Kad es kļuvu par …
|
Didzis Sedlenieks
|
Skaists notikums, skaista dziesma “How I Became The Bomb” , bet es nekļuvu par bumbu. Daudz sliktāk - kļuvu par noziedznieku pavisam nesen Bulgārijā.
Atgriežamies no laivošanas Grieķijā () , nakts, vidējas kvalitāte ceļš kaut kur Bulgārijā, kas sacenšas ar Latviju un Rumāniju par trūcīgākās ES valsts statusu. Visi guļ, tikai Ēriks Zilbalodis ne, viņš stūrē mūsu Volkswagen, es arī kaut kādā caurā miegā vārtos pa busiņa grīdu. Apstājamies, momentā aizmiegu, jo vairs nekas nekrātās, nebumsī un nerauj miegu ārā no rokām. Nepaspēju tikt līdz pirmajam miegam, kad dzirdu Ēriku sakām: “Eu, baigie sūdi, viņi var konfiscēt mums mašīnu uz mēnesi!”
Pamostos, bet neslienos augšā, ir nakts. Atvars Eglītis kaut ko saka, viņš ir šī brauciena vadonis. Pēc brīža atveras busiņa sānu durvis un Ēriks sauc mani ārā, esot vajadzīgas plašākas angļu valodas zināšanas. Izlienu no mašīnas un, acis berzēdams, pārsteberēju pāri divām autostrādes joslām, kur stāv policijas mašīna. “Labvakar, virsniek,” saku viņiem angliski. Viens neko nesaprot, baksta ar pirkstu otra virzienā. Ātri vien noskaidrojas, ka mums nav derīgas vinjetes – biļetes par maksas ceļa lietošanu. Turpceļā bijām izbraukuši cauri visai Eiropai, visās valstīs vinjetes bija derīgas 10 dienas, tikai Bulgārijā 7 dienas, tātad atceļā vajadzēja pirkt jaunu, bet, kas to varēja pamanīt. Angliski runājušais policist paskaidroja situāciju – pārkāpums ir baigs, par to uz mēnesi tiek aizturēta mūsu busiņa tehniskā pase, ko pēc tam varēsim dabūt atpakaļ ar mūsu Ārlietu ministrijas palīdzību. Un naudas sods 300 eiro. Tiešām baigie sūdi! Saku policistam ka tā ir muļķīga un netīša kļūda, pirmajā benzīntankā nopirksim vinjeti! Jā, viņš to saprotot, bet negribot mūsu atvaļinājumu sabojāt. Šajā brīdī sapratu, ka policist melo, bet nezināju kādi ir īstie sodi Bulgārijā par tādu pārkāpumu. Skaidrs, ka viņiem nav tiesību konfiscēt kāda īpašumu, bet nav =prāta darbs strīdēties, ja nezinu, kā ir patiesībā.
“Jūs noteikti esat gudrs un taisnīgs virsnieks,” saku policistam. “Varbūt šķirsimies kā draugi un pēcāk visiem stāstīšu, ka Bulgārijā ir labākie policisti pasaulē?”
“Diemžēl mums nav citas iespējas, sods būs jāmaksā.
”Bet kā? Es taču nevaru jums naudu tā vienkārši iedot, tas ir kriminālnoziegums!”
“Jā, tas ir pilnīgi nelegāli.” policists piekrīt un turpina rakstīt protokolu.
“Varbūt varam kaut kā citādi vienoties?”, pajautāju un uzreiz sapratu, ka tas ir solis pretī īstam kriminālam. Savā 50 gadu mūžā neesmu policistam iedevis pat piecīti, bet te tāda lieta!
“Man nav 300 eiro,: policists saka un turpina rakstīt. Protokols uzdrukāts uz dzeltenīga papīra, tādu padomju laikā izmantoja gastronomos desu ietīšanai. “Jums noteikti arī nav 300 eiro.”
Pagrābu kabatā sauju monētu un parādīju policistam: “Man te ir labi, ja pāris eiro, varbūt jums ir terminālītis kredītkartēm?” Patiesībā vēl ceru ka tiksim cauri bez liekiem izdevumiem, ka policists sapratīs mūsu ne pārāk naudīgo stāvokli. Bet nē, policist ieskatījās man tieši sejā un uzpūta diezgan sapīpētu elpu.
“Kāds ir tavs piedāvājums?”
Skaidrs, tātad jādod ķepā, bet kā? Cik, velns parāvis! Eju atpakaļ pie busiņa un domāju – tagad iedošu viņiem naudu, bet policisti man uzliks roku dzelžus un ieliks bulgāru cietumā. Busiņā visi izliekas ka guļ, ārā stāv tikai Ēriks Zilbalodis un Atvars Eglītis. Tā un tā, viņiem vajag naudu!
Pa visiem kopā sagrābstījām 70 eiro, vienu 50 un vienu 20 eiro monētu. Ēriks paņem naudu, es par tulku dodos līdzi. Nekad policistam kukuli neesu devis! Nekad! Eh, šī ir reize, ka tā jaunavība jāzaudē – policisti paņem 50 eiro un atdod atpakaļ 20: “Par šito aizbrauc līdz pirmajam benzīntankam un nopērc biļeti!”
Kamēr spiežam roku iejūtīgajam bulgāru policistam, otrs turpat līdzās dedzina protokolu.
Tā es nekļuvu ne par kapeiku labāks, par bumbu arī ne. Tagad pavisam oficiāli esmu noziedznieks, laimīgā kārtā Bulgārijā J