Sanktpēterburga - ar sirsniņām acīs
|
Ruta Jankovska
|
Ivangorodas robežpunktā Krievijas muitas darbiniece tur manu pasi divos pirkstos: “Kāpēc slapja?”
“Pēterburgas lietus!” - laimīgi uzsmaidu viņai. Es atgriežos no skaistākās pilsētas pasaulē, un nav šaubu, ka braukšu turp atkal!
PILSĒTA - SVĒTKI.
UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauti 4000 ha Sanktpēterburgas vēsturiskā centra -
salīdzinājumam, Romā tie ir 1485 ha, Prāgā - 866 ha, Parīzē - 365 ha. Skaidrs uzreiz, ka nav jēgas pūlēties izpildīt ievērojamu vietu apskates plānu - Pīters ir vienkārši jābauda.
Paši garākie svētki un atrakcija tūristiem ir baltās naktis. Pārsteidzoši, ka daudzās citās pilsētās šī
parādība ir pilnīgi pierasta vietējiem iedzīvotājiem, bet Sanktpēterburgā pie zīmola “Baltās naktis” ir īpaši
piestrādāts, un rodas iespaids, ka nekur citur tādu nav. Starp citu, šobrīd pilsētā aktīvi strādā pie zīmola
“Baltās dienas”, lai piesaistītu tūristus dažādu kultūras pasākumu baudīšanai ziemas periodā. Laikam jau
tikai Pīterā no vidusskolēnu izlaiduma spēj uztaisīt pasaules mēroga svētkus Sārtās buras,
no zivtiņas, kas smaržo pēc gurķiem, salakas jeb korjuškas - pilsētas zīmolu un gardēžu iekāres objektu, no vienkāršas tehnoloģiskas darbības - tiltu pacelšanas - šovu, ko skatīties brauc miljoni no malu malām, bet
no plaukstoša ziediņa - vienu no svarīgākajiem gada notikumiem! Jūnija vidu, kad taisās atvērties Nakts
karalienes zieds Botāniskajā dārzā, tas tiek no rīta plaši izziņots masu medijos, un cilvēki vakarā iet nevis
gulēt, bet dodas skatīties, kā uzzied kaktuss - katra zieda mūžs ir tikai viena nakts. Kurā pasaules pilsētā
tūkstošiem cilvēku naktī metīsies skatīties, kā zied kaktuss? Tik daudz ļaužu, kas gaida Brīnumu... Tieši
cilvēki jau ir tie, kas visvairāk rada pilsētas atmosfēru. Man gadījās sastapt tikai fantastiskus Pītera
iedzīvotājus, ne jau velti to sauc par Krievijas kultūras galvaspilsētu, un pats pirmais ir maršruta taksometra šoferis, kurš ceļā no autostacijas nogriežas no sava maršruta un aizved līdz viesnīcai ar vislabākajiem
novēlējumiem izbaudīt Pēterburgu.
BEZ CIGAREŠU DŪMIEM UN LAIMĒTAVĀM
Sanktpēterburgā nekas nav jāmeklē - viss jau ir visapkārt. Perfekts sabiedriskais transports, bet viegli nostaigāt ar kājām milzu gabalus, jo: līdzens reljefs; jūras gaiss; uzlādējoša enerģētika; katra ēka, katrs kanāls un katrs tiltiņš (tiltu vien ir ap 400) slēpj nebeidzamus stāstus. Salīdzinoši jauna pilsēta, kas iecerēta kā pilsēta - dārzs, kā tā laika elites dzīvošanas vieta, kas atstājis ietekmi uz arhitektūru, plānojumu, to objektu skaitu, ko šodien saucam par ievērojamām vietām. Man milzu prieku radīja tas, ka uz ielām ļoti, ļoti maz smēķētāju. Otrs patīkams pārsteigums - nav laimētavu, Krievijā tās drīkst darboties tikai četrās vietās. Esmu pilsētā otrreiz, pirmā bija pirms deviņiem gadiem ar tūristu grupu. Ziemā pēc divu lielisku krievu seriālu noskatīšanās par Katrīnas Lielās un Pētera III valdīšanas laiku sailgojos pēc Pītera. Šoreiz visu daru pati, nopērku autobusa biļetes, rezervēju viesnīcu pie pašas Īzaka katedrāles un sāku kalt plānus. O, cik reižu pa trim mēnešiem tie tika mainīti... Beigās izlēmu vienkārši ļauties. It kā gribējās sākt pilsētas apskati ar City Tour autobusu, bet pie Vara jātnieka ļaujos ievilināties kuģītī - tātad sākšu ar Ņevu un kanāliem, jo arī šis brauciens ir obligātajā sarakstā. Zinu, kam jāpievērš uzmanība - pilsētas centrā dažādu kompāniju iekšāsaucēji visu laiku aicina uz šiem braucieniem, bet neiekrītiet - citi piedāvā tikai stundu, pabrauc pa vienu vai diviem kanāliem, pat neiziet Ņevā. Man pie tam iedod atlaidi, pusotru stundu vizinos un klausos ierakstīto informāciju. Pie Pētera I namiņa stāv TRE KRONOR, zviedru burinieks, kurš pēdējos gados ierodas Pīterā, lai spēlētu galveno lomu šovā Sārtās buras. Baltās buras jau bija nomainītas pret sārtajām, taču saritinātas.
Naktī tas jau būs šāds:
Izšūpota un izmērcējusi kājas Ņevas ūdenī, jo blakus braucošais kuģītis ar milzīgu vilni piešļāc mūsējo pa
spraugu starp klāju un bortu, atkal esmu krastmalā. Zinu, kāpēc visus nofotografēja pirms brauciena, un
gaidu, kur tad būs magnētiņu piedāvājums ar katra bildi, ko es, protams, nepirkšu. Kā tad! Atturēties
nekādi nespēju, jo mazais šķīvītis ir tik smuks!
PASAKU NAMIŅŠ TEREMOK
Tūristu forumos svarīgs temats ir iespēja garšīgi un, vēlams, ne pārāk dārgi paēst. Tā nu es pastaigājos un meklēju “Ēdnīcu Nr.1”, “Frikadeles”, “ Karoti” vai “Brinzu”, bet uzduros “Teremokam” Lielajā Jūras ielā, kas
arī bija ieteikto ēstuvju sarakstā. Pēc tam atgriežos tur vēl četras reizes, jo viss apmierina. Teremok jeb
Pasaku namiņš ir sava veida krievu atbilde Makdonaldiem un Hesburgeriem, viens no pieciem
populārākajiem Krievijas ēdināšanas uzņēmumiem.
Apkalpošanas princips tas pats, bet goda vietā - pankūkas ar visdažādākajiem pildījumiem un tautas
pasaku nosaukumiem, bet ēdienkartē ir arī zupas un otrie ēdieni. Jau pēc nosaukuma var saprast, ka
saistība ar folkloru - darbiniekiem stilizēti tautas tērpi, ēdienu nosaukumi no krievu pasakām. Apkalpotāji
runā senkrievu stilā - sudarj, sudariņa, izvoļiķe. Es sāku ar Gaļas spēkavīru - tā ir pankūka, pildīta ar malto
gaļu, sēnēm un krējumu. Pankūkas cep un pilda turpat uz vietas, acu priekšā. Saldajam izvēlos pankūku ar
karameļu krēmu, āboliem un ciedru riekstiem, dzērienam - meža ogu morsu. Tas un vēl viena espresso
kafija izmaksā 629 rubļus, bet, ja būtu iespējams aprakstīt to garšu... Vēlāk es nobaudīšu Vistas spēkavīru,
Iļju Muromieti - pankūku ar grilētu kakla karbonādi, sēnēm, sieru, sarkano mērci un zaļumiem, Jūras
spēkavīru ar lasi, saldās pankūkas ar zemenēm un ķiršiem... Nav brīnums, ka pēc šādas maltītes ēst
negribas visu dienu - mājaslapā izlasu, ka vienā pankūkā ir gandrīz 900 kilokaloriju, un mīklā nav ne ūdens, ne piena - tur ir 10% saldais krējums!
PILSĒTAS MUGURKAULS
Visi, protams, zina Ņevska prospektu, to, ka tā ir pilsētas galvenā iela, mugurkauls. Varētu jau to saukt arī
par pilsētas sirdi, bet kurš gan ir redzējis 4,5 km garu sirdi? Pēc Pētera I ieceres prospektam bija cauri
mežam un purvam jāsavieno jaunceļamā pilsēta Ņevas krastā ar Aleksandra Ņevska klosteri. Celt Ņevska
perspektīvu, kā to toreiz sauca, no pilsētas puses sāka zviedru karagūstekņi, no klostera puses - mūki.
Aprēķinos un celtniecībā kaut kas nogāja greizi, un pie tagadējā Līgo prospekta izveidojās lauzums. Starp
citu, nosaukums prospektam ir par godu Aleksandram Ņevskim, nevis Ņevai. Pašai pilsētai - par godu
Svētajam Pēterim, pilsētas debesu aizgādnim. Abās A.Ņevska klostera nekropolēs ir apglabāti ap 16 000 cilvēku, ievērojamākie zinātnes, mākslas, politikas un kultūras darbinieki. Ir tikai viens gadījums vēsturē, kad sēru procesija virzījās pa prospektu nevis uz klosteri, bet no tā - kad imperators Pāvils I nolēma pārapbedīt savu tēvu, sazvērnieku noslepkavoto un klosterī apglabāto Pēteri III. Tēva kroni nest viņš piespieda vienu no slepkavām - grāfu Alekseju Orlovu.
SIMT SEŠDESMIT SEŠI. AR PUSI
Gandrīz visos muzejos iespējams iznomāt audiogidu vai lejuplādēt to savā telefonā, bet man vienmēr
paticis izbaudīt īstu dzīva profesionāļa sniegumu. Jā, esmu dzirdējusi stāstus par iekaltiem teikumiem,
gadskaitļiem no lapiņas un nespēju atbildēt uz elementāriem jautājumiem - man parasti laimējas tādus
nesastapt. Personības ar dziļām zināšanām un patiesu ieinteresētību, katrs ar savu odziņu - tādi ir manis
sastaptie. Nu kurš audiogids zinātu, ka Grotās Carskoje Selo tieši todien, reklamējot savus jaunākos
ierakstus un rudens/ziemas koncertsezonu, uzstājas Katrīnas pils vīru vokālais ansamblis Anthem?
Mūsu gide, kura nozarē strādā jau 35 gadus, to zina, un pēc pils apskates ved grupu turp. Ārpusē izklausās, ka iekšā dzied varens vīru koris, tik fantastiska ir akustika. Lielisks, negaidīts baudījums!
Pēterhofas ūdensapgādes muzejā, Grotās zem lielās kaskādes mūsu 15 cilvēku grupu paņem pavisam
jauna meitene. Tā arī nesapratu, vai viņas problēma ir fizioloģiska vai psiholoģiska no atbildības smaguma - ik pa brīdim meitēns krampjaini ievelk gaisu. Tomēr gides zināšanas ir plašas, acis mirdz, un es mazo
defektu uztveru kā efektu - ka viņai pašai ik pa brīdim vienkārši aizraujas elpa no sajūsmas par tā laika
valdnieku vērienu un pieaicināto amatnieku prasmēm. Toreiz vecāki nodevuši astoņgadīgus puikas
strūklaku meistariem apmācībā apgūt visus amata noslēpumus - tādā vecumā zēni varējuši arī ielīst
lielākajās caurulēs, lai novērstu kādus bojājumus. Mums tieši viens tāds grupā bija, mamma viņam vaicāja, vai šis esot ar mieru palikt skoloties? Nepiekrita vis!
Tomēr visfantastiskāko gidi sastopu Puškina muzejā. Šķiet, nav nekā, ko viņa par dižo dzejnieku nezinātu.
Stāstot par Puškina nāvi, gide ar pūlēm novalda asaras - šķiet, kamols kaklā ir pat mūsu grupas
visskarbākajiem vīriem. Un tad jautājums no kādas pusaudzes: “Cik garš bija Puškins?” “Simt sešdesmit
seši centimetri”. Un pēc nelielas pauzes: “Ar pusi”.
GARANTIJA IESPAIDIEM - VIENS GADS
Jau pirmajā dienā braucu uz tirdzniecības un izklaides kompleksu Planēta Neptūns. Pie ieejas iekšāsaucējs aicina uz 7D kino, bet man ir svarīgāks mērķis - pirms Okeanārija un haizivju šova apmeklēt salīdzinoši
nesen atvērto interaktīvo ekspozīciju Pēterburgas šausmas. Kad pieeju, mani aicina pasteigties nopirkt
biļeti, lai paspētu pievienoties grupai, kura jau iet iekšā - grupa izrādās trīs jauni puiši. 1500 kvadrātmetros, 13 istabās tiek izspēlēti mīti, leģendas, literāru darbu fragmenti. Pēteris I un Pāvils I, Katrīna Lielā un kņaze Tarakanova, Rasputins, Čaikovskis, Puškina Pīķa dāma, Gogoļa Deguns, Dostojevska Raskoļņikovs. Cari un slepkavas, favorīti un nodevēji, skaistules un kropļi, Aktieri, kas iesaista darbībā skatītājus, vaska figūras, kas arī kustas, 3 D hologrammas, skaņu efekti - lieliski! Protams, galvenie biedēšanas efekti tika izspēlēti uz vienīgās sievietes, un kādā trešajā telpā man bija tā - viss, es eju atpakaļ! Bija gan krītošs lifts, gan
spoguļu labirints, gan ieslodzītie, kas lec restēs, gar kurām eju es - viss bija. 9 balles no 10. Uz biļetes
rakstīts, ka garantija iespaidiem ir viens gads.
LATVIJAS GARNELĪTE
Uz okeanāriju droši vien braukšu arī trešo reizi, tik ļoti man tur patīk! Visas zivis, koraļļi roņi un citi dzīvnieki
izskatās tik veseli un priecīgi, un pa zemūdens tuneli var gan iet, gan braukt pa slīdošo celiņu, bet visapkārt majestātiski peld jūru un okeānu iemītnieki.
Kādā no akvārijiem pamanu garneli Latvijas karoga krāsās.
Četros mēģinu kaut ko saskatīt roņu šovā, bet tas ir bezcerīgi lielā cilvēku skaita dēļ. Auditorijā pie galvenā akvārija sēdvietu ir maz, pirms deviņiem gadiem es snaikstīju kaklu no ļoti neērtas pozīcijas sānos, tāpēc
šoreiz ieņemu sēdvietu pašā vidū jau piecos, atpūtinu kājas un izmantoju wi-fi. Pa deviņiem gadiem Sergejssamācījis aukļhaizivīm jaunus trikus, bet aizkustinošākais tāpat kā pirmajā reizē ir dresētāja valsis ar haizivi.
Rajas pa šo laiku izaugušas milzīgas un visu laiku cenšas nokļūt uzmanības degpunktā. Varbūt tāpēc vienai rajai haizivs nokodusi asti, strupulītis vien palicis. Acis rajām ir ķermeņa augšpusē, mute apakšpusē, tur
Sergejs viņām stūķē barību. Grūta tomēr dzīve tādai rajai...
UZ CARSKOJE SELO
Nav nekādu problēmu uz Carskoje Selo, tagadējo Puškinu, aizbraukt ar sabiedrisko transportu. Izstāvi rindu pie parka kasēm un staigā laimīgs. Problēmas sākas, ja grib iekļūt Katrīnas pilī - jārēķinās ar pat trīs -
četru (!) stundu stāvēšanu rindā, uz ko neesmu gatava. Organizētās grupas iet pa citu ieeju, bez rindas,
tāpēc jau dienu iepriekš pie Gostinij Dvor nopērku ekskursiju uz Puškinu ar iespēju apmeklēt pili un Liceju. Sistēma ar ekskursijām Pīterā ir tāda - pieej ar savu biļeti desmit minūtes pirms izbraukšanas, tev pasaka
autobusa numuru. Vietas tur ir maz, autobusu daudz, un uz dažiem maršrutiem katra nokavēta minūte
pārvēršas liekā stāvēšanā rindā galapunktā. Mūsu autobusā pretējā solu pusē sēž sieviete uz gadiem 30 un ar lielu apetīti ēd skolas krītu. Var jau būt, ka viņa to kā lielu deficītu ir nopirkusi tieši Pīterā, un nu izbauda?
Braucam pa vecā Carskoseļskas ceļa vietu, ik pa brīdim gide norāda uz saglabātajiem verstu stabiņiem.
Stabiņu ar zīmi “0” esmu jau apskatījusi Galvenajā pastā pie savas viesnīcas - agrāk tas skaitījās
Pēterburgas un visas Krievijas centrs, no turienes mērīja visus attālumus.
Starp citu, pastā piejams jauks pakalpojums - ar senu spalvu uz vecināta rakstāmpapīra varat uzrakstīt
vēstuli sev tuvam cilvēkam, aizzīmogot ar vaska zīmogu un vai nu nosūtīt bandrolē, vai atvest un nodot
personīgi. Mazs ieteikums - nofotografējiet tekstu, jo parasti saņēmējam ir ļoti žēl salauzt zīmogu!
Kamēr gide pērk mums ieejas biļetes parkā, pie manis pienāk pats Aleksandrs Sergejevičs, apskauj,
aicina paklausīties dzejnieka sirdspukstus un, protams, nofotografēties ar viņu. Ļoti jau nu vajag, par velti
tas nav, turpat arī Pēteris I un Katrīna Lielā piedāvājas. Tērpi un grims ļoti skaisti. Organizētās grupas gan
iet pa atsevišķu ieeju, bet arī tā rinda ir milzīga, pie tam vispār nekustas uz priekšu! Par laimi, izrādās, tas
tāpēc, ka pils vēl ir ciet. Divpadsmitos sākas virzība, bet tāpat nostāvam veselu stundu. Iespaids man vairs nav tik grandiozs, kā pirmajā reizē, visskaistākās anfilādes sākumā ir aizvērtas durvis, līdz ar to efekts
izpaliek. Dzintara istaba mani arī pirms deviņiem gadiem atstāja gandrīz vienaldzīgu. Laikam jau tiek gaidīts nezin kas, ja reiz tas tiek dēvēts par astoto pasaules brīnumu? Bet redzēt ir vērts, protams. Kad Katrīna
sagribēja pārvietot Dzintara istabu no Ziemas pils uz Carskoje Selo, paneļus kareivji nesa rokās, jo, vedot
pajūgos, tie varētu tikt sabojāti. Tūristu grupu nenormāli daudz, caur pili tās tiek izdzītas triecientempā.
Labi,ka tagad katram ir austiņas un uztvērējs, kas noregulēts uz savu gidu.
Atmiņā šoreiz paliek jau pavisam citi fakti - Zelta zālē gide stāsta, ka neskaitāmos eņģeļus no liepas koka griezuši vienkārši zemnieki, un katrs centies tiem piešķirt savu bērnu vaibstus...
Vērts arī aplūkot fotogrāfijas, kā izskatījās pils pēc kara - neticami, kāds darbs ieguldīts atjaunojot, patiesībā - uzceļot no jauna.
Pēc tam mēs ejam uz Liceju. Droši vien tas neatstātu tādu iespaidu, ja ziemā pēc ieteikuma tūristu forumā
nebūtu noskatījusies filmu 1814. Ar smaidu noskatos, kā dažs gados jauns grupasbiedrs fotografējot
neizpratnē mazliet iespringst pie Puškina istabiņas durvīm, jo blakus istabas plāksnīte vēsta - Puščins.
Nu ko, vakarā viesnīcā vēlreiz noskatos filmu. Licejs, jā, tas bija vienkārši lieliski.
Noskatieties filmu! Un obligāti beigu titrus! Puškina lomas tēlotājs aizgāja uz provēm piedzēries, pēc sava
skolas izlaiduma nakts, būdams pārliecināts, ka loma viņam nespīd. No visiem daudzās filmās redzētajiem
tieši Stasa Belozerova radītais vislabāk atbilst manam priekšstatam par Puškinu.
KĀ KINO
Divreiz Pīterā sajūtos kā asa sižeta filmā - pirmoreiz, kad, iebraucot pilsētā un ieejot autostacijā, mani
apstādina policists ar pavēli nolikt koferi uz paklājiņa un atkāpties, kamēr bagāžu aposta suns. Otrā reize ir Pils laukumā, kad stāvu pie Aleksandra kolonnas un pēkšņi pamanu cilvēkus skrienam prom no tālākā
laukuma gala. Kad arī man uzkrīt pirmās smagās lietus lāses, iekāpju sarkanajā City Tour autobusā, kur
tomēr ir kaut kāds jumts, un dodos uz Petropavlovskas cietokšņa pusi. Braukt un tur staigāt man nav
ieplānots, jo laika maz, bet šādi var gūt vismaz priekšstatu. Audiogids pieejams 12 valodās. Kad pie
zooloģiskā dārza klausos stāstu par dzīvnieku likteņiem blokādes laikā, asaras nav iespējams novaldīt. Tas ir vēl viens iemesls atgriezties Pīterā - Blokādes muzejs man bija visvisobligātākajā sarakstā, bet jūnija
sākumā to slēdza uz remontu līdz septembrim. Lieliskā kārtā City Tour maršruts ved gar Vara jātnieku, kur mani laipni izlaiž.
Ar šo autobusu gan var iekrist - 2000.gadā izmantoju to Londonā, un vismaz toreiz, ja
iekāpi piecos pēcpusdienā, varēji braukāt līdz nākamās dienas pieciem. Pīterā arī tiek uzsvērts, ka
diennaktī var braukt neskaitāmas reizes, bet šeit ar diennakti ir domāts konkrētais datums. Ja es būtu
plānojusi kāpt autobusā arī nākamajā dienā, būtu bijis izdevīgi uzreiz nopirkt divu dienu biļeti (700/900 rubļi).