Praktiskā Krēta. Bez sīrupa... 1. daļa

Ēriks Strauss 30.09.2016 8 min lasīšanai

Šis nebūs stāsts par to, cik skaista un visādi citādi smuka ir Krēta. Neesmu dzejnieks, lai aprakstītu Samārijas aizas klintis, Santorīni baltās mājas, hektāriem plašos apelsīnkoku vai vīnogulāju laukus, no ledusskapja izņemto pēcpusdienošanas obligāto piedevu vīnogu kandžu jeb raki u.t.t. Mēģināšu vairāk pastāstīt par praktisko pusi, par to, cik un kas maksā, kā nokļūt vienā vai otrā Krētas apskates objektā u.t.t. Vienvārdsakot, centīšos iztikt bez ausu aizliešanas ar sīrupu. Kas būs palicis atmiņā par divu nedēļu pabūšanu Krētā, to arī centīšos izlikt šeit uz papīra.

Dzīvošana. Pirms meklēt apmešanās vietu, bijām atzīmējuši savus iekšējos noteikumus apartamentu izvēlei. Kā ierasts – nekādu viesnīcu! Tā kā bijām septiņi atpūtnieki, tad varējām meklēt villu sadaļā. Pie jūras viena cena (loģiski), mazliet tālāk – pavisam cita cena (arī loģiski). Lūkojāmies pēc “mazliet tālāk” no jūras. Uz divām nedēļām cipars grozījās ap 1500 – 1700 eiro. Diviem vai četriem cilvēkiem – padaudz, septiņiem – bez lieka iespringuma. Paņēmām villu, par kuru samaksājām 1600 naudas. Vienam cilvēkam – aptuveni 230! Nav ne vainas! Vēl mājās esot vienīgā iepazīšanās ar mūsu dzīves vietu bija ar bilžu starpniecību. Pirmais iespaids – ideāli! Divi stāvi, trīs guļamistabas (visas otrajā stāvā), trīs WC, divas dušas, viss pirmais stāvs kā liela viesistaba ar virtuvi, bet, kas pats galvenais, no pirmā stāva viens solis līdz baseinam. Bildēs nudien superīgi, taču, kurš gan nezina, ka bildē redzamais ne vienmēr atbilst patiesībai.

Šo māju internetā mums izmeta Agni Travel, kuras mājvieta, šķiet, bija kaut kur Anglijā. Kad bija veikti visi maksājumi par māju, e-pastā laiku pa laikam iekrita atgādinājums par to, ka tuvojas atvaļinājuma laiks un, ka mūs gaidot ar atplestām rokām. Tāpat instrukcija ar visām bildēm, kā no lidostas nokļūt līdz šai villai, bet pati interesantākā bija instrukcija par to, kā iekļūt īpašumā. Neviens mūs nesagaidīšot, taču atslēgu mēs atradīsim vai nu zem paklājiņa vai durvīs. Kā jaunībā tepat Latvijā, kad laukos neviena ij prātā nenāca slēgt durvis... Ja zem tepiķīša vai durvīs, tad lai jau tā būtu. Nav ko iespringt...

Aizbraucām, ieejam pagalmā, un, skat, atslēgas ir durvīs! Lūdzu! Apstaigājot īslaicīgi apmešanās vietu un saliekot reālo bildi kopā ar agrāk redzētajiem foto, viss atbilst patiesībai vismaz par 99%. To vienu procentu atradām iepriekš nepieminētajā trešajā stāvā ar vēl vienu nelielu, bet tomēr apmešanās vietu vienam cilvēkam. WC skaits atbilst iepriekš teiktajam, dušu skaits arī, virtuve aprīkota ar visu nepieciešamo (arī trauku mazgājamo mašīnu)... Viss, kā solīts. Arī baseins trīs soļu attālumā no ledusskapja! Ā, ieejot pagalmā, redzams brīdinājums – videonovērošana!

Tikai pēc rūpīgākas apskates piefiksējām, ka mūsu māja iekļauta Luxury villu kategorijā. Pret to, protams, neviens no mums neiebilda! Mājas (villas) atrašanās vieta – Kefalas! Kārtīgi lauki! Kādus 40 km no Chania lidostas, kādus 12 km no tuvākās nopietnāk apdzīvotās vietas (Georgioupoli). Sākotnēji iesmīnējām ūsās – bāc, kādos pāķos esam nokļuvuši, taču vēlāk bijām pārlaimīgi, ka dzīvojām tur, kur dzīvojām. Prom no tūristu masām, no liel- vai mazpilsētu stresa. Ja ir autiņš pie sānis, tad var dzīvot ne tādos vien laukos...

