Sanktpēterburga - turpinājums
|
Ruta Jankovska
|
STRŪKLAKU VILINĀJUMS
Pirmdienas rītā atļaujos pagulēt. Plānā gan bija būt Pēterhofas Lejas parkā 11.00, kad spēlē orķestris vēsturiskos tērpos un galvenais strūklaku meistars no terases dod komandu ieslēgt ūdens padevi, bet nu - Dievs ar viņu. Ar metro braucu uz staciju Avtovo, vienu no pasaules 12 skaistākajām metro stacijām.
Izejot no metro, pirmajā brīdi apjūku, kur tad ir maršruta taksometri, bet kāds vietējais nevaicāts steidz norādīt uz pazemes pāreju - busiņi uz strūklakām esot no otras ielas puses. Tur tie tiešām ir, ar lieliem uzrakstiem logos, un pirmajā atlikusi tieši viena vieta priekš manis. Brauciens ir kādas 20 minūtes, pieved pie pašiem Augšējā parka vārtiem. Ar mums brauc arī seši ķīnieši - viņu visur ir ļoti daudz. Augšējā parkā ieeja ir par brīvu, arī tur ir skaisti, bet man šoreiz pat vairāk par Lejas parku gribas tikt ekskursijā uz Grotām un uz Aleksandriju. Noder forumos lasītais - kases uz Lejas parku ir gan pa labi, gan pa kreisi, bet no parka tās nav redzamas, ir tikai norādes. Visi automātiski dodoties pa kreisi un stāvot rindās. Es tam ne visai ticēju, bet reāli tā arī notiek, varbūt tāpēc, ka pa kreisi ir jāiet caur grezniem vārtiem? Kasu ir daudz, arī turniketi veseli deviņi, bet rindās pastāvēt sanāk, kamēr labajā pusē personāls garlaikojas. Es gan arī gāju pa kreisi, jo vajadzēja steigties nopirkt biļeti uz Grotām.
Lai to izdarītu, jānostājas ar seju pret pili, ar muguru pret Samsonu, un jāpamana durvis pils fasādē, aiz kurām var nopirkt kāroto ekskursiju. Pati Lielā pils pirmdienā ir slēgta, tāpēc, ja vēlaties apmeklēt pili, jāizvēlas cita diena, savukārt parku apmeklējumam pirmdiena ir izdevīga, jo cilvēku mazāk. Ar Pēterburgas neprognozējamajiem laika apstākļiem, ja vien iespējams, nevajag ieplānot konkrētu dienu, bet braukt turp tad, kad rīts sola skaistu laiku.
Vilcieniņi uz Aleksandriju atiet no strūklakas Šaha kalns. Brauciens ir ļoti interesants, tikai atkal jāzin knifi - skaļrunis aicina izkāpt Aleksandrijā, doties ekskursijā pa Kotedžu, Fermeru pili vai Gotisko kapellu, bet, ja jūs to izdarīsiet, no jauna būs jāpērk ieejas biļete Lejas parkā! Tieši šī iemesla dēļ nevajag braukt uz Pēterhofu ar Meteoru - turp un atpakaļ izmaksā dārgi; piestātnē ir nenormālas rindas pie kasēm uz Lejas parku; jūs nevarēsiet iziet apskatīt Augšējo parku - lai tiktu uz piestātni, atkal nāksies pirkt biļeti Lejas parkā. Pareizais ceļš ir braukt ar metro, tad busiņš, Augšējais parks, Lejas parks. Līdzi jāņem ēdiens un dzēriens, jo parkā viss ir ļoti dārgs. Ja ir bērni, kas gribēs skriet joku strūklakās - dvieļi un maiņas drēbes.
Var apskatīt paviljonus, Monplezīras pili, Vannu korpusu, Marlī pili utt., tikai tiem katram ir savas izejamās dienas, daži nestrādā lietainā laikā. Kad esat pastaigājuši, aizejiet uz piestātni un nopērciet biļeti uz Meteoru konkrētā laikā, tad varat atgriezties parkā un staigāt vēl, jo vakarpusē biļešu uz kuģīšiem vairs nebūs. No lieliem viļņiem nav jābaidās - ja tie kļūst pārāk bīstami, satiksme vienkārši tiek slēgta.Nogurušiem būs patīkami izbaudīt braucienu pa Somu jūras līča seklāko daļu, ironiski dēvētu par Marķīza peļķi, ievērtēt jaunceļamo vanšu tiltu
un stadionu
un izkāpt pašā centrā Pils krastmalā. Es biju pietiekami piekususi, lai uzreiz gribētu atpakaļ uz pilsētu, tāpēc piestātnē pirku biļeti uz tuvāko reisu. Braucot nešūpo - sajūta bija, kā braucot ar mašīnu pa Latvijas bedrēm, it kā viļņi būtu cieti! Krastmalā vietu nav sevišķi daudz, tāpēc mēs krastā tikām, izkāpjot caur citu kuģīti.
BLONDĪNE ORIENTĒJAS
Pēdējais rīts Pīterā ataust slapjš. Varētu gan saldi gulēt līdz 12-tiem, bet žēl tā izniekot laiku, gribas tikt Jusupova pilī. Nedomāju, ka vēl kāds var izdarīt tā, kā es - ļoti rūpīgi vēl gultā izpētīt muzeja mājaslapu, labi redzēt adresi Moikas krastmalā 94, bet doties uz turieni pēc kartes, kurā Jusupova pils iezīmēta Fontankas krastmalā, un ne brīdi neaizdomāties par šo, hmm, nelielo nesakritību! Atbrīvoju numuriņu, atstāju mantas viesnīcā un varonīgi dodos lietū. Karte ir brīnišķīgi maldinoša, tur viss liekas ļoti tuvu. Eju, eju un eju. Sākumā mēģinu izvairīties no peļķēm, bet tas ātri kļūst bezjēdzīgi, jo gāž kā no spaiņa. Man nemaz neienāk prātā, ka pase manā somiņā varētu samirkt... Kad tuvojos Fontankas krastmalai, pie gājēju pārejas, gaidot zaļo gaismu, apjautājos kādam kungam, kur ir Jusupova pils. Viņš domā, ka man jāiet vienu ielu atpakaļ, jo no krastmalas pilī ieiet tāpat nevarēšot, un tur taču vispār nelaižot! Skaidroju viņam, ka laiž gan, tiesa, pavisam nesen ir atvērta ekspozīcija, un ka tur ir tik interesanti utt. Sajūtos ļoti labi infomēta - re kā, vietējais, bet neko nezina - nu jā, es arī dzīvoju 100 km no Rīgas, bet kultūru galvaspilsētā baudu vairāk nekā rīdzinieki, tas jau tā normāli. Saku, ka tomēr iešu no krastmalas. Ha! Protams, ka tur apkārt ir žogs, nākas iet ar līkumu atpakaļ. Principa pēc eju pa citu ielu. Pie pašiem pils vārtiem pieturā stāv tas pats kungs un vēl pasmejas - jūs tomēr arī te? Pils tātad ir atrasta. Domājat, ka uz tām viņu sasodītajām pilīm var aiziet taisni no vārtiem? Kā tad! Vai nu puķu dobes, vai kanāls kā Pēterhofā, vai milzu dīķis, kā šajā gadījumā, priekšā.
Protams, braukt apkārt karietē slaidā lokā būtu forši. Izlijušai kā slapjai vistai vilkties lieku gabalu - ne visai. Un tad, gan jau nojaušat - parādes kāpnēm priekšā ir smuka virvīte, un ēka izskatās tāda paplukusi. Tas velna Jusupovs, kurš it kā bija bagātāks par pašu caru - viņam tak nebija tikai viena pils! Man vajadzēja to, kas pavisam tuvu pie viesnīcas! To visu man pastāsta garāmgājēja, ļoti inteliģenta, eleganta kundze ap gadiem 80. Viņa paslavē manu krievu valodu, panāk gabaliņu līdzi un pastāsta gluži neticamas lietas. Tieši šeit, no šā dīķa 1868.gadā pirmo reizi Krievijā startēja zinātnisks lidojums ar gaisa balonu; vēl pēc desmit gadiem te notika vēsturē pirmās sacensības daiļslidošanā, bet 1904.gadā - pirmais pasaules čempionāts daiļslidošanā! Neticami...
