadzētu iet. Līdzīgi ir arī Krētā. Nu, vai varam iedomāties, ka pie mums kaut centrāltirgus čebureku taisītavas tuvumā redzam klaiņojam kaut vienu kaķi? Tur, Krētā, katrā restorānā ir pierakstīti vismaz pāris diedelnieku un neviens viņus nedzen prom.

Gribētos redzēt to pašu pēvēdē ļautiņu sejas redzot, no kādos traukos veikalos tiek tirgots raki! No parastām plastmasas pudelēm. Puslitra, litra, cita tilpuma… Bez etiķetēm, bez citām norādēm uz to, ka pudelē tik tiešām ir raki. Protams, lielajos veikalos ir arī oficiāli marķētās raki pudeles, bet mazajos – savējie ražojumi. Un veikalnieki pat neslēpj, ka raki ir viņu paču lējums. Pat nezinu, kā garšo lielveikalu raki, jo dzerts tika tikai paštaisītais, no plastmasas pudelēm. Auks, tikko kā no ledusskapja izņemts. Silts nē, tad vairs nav vajadzīgais smeķis! Kā redzams, tad esmu dzīvs un arī pārējie līdzbraucēji mājās atgriezās ar skaidru saprātu! Prozit!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais