Brauciens uz Muzaffarnagar. Kā tas ir – braukt ar vilcienu Indijā? - unaspasaule.lv
|
Una Baufala
|
Raksts pārpublicēts no unaspasaule.lv.
Lai gan šī mums jau ir otrā reize Indijā, un iepriekšējā reizē Indijā mēs uzturējāmies 5 mēnešus, mēs nekad nebijām braukuši ar vilcieniem. Tas tāpēc, jo pagājušajā reizē pa Indiju ceļojām ar velosipēdiem. Vajadzības pēc cita veida transporta izmantošanas mums nebija.
Taču šoreiz uz Indiju mēs ar Kasparu atgriezāmies bez velosipēdiem, ar domu, ka ceļosim kā “normāli cilvēki” – ar vilcieniem, autobusiem…
Un šodien ir pienākusi tā diena, kad pirmo reizi brauksim ar vilcienu. Brauksim ciemos pie latviešu meitenes Agates, kura dzīvo nelielā pilsētā Muzaffarnagar, aptuveni 150 km no Deli. Agate jau nedaudz vairāk kā gadu ir precēta ar indiešu puisi un dzīvo Indijā.
Sākumā bijām domājuši pie Agates (un atpakaļ) braukt ar autobusu, taču Agate ieteica vilcienu. Klausām Agati un dienu pirms plānotā brauciena nopērkam vilciena biļetes.
Vilciena biļešu pirkšana
Biļetes var iegādāties staciju kasēs, kā arī online. Reģistrēšanās mājaslapā izskatās gana čakarīga, tāpēc nolemjam biļetes pirkt Ņūdeli stacijā, kas atrodas pavisam tuvu mūsu viesnīcai. Tā būs vieglāk. Kā arī Ņūdeli stacijā atrodas ārzemnieku kase (International Tourist Bureau). Kā jau var noprast – tā ir atsevišķa biļešu kase tūristiem.
Ņūdeli stacijā un tūristu kasē jau esam bijuši. Pāris dienas atpakaļ uz turieni gājām kopā ar Karīnu un Hariju (draugiem, kuri arī pašlaik ceļo pa Indiju). Viņi tur pirka vilciena biļetes uz Varanasi. Harijs parādīja, kā aizpildīt anketu, kas nepieciešama biļešu iegādei, un pastāstīja, kā un kur var iegūt nepieciešamo informāciju par vilcieniem.
Tūristu kases ir ne tikai Deli vien. Tās ir vēl 10 citās pilsētās: Kolkatā, Sekunderabadā, Čennai’ā, Džaipurā, Agrā, Bangalorē, Džodpurā, Mumbajā, Ahmedabadā un Varanasi.
Tātad, kad esi nonācis tūristu kasē, pirms pirkt biļetes, aizpildi pieteikumu. Tur jānorāda visu tavā “grupā” esošo ceļotāju vārdi, uzvārdi, vecumi, vēlamās sēd- vai guļvietas (piemērs, augšējā gulta, apakšējā gulta), vēlāmā klase, galamērķis, no kuras pilsētas un stacijas jāizbrauc, datums, vilciena numurs un nosaukums.
Ja vēlies iegādāties arī biļeti atpakaļceļam vai vienkārši tālāk no sākotnējā galamērķa, to var norādīt tajā pašā pieteikuma anketā.
Foršā lieta ir tāda, ka visās tūristu kasēs tu vari iegādāties vilciena biļetes no jebkāda Indijas nostūra. Piemēram, esot Deli tu vari nopirkt biļeti vilcienam Mumbaja – Goa. Teorētiski, tu vari nopirkt visas ceļojumam nepieciešamās vilciena biļetes vienā vietā, ja vien konkrēti zini, kad un kur dosies.
Pieteikuma anketā ir jānorāda vilciena numurs un nosaukums. Kā to var uzzināt? Šajā jautājumā tev palīdzēs informācijas stenda darbinieks. Aizpildi laukus, par kuriem tu tiešām esi pārliecināts un pārējo pajautā informācijā.
Kad veidlapa ir aizpildīta, dodies uz kasi samaksāt un iegūt savu biļeti.
Uzmanību, krāpnieki!
Esiet uzmanīgi, kad dodaties uz Ņūdeli staciju pirkt vilciena biļetes! Ap staciju spieto krāpnieki! Tie tevi apstādinās un jautās uzrādīt biļeti.
Krāpnieki parasti stāv gabaliņu no stacijas ieejas, tieši pirms ieejas stāvvietā. To, ka tie ir krāpnieki, var saprast viegli. Viņi apstādina tikai tūristus, par vietējiem neliekas ne zinis. Viņi ir diezgan agresīvi – var aizšķērsot ceļu un runāt ļoti nelaipnā balsī. Un kā, pie velna, lai cilvēki nopērk biļeti stacijā? Jāpērk biļete, lai nopirktu biļeti?
Krāpniekiem ir vienkārši jātiek garām. Ja ir nepieciešams, pat jāpagrūž un jāiet ļoti ātrā solī! Nekādā gadījumā neapstājies un nesaki, ka ej uz stacijas tūristu kasi pirkt biļeti. Viņi teiks, ka tā šodien nestrādā / vispār vairs neeksistē un aizvedīs uz “Oficiālo Tūristu Ofisu”, kur tevi mēģinās piečakarēt jau citi krāpnieki. Pārdos vilciena biļetes dārgāk, pārdos neeksistējošas vilciena vai autobusa biļetes vai mēģinās uzspiest savus “super izdevīgos, tikai tev, mans draugs” takšu pakalpojumus vai tūres, aizbildinoties, ka VISAS autobusu un vilcienu biļetes ir izpārdotas! Vai mēģinās iestāstīt, ka Deli tūristiem TIEŠI TAGAD draud tādas vai citādas briesmas un mēģinās pārliecināt, ka nekavējoties jādodas prom un jāpērk tūre vai taksis. Tas parasti maksā pāris vai vairākus simtus eiro! Esiet uzmanīgi! Vairāk par “Oficiālā Tūrista Ofisa” krāpniecībām lasi manā pirmajā rakstā par Deli.
Mūsu pirmais brauciens ar vilcienu
Iepriekšējā dienā Ņūdeli stacijā bijām iegādājušies biļetes. Attālums no Deli līdz Muzaffarnagar ir ~ 150 km, un vilciens brauc divas ar pusi stundas. Mēs nopirkām lētākās biļetes, parastākajā klasē (sleeper), kuras maksāja ap 150 rūpijām (2 Euro) vienā virzienā.
Vilciens atiet 5:30 no Vecās Deli stacijas un pienāk galapunktā – Muzaffarnagar – astoņos no rīta. Mēs vēlamies braukt no Ņūdeli stacijas, bet tieši tas vilciens ir atcelts.
Tas nozīmē, ka ļoti agri no rīta mums ir jātiek no sava hoteļa, kas ir desmit minūšu gājienā no Ņūdeli stacijas, uz 4 km attālumā esošo Vecās Deli staciju. Metro tik agri no rīta vēl nekursē.
Tā kā nekad nekur tik agrā rīta stundā Indijā neesam braukuši, neesam pārliecināti, vai kaut kur ap mūsu viesnīcu grozīsies kāds tuktuks vai taksis. Tāpēc piesakām taksi jau dienu iepriekš, ar mūsu viesnīcas menedžera palīdzību.
Braucot uz Vecās Deli staciju, mēs pamanām, ka ap Nūdeli staciju tomēr “ganās” pāris tuktuki. Eh nu neko, neietaupījām tos pāris eiro. Citreiz.
Esam nonākuši Vecās Deli stacijā un uzreiz dodamies meklēt tablo vai vismaz kādu vilcienu sarakstu. Šajā stacija mēs esam bijuši iepriekš, tāpēc apmēram zinām, kur ir jāiet. Tablo mēs atrodam, taču tas nemaz nav ieslēgts! Acīmredzot vēl ir par agru, lai kādu no stacijas darbiniekiem vispār uztrauktu, vai tablo darbojas, vai nē.
Dodamies uz informācijas stendu. Indieši smuki stāv rindā un pacietīgi gaida savu kārtu. Smukā kārtībā pazūd, līdz ko kāds gudrinieks izdomā ielīst rindā. Tas ir kā signāls pārējiem indiešiem līst pa galvu, pa kaklu visiem pāri līdz informācijas lodziņam. Mēs ar Kasparu saskatāmies un arī sagatavojam savus elkoņus stumšanai un grūšanai. Nu, domājam, jāstumjas, savādāk netiksim pie informācijas un neuzzināsim, kurā platformā tad piestās tas mūsu vilciens! Līdz tā atiešanai ir palikusi pusstunda.
Stumjamies tuvāk kasei, bet tad mūsu agresīvās darbības tiek pārtrauktas. Laipnais informācijas stenda darbinieks pasauc mūs iekšā, pie sevis, lodziņam otrā pusē.
Tur mēs uzzinām, ka mūsu vilciens kavēsies par trim stundām.
Neskatoties uz to, mēs tomēr paliekam turpat stacijā, gaidīt mūsu vilcienu. Ja nu tomēr atnāk ātrāk?
Uz perona mēs esam vienīgie eiropieši. Bet par laimi gandrīz neviens mums nepievērš uzmanību. Varam sēdēt uz soliņa un nerunāties ar vietējiem. Tik agri no rītiem mēs neesam īpaši runīgi.
Taču visam reizi pienāk gals, arī mūsu klusēšanai. Pie mums pienāk ļoti piedzēries vīrietis, kurš visu laiku atkārto divus teikumus (vairāk angliski viņš nemāk): “Čau. Es braucu mājās. Esmu karavīrs.” OK. Laipni smaidām un mēģinām viņam kaut ko iestāstīt par sevi. Pēc laiciņa viņš aiziet. Un tad atkal atnāk ar savu brāli (skaidrā). Brālis smejas: “Čau. Viņš ir jūsu fans!” Piedzērušais vīrietis atkal sāk stāstīt, ka viņš brauc mājās un ka viņš ir karavīrs. Viņa brālis izskatās neapmierināts. Viņš mums atvainojas un aizvelk savu stipri iereibušo brāli prom.
Pēc minūtēm divdesmit iereibušais vecis ir atpakaļ ar divām papīra tējas krūzītēm, kuras tiek pasniegtas mums. Mēs paņemam un izdzeram. Paldies arī neaizmirstam pateikt.
Mūsu jauniegūtais musulmaņu draugs gan nav sajūsmā par mūsu rīcību. Redz, Indijā cilvēki var noindēt tūristus. Nu jā, gan jau. Bet droši vien ne jau vecis, kurš ir tik ļoti piedzēries, ka knapi nostāvēt var. Labi, viņš staigāja, bet ar grūtībām. Un izskatījās jauks cilvēks. Vismaz mūsu intuīcija neko traku nebļauj.
Mūsu jaunais un labu vēlošais draugs ir no Čenajas un viņš studē akupunktūru. Mēs sarunu uzsākam, jo 1.) sēžam viņam blakus uz perona soliņa un 2.) viņš, tāpat kā mēs, vēro stacijas daudzās žurkas. Diezgan daudz kas kopīgs, vai ne? Kādu brīdi runājam par žurciņām, nopietni!
Kamēr pļāpājam ar puisi no Čenajas, es atceros, ka Agate minēja, ka viņa sekos mūsu vilcienam. Es pieņemu, ka Agate to darīs online. Pastāstu to Kasparam un drīz vien arī mēs atrodam lapu, kur var sekot līdzi vilcienam – kur tas atrodas pašlaik un aptuvenie laiki, kad tas pienāks katrā stacijā.
Upsss, mūsu vilciens tagad kavējas 5 stundas! Vecās Deli stacijā tas pienāks 10:30 un Muzffarnagar tas būs ap diviem!
Mūsu jaunais draugs apstiprina, ka šai lapai var uzticēties. Mēs trīs esam ļoti neapmierināti. Mēs, jo mūsu tikšanās ar Agati saruks līdz pat pāris stundām (mums jābūt atpakaļ jau šodien, jo rīt atlido Kaspara vecāki). Puisis no Čenajas – jo viņš nokavēs tikšanos, kura sākas ap to laiku, kad vilciens tikai izbrauks no Vecās Deli stacijas!
Tā kā līdz vilciena pienākšanai ir vairāk nekā trīs stundas, mēs nolemjam braukt atpakaļ uz viesnīcu un nedaudz nosnausties. Un tad braukt atpakaļ.
Esam atpakaļ! Aizejam līdz tablo. Tas šoreiz darbojas un saka, ka mūsu vilciens pienāks 11:00 – vēl par pusstundu vēlāk! Sarēķinām, ka tagad Muzaffarnagar mums būs apmēram 3 stundas laika līdz mūsu aizbraukšanai. Nu nekas, labāk tik, nekā nemaz.
Ejam uz peronu. Pēc pāris minūtēm pie mums pienāk tas pats iereibušais vīrietis. Viņš izskatās tik pat piedzēries. Un sāk runāt to pašu, ko iepriekš. Vairs neesam tik jauki. Pasakām atā un aizejam nedaudz tālāk.
Īsti nezinām, kur piestās mūsu vagons. Stāvam kaut kur pa vidu. Vēlāk, kad vilciens lēnām (cerams) brauks iekšā, meklēsim mūsējo vagonu.
Vilciens tiešām pienāk 11. Mēs neesam neko ēduši kopš 4 rītā, tāpēc vilcienā no viena no daudzajiem ēdienu tirgotājiem nopērkam tādu kā riekstu cepumu. Tas ir ļoti salds, bet garšīgs un barojošs.
Vilciens atiet 11:30. Vilciens ir tīrāks nekā es biju gaidījusi. Viss ir kārtībā. Un arī tualete ir lietojama (šoreiz paveicās; tas kā kurā vilcienā).
Pēc diviem esam galā – Muzaffarnagar stacijā, kur mūs jau gaida Agate un viņas vīrs.
Beigu beigās pie Agates un viņas Indijas ģimenes pavadām vairāk nekā 3 stundas, jo arī vilciens atpakaļ uz Deli kavējas (par divām stundām)! Bet par to mēs esam tikai priecīgi. Mums ir vairāk laika, lai patērzētu ar Agati, viņas vīru Madiju un Madija vecākiem un brāli. Tā ir varen jauka, pozitīva un, teiksim tā, garšīga diena. Agates radi klāj galdu un pasniedz ņammīgus indiešu ēdienus. Dažus no tiem vēl neesam garšojuši.
Pēc pusdienām mēs aizbraucam apciemot Agates vīra tēvu uz viņa apģērbu veikalu un apskatām pāris smukus hindu tempļus.
Un beigās mēs esam tie, kas nokavē vilcienu (nu, gandrīz, par mata tiesu), nevis vilciens. Haha. Pilsētā ir sastrēgums, un uz perona mēs ierodamies tieši tad, kad vilciens jau sāk braukt. Nu, kas tad mums cits atliek kā uzlēkt uz sliedēm, pārskriet uz blakus esošo peronu un… ielekt jau braucošā (lēni) vilcienā! Forši! Paspējām.