Es atrodu īsto pili, kad esmu jau nikna kā lapsene. Ļoti slapja lapsene, starp citu. Biļešu, protams, vairs nav.
AR SIRSNIŅĀM ACĪS
Smejos, ka uz Sanktpēterburgu es skatos kā Pēteris I (skulptūrā Vara jātnieks) - ar mīlestības pilnām acīm. Jā, šis fakts par sirsniņām Pētera I pieminekļa acīs kļuva zināms tikai pavisam nesen, pēdējā restaurācijā. Tiek uzskatīts, ka tēlnieks Falkone vairākas reizes pārtaisīja skulptūras galvu, bet Katrīna II viņa darbu katrreiz noraidīja. Tad izgatavot maketu tika ataicināta skulptora jauniņā mācekle Marija-Anna Kollo. Viņa pa vienu nakti izgatavoja galvu, kas Katrīnai uzreiz iepatikās. Par savu darbu meitene tika uzņemta Mākslas akadēmijā, viņai piešķīra mūža pensiju. Un tagad pats interesantākais - imperators uz Pēterburgu skatās ar mīlošām acīm ne jau tāpat vien. Tiek uzskatīts, ka 17 gadus jaunā Marija-Anna šādi atzinās mīlestībā piecdesmitgadīgajam Falkonem... Tāpat no lejas skatoties, sirsniņas acu zīlīšu vietā ieraudzīt nav iespējams, vien pievelkot ar fotoaparāta objektīvu. Pītera putniem nav nekādas pietātes pret vēsturi, un šobrīd piemineklis izskatās šādi:
Metro ir ģeniāls izgudrojums, un pat tāda topogrāfiskā idiote kā es spēj viegli orientēties, jo uzskatāmas norādes un shēmas ir visur, saprast viegli. Man patīk viss - raksturīgā gumijas smarža, vējš no vilcieniem, eskalatori, perfektā braucēju plūsmas organizācija tuneļos, muzejiem līdzīgās stacijas. Interesanti, ka divi no desmit Puškinam veltītajiem pieminekļiem Sanktpēterburgā ir uzstādīti tieši metrostacijās. Pie tiem vienmēr ir svaigi ziedi.
Kad esmu gana izbraukājusies, izpriecājusies par stacijām un pat salijusī kleita izžuvusi, uz atvadām Pīters pasniedz man vēl vienu skaistu dāvanu - atgriežoties no A.Ņevska lauras, iekāpju vagonā, kas noformēts kā Pēterhofa...
UN VĒL MAZLIET
Pētera I laikos Kazaņas katedrāles vietā auga liela bērzu birzs; par koku ciršanu tajā draudēja nāvessods. Katedrāli uzbūvēja pirms Otrā pasaules kara, bet jau pēc diviem gadiem tajā guldīja šī kara varoni - feldmaršalu Kutuzovu. Padomju gados klīda leģenda, ka karavadoņa sirds palikusi Silēzijā, Boleslavecas pilsētiņā, kur viņš mira. Speciāli izveidota komisija atvēra apbedījumu un atrada sirdi atsevišķā traukā. Cita leģenda stāsta, ka Kazaņas Dievmātes ikona blokādes laikā aizsargājusi pilsētu - lai nu kā, pēc kara ar personisku Staļina pavēli tika iedalītas vairākas tonnas deficītā vara katedrāles jumta pārklāšanai. Padomju laikos dievnamā iekārtoja Reliģijas vēstures un ateisma muzeju. Šobrīd baznīca atdota draudzei. No Ņevska prospekta skvērā pie baznīcas iekļūt nevar, priekšā žogs - par tā uzlikšanu tūristi var pateikties pedagoģiskās universitātes studentiem - no metro uz nodarbībām augstskolā un atpakaļ viņi gāja pa taisno pāri zālienam, izbradājot neglītas takas.
Zilo tiltu var nepamanīt, pat stāvot uz tā (tā garums ir tikai 35 metri, bet platums - veseli 97), bet stabiņš ar atzīmēm par ūdens līmeni plūdos daiļrunīgi pasaka, kas notiktu ar mani, ja būtu atbraukusi 1824. vai 1924.gadā.
Viesnīcas izvēlē man bija svarīgi, lai naktī pēc tiltu pacelšanas varētu vienkārši ar kājām atgriezties viesnīcā. Pēdējā vakarā, pareizāk, naktī, aizeju uz Leitnanta Šmita tiltu. Tonakt pirmos trīs tiltus paceļ 1.25. Pirms deviņiem gadiem man tas likās daudz interesantāk - toreiz uz ienākšanu Ņevā gaidīja daudzi lieli kuģi, upe bija pilna ar maziem tūristu kuterīšiem, kuri pēc pirmā tilta pacelšanas aši apgriezās un traucās uz nākamo. Tagad tas ir aizliegts drošības apsvērumu dēļ. No 2013.gada laikā no pusnakts līdz pieciem rītā kuģīšiem liegts no Moikas un Fontankas iebraukt un izbraukt Ņevā. Risinājums? Kuģīši izbrauc jau pirms pusnakts, divas stundas bumsījas pa upi, bet pēc šova vai nu šūpojas viļņos vēl pāris stundas, vai, labākajā gadījumā, izlaiž pasažierus pie Vara jātnieka, kas lielākajai daļai tūristu ir ļoti neērti. Jaunie noteikumi ļoti sadārdzina braucienu, līdz ar to gribētāju tādai izpriecai ir nesalīdzināmi mazāk kā agrāk. Arī lielo kuģu tonakt nav, ir tikai dažas sajēgu pārdzērušas jaunkundzes krastmalā. Pils krastmalā noteikti ir jautrāk, parasti tur rāda dažādus pirotehnikas priekšnesumus, dejo, laiž gaisā laternas - man laiks gulēt.
NE ŠOREIZ
Ir lietas, ko es nesaprotu - dzīvoju blakus Īzaka katedrālei, visu laiku posos uz turieni aiziet, uzkāpt kolonādē un aplūkot pilsētu no augšas - nesanāca! Man līdzi bija vesels speciāli sakrāts maisiņš ar viena un divu centu monētām un izdrukāts saraksts ar Pītera vietām, kas pēc attiecīgu darbību veikšanas piepilda vēlēšanos. Sak, ja neizdosies uzmest monētu uz Čižika - Pižika postamenta, uzbēršu visu maisiņu, kāda monēta noteikti noturēsies! Rezultātā mazāko pilsētas pieminekli es gan redzēju no kuģīša, bet turp neaizgāju. Nesanāca arī apciemot sfinksas, atlantus, Ostapu Benderu, Laternu iededzinātāju, Sētnieku, Nīlzirdzieni Toņu un daudzus citus, kuri čakli palīdzot vēlmju piepildīšanā. Rakstot šīs rindas, pa savas mājas logu es redzu Daudzeses baznīcu - to sava mirušā vīra Platona Zubova piemiņai lika uzcelt Tekla Šuvalova, kura vēlāk Pēterburgā noīrēja vislepnāko māju pilsētā, tur pulcējās augstākā sabiedrība, viesojās arī Puškins. Viņš bieži pieminēja Teklu savās dienasgrāmatās. Pasaule ir tik maza, vai ne? Tagad Šuvalovu pilī ir Faberžē muzejs, arī tas paliek uz nākamo reizi. Krievu seriālu muzejs, Garšvielu muzejs, atjaunotā ekspozīcija uz Auroras, visdažādākie militārās tematikas muzeji - katrai gaumei! Starp diviem ļoti interesantiem maketiem - Grand Makets un Pētera Akvatorija - biju ieplānojusi braukt uz pirmo, otra atrašanās vietu kartē pat nesameklēju. Jau mājās, skatoties safotografēto, nespēju noticēt savām acīm - tieši aiz muguras diviem brīnišķīgajiem ielu muzikantiem, kurus gribējās klausīties un klausīties, ir bijusi Pētera Akvatorija... Ko lai saka - blondīne... Jābrauc vēl... Starp citu, numuriņš viesnīcā 2017.gada vasarā jau rezervēts!
