Praktiskā Krēta. Bez sīrupa... 2. daļa

Ēriks Strauss 30.09.2016 7 min lasīšanai

Manousakis vīna darinātava Vatolakosā (Vatolakkos). No draugiem un paziņām bijām saklausījušies par daudzajām vīna darinātavām, kuras esot teju aiz katra stūra. Iespējams, ka tā arī ir, taču savā apkaimē kā tuvāko atradām Manousakis Winery pavisam netālu no Chania. Jābrauc!

Paši sazvanījām saimniekus, paši sarunājām privātu ekskursiju un par 6 eur no cilvēka tika izvadāts pa ražotnes telpām. Neizpalika arī stāstījums par darinātavas rašanos un vēsturi, kā arī piecu dažādu vīnu degustācija. Tā kā es neesmu vīna cienītājs, tad degustācijā piedalījos piedalīšanās pēc. Pagaršoju visus piedāvātos vīnos, bet neviens mani neaizķēra. Labi, varbūt viens, bet nemācēšu izstāstīt, kādas garšu buķetes izjutu. Mans vērtējums par vīniem ir pavisam vienkāršs – garšo vai negaršo. Smalkāka vīna izpēta lai paliek to pārzinātājiem.

Darītava kā darītava. Lielās mucas pagrabā, modernās tehnoloģijas... No šī izbrauciena vairāk atmiņā ir palikušas nevis šādu darinātavu galvenās varones vīnogas, bet gan ... apelsīni! Jā, jā, apelsīni. Turpat blakus esošais apelsīnu koku dārzs. Tagad iedomājamies mūsu pašu ābeļdārzus laikā, kad ir īstais ražas gads. Kad ābeļu zari noliekušies līdz zemei, kad nokritušos ābolus ar grābekļiem savācam kaudzēs un nosūtam uz komposta kaudzi. Un tagad to pašu ainiņu iztēlojamies vēlreiz, bet jau ar apelsīniem! Esmu redzējis apelsīnu kokus citās zemēs, bet to, ko redzēju šajā vietā, redzēju pirmo reizi! Un pirmo reizi mūžā mētājos ar apelsīniem! Tā vienkārši – pacel no zemes un met!

Jau pa ceļam uz vīna radīšanas vietu noskatījām šo apelsīnu dārzu un tajā pamanīto strādnieku, kurš kastēs krāva no koka norautos pelsīšus. Nolēmām, ka atpakaļceļā sarunāsim kādu kilogramu apelsīnu, taču, dodoties mājup, apelsīnu daudzums bija palicis nemainīgs, taču strādnieka vairs nebija. Bet apelsīnus gribas, un svaigu suliņu arī. Ko darīt? Metām kaunu pie malas un paši bridām tiem pakaļ. Pāris minūtes izbīļa, toties mašīnas bagāžniekā iekrita savi 30 kg apelsīnu. Mēģinājām aprēķināt, cik lielus zaudējumus esam radījuši, taču precīzākus aprēķinus uzzinājām pāris dienas vēlāk, kad veikalos piefiksējām to cenu – līdz 0.50 eiro pa kilogramu. Tātad – zaudējums kādi 15 eiro. Toties sulā sanāca kādi 9-10 litri.

Triopetra. Pamatinformācija par šo vietu – mežonīgā pludmale. Ja reiz mežonīga, tad pirmais, kas ienāk prātā – maz cilvēku, grūta piekļūšana, klintis u.t.t. Nekā tamlīdzīga – piekļūšana pavisam viegla, pa asfaltētu ceļu. Klintis kaut kur tuvumā, bet ne pašā pludmalē. Cilvēku masas? Pieticīgas. Dienā, kad pabijām šajā pludmalē, tuvumā nemanījām nevienu tūristu autobusu. Acīmredzot ne pārāk pievilcīga vieta, lai šī pludmale ieinteresētu tūrisma birojus. Un, labi ka tā. Skaista vieta, skaista smilšaina pludmale. Ar bezmaksas guļamajiem un saules sargiem. Vienīgā neērtība – ja saule cepina pārāk nežēlīgi, tad smiltis svilina pēdas. Labs restorāniņš ar labu virtuvi un ļoti draudzīgu personālu. Patiesībā, divu nedēļu laikā visās pabūtajās ēstuvēs apkalpojošais personāls bija tik kolorīts, ka nevienu brīdi nebija žēl dzeramnaudā atstāt desmitnieku.

Laba vieta gulšņāšanai pie jūras. Labākā no visām, kurā pabijām. Tikai nieka pusotra stundas brauciena attālumā no mūsu mītnes vietas.

Plakias. Vēl viena pludmale, kura mūs piesaistīja ar jūrā ietekošo upīti. Pati pludmale – konkrētajā dienā neaizķēra. Laiks it kā silts un karsts, taču vējš, kurš pludmalē iesvilpoja pa taisno no līdzās esošās aizas, atsita vēlmi šajā vietā uzkavēties ilgāk par pāris stundām. Vējš tik stiprs, ka i ne pastāvēt, i ne pagulēt. Nav patīkami gulšņāt, ja vējš pa gaisu dzenā smalki akmeņainās smiltis un mati pāris sekundēs ir ar sīkiem akmentiņiem pārpilni.

Ja pludmale bija kā pludmale, tad nokļūšana līdz tai bija šī brauciena vērta. It īpaši pēdējie seši kilometri. Seši kilometri, kuri ir vienīgais piekļuves ceļš līdz pludmalei. Vēlāk uzzinājām, ka ir vēl viens piebraucamais ceļš, taču to izmantojām prom braucot... Tātad – pēdējie seši kilometri! Praktiski visos tūrismu birojos tiek piedāvāts safari izbrauciens ar džipiem. Šo iespēju neizmantojām, jo mums pašiem bija savs sešus kilometrus garais safari bezceļnieks. Kāds onka, kuram apjautājāmies, kā nokļūt līdz pludmalei, tā arī pateica – re, tur ir tas ceļš... Ja gribat, varat braukt, bet... Izklausījās aizdomīgi, bet brīdinājis viņš bija.

Braucām un arī aizbraucām, bet, lai pievarētu šos sešus kilometrus, ar pusstundu bija par maz. Zemes ceļš, akmeņains ceļš, ar lielu iespēju autiņu uzsēdināt uz kāda akmeņa, ar lielu iespēju pārsist riepas... Ja šis ceļš būtu taisns, nebūtu tik traki, taču tas bija tradicionālais Krētas serpentīns. Ar pavisam šaurām vietām, kur ieraugot pretī braucošu mašīnu, bija pamatīgi jākasa pakausis – ko nu? Un, no sākuma kalnā augšā, tad kalnā lejup. Atslēgas vārds – serpentīns!

Pirms dodoties uz šo pludmali, internetā uzskrējām virsū kādai atsauksmei par nokļūšanu uz šo vietu. Komentārs lika nedaudz pasmīnēt un iztēloties tā rakstītāju – kāds pensionārs vai kāds rietumnieks, kurš pieradis pie sterilas dzīves vai vienkārši kāds čīkstētājs, kurš ir neapmierināts ar visu. Bijām jau pievarējuši Samārijas aizu un mūsu iztēlē šis brauciens nekādi nevarēja būt kaut kas tāds, lai plēstu matus laukā! Izrādījās, rakstītājam bija taisnība... Bija ekstrēmi, dažam līdzbraucējam arī bail, taču līdz pludmalei tikām! Arī mašīna necieta... Tie bija seši kilometri, kuri atsvēra vēja brāzmas pludmalē un sīkos akmentiņus matos. Bija tā vērts!

Balos sala. Vēl viena vieta, kura tika iekļauto obligāti apmeklējamo vietu sarakstā. Ar pirmo piegājienu tas neizdevās un tikai pašu nezināšanas dēļ. Uz Balos salu var nokļūt divos veidos – pa sauszemi un ar kuģīti. Ierodoties Kissamos ostā, no kurienes atiet kuģītis uz šo salu, konstatējām, ka visi jau ir devušies ceļā, lai piebraucam kādu citu dienu. No ostas ļoti labi redzams ceļš uz noskatīto mērķi, taču tobrīd mūsu pieredzē vēl nebija pieminētais sešus kilometrus garais bezceļa posms uz Plakias. No attāluma novērtējām ceļu un sapratām, ka pa zemes ceļu nebūs nekāda braukšana. Arī auto īres līgumā bija rakstīts, ka nav atļauts braukt pa šādiem ceļiem. Ja nav atļauts, tad nav atļauts... Tobrīd vēl bijām burta kalpi, tāpēc braucienu uz šo salu pārcēlām uz citu dienu un zinājām, cikos atiet kuģīši uz turieni.

Sacīts darīts. Vienas biļetes cena – 28 eiro. Kuģis gana liels, lai nesatrauktos par brauciena dienā esošo spēcīgo vēju. Brāzmās pat līdz 33 m/s. Nedaudz pašūpināja, pamētāja kuģīti no viena borta uz otru, bet nekā ārkārtēja. Pusotra stundas brauciens un esam jau pirmajā apskates vietā – Gramvousā. Stunda laika pastaigai pa salu. Šajā gadījumā pastaiga bija kāpiens uz kalna galā esošo cietoksni. Vai arī alternatīvu – pamērcēties tīrajā līča ūdenī.

Pārbrauciens uz redzamo Balosu ir pavisam īss – vien pārdesmit minūtes. Vieta ievērojama ar to, ka no Balosas uz Krētas salu var aizbrist pa ūdeni. Un skaista pludmale, skaisti skati. Pati sala – viens kārtīgs klints bluķis. Galvenais apskates objekts – pāreja uz lielo salu (Krētu). Un, protams, pelde jūrā. Pēdējā nodarbe nesagādāja nekādu prieku, jo tas nolādētais vējš tomēr bija pārāk spēcīgs.

Jau esot Balosā pamazām sākām atskārst, ka pirmajā mēģinājumā nokļūt šajā vietā, bijām pārāk piesardzīgi. Vēl esot kuģīti bija redzams, ka pa mūsuprāt neizbraucamo zemes ceļu lēnam rāpjas viena mašīna aiz otras. Nokļūstot galapunktā, vēl vairāk pārliecinājāmies, ka tā saucamais bīstamais zemes ceļš nemaz tik baiss nav. Bet, kad ceļojuma pēdējā dienā satikām divus latviešus, kuri iepriekšējā dienā ar divreiz mazāku mašīnu izbrauca šo posmu, sapratām, ka esam pamatīgi nolažojušies. Nekas, galvenais jau nebija veids kā tur nokļūt, bet vispār tikt uz Balosu.

Santorīni. Teorētiski vajadzēja būt tā, ka brauciens uz Santorīni kļūs par divu nedēļu galveno notikumu, ka visas Samārijas aizas, visi seši bezceļa kilometri, visas pludmales salīdzinājumā ar Santorīni varēs atpūsties. Patiešām, šis brauciens arī kļuva par galveno notikumu, taču ar desmit mīnusa zīmēm. Iespējams, ka paši vien esam vainīgi, ka neizvēlējāmies citu uz Santorīni nokļūšanas veidu, taču bija kā bija...

Sākotnējais plāns nokļūšanai Santorīni bija šāds. Braucam uz Iraklionu, kāpjam uz prāmja un laižamies uz Santorīni. Izpētījām prāmja cenas – internetā tās piedāvāja par 122 eiro vienam cilvēkam. Dārgi ne dārgi, bet daudz uz to neiespringām. Pēcāk Georgioupoli jau zināmajā tūrisma birojā painteresējāmies par viņu piedāvājumu nokļūt uz Santorīni. 118 eiro! Cenā iekļauts brauciens uz Iraklionu, prāmis, autobuss pašā Santorīni. Izdevīgi, ka pašiem nav jāstūrē autiņš un vēl pāris eiro lētāk... Ņemam šo ekskursiju!

Izbraukšana no Georgioupoli 5.30 no rīta. Ceļš, kurš jāpievar nepilnu divu stundu laikā, ilgst trīs stundas. Autobuss pa ceļam pietur pie katra staba lai uzņemtu pa dažādām viesnīcām un miestiem izmētātos tūristus. Ātrgaitas kuģis – ideāls. Pusotra stunda un esi jau Santorīni! Kā vēlāk izrādījās, tad visi šīs dienas labumi arī bija beigušies.

Kad kuģis piestāja ostā, radās sajūta, ka esam nokļuvuši bēgļu barā. Skats sirreāls, ka no kuģa skriešus metas laukā turpat tūkstotis cilvēku un visi skrien uz autobusiem. Neviens īsti nezina kurā autobusā jākāpj. Beigu beigās visi atrod savus braucamos un var sākties salas apskate. Pirmā pieturas vieta – Fira. Vieta, kuras bildes praktiski ir vienīgās, kuras klejo pa internetu un raksturo šo vietu. Tas ir vieta ar baltajām mājām, ar skaistajiem skatiem, bet, bildēs redzamais ne vienmēr atbilst īstenībai. Fira nudien būtu unikāli skaista vieta, ja vien šaurajās ielās tūristu masas viens otram nekāptu uz pirkstiem, ja veikalnieki pārāk uzbāzīgi nerautu tūristus iekšā savā bodītēs (Krētā šādu ainiņu nebija)... Viss laiks, kas tika atvēlēts Firas apskatei, bija nieka stunda. STUNDA! Jo jābrauc tālāk un nākamo pieturas vietu uz nākamo vienu no trim salas pilsētām. Ar tai atvēlētajām 40 minūtēm! Ko tik īsu minūšu laikā var paspēt izdarīt? Knapi izspraukties cauri tūristu pūlim, ar uguni neatrast WC un viss...

Kā nākamā izklaide (?) tiek piedāvāts izbrauciens ar kuģīti uz vulkānu, kur varēšot nopeldēties vulkāna ūdeņos. Vai alternatīva – doties uz pludmali. Gides pārliecinošais ierosinājums – viņa izvēlētos braukt uz salu un pat būtu ar mieru no autobusa pārcelties uz kuģīti un vadātu cilvēkus uz vulkānu. Pludmale? Tur nekā lādzīga neesot, tāpēc pareizā izvēle būs vulkāns. Brauciens ar kuģīti pie viņas esot nepieklājīgi zems – tikai 12 eiro. Pilsētā lētāk par 20 naudām neesot... Štrunts par divpadsmit eirām, galvenais taču bija pelde vulkāna ūdeņos.

Kuģis! Ar līdzīgu kuģīti bijām izbraukuši Chania, kur septiņiem cilvēkiem tas izmaksāja nieka 40 eiro. Uz kuģīša bija labi ja piecpadsmit braucēji. Kādu stundiņu vizinājāmies pa Chania līcīti, arī izpeldēties varēja. Kas notiek Santorīni! Izrādās, ka kuģītis bija bezizmēra – kā trīs autobusi pie tā piestāja, tā visi salēca tā sauktajā pirātu kuģī (gides apzīmējums). Kuģītis esot moderns – ar bāru, ar tualeti... Jā, viss bija, bet pie bāra letes piegāja labi ja viens cilvēks, bet tualete, kur pārģērbties, bija tikai viena. Uz trim autobusiem!

Peldēšana! Tie, kas peldēja, mēģināja saskatīt atšķirības starp peldi nevulkāna ūdeņos un peldi tā sauktajos vulkāna ūdeņos. Nekādas atšķirības! Kāds piecpadsmit minūtes peldes aizdomīgos ūdeņos un atpakaļ uz kuģīti, jo bija jāpaspēj uz ātrgaitas kuteri atpakaļceļam uz Iraklionu. Jau tobrīd bija skaidrs, ka labākais, kas šajā braucienā bija, tas bija šis ātrgaitas kuteris! Pārējais? Sajūta, ka tu Santorīni esi ieradies, lai tevi noslauktu! Viss vienā steigā, bardaks, haoss, ļaužu masas!

Viss brauciens no Georgioupoli līdz Santorīni un atpakaļ mums bija 18 stundu ilgs. No šīm 18 stundām uz savām kājām bijām labi ja divas. Pārējās – autobuss, kuteris, autobuss, kuģītis, atkal autobuss... Vai bija vērts braukt? Noteikti! Lai saprastu, ka braukt kopā ar kādu grupu ir lielākā kļūda, kāda vien var būt. Vai tas ir brauciens uz Santorīni, vai brauciens uz Barselonu, Sicīliju vai kādu citu vietu. Ceļojumi ir jāplāno pašam!