Parīze. Dublis divi...

  • 5 min lasīšanai
  • 26 foto
Parīzē jau bijām bijuši pirms gadiem četriem. Toreiz bijām ar tūrisma firmas autobusu un mūsu grupu mērenā riksītī divās dienās izdzina pa standarttūristu standartvietām. Un jau toreiz tapa pilnīgi skaidrs, ka mēs šajā pilsētā atgriezīsimies un bez kādiem gidiem un izrīkotājiem – tā, lai varam iet un darīt ko gribam... Pagājušā gada nogalē tapa skaidrs, ka esam jau nobrieduši Parīzei, kāreiz arī līdzbraucēji pieteicās. Sēdos pie datora, atradu viesnīcas, kas atbilstu mūsu vēlmēm ( ģimeņu numuriņi un virtuves aprīkojums) , pasūtīju tās un sākām gaidīt pavasari... Pirmā brauciena diena ne ar ko neatšķīrās no visu citu Eiropas braucienu pirmajām dienām – Lietuva un Polija. Tik vien pārliecināmies, ka Polijas ceļi ar katru reizi kļūst labāki, pie jaunbūvētajiem ceļa gabaliem izliktas plāksnes, ka remontus finansē Eiropas Savienība. Pats esmu saistīts ar ceļu būvi un zinot situāciju Latvijas ceļu remontu finansēšanā, man rodas dziļa neizpratne – kā poļi dabū Eiropas naudu ceļiem un piedevām tādos apjomos. Viss atkarīgs no valdības attieksmes. Arī pie mums pielūgto krīzi Polijā nemanīju – uz ceļiem notiek liela rosība, kamēr mēs Latvijā nestrādājam, jo neesot naudas ceļu būvēšanai. Un dīzelis Polijā ir desmit santīmus lētāks .... Otrajā dienā , braucot pa Vāciju, veicām dažas spontānas atkāpes no nospraustā maršruta – iebraucam Harca kalnu ieskautajā Goslāras pilsētiņā, nopriecājamies par akurātajām pildrežģu mājiņām un vakarā braucam uz Ķelni, kur apskatam vareno Ķelnes domu. Trešā diena – līdz pusdienām pelēcīgā Beļģija un vēl pēc pārsimts kilometriem pa maksas bāni iebraucam Parīzē. Pie pašas Šarla de Golla lidostas (kuras viens no skrejceļiem izvietojies tieši virs autoceļa un pa gabalu rodas iespaids, ka lidmašīnas brauc pa to pašu ceļu, pa kuru braucam mēs) ieraugam nelielu pakalniņu, kurš kā apaudzis ar dzīvojamajiem treileriem. Braucot garām, ieraugām milzīgu atkritumu slāni, kas klāj pakalna nogāzi. Ap treileriem slaistās melnīgsnēji ļautiņi... Mūsu līdzbraucējiem rodas pirmais iespaids par Parīzi, bet nākošajās četrās dienās tas mainīsies neskaitāmas reizes. Braucam uzreiz uz viesnīcu, kas atrodas Parīzes piepilsētā Ivry sur Seine, uzreiz aiz Parīzes apvedceļa loka. Viesnīca ir jauna, oktobrī tikai atvērta , numuriņi priekš Parīzes ir ļoti plaši, ar pilnībā aprīkotu virtuvi. Četrvietīgs dzīvoklītis ar divām istabām maksā 85 EUR diennaktī. Zem viesnīcas ir slēgta bezmaksas autostāvvieta, kurā mēs savu 2500 km noskrējušo dzelzs zirgu novietojam, lai četras dienas atpūšas. Par cik pirms braukšanas es šo rajonu jau virtuāli biju izstaigājis, izmantojot Google Streetview, tad droši dodamies uz metro staciju Mairie d’Ivry, kas ir arī 7.līnijas galapunkts. Tuvāk ir RER stacija, bet ar to braukšana ir dārgāka, jo atrodamies jau ārpus centra zonas. RER stacija atrodas Ļeņina ielas galā. Metro stacijā nopērku desmit biļešu komplektu, kas uz katru biļeti dod 46 centu ekonomiju, nekā pērkot pa vienai biļetei (1,14 EUR un 1,60 EUR). Pēc četru dienu braukāšanas ar metro radās secinājums, ka tas Parīzes izzināšanai ir ļoti labs pārvietošanās līdzeklis