Regulāri nobraucot lejā uz Georgioupoli un paķemmējot turienes nedaudzās bodītes, laiku pa laikam pametām acis daudzos viesnīcu virzienā un tad arī novērtējām savas villas priekšrocības. Viesnīcas kā viesnīcas, taču nespēju sevi iedomāties piesēdušu uz kādu no terasēm, kuru noskata katrs garāmgājējs. Ne tu vēderu vari pakasīt, ne ko citu... Pat skaļi nožāvāties būtu nepieklājīgi. Kādai lepnākai viesnīcai ir savs dārzs ar visiem guļamajiem, kur atlaisties un parādīt savus sānus saulei. Skaisti, bet līdz brīdim, kad tu noparko savu autiņu pusmetru augstā dzīvžoga ceļa pusē, bet žoga otrajā pusē gulšņā pēc saules izsalkušie ļauži. Tu guli, bet no ielas puses pār žogu katrs otrais pat negribot redz tavu zvilnēšanu un noteikti novērtē, cik tev kilogramus vēl jānomet, vai vispār kādreiz dzīvē esi redzējis sauli u.t.t.... Kur kaifs visu laiku atrasties kā uz skatuves?

Auto. Pirmo reizi saskārāmies ar auto īri Grieķijā, tāpēc, pirms izvēlēties sev braucamo, bija daudz jautājumu zīmju. Pārsvarā par apdrošināšanām. Acs apstājās pie kāda kantorīša pārsimts metru attālumā no lidostas. Nosaukums – Monza! Izvēlējāmies piecvietīgu fordiņu. Kopējā summa ar apdrošināšanu – drusku virs 400 eiro. Divām nedēļām – labs cipars. Interesanta bija auto saņemšana – tikai un vienīgi skaidrā naudā (kā klājas, Grieķijas ekonomija?). Ņemiet atslēgu un braucat savās darīšanās. Nodošana? Redziet, tur pie sienas ir kastīte un tur arī iemetiet to atslēgu. Tā arī izdarījām – atslēgu iemetām un sveika, Krēta! Nekādu problēmu, nekādu uztraukumu par to, ka varētu uzrasties kāds itāļu stila pieņēmējs (iepriekšējā gada pieredze no Sicīlijas), kurš ar lupu sešas reizes apstaigātu autiņu un meklētu vissīkāko defektu. Bākā atstāj benzīnu tik daudz, cik paņēmi un laidies mājās! Viss vienkārši, bez stresa, kā pie grieķiem piestāv! Ja reiz par autiņiem, tad noderēs arī degvielas cenas. Benzīna cenas Krētā staigāja no aptuveni 1.40 līdz 1.50 eiro litrā. Santorīni ir krietni dārgāk – aptuveni 1.70 litrā.

Ja reiz bijām septiņi, tad kā visiem nokļūt noskatītajā dzīves vietā? Viena daļa ar īrēto autiņu, otra ar taksi. Nebija lēts prieks (55 eur), taču krietni lētāk nekā īrēt busiņu. Turpmākā pārvietošanās pa noskatītajiem apskates objektiem bija pagalam vienkārša. Ne vienmēr visiem septiņiem bija interese doties vienā un tajā pašā izbraucienā, bet, ja bija, tad palīgos tika ņemts rolleris, kuru īrējām Georgioupoli. Par pāris dienu īri sanāca kaut kādi 25 eiro...

Tapinot šo aprakstu, internetā uzskrēju virsū virsrakstam “Latvija ir Eiropas veco auto miskaste”. Šie vārdi pieder autotirgotāju asociācijas prezidentam Andrim Kulbergam. Ja prezidents dzīvē nav bijis tālāk par Muhosransku vai Mazpisāniem, tad ir silts ieteikums viņam aizlidināties līdz Krētai. Nelasīju turienes avīzes un arī neinteresējos par parasto grieķu autoparka īpatnībām, bet, ja salīdzinājumi ir sasnieguši miskastes kategorijas, tad tas neattiecas uz Latviju.

Saskaitām kopā villas īres izdevumus, plus auto īri, sanāk, ka šīs divas pozīcijas vienam cilvēkam izmaksā aptuveni 300 eiro. Pieskaitām 200 eiro par lidojumu Viļņa – Chania – Viļņa jau 500 naudas. Vēl viena izdevumu pozīcija - pārbrauciens uz un no Viļņas (180 eiro, katram nepilni 26) un kopsummā tie ir aptuveni 530 eiro pa divām nedēļām Krētā (kam nav slinkums var salīdzināt ar tūrkantoru pēdējā brīža piedāvājumu cenām)! Pārējie tēriņi – katram pēc spējām un katram pēc iespējām!

Elafonissi. Krētas vidienes un rietumpuses apskatīšanu iesākām ar Elafonisi salas/pludmales apmeklējumu. Patiesībā, pludmaļu Krētā ir teju aiz katra stūra, taču šī ir īpaša ar to, ka, bradājot pa jūtu, krastā ir itin viegli saskatāma rozā smilšu josliņa. Pati sala kā sala – vienas vienīgi akmeņi, taču viegli izstaigājama. Ja nav lielu viļņu, uz salu var aizbrist pa ūdeni un atpakaļ līdzīgā veidā. Skaista vieta, kuru ir vērts apskatīt. Nokļūšana, kā jau visā Krētā, pievarot serpentīnu līkločus ar atsevišķiem vēderu kutinošiem ceļa posmiem. Daudz cilvēku, bet paejot nostāk no galvenās pludmales, bez lielām problēmām atrodams arī kāds klusāks stūrītis.

Samārijas aiza. Manā redzēto apskates vietu vērtējumu skalā visaugstākais novērtējums. Dēļ pastaigas pa šo aizu vien ir vērts doties uz Krētu. Pirms došanās uz Krētu vēl mājās meklēju info par šo vietu un tā arī līdz galam nesapratu, cik tad tur to kilometru saskaitīts. Pārsvarā dominēja 18km, taču pirms pašas izbraukšanas atradu info, ka šie 18km ir plaši izplatīts mīts. Esot tikai 16... Būtībā, starpības nekādas, bet, kad jau bijām pie aizas ieejas, tikai tad oficiālajā programmiņā uzzinājām, ka pati aiza ir tikai 13 km, bet atlikušie nepilnie trīs km ir ceļš līdz ostai, taču arī tas nemainīja lietas būtību. Jāiet un viss...

Izmantojām vienu no daudzajiem Georgioupoli esošajiem tūrisma birojiem, jo pašiem stiķēt variantus, kā nokļūt starta pozīcijās un kā pēc tam pēc finiša nokļūt mājās, šķita pārāk sarežģīti. Vienas biļetes cena – 22 eiro. Par šo naudiņu tevi uzved kalnā pie ieejas aizā un par to pašu naudiņu tevi krastā sagaida autobuss un aizved mājās. Vēl 5 eiro bija jāmaksā par ieeju parkā (aizā) un vēl 12 naudas par kuģīti, kurš tevi no finiša nogādā līdz apdzīvotai vietai, kur var piekļūt sabiedriskais sauszemes transports. Kamēr neesi tam visam izgājis cauri, liekas, ka baigi sarežģīti, bet patiesībā viss ir vienkāršāks par vienkāršu.

Aiza – iespaidīga! Pārgājiena sākumā – ar mežu apaugusi nogāze, bet kaut kur ap piekto kilometru sākas īstās ainiņās un mute arvien vairāk paliek izbrīnā atvērta. Skati, kurus nav iespējams aprakstīt, skati, kurus ir jāredz pašu acīm. Vai pārgājiens bija grūts? Ne pārāk, taču kājām tas bija pamatīgs treniņš. Pārliecinājos, ka teiktais par to, ka kāpt lejup pa kalnu ir krietni grūtāk nekā iet augšup. Ja vēl zem kājām ir vieni vienīgi akmeņi... Nedaudzajos posmos, kuri veda augšup, bija pavisam cita iešana. Pārdesmit metru kāpumos uzreiz aiz sevis varēja atstāt krietnu bariņu citu gājēju.

Mums paveicās ar laika apstākļiem. Ja pašā kalna augšā 9.00 no rīta bija tikai kādi +15, tad aizā saule neuzkarsa vairāk par kādiem +25. Plus vēl palīdzēja krietns vēja pūtiens, par kura jaudu tuvāk iepazināmies esot jau pie jūras. Nezinu, kā gājējs jūtas, ja saulē gaiss uzkarst līdz +30 vai pat vairāk. Katrā ziņā, cepure ir vajadzīga, par par ūdeņiem nevajag lieki kreņķēties. Starta kapitālam noder kāda litrīga pudele, taču ik pēc kādiem pāris kilometriem ir ūdens uzpildes vietas un tāpēc nav nepieciešams stiept līdzi lieku litrāžu. Izdzer, uzpildies, tad atkal izdzer un tā līdz laimīgām beigām. Nav jāuztraucas arī par ieskriešanu krūmos. Precīzi neatcerēšos, bet visā maršrutā, šķiet, bija kādas četras WC. Rindā gan jāpastāv, bet tās pārsvarā pie sievietēm. Večiem šīs lietas kārtojas raitāk...

Vēl viena būtiska piebilde – no aizas 13 km labi ja kāds kilometrs ir tikai ar līdzenu virsmu un bez nopietniem akmeņu šķēršļiem. Lai pievarētu šos kilometrus, nav nepieciešama speciālā sagatavotība. Protams, ja visu dzīvi esi pieradis sēdēt savā kabinetā un tavs garākais ikdienas pārgājiens ir no šī krēsla līdz auto, tad labāk ir turpināt sēdēt. Ja esi līdz kaulam tizls, tad šis pārgājiens nav domāts tev. Arī aktīvā dzīves veida piekritējiem šie 13 km liek nākamajā dienā izmest savas kājas miskastē, bet šī kaite ir pārejoša un pēc divām dienām jau var sākt domāt par nākamo izbraukumu ārpus savas dzīves vietas.

Kad esi pārvarējis aizas 13 km, tevi finišā sagaida neliels krodziņš, kur ejošākā prece ir svaigi spiesta apelsīnu sula. Vīriņš atspēries graizīja apelsīnus uz pusēm, bet spiežamais aparāts nenoguris veica savu darbu. Turpat nopērkams arī alus un daudzi citi dzērieni, taču pēc šāda pārgājiena sula tomēr ir pirmajā vietā. Cena – precīzi neatceros, bet laikam bija 2.50 eiro par palielu glāzi.

Pēc sulas glāzes vēl atlikuši trīs km lai tiktu līdz piekrastei, taču šie kilometri bija kā atpūta. Ja nu kādam kājas vairs nebija kustināmas, tad vārgākie par 2 eur līdz krastam varēja nokļūt ar busiņu.

Kopējais aizā pavadītais laiks – 5 1/2 stundas. Daudz vai maz, nezinu, taču darbiņš tika paveikts. Līdz kuģītim, kurš visus gājējus nogādā apdzīvotākā vietā, bija nepilnas trīs stundas brīva laika. Ja nebūtu pamatīgas vēja pūsmas, peldēšana esošajā pludmalē sagādātu lielāku kaifu, taču mesties lielajos viļņos un riskēt tikt uzskalotam virsū kādam klints gabalam, nebija prāta darbs. Toties atlaišanās uz pludmales tā sauktajiem ļožakiem, bija pašā laikā. Tiem tuvojāmies ar nelielu bijību, jo šķita, ka par to izmantošanu tiks noplēstas deviņas ādas, taču nekā. Par diviem guļamajiem tikai 5 eur un par to vēl katram pienes pa 0,3l bundžiņai auksta alus.

Turpat krastmalā viens otram blakus sastājušies kādi desmit krodziņi un tad nu katrs var atrast sev acij tīkamāko. Tā šīs nepilnās trīs stundas aizrit ātri un tad arī kuģītis ir klāt. Pusotras stundas pārbrauciens līdz savam busiņam, tad vēl stunda brauciens līdz Georgioupoli, bet no turienes līdz laicīgajām mājām 12 km augšup pa serpentīnu. Ideāla atpūta un kaifs nākamo dienu paņemt kā brīvu, ar zvilnēšanu pie baseina!