Gruzija - sirsnīga un mežonīga!

  • 9 min lasīšanai
  • 137 foto

Draugi Gruzijā ir milzīga bagātība! Tieši pateicoties viņiem man bija iespēja aplūkot šo zemi nevis no ārpuses iepakojuma, bet gan iegrimt tajā līdz sirds dziļumiem.

Protams, ka desmit dienās visu Gruziju neiepazīt! Tā ir lielāka par Latviju ar daudzām kultūras šķautnēm, dažādiem klimatiskajiem apstākļiem un tautām. Tomēr kaut ko izdevās paspēt un izbaudīt!

Šeit ir Tbilisi ainava no loga! Pilsēta atrodas kalnu ielokā un, kā redzat, nes sevī diezgan lielu padomijas dvesmu, kopā ar pilnīgi modernām ēkām un lielisku vecpilsētu, kuru aprakstīšu vēlāk. Ceļojuma sākumā tajā uzkavējos vien dienu, vakarā jau ierodoties Gruzijas piekrastes kurortā Batumi. Ņemat vērā, ka Tbilisi taksistu ir daudz, un tas ir ērts un jauks pārvietošanās veids, ja tikai varat uzreiz nosaukt cenu. 10-15 minūšu brauciens nebūs vairāk par 7 lari (ceļojuma laikā 1 euro bija 2.58 lari).

Batumi piekraste ir sakārtota. Vietējie mēģina iedzīvināt pasaules populārāko kūrortu ainavas ar attiecīgu servisu. Mani draugi ieteica izīrēt istabiņu pie saimnieces. Īrējām ļoti tuvu pludmalei un transportam. Cena - 8 lari no cilvēka par diennakti. Protams, te ir gan viesnīcas, gan viesu mājas, kurās cenas variējas ļoti plašās amplitūdās. Tomēr uz jūru dodas arī paši gruzīni, tāpēc izvēles iespējas īrēt par pieņemamu cenu ir milzīgas. Te, tāpat kā jebkurā kūrorta pilsētā, taksisti mēģinās izkrāpt lielāku naudu, tāpēc iesaku vairāk pārvietoties ar maršrutniekiem, kuros brauciens maksās vien 1.20 lari. Pilsētas autobuss gan vēl lētāks - vien 40 tetri par braucienu (10 centi?)

Protams, ka sakopts ir tikai centrs. Pāris minūtes no tā jau plešas pavisam cita aina. Šī kūrortpilsēta pārsvarā dzīvo uz tūristu rēķina. Darbs vairumam ir trīs mēnešus gadā. Pārējā laikā vietējie savelk jostas un gatavojās nākamajai sezonai. Diemžēl...

Brauciens no Tbilisi līdz Batumi aizņēma 5 stundas ar ātrvilcienu. Var braukt arī ar maršrutnieku, taču sākumā tas būs liels pārdzīvojums. Satiksmes noteikumus te ne ļoti ievēro. Avārijas gan neredzējām, bet vietējie teica, ka tādas notiek, vienkārši neviens nestāv stundām, gaidot ceļu policiju. Mašīnas ātri novāc no ceļa, lai atjaunotu satiksmi, kas šeit ir visai intensīva gandrīz jebkurā diennakts laikā. Jāteic, ka Batumi ir nakts pilsēta, tāpēc diena te ir mierīgāka kā vakars un, protams, visi veikali, tai skaitā āra tirdzniecība, strādā līdz pat rītam. Mēs gluži nebijām kazino un bāru tūristi, tāpēc devāmies iepazīt ko interesantāku par pudelēm un skaļas mūzikas skaņām.

Vieta, kur noteikti ir vērts aizbraukt - Batumi botāniskais dārzs. Lai gan turp aizbrauc visi, tomēr ikviens var šeit atrast to, kas sirdij kārojas - gan ērtus asfaltētus celiņus un pat mašīnītes braucienam (kā nekā šis botāniskais dārzs atrodas kalnā un tik tiešām te ir jākāpj augšup), gan dabas takas lielāku šķēršļu mīļotājiem. Tāpēc vienaldzīgs nebūs neviens, ja vien kādam drausmīgi krīt uz nerviem savādi koki un nepazīstami augi. Ieraudzīsiet ikviena kontinenta floru. Kokus, par kuriem vien varat izlasīt grāmatās. Zemāk piemēri, kas savaldzināja mani.

Blakus botāniskajam dārzam ir pludmale un pie tās lielisks krodziņš, kas, neskatoties uz ne īpaši dārgo interjeru, piedāvā visai bagātīgu un kvalitatīvu gruzīņu virtuvi! Diviem cilvēkiem kārtīgi pieēsties maksāja vien 26 lari. Pārsteidzoši, ka Gruzijas ceļojuma laikā praktiski nebija nevienas ēstuves, lai cik noplukusi tā arī neizskatītos, kurās būtu negaršīgs vai slikti pagatavots ēdiens. Šeit kā latviešu parunā - "neskati vīru no cepures".

Pašā Batumi īpaši ilgi uzturēties nav interesanti, ja vien jūs neesat kārtīgi jūras mīļotāji. Pludmale ir akmeņaina, un redzēju cilvēkus, kuri pat velk īpašus gumijas apavus peldei. Jāsaka, ka tam ir nozīme, jo, piemēram, pludmalē pie botāniskā dārza abi sagriezām pirkstus.Nedaudz, tomēr nepatīkami. Toties pie Batumi miestiņos ir skaisti ūdenskritumi, blakus pilsētā Kabuleti nacionālais parks Kintriši un vēl tālāk Ureki ar melnajām magnētiskajām smiltīm. Taču to atstājām sev nākamajai reizei. Devāmies uz vienu ūdenskritumu un...

Mahunceti ūdenskritums ir viens no lielākajiem Batumi apkaimē, tāpēc tūristu grupas te ierodas ik pēc pāris minūtēm. Mēs aizbraucām vienkārši ar maršrutnieku un vērojām nesteidzīgo Adžārijas gruzīnu dzīvi, kad visi pasažieri pacietīgi gaida te, kamēr kāds vīrs ceļmalas veikalā nopirks cukura maisu, te kamēr kāda kundze apmierinās savas slāpes ar minerālūdeni citā ceļamalas bodītē. Jā, jā - busiņš apstājās DIVAS reizes dažādās vietās un VISI pasažieri pacietīgi gaidīja, kamēr aizgājējs atgriezīsies. Turklāt tas bija darba dienas vidus!

Pati vieta skaista, bet apskate ļoti īsa. Mēģinājām saprast, kas tas par muzeju, tomēr tur neviena nebija un arī neizskatījās, ka bija ko aplūkot. Tāda muzeja butaforija, lai kaut kas būtu. Pieklīda suns, kurš pacietīgi gāja mums līdz, kamēr mēs pa ceļu uzrāpāmies augstāk, un tikpat rūpīgi parādīja mums taciņu, pa kuru mēs norāpāmies. Vieta bezgala skaista, tā sagribējās uz kalnu virsotnēm! Iegājām ceļmalas kafejnīcā, kur tūlīt pat mūs aicināja degustēt vīnu. Tā kā vīna dzērāji nekādi lielie nebijām, nolēmām paēst. Tur gan bija tikai šašliks, tomēr gatavots no vietējās kalnu ciemata gaļas, tāpat kā foreles un viss pārējais. Vienkārši, bet garšīgi un veselīgi. Sākām runāt! Jāsaka baltiešus te ļoti ciena un mīl, tāpēc, nosaucot dzīvesvietu, jau automātiski kļūsti par draugi. Tā kā bijām sirsnīgi noskaņoti, tikpat lielu sirsnību saņēmām atpakaļ! Gruzijā, pasarg Dievs, izturēties augstprātīgi! Varat saņemt diezgan nepatīkamu attieksmi. Esiet vienkārši un draudzīgi - iegūsiet it visu, ko vēlaties! Tā arī mēs ieminējāmies, ka gribam pastaigāt pa kalniem, un ēstuves žiperīgie īpašnieki tūlīt pat uzaicināja mūs nākamajā dienā izvadāt par manis piedāvāto maksu - 120 lari. Vēlāk sapratu, ka tā bija pieklājīga cena, tomēr nosaucu šo summu, vadoties no iepriekšminētās cenas par gājienu Kintriši kalnos.

Rīta ceļojumam bijām sagatavojušies un arī vajadzēja. Zābakiem jābūt piemērotiem, jo ceļā akmeņi, dubļi. Puiši bija pārdomājuši šķēšļu joslu, kuru mums dažās vietās pat izcirta ar tādu kā mačetveidīgu cirvi. Aizrāpties līdz augšai vajadzēja stundas divas. Tad jau izveda uz kalnu ceļu, pa kuru tad pārvietojāmies uz ciemu.

Ciematā pārsvarā dzīvoja musulmaņi, tomēr tas netraucēja ierasties tamadam (kurš ir jaunākais vīrietis) ar "melno vīnu" un čaču (gruzīņu plūmju degvīns uz 60 grādiem), pēc kura komandas saklājās galds un sākās svinības par godu mums ar dzejiskiem tostiem un attiecīgu tulkojumu, jo no visa bara krieviski runāja tikai Džonijs, kurš arī visu skaidroja. Mēs pieklājības pēc izdzērām pa glāzei vīna, kuru es malkoju laikam bruņurupuča ātrumā, jo ātri sapratu, ka tosti tik ātri nebeigsies, bet tukšu glāzi celt gaisā nevarēs. Tā nu mēs sēdējām visu šo gruzīnu ielenkumā, kas lielā entuziasmā atzīmēja baltiešu apciemojumu, kurš šajā vietā, iespējams, notika reizi cik nu tur gados! Mūsu pavadoņi, protams, dzēra nopietnāk, bet nu trenēti organismi. Tad devāmies tālāk pa ceļu uz citām vietām.

Tā pa kalnu takām virzījāmies līdz tikšanās vietai, kur mūs ar mašīnu veda tālāk uz foreļu audzēšanas vietu. Tur mūsu acu priekšā saķēra foreles un tad jau veda lejā!

braucam ar mašīnu lejā. Vēl tikai ūdens tunelis, ar kuru vietējie ļoti lepojas. Pēc nostāsta tās radītājs, nespēdams sagaidīt abu tuneļa galu savienošanos, neizturēja un nošāva sevi vien piecas minūtes pirms abu tuneļa galu savienošanās. Turpat netālu viņa kapa vieta. Tad atpakaļ uz mazo kafejnīcu, jau kā ģimenes draugi tiekam baroti pie kopgalda. Mūs lūdz pagaidīt, kamēr tiek notīrītas foreles, jo vedīs uz otru galu tās izbaudīt. Tad nu otrā galā paveras Džuzes zeme, uz kura viņš plāno uzcelt savu mājiņu, tai skaitā arī izīrēšanai tūristiem.

Te sanāk ieraudzīt dievlūdzēju dzīvajā, paskatīties vietējo dzīvi otrā kalna galā, kur cilvēki sēž pie galda, malko vīnu pie kalnu upītes un klausās, kā ik pēc pusstundas atskan šautenes šāviens, kurš atbaida vietējo lāci, lai neizēd visu iestādīto kukurūzu. Runājam par politiku, nabadzību un draudzību! Tā man arī piekodināju, lai es savai tautai nododu to, cik ļoti liela ir gruzīna sirds un viesmīlība! Ēdām savas foreles un domājām, cik daudz skaistuma ik uz vietas, par kuru neviens lejā pat nenojauš.

Jāsaka, ka dienas laikā mēs no tūristiem pārtapām par draugiem. Mazajai kafejnīcai ir lieli plāni attīstīties, jo šajā apvidū vienīgais darbs un ienākuma avots ir tūrisms. Tāpēc atstāju Ronija koordinātes, ja nu kāds grib ko šādu izbaudīt, droši zvaniet un jautājiet viņam vai rakstiet! Tikai neesat iedomīgi!

ROIN IREMADZE - BATUMI, KEDA, VILLAGE MAKHUNCETI, CAFE MOSE +995577534310, +995557510102. Meklējiet pēc vārda un uzvārda arī facebook.

Pavadījām ar viņiem visu dienu un nemaz nenožēlojām. Nākamajā dienā jau braucām uz Gruzijas kūrortu pērli Boržomi.

Padomju Savienības laikos Boržomi bija augstākās sabiedrības atpūtas vieta. Arī tagad divi atklātie avoti ir slēgti valdības atpūtas centrā. Tomēr vēl divi ir pieejami ikvienam - viens vēss, otrs silts. Turklāt abi dabīgi ar gāzīti - mineralizēti. Pati pilsēta atrodas kalnu ielokā, 900 metru virs jūras līmeņa (augstāk nekā mūsu Gaiziņš). Blakus tai parks ar sērūdens avotiem, kuros tad arī abus vakarus peldējāmies un netālu milzīgs rezervāts, kurā var doties dažāda veida pārgājienos, sākot no pāris stundām, līdz pat četrām dienām ar uzkāpšanu augstākajā virsotnē, kas būs turpat pie 3 km augsta. Lai dotos šādā pārgājienā, ir jāiegūst vispirms atļauja tūrisma centrā, jo rezervātu pieskata reindžeri. Ja jums nav īpaša papīrīša, varat iekulties arī nepatikšanās. Takas tur visas marķētas, apmaldīties īsti nevar. Mēs arī pieteicāmies, bet par vēlu. Pēdējās dienas rītā līņāja, bet tādā laikos kalnos nav ko darīt - bīstami.

Pēc pirmās dienas iepazīšanās, nākamajā nolēmām uzkāpt atkal kādā kalnā. Mana paziņa Sveta kā vietējā iedzīvotāja apsolījās parādīt kādu vietiņu, kur pati vienmēr gribējusi doties, bet nekādi nesanācis laika. Kā tad...

Viss sākās ar nevainīgu taciņu, kura ar laiku pārvērtās slīdošu akmeņu nogāzē, kas ar laiku pilnībā pazuda, saglabājot vien krūmus un koku zarus, kuros ieķerties, lai nenoslīdētu atpakaļ. Dāmas gados pavisam atpalika, jau gribējām sūtīt mājās, bet dūša bija stingra un lēnām uzstumdījām uz augšu, kur ar dažs labs bezspēkā nokrita. Tur augšā izrādījās, ka atpakaļ ceļu gan neviens nezina, tāpēc man nācās izlūkot piemērota slīpuma vietu, pa kuru kāpt lejā, kas arī veiksmīgi izdevās, kā vēlāk izrādījās, prasmīgi apejot arī klinšu posmu. Lejā mūs sagaidīja strauts ar marķētu taku, kas veda atpakaļ uz pilsētu. Tobrīd bijām nostaigājušies no pusdeviņiem rītā līdz diviem pēcpusdienām, ieskaitot pāris atpūtas brīžus ar uzkodām.

Tā mēs gājām, gājām, līdz ieraudzījām nākamo virsotni ar krustiem, uz kuru vijās tāda nevainīga akmeņaina taka. Šoreiz dāmas palika lejā ar somām, bet mēs nolēmām paskatīties, kā tur augšā. Protams, ka ārējais izskats bija mānīgs. Pēc brīža vairs nebija ne drošo akmeņu, ne patīkamā slīpuma. Acu priekšā smiltis, koku saknes, zari un zāles kušķi šaurā un stāvā takā, pa kuru nācās rāpties ar lielu apdomu, jo bezdibenis vienā un bezdibenis otrā galā. Vienā brīdī mans mazais augums pievīla un īsti vairs nezināju kā izkustēt, bet padomi līdzēja un augšā esmu. Godīgi teikšu, vairāk par visu tajā brīdī gribējās nolīst lejā!

Smieklīgākais, ka no otras puses bija pavisam droša un ērta meža taka - ne tur līst kur, ne riskēt. Tomēr zināma adrenalīna deva jau vienmēr vajadzīga. Protams, kāds labs alpīnists un kalnā kāpējs noteikti smiesies par šiem skatiem, tomēr man tā bija pirmā pieredze, tāpēc arī iespaidīga. Vakarā vēl brauciens ar gaisa tramvaju un nākamā dienā atpakaļ uz Tbilisi!

Tbilisi, tāpat kā pārējās Gruzijas pilsētas, ir lieliski sakopta centrā, it īpaši vecpilsēta, un tikpat nolaista nomalē. Tīrības standarti te ir savādāki un, kā paši gruzīni saka, pie tiem turpina strādāt. Metāla skulptūru ielās ir pietiekoši, turklāt visas ir ļoti labā kvalitātē. Stāstīja, ka tas esot Saakašvili pirksts. Vispār ceļojuma laikā šis bijušais Gruzijas prezidents tika daudz slavēts, neskatoties uz skandālu, ar kādu viņš savu posteni zaudēja.

Tbilisī ir liels izklaides parks kalna galā, no kura var nobraukt ar gaisa tramvaju. Vakara noslēgums izdevās ļoti skaists. Nākamajā dienā devāmies uz Mchetu, kas bija senā Gruzijas galvaspilsēta, līdz viens no valdniekiem nedevās medībās un nepamanīja, kā sašautie fazāni vietējā strautā ir applaucējušies, jo tik karsts bijis ūdens. Tik izcilā vietā tika nolemts dibināt jauno pilsētu, kuras nosaukums arī cēlies no vārda "tbili" - karsts.

Neskatoties uz plašo klosteru un baznīcu klāstu, mūsu ceļojumā tādu vietu ietilpa gauži maz. Tomēr Mchetā klosteri joprojām darbojas, viss apvīts ar dažādām leģendām un nostāstiem, kuriem pretoties nebija iespējams. Pārsteidza, ka senajā 4. gadsimta baznīcā altāra gleznojuma Jēzus nebūt nebija sists krustā, bet smaidīja. Vispār šajās baznīcās nebija neviena attēla ar krustā sistu cilvēku. Toties rinda ar izcilām dažādu laiku un stila ikonām, zelta kalumiem, enerģētisko stabu un svēto vietām.

Novērojām daudzas kāzas, tai skaitā ar senu tradīciju, kurā džigiti stāv divās rindās un sit zobenus, kamēr jaunais pāris iziet viņu gatvei cauri. Tad vietējā ēstuve, kura slavena ar lobiani jeb pupiņu sautējumu. Vakars ielās, iepērkot dāvanas mājās palicējiem.

Sēdējām vēl ar draugiem restorānā, un es pieķēru sevi pie domas, ka nemaz nav vēlēšanās atvadīties no šīs zemes! Tik sirsnīga un atvērta tā bija - kā mazs bērns ar plaši atvērtām acīm, vēl neiemācījies kārtīgi nostāties uz savām kājām, ar sirmiem vecākiem, jau piedzīvojis daudz asinis un sāpju. Gruzīņi vien pēc Padomijas sabrukšanas pārdzīvojuši trīs karus. Gandrīz katrā ģimenē ir kāds zaudēts! Man tik ļoti gribējās visus samīļot un pateikt, ka jums vēl tik daudz laba priekšā, bet es īsti pati nezinu, vai viņiem izdosies! Brauciet uz Gruziju, ja jūsos dzīvo vēl bērns. Šī vieta neliks vilties!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais