Āgra un Tadžmahāls - unaspasaule.lv
|
Una Baufala
|
Raksts pārpublicēts no unaspasaule.lv.
Uz Indiju ir atlidojuši Kaspara (dzīvesbiedra) vecāki un brālis. Viņi te pavadīs savu 3 nedēļas ilgo atvaļinājumu. Savukārt mums (arī Kaspara brālim Viesturam) šī ir otrā reize Indijā. Pirmā reize bija 5 mēnešu ilgais velo brauciens cauri gandrīz visai Indijai. Šoreiz Indijā esam parastie tūristiņi.
Pirmās divas dienas rādām viņiem Deli. Mani nedaudz pārsteidz tas, cik relaksēti un mierīgi Kaspara vecāki jūtas jau kopš pirmajām stundām, neskatoties uz to, ka ceļojuši viņi ir pavisam maz. Kaspara mammai tas ir trešais brauciens uz ārzemēm, savukārt tētim – tikai pirmais!!
Viņi mierīgi vēro visu sev apkārt, ik pa laikam nedaudz pabrīnoties par kaut ko. Nedzirdu nekādas: “Šausmas, drausmas, kas tas tāds!?” Forši, tad jau viss būs labi arī turpmāk.
Dienā, kad Kaspara vecāki ieradas Deli, mēs nopērkam vilciena biļetes uz Āgru. Āgra ir viena no apdzīvotākajām Indijas pilsētām (top 20), tā atrodas Utarpradēšas štatā, apmēram 200 km attālumā no Indijas galvaspilsētas Deli.
Pieņemu, ka diezgan daudzi zina, ka Āgra ir slavena ar Tadžmahālu – mauzoleju, kas celts par godu Mumtāzai Mahālai 17. gadsimtā. Mumtāza Mahāla bija mogulu imperatora Šaha Džahāna sieva, un tieši viņš uzbūvēja šo iespaidīgo celtni par godu mirušajai sievai. Tolaik gandrīz visa Indija bija Mogulu impērijas sastāvā.
Tadžmahāls ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.
Biļetes uz Āgru ir nopirktas. Parastākajā klasē. Divi eiro turp un pusotrs eiro atpakaļ. Brauciena ilgums – apmēram 3 stundas vienā virzienā.
Tā kā mums ir nelāga pieredze ar vilcieniem tieši dienu iepriekš (vilciens kavējās par veselām piecām stundām!), šodien esam gudri un no rīta, pirms doties uz staciju, internetā pārbaudām, vai vilciens nekavējas. Nē, nekavējas gan. Sataisāmies un dodamies uz staciju.
Vilciens atiet no Ņūdeli stacijas, līdz ar to nekur nav jābrauc. Izejam no viesnīcas un pēc minūtēm desmit mēs esam jau stacijā.
Vilciens pienāk ar nelielu nokavēšanos. Pusstunda, varbūt nedaudz ilgāk. Katrā ziņā – krietni labāk nekā vakar! Pusstunda nav piecas stundas!
Uz Āgru braucam Sleeper class vagonā (visvienkāršākajā guļamvagonā). Tā kā ir jau astoņi, tad guļvietas jau ir nolocītas un cilvēki sēž. Atlocītas paliek tikai pašas augšējās gultas. Sleeper class vagonos gultas ir trīs stāvos, izņemot vagona sānu, kur ir tikai divas gultas.
Mēs visi sasēžamies, bet Kaspars uzlien augšā gulēt. Viesturs ir citā, dārgākā vagonā, jo pirkšanas brīdī bija pieejamas tikai 4 sleeper class biļetes.
Nedaudz vairāk kā trīs stundas vilcienā un esam Āgrā. Līdz Āgras centrālajai daļai un arī līdz Tadžmahālam vēl ir vairāki kilometri. Tā kā mēs esam ar Kaspara vecākiem, tad braucam ar taksi. Brauciens ir gana dārgs Indijas cenām (ap 10 Euro), taču šo cenu izdalot ar pieci, ir OK.
Neilgā brauciena laikā taksists paspēj izstāstīt šo to par Āgras vēsturi, pateikt, ka Āgrā šodien ir ārstu sanāksme, tāpēc VISAS viesnīcas ir pilnas un ka hotelis, kurā ir brīvas vietas, ir Maya hotel. Es sēžu aizmugurē un saraucu uzacis. Protams. Vienmēr, kad mēs kaut kur braucam Indijā, vienmēr ir kaut kāda sanāksme vai draudi. Puiši tikmēr iegūglē taksista pieminēto Maya hotel un saprot, ka tā ir viduvēja viesnīca, kur taksisti šitā atved daudzus ārzemniekus un par to iegūst komisiju.
Nu, mēs esam klāt. Tas ir, mēs esam klāt pie Maya hotel. Neskatoties uz visu, mēs piekrītam apskatīt viesnīcas numuriņus. Nu tā, neko viesnīca. Daudz maz tīra, istabas arī OK. Taču cena ir nepieņemama. Par salīdzinoši vienkāršu numuriņu tiek prasīts 32 Euro! Tādiem numuriņiem visur citur Indijā cena ir divas trīs reizes mazāka. Mēs bijām brīdināti, ka Āgrā viss būs dārgāks, taču šī liekas (un arī ir) pilnīga šmaukšanās.
Tā kā mēs vairs negribam te palikt, līdz ar to nemaz nekaulējāmies. Pasakām viesnīcas darbiniekam, ka numuriņš ir par dārgu un ejam prom. Viņš nedaudz pazemina cenu, taču ne pietiekami. Iesim meklēt viesnīcu paši. Tepat pavisam netālu redzējām vēl pārīti.
Taksists ir vīlies, ka mēs nepaliksim “viņa” viesnīcā. Viņš vēlreiz un vēlreiz atgādina, ka šodien Āgrā mums numuru nedabūt, jo visas viesnīcas taču pilnas ārstu konferences dēļ. Mēs sakām, ka mēs iesim un pajautāsim par numuriņiem viesnīcā pāri ielai. Taksists velkas līdzi. Līdzko mēs esam iegājuši iekšā, taksists hindi valodā saka kaut ko viesnīcas menedžerim. Mēs pajautājam, vai tiem ir brīvi numuriņi. Uz ko saņemam atbildi, ka viss ir aizņemts. Taksists saka: “Nu, es taču teicu, ka šodien visas viesnīcas ir pilnas! Ejam uz Maya Hotel!”
Taču mēs neejam. Viesturs pa to laiku ir aizgājis nedaudz tālāk pa ielu un apjautājies vēl vienā hotelī. Tur istabas esot un tās ir pa 15 Euro. Nu, re! Dārgāk nekā esam pieraduši maksāt, bet nu jau krietni labāk!
Pasakām čau, čau taksistam un ejam. Izrādās tur, tālāk uz priekšu, ir vēl vismaz kādas 5 viesnīcas! Ar Kasparu ieejam vēl vienā un apjautājamies par cenām. Par istabiņu tiek prasīts 20 Euro, taču mēs pavisam viegli nokaulējam cenu uz 13. Nekādus ārstus nemanām un visi hoteļi nemaz nav pilni, ha!
Tikmēr Viesturs intereses pēc aiziet uz to viesnīcu, kas ir tieši pretī Maya Hotel. Un ziniet? Tur nemaz nav pilns! Taksists acīmredzot uzreiz ieejot viesnīcā pateica menedžerim kaut ko tādu: “Saki, ka te brīvu numuru nav!” Ha! Bet tā ir dārgā gala viesnīca, tāpēc ejam uz to, kur mēs ar Kasparu kaulējāmies.
Iečekojamies viesnīcā. Paiet laiks, kamēr visi aizpildām C-formas – veidlapas, kas jāizpilda ārzemniekiem, ierodoties jebkurā naktsmītne. Mūsu ir daudz, bet grāmatiņa ar veidlapām ir viena. Bet tas nekas, jo mēs nekur nesteidzamies. Āgrā paliksim divas dienas. Šodien apskatīsim Tadžmahālu, bet rītdienu veltīsim pilsētas apskatei. Kāpēc tieši šodien Tadžmahāls? Jo rīt ir piektdiena, un piektdienās Tadžmahāls apmeklētājiem ir ciet.
Esam iekārtojušies viesnīcā, un tagad ir laiks kaut ko uzēst. Kaspara vecāki Indijā ir trešo dienu, bet īstus indiešu ēdienus viņi vēl nav ēduši. Tikai rīsus, vistiņu un kartupeļus. Šodien gan viņi ir gatavi izmēģināt indiešu ēdienus. Tāpēc skatāmies apkārt, kur ir kāds glītāks restorāns / ēstuve. Mēs ar Kasparu varam ēst gandrīz jebkur, taču par vecākiem uztraucamies… Kā nekā nav vēl pieraduši.
Restorānu te ir daudz. Ieejam pirmajā, taču tur nepaliekam, jo tas ir ļoti dārgs. 5 – 7 Euro par maltīti. Indijai tas ir par dārgu, tāpēc ejam vien tālāk, lai meklētu kaut ko “normālā cenu kategorijā”. Taču nekur tālu mēs netiekam. Viens no restorāna darbiniekiem mums sāk sekot un mēģina pārliecināt, lai ejam atpakaļ. Pie mums ir vislabākais ēdiens Āgrā! Mēģinām atkratīties i tādi, i šitādi, bet nesanāk. Vīrietis mums seko vēl kādu laiku. Ja negribam ēst te, viņam ir zināmi vēl pāris labi restorāni.
Kaspars viens ieiet vēl vienā restorānā apskatīt ēdienkarti. Vīrietis, kas mums sekoja, beidzot ir zaudējis interesi un aizgājis atpakaļ. Drīz vien Kaspars nāk ārā no restorāna un ziņo par situāciju – cenas ir tik pat augstas, bet restorāns izskatās draņķīgs, šīm cenām neatbilstošs. Arī šeit darbinieki mūs tik viegli negrib laist vaļā. Restorāni ir tukši, neviens tur neēd. Citus tūristus nekur nemana.
Pēc kāda laika atrodam salīdzinoši smuku restorānu ar zemākām cenām. 3 – 4 Euro par maltīti. Tāpat mums tas liekas dārgi, bet tā kā esam kopā ar Kaspara vecākiem, kuri nav pieraduši ēst visu, ejam tik iekšā.
Pasūtam vairākus ēdienus tā, lai katram tiek nobaudīt nedaudz no visa. Šeit es nedaudz “nofeiloju”, jo neatceros viena ēdiena nosaukumu (es bieži vien neatceros ēdienu nosaukumus, atpazīstu pēc skata). Liekas, ka super garšīgo ēdienu sauca Malai Kofta, tāpēc to pasūtu - vienu porciju uz visiem izmēģināšanai.
Ēdieni ir likti galdā un sākam mieloties. Pavisam drīz atklāju, ka tas super garšīgais ēdiens noteikti nav Malai Kofta. Tieši otrādi – Malai Kofta ir tas negaršīgais ēdiens, kas nevienam no mums nekad nav garšojis! Malai Kofta ir Ziemeļindijai raksturīgs ēdiens – indiešu siera bumbas apceptas eļļā un pārlietas ar masala (garšvielu maisījuma) mērci. Visās Malai Koftās, ko bijām nobaudījuši, arī šajā, bija iemaisīts arī kaut kas salds. Mērcē peldēja arī rozīnes… Nav mūsu gaumē.
Bet par laimi Malai Kofta neiet zudumā – Kaspara mammai tas liekas labs. Hū. Vismaz nauda nav izmesta gluži veltīgi. Un arī Kaspara mamma tiek nobaudīt kaut ko savādāku – saldenu indiešu ēdienu.
Vēderi pilni, varam iet skatīt slaveno Tadžmahālu. Kartē apskatāmies maršrutus, izvēlamies īsāko un ejam. Griežamies mazā ieliņā, bet mums jau pretī pāris vietējie ielas tirgotāji, kas saka, nēnēnē, neejat pa šo ceļu, te ir ļoti bīstami! Nu, labi. Iesim pa nedaudz garāku ceļu. Pēc Tadžmahāla apmeklēšanas mēs laikam sapratām, kāpēc šis ceļš ir bīstams, haha. Bet par visu pēc kārtas!
Uzejam ieeju Tadžmahāla teritorijā un dodamies iekšā. Ūuu, jau pavisam drīz redzēsim Tadžmahālu! Piebildīšu, ka pagājušajā reizē mēs neaizbraucām apskatīt Tadžmahālu. No Deli devāmies uz ziemeļiem, uz Himāčala Pradēšu, tāpēc Āgru palaidām garām.
Pēdējos pārsimts metrus līdz Tadžmahālam vari mērot… kamieļa pajūgā. Ejam tiem garām un, protams, mums tiek piedāvāts brauciens kamieļa pajūgā. Tā kā cena nav augsta – tikai 200 rūpijas (2,6 Euro), ieminos Kasparam – moška tavi vecāki grib izbraukt? Nu, un tā mēs visi tiekam izbraukt ar kamieļu pajūgu.
Iegādājamies biļetes. Ārzemnieku ieejas biļetes ir salīdzinoši dārgas – 750 rūpijas (9,9 Euro). Taču par to cenu tu iegūsti iespēju nestāvēt supergarajā rindā – tevi palaidīs “foreigner” rindā, kas ir krietni īsāka. Kā arī tev pienākas bahilas un 500 ml ūdens pudele. Bahilas ir jāuzvelk, nonākot pie paša mauzoleja. Iekšā mauzolejā apavos nedrīkst iet. Lētāko biļešu īpašnieki apavus novelk un iet basām kājām (vai zeķēs). Ja tev ir dārgā ārzemnieku biļete, pašā mauzolejā tu nonāksi ātrāk nekā pārējie, jo īsi pirms ieiešanas tajā apmeklētāju plūsma tiek dalīta. Vietējie iet tur kaut kur apkārt, ārzemnieki – taisni uz priekšu, uz mauzoleju.
Līdz ieejai tiekam ne bez problēmām. Vietējais gids apgalvo, ka bez viņa mēs netiksim īsajā ārzemnieku rindā. Ja neņemsim tūri, tad mums būs jāstāv tajā garajā rindā, pie visiem vietējiem. Mums gidu nevajag un mums ir vienalga, principā varam stāvēt arī garajā rindā – sakām un ejam prom.
Ejam uz garo rindu un stājamies tur, taču darbinieks diezgan agresīvi bļauj, ka mums jāiet uz otru, uz ārzemnieku rindu. Domājam – vot, vēl iesim tur, prasīs naudu, jo mums taču nav gida. Bet kā izrādās, gids mūs mēģināja apčakarēt, sakot, ka mēs netiksim īsajā rindā. Ārzemnieku rindā var tikt arī bez gida. Nu jā, bet protams!
Ar Tadžamahāla aprakstīšanu es nenoņemšos. Tas ir tik pat iespaidīgs, cik fotogrāfijās! Skaties fotogrāfijas un pārliecinies! Apakšā bildēm pievienoju arī īsus ēku aprakstus.
Šīsdienas uzdevums ir paveikts – Tadžmahāls ir apskatīts. Nu, varam doties uz viesnīcu.
Uz viesnīcu dodamies pa “bīstamo” ceļu. Tagad skaidrs, kāpēc vietējie ielas tirgotāji iepriekš teica, ka tas ir bīstams. Tā ir parasta iela, kas iet gar vietējo mājām un kur neviens tev neuzbāžas un netirgo visādus krāmus. Labi, ka izvēlējamies šo ceļu! Ejot pa to, jutāmies mierīgāk un relaksētāk, jo nav visu laiku jāatkaujas no tirgotājiem. Mazi bērni nāk klāt un sveicina, vietējie smaida un kāds arī pamāj. Lūk, tāda ir īstā Indija!
