Sēlija robežas abās pusēs

Ceļasoma 22.09.2016 14 min lasīšanai 142 foto

Par Sēliju jeb Augšzemes novadu tiek sauktas seno sēļu apdzīvotās teritorijas Daugavas kreisajā krastā. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka sēļi bijuši tuvi radinieki latgaļiem. Sēlijā konstatēti 28 pilskalni, bet daudzi vēl nav identificēti.

Sēļi ar ir pagāni, sveši tiem ir tikumi, tiem elku pilna katra mala, un ļaunu dara tie bez gala (Atskaņu hronika)

13.gadsimtā Sēlijas centrs bija Sēlpils (castrum Selonum), kas bijusi arī patvēruma vieta visiem Daugavas pārnācējiem un iebrucējiem, tai skaitā lietuviešiem, ar kuŗiem sēļiem bija savienība un ieroču brālība. Šī iemesla dēļ bīskaps Alberts 1208.gadā kopā ar kristītiem lībiešiem un latgaļiem Sēlpili ieņēma un piespieda sēļus dot ķīlniekus, kristīties un atteikties no savienības ar lietuviešiem.

Mūsdienu Sēlija Latvijā ietver teritorijas no Valles rietumos līdz Kaplavai Baltkrievijas pierobežā un no Pasvalis rietumos līdz Zarasai un Sālakai austrumos Lietuvā. Senā sēļu zeme atrodas abās robežas pusēs, gan Latvijā, gan arī Lietuvā.

Šī CEĻASOMA.LV izpētes brauciena uzdevums bija tuvāk iepazīties ar dažādām vietām un objektiem Sēlijā, lai sākot ar nākamo tūrisma sezonu varētu piedāvāt vienas un divu dienu braucienus pa šo vēsturisko un interesanto novadu. Secinājums pēc brauciena ir šāds – lai pilnībā iepazītos ar Sēliju robežas abās pusēs, arī ar divām dienām ir par maz..

Un tā – brauciens sākas ar daudziem latviešu tūristiem labi pazīstamo Lietuvas pierobežas pilsētu Biržiem, kuri nekad netiks pilnībā iepazīti, ja tūristi netiks aizvesti uz vietējo tirgu un alus dzertuvi. Tā kā Birži ir arī vairāku citu maršrutu pa Lietuvu apskates objekts, tad pie šīs pilsētas tuvāk nekavēsimies, vienīgi pieminēsim, ka Birži jau ir Sēlija. Vienīgais kam Biržu sakarā gribas pievērst uzmanību ir piemineklis tirgus ēkas priekšā. Tas te tika uzsliets vēl padomju laikos un ir veltīts 21 gadus jaunajam, netālu no šejienes dzimušajam revolucionāro ideju pārņemtajam lietuviešu dzejniekam – Julius Janonis, kurš izbeidza savu dzīvi metoties zem vilciena, pēc tam, kad bija saslimis ar toreiz neizdziedināmo tuberkalozi.

Uzsākot savu ceļu pa Lietuvas Sēliju Rokišķu virzienā, drīz vien pamanām norādi uz viņa dzimto māju vietu Beržiniai ciemā. Šobrīd Julius mājas te vairs nav, ir tikai piemiņas akmens māju vietā.

Dodamies tālāk. Norāde ceļa malā liecina par netālu esošu pilskalnu – Laukupēnu pilskalns. Pilskalns atrodas Laukupes krastā. Tā augstums ~ 20 – 30 m, virsmas platība ~ 1900 m². Pilskalnam apkārt labi saglabājušies un reljefā izteikti zemes vaļņi, kuru priekšā aizsargrāvji. Šādi pilskalnu ietveroši aizsargvaļņi ir divi. No pilskalna paveras jauks skats uz apkārtni, diemžēl diena ir dūmakaina un bildes gribētos labākas. Laukupēnu pilskalns pētīts 20-tā gadsimta sākumā ar toreiz pieejamajiem līdzekļiem un zināšanām.

Nākamā leišu Sēlijas pilsēta, kas mūsu ceļā – Rokiškis, kas nepārprotami saistāma ar grāfu Tīzenhauzenu dzimtu, pateicoties kuriem pilsētas vēsturiskais centrs ir ieguvusi to izskatu kāds ir saglabājies līdz pat mūsu dienām. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, gribētos pieminēt, ka Rokišķu grāfs vinnējis kāršu spēlē arī Aknīstes pilsētu un tā zināmu laiku ir bijusi tā īpašums. Grāfi Tīzenhauzeni Rokišķos uzceļ neogotikas stila Svētā Mateja baznīcu un muižu. Baznīca bija iecerēta arī kā Tīzenhauzenu dzimtas kapenes. Starp baznīcu un muižu tiek izveidots plašs laukums, kas mūsdienās tiek saukts par Neatkarības laukumu. Laukuma vienā malā jau pirmās Lietuvas republikas laikā tika uzcelts Brīvības piemineklis.

Mūsdienu Rokiški ir pazīstami ar piena pārstrādi un Rokišķu sieru, ko eksportē pat uz ASV.

Pa gludajiem Lietuvas ceļiem turpinām virzīties A virzienā. Nepiebraucot Zarasai ir interesanta vieta – Imbradas Svētās Jaunavas Marijas parādīšanās vieta.

Uzreiz jāsaka, ka Lietuvā šādas vietas ir vairākās (kopā 31), laikam jau leiši vairāk par viņu domā, tāpēc arī Marija te vairāk parādās. Taču šī vieta ir viena no jaunākajām.

Bet par šo vietu stāsts ir sekojošs – 1967. gada 30. jūnijā divi jaunieši, puisis un meitene, brauca ar motociklu mājās no ballītes. Piebraucot pie Iļģis ezera, motocikls pēkšņi noslāpa, bet tajā vietā, kur ezerā stāv pats tālākais Jaunavai Marijai veltītais piemineklis, viņi ieraudzīja gaismas stabu, kura vidū uz satrūdējuša pāļa stāvējusi jauna, skaista meitene. Parādība ilgusi vairākas minūtes... Pēc tam, kad tā izgaisusi, motociklu varēja no jauna iedarbināt un tie aizbrauca tālāk. Jaunieši nolēma par to nevienam nestāstīt. Tā arī neviens par to nebūtu uzzinājis, ja pie meitenes sapnī neierastos Dievmāte un nepateiktu, lai meitene redzēto izstāsta citiem cilvēkiem. Drīz ziņas par šo notikumu izplatījās apkārtnē, un uz šo vietu sāka braukt cilvēki. Vietā, kur ezerā stāvēja Jaunava Marija ir novietotas vairākas viņas skulptūras, bet ezera krastā katru gadu parādās arvien jauni krusti, kā pateicības un cerības zīme gan no cilvēkiem, gan no organizācijām. Daži no tiem ir patiešām dīvaini - darināti no automašīnu detaļām - tos izgatavojuši un uzstādījuši vietējie auto uzņēmumi vai servisi. Ezera krastā uzcelta neliela kapella, bet pati vieta rada miera un atvieglojuma sajūtu. Pats ezera ūdens skaitās dziedējošs.

Atkal zem riteņiem leišu Sēlijas ceļi. Iebaraucam Zarasai pilsētā, bet neaizbraukuši līdz pilsētas centram, nogriežamies pa labi gar ceļu, kas ved gar ezera krastu. Dodamies apskatīt Slininku ūdensdzirnavas, kuras joprojām darbojas un maļ graudus. Piebraucot pie dzirnavām nojaušams, ka tās ir labi apmeklētas un populāras šinī Lietuvas pusē. Priekšā jau ir paliela lietuviešu grupa, kas atbraukusi ar autobusu. Tai dzirnavnieks izrāda dzirnavas un stāsta par pašu miltu malšanas procesu. Pie ārdurvīm pircējus gaida dzirnavās samaltu un sasvērtu miltu paciņas. Apkārtne labi sakopta. Atsevišķā koka ēkā ar plašu zāli ierīkota apmeklētāju grupu ēdināšanas vieta, citā padomāts arī par individuālu apmeklētāju ēdināšanu. Gar ceļmalu zied puķes, bet no virs upes ierīkotām skatu platformiņām var aplūkot kā griežas dzirnavu rats.

Mūsu vērtējumā dzirnavas ir smuka vieta ar iespēju paēst, it sevišķi, ja iepriekš piesaka, bet no apskates viedokļa nekas īpašs. Tās ir vērts iekļaut programmā tikai tad, ja pasūta arī saimnieka stāstījumu par graudu malšanas procesu un pankūku cepšanu no samaltajiem miltiem utt. Vienīgi jārēķinās, ka process būs laikietilpīgs, līdz 3 stundām..

Braucam atpakaļ uz Zarasai un atkal ārā no pilsētas. Virziens – Stelmuže.

Stelmužes muiža (latviski Stelmuiža) ir pazīstama jau no 16. gadsimta vidus kā Kurzemes hercogistes sastāvdaļa. 1921. gadā teritorija nonākusi Lietuvas sastāvā pēc teritoriju pārdales starp Latviju un Lietuvu. Stelmuži ir vērts apmeklēt, jo, lai gan vecā muiža nav saglabājusies, te varam apskatīt 1650. gadā ar cirvi, izmantojot tikai dažas naglas, celto Stelmužes Kunga Jēzus Krusta baznīcu. Baznīca ir unikāla ne tikai tāpēc, ka ir viena no vecākajām koka baznīcām Lietuvā, bet arī tāpēc, ka tās kokgriezumu interjeru vēlīnās renesanses stilā veidojuši Lietuvai neraksturīgi meistari no Latvijas (izskatās, ka šie paši meistari ir pielikuši roku pie Subates baznīcas). Uzmanību īpaši piesaista koka altāris un kancele. Aiz kanceles Stelmužes ģerbonis – salauzts ratu ritenis (par to ir sava leģenda). Iekšpusē gar sānu sienām bijušas izvietotas 14 ģipsī darinātas bildes ar Kristus krustā sišanas ainām. Pašlaik saglabājusies tikai daļa no tām. Daudzas ir ar 2-rā Pasules kara ložu pēdām. Ja ir vēlme apskatīt baznīcu no iekšpuses, kas pašlaik ir svaigi restaurēta, par darba laikiem jāinteresējas un vizīte jāpiesaka pa telefonu. Baznīca tik ilgi ir saglabājusies tāpēc, ka tolaik, kad to cēla, kokus cirta tikai janvāra beigās - februāra sākumā, t.i. tad, kad tanī bija rimuši dzīvības procesi un nocirsts tas ilgi saglabājas.

Netālu no baznīcas atrodas dažu Pirmajā pasaules karā kritušo vācu karavīru kapi, kā arī pēdējo Stelmužes muižas īpašnieku – grāfu Valujevu apbedījuma vieta.

Otrs izcils Stelmužes apskates objekts ir Stelmužes ozols, iespējams vecākais koks ne tikai Lietuvā, bet visā Baltijā. Tā vecumu vērtē uz 1500 – 2000 gadiem. Stāsta, ka te esot bijusi pagānu svētvieta – Romula, kur jaunas meitenes pieskatījušas patāvīgi degošas uguns liesmu. Ne velti baznīca ir celta tam blakus..

Vergu tornis – ēka tikusi izmantota pārkāpumus izdarījušo dzimtcilvēku ieslodzīšanai. Sienas, kuru biezums ir 75 cm, ir bijusās liecinieces muižas īpašnieku Valujevu un Felkerzāmu attiecībām ar dzimtļaudīm.

No šejienes pa mazu celiņu dodamies Latvijas virzienā. Līdz robežai tikai 1 km. Šinī 1 km redzam tikai pamestas mājas.. iebraucot Latvijā pārņem lepnums – te notiek aktīva saimnieciska dzīve un pamestu māju nav! Esam nolēmuži apciemot Augšzemes augstienes (Sēlijas) augstāko kalnu – Egļu kalnu (220 m). Kā minēts aprakstos, tā galā ir uzbūvēts skatu tornis no kura paveras brīnišķīgs skats uz plašu apkārtni. Pēc kartes, pa putekļainiem Latvijas meža un lauku ceļiem dodamies to meklēt. Izrādās, ka šinī pusē ir daugavpiliešu dārza kolonijas! Līdzīgi kā Rīgas apkārtnē starp Olaini un Ķekavu. Beidzot parādās Sventes ezers pirms kura ceļu krustpunktā ir pirmā norāde uz Egļu kalnu. Sventes ezera krasts vismaz no šīs puses atrodas bagātu privātīpašnieku rokās, gar ceļa malu stiepjas drāšu žogs, kas pilnībā liedz piebraukšanu ezeram un kur nu vēl uzkāpšanu uz privātās zemes. Jāskatās, ka tik nesāk šaut. Arī tāda ir Sēlija.. bet nu jau klāt ir arī Egļu kalns. Noliekam mašīnu stāvlaukumā blakus nestrādājošai kafejnīcai un dodamies tālāk kājām. Pienākot pie skatu torņa, liela vilšanās – apakšējais kāpņu posms izjaukts! Tas tāpēc, lai neviens nekāptu augšā. Tornim blakus informācijas stends ar tornī kāpšanas noteikumiem, bet tas arī viss. Nekādas informācijas vai norādes par to, ka Egļukalna skatu tornis ir slēgts pa ceļam nebija. Arī nākamajā dienā mājās braucot pa asfaltētu, labu šoseju, bija redzama norāde – Egļukalna skatu tornis, tik un tik km.. vai tad nevajadzētu šim uzrakstam pārvilkt sarkanu svītru, lai nemaldinātu apmeklētājus? Nu nav gluži blakus lielajiem ceļiem. Kalns jābauda bez torņa. Manā uztverē, kam droši vien visi nepiekritīs, tas ir izcūkots. Tas iznomāts privātajam darbonim, kas te ierīkojis slēpošanas trasi un pacēlāju, tiku pat lasījis, ka kalna nogāzēs esošās Pirmā pasaules kara ierakumu līnijas tiek plānots pārvērst par kamaniņu trasi. Varbūt kādam tas šķiet jauki. No kalna arī bez torņa ir saskatāms Sventes ezers un Sventes dabas parka ainavas.

Tā kā strauji tuvojas vakars, dodamies tālāk uz Medumiem, kur četrās ainaviskās Medumu ezera salās izvietojies botāniskais liegums. Viena no salām saucas par Kanāriju salu, to arī braucam apraudzīt. Medumu muižā pie sava drauga – vietējā muižkunga Augusta fon Etingena bieži ciemojies un kopā medījis Vācijas kanclers Otto fon Bismarks.

Iepriecina sakoptā Medumu ezera krastmala ar ierīkotu peldvietu un citām apmeklētājiem paredzētām ērtībām. Tas viss par Eiropas projektu naudu.

Kā pēdējais pieturas punkts šīs dienas braucienā – Ēģipte. Jāsaka, ka no Ēģiptes maz kas palicis pāri. Senāk te ir bijusi gan Zirgu pasta stacija, kurā pat vienu reizi esot nakšņojis krievu cars Aleksandrs III, gan baznīca, kuru regulāri sagrāva visos karos. Izpostītajai baznīcai apkārt gandrīz aizauguši kapi, kuros apglabāts cilvēks, kas iemācīja pirmos burtus Rainim – Ēģiptes un Berķeneles draudzes mācītājs Oskars Svensons, Baltijas vācietis.

Naktsmītnes sarunātas Zarasai, Lietuvā – tur gan lielāka izvēle, gan arī labākas cenas. Naktsmītņu saimnieki jauki cilvēki, mūsu rīcībā virtuvīte ar ledusskapi un visiem virtuves piedrumiem. Vakaru sagaidām uz tersītes malkojot Vorutas ķiršu vīnu, tam piekožot lietuviešu sieru, Biržos pirkto pastēti un pa ceļam salasītos ābolus.

Nākamajā dienā pabeidzam iepriekšējā vakarā iesākto Zarasai apskati. Zarasai pilsēta atrodas tikai 20 km attālumā no Daugavpils, Tāda paša nosaukuma ezera krastā. Pilsētas nosaukums esot cēlies no pārlietuviskota sēļu vārda “ezeras”. Vecās Krievijas impērijas kartēs tā atrodama ar Novoaleksandrejevskas vārdu, kas dots par godu cara Nikolaja I dēla vārdam. Pilsētai vienīgajai Lietuvā ir Krievijas pilsētām raksturīgais radiāli apļveidīgs ielu plānojums ar centrālo laukumu vidū. Pašlaik šis laukums tiek dēvēts par Sēļu laukumu. Tā vidū skvērs ar pieminekli Dominikam Bukontam – ārstam un antropologam. Otrā pusē Vitauto gatvei, kas ir kādreizējas Sanktpēterburgas – Varšavas trakts, atrodas Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīca. Baznīca celta neobaroka stilā vienā no augstākajām vietām pilsētā. Baznīcā ir trīs altāri un glezna “Marija ar bērniņu”, kas uz šejieni atvesta no Viļņas, kur tā izglābta no ugunsgrēka.

Kā piemineklis senajam Sanktpēterburgas – Varšavas pasta ceļam ir 11.1 m augsts čuguna obelisks ar masīvu Krievijas impērijas ģerboni un uzrakstu “По велению государия императора Николая I сооружена сипная дорога от Ковно до Динабурга 193 версты 1836. г.” Pirmās Lietuvas republikas gados, noņemot ģerboni, obelisks tika uzskatīts par Neatkarības pieminekli, bet apkārt esošais parks nosaukts par Neatkarības parku.

2011. gadā tika atklāts “Panorāmas rats” – arhitektūras būve, kurai nav analoga Lietuvā. Tā paceļas virs ezera krasta, kur no 17 m augstumā, atklājas Zarasajas ezera panorāma. Nokāpjot pa kāpnītēm lejā, var pastaigāties pa taciņu, kas stiepjas gar Zarasai ezeru, vai arī ērti iekārtoties uz soliņiem un baudīt ūdenstilpnes ainavu.

Un vēl – ar Zarasai un Latviju ir saistīta poļu Žanna’d Arka – Līksnā dzīvojusī jaunā poļu muižniece Emīlija Plātere, kas savas vienības priekšgalā ieņēma Zarasai 1831. gada poļu sacelšanās laikā.

Tālkāk jau dodamies Daugavpils virzienā, lai uzmeklētu Berķeneli. Raiņa māja Berķenelē atrodas Daugavpils rajona Kalkūnes pagastā, 8 km attālumā no Daugavpils. Šī vieta Latvijā pazīstama kā dzejnieka Jāņa Raiņa bērnības zeme. Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns no 1872.gada līdz 1881.gadam bija Berkenhēgenes pusmuižas nomnieks. Deviņus gadus Berķenele ir topošā dzejnieka Jāņa Raiņa dzīves vieta. Šeit sākas skolas gaitas, mācoties Vilkamiesta (Ēģiptes) pastorātā un Grīvas vācu skolā, kā arī pavadot brīvdienas, mācoties Rīgas ģimnāzijā. Berķenelē veidojas nākamā dzejnieka personība, pasaules uzskats, top pirmie dzejoļi. Dzejoļu krājuma “Dagdas piecu skiču burtnīcas” nodaļa “Vienīgā aina” pilnībā veltīta Berķenelei.

Māja – muzejs svētdienā ir slēgta, tāpēc izstaigājam dārzu, kur ābeles pilnas āboliem un apejam mājai apkārt. Dārzā dažas asprātīgas instalācijas, tiešām skaista un sakopta vieta. Te tiešām ir vērts atbraukt!

Tālākais ceļš ved Ilūkstes virzienā, kur netālu atrodas “Pilskalnes Siguldiņa”. Dabas liegums “Siguldiņa” atrodas ielejā ko izgrauzuši ledāja kušanas ūdeņi. Parkā izveidotas vairākas, dažada garuma, izziņu takas. Mēs izvēlamies jau pazīstamo un īsāko “Sprīdīša taku”, kas vairāk domāta bērniem un slinkiem gājējiem. Pārvaramie reljefa augstuma kritumi ir pietiekošs fiziskās sagatavotības pārbaudījums nesportiskiem cilvēkiem. Arī ko redzēt te ir gana. Taka tika veidota uz tās izvietojot A.Brigaderes pasaku varoņu 32 koka skulptūras. Sprīdītis redzams dažādākajās pozās un vietās, vienīgi laika zobs šos tēlus nav saudzējis, prasās pēc skulptūru atjaunošanas. Ejot pa taku, nākas uzkāpt pat vienā no sēļu pilskalniem.

Nākamā sēļu zemes