un dažādie tipāži ,kas tur ir redzami, vien sastāda lielu daļu no Parīzes iespaidiem. Pirmais brauciens ir uz Trokadero , jo visi grib beidzot ieraudzīt galveno Parīzes simbolu – Eifeļa torni. Izkāpjam no metro, izejam virs zemes un tepat ap stūri tas jau ir...un es pats secinu, ka otrā reize Parīzē ir ar citām sajūtām- nav ne sliktāk, ne labāk – ir savādāk. Zem torņa liela burzma, rinda pēc biļetēm gara, nolemjam braukt uz šejieni no paša rīta. Pastaigas solī dodamies Triumfa arkas virzienā. Arkā uzkāpjam neskatoties uz palielo (9 EUR) ieejas maksu un nenožēlojam, jo paveras lielisks skats uz visiem 12 bulvāriem, kas kā stari iet uz visām pusēm. Ar mūsu drauga metro palīdzību braucam uz Pigala laukumu , caur sarkano lukturu rajonu ejam uz Monmartru. Pēc kāpiena Triumfa arkā neviens negrib kājām kāpt līdz Svētās Sirds katedrālei, tāpēc braucam ar funikulieri, kura apmaksai izmantojamas tās pašas metro biļetes. Metro biļetes Parīzē stundas laikā var izmantot atkārtoti, to arī reizēm izmantojām. Aizejam uz Tertra laukumu, kur vienam no māksliniekiem ļaujam uzzīmēt vienu no mūsu meitenēm, pasēžam pankūku ēstuvē, kur apēdam ne pārāk garšīgas, bet padārgas pankūkas ar pildījumu un dodamies uz savu viesnīcu, pa ceļam veikalā nopērkot šo to vakariņām un brokastīm. No rīta pieceļos pirmais un dodos uz tuvāko bulanžeriju pēc svaigas franču maizes un kruasāniem. Pēc brokastīm ejam uz metro un pa jau zināmo maršrutu dodamies līdz Eifelim. 9.15 esam klāt, nostājamies nelielajā rindā un īsi pirms desmitiem esam jau augšā tornī. Augšā ir liels vējš , tāpēc apskates laiks saīsinās. Lejā, uz zemes liekas karsti, kaut gan ir tikai 8 grādi. Tad caur Marsa laukumu dodamies līdz Militārajai akadēmijai , kāpjam metro un braucam līdz Madlēnas laukumam, tur apskatam Madalēnas baznīcu, kas , manuprāt neizskatās pēc baznīcas, un pastaigājam pa apkārtnes delikatešu veikaliņiem. Plānotā tikai apskate izvēršas šopingā, jo mantiņas ir foršas un kārdinošas. Klīstam pa Operas rajonu, pasēžam uz Operas kāpnēm. Ar metro 1. Līniju tiekam nogādāti De Fansā , pabaudām urbāno Parīzi, nezin kāpēc neuzbraucam Jaunās arkas augšā un pamatīgi noguruši dodamies uz „ māju” pusi Turpmākie rīti man sākas ar sajūtu, kas atgādināja kaut kad redzēto krievu filmu „ Logs uz Parīzi” . Pamostos jau pierastā viesnīcā, visa ģimene vēl guļ, nobraucu ar liftu lejā, izeju ārā un pēkšņi esmu Parīzē... Strādnieki mazgā ielu, uz darbu steidzas dažādu ādas krāsu ļautiņi, maiznīcā saimniece mani jau atceras un bez parastā „ bonžūr” vēl kaut ko smaidot stāsta, kaut arī skaidri saprot, ka es tāpat neko nesaprotu. Bijām Versaļā ( otro reizi un otro reizi man tur nepatika – pārāk komercializēts, pārāk daudz tautas), piedevām tikām tādā lietus gāzē, ka nebija nevienas sausas vīlītes. Pienācās braukt uz viesnīcu un otrā pilsētas galā cilvēki laikam nevarēja saprast, no kurienes šitie latvieši izlīduši, jo ir cauri slapji, kaut gan spīd pavasarīga saulīte. Bijām arī Kanalizācijas muzejā pie Almas tilta – tur var apjaust tos grandiozos mērogus, kādos tika veikta Parīzes pārbūve par to pilsētu, kādu mēs to baudām tagad. Pats muzejs ir neliela daļa no funkcionējošās kanalizācijas. Kopējais kanalizācijas tuneļu garums ir 2000 km- tas ir no Parīzes līdz Lietuvai, ja kas... Bijām katakombās, kur tiek glabāti 7 miljonu cilvēku kauli, jo pārbūves gaitā tika likvidētas centrā esošās kapsētas. Tūristiem pieejama tikai neliela daļa no pazemes labirintiem, kuru kopējais garums sniedzas kilometru desmitos. Katakombas izmantojuši gan visu veidu franču revolucionāri, gan vācu okupācijas laikā pretošanās kustība. Dažiem no mūsu ceļabiedriem bija arī plāns redzēt Monu Lizu un vēl dažas konkrētas gleznas , tāpēc bijām arī Luvrā. Ļizkas portretu redzēt var tikai nosacīti, jo to apstājuši mazu aziātu bari un nepārtrauktajos zibspuldžu zibšņos saskatīt slaveno smaidu nav iespējams. Ja pirmo reizi Parīzē likās aizdomīgi daudzie melnādainie francūži, tad šoreiz, kad bijām daudz tuvāk viņiem gan uz ielas, gan metro – tos uztvērām kā pašsaprotamu piedevu Parīzes šarmam. Vienīgā reize, kad bija neomulīgi – Les Halles (Parīzes vēdera) tirdzniecības centrā bija izteikti daudz patumšu jaunekļu grupu, kuri vienkārši tur nosit laiku, meklējot kādu izklaidi vai iespēju „nopelnīt”. Iepriekšējā reizē tieši šajā rajonā vienam manam kolēģim mākslīgi izveidotā burzmā tika nolaupīts naudas maks. Kad mēs apstājāmies uz īsu brīdi, lai izspriestu mūsu nākamo apskates objektu, pie mums piegāja policisti, kas teica, lai neesam tik statiski un labāk būtu, ja mēs ietu prom. Pēdējo vakaru Parīzē nolēmu pārvērst izgaismotās pilsētas apskatē, tāpēc no garāžas izdzinu mūsu busiņu un līdz ar tumsiņu devāmies uz Elizejas laukiem. Aizbraucām arī uz De fansas rajonu un tur baudījām pagalam spocīgu sajūtu – ielas pilnīgi tukšas, ne cilvēku, ne mašīnu, bet visos debesskrāpjos deg gaismas. Izmetām līkumu pa slaveno Buloņas mežu, bet laikam netrāpījām īstajā laikā un vietā , jo tūrisma ceļvežos aprakstītās „pieejamās” sievietes un to klientus nemanījām. Apaļā stundā braucām garām Trokadero un no turienes varējām vērot Eifeļa torņa mirgošanu. Četrās dienās redzējām diezgan daudz, bet jau atgriežoties mājās sapratām, ka ļoti daudz kas vēl palicis neredzēts. Nu to būs jāskatās trešajā reizē... Mājupceļā vēl iebraucām Reimsā, Šampaņas galvaspilsētā – iepirkām šampanieti un paskatījāmies katedrāli, kurā kronēta lielākā daļa Francijas karaļu. Nolēmām izbraukt caur Briseli, ko arī izdarījām, bet pēc Parīzes tā likās tāda provinciāla pilsētiņa. Pārsteidza automaģistrāle no Reimsas uz Briseli Beļģijas teritorijā... Kaut kas līdzīgs mūsu A6 posmā no Nīcgales līdz Daugavpilij, vismaz bedru ziņā noteikti, plus vēl ceļa malās un sadalošajā joslā saauguši krūmi ar baltiem, pret mašīnu sāniem nobrāztiem zariem.... Mājupceļš kā jau vienmēr bij ātrāks, ne velti ir teiciens par zirgu, kas uz mājām ātrāk skrien. Grūtākais ir pēdējais posms – Lietuva ar policistiem krūmos un pašiem braucējiem, kas neizskaidrojamu iemeslu dēļ pārvietojas 20 km/h zem atļautā ātruma un pa ceļa vidu. Un nogriežas arī no ceļa vidus, pirms tam tur apstājoties un pastāvot.. Bet iebraucot tēvzemē mēs par to aizmirsām, jo mums sagaidīja izburbis un izdangāts grants ceļš – pārņēma māju sajūta....


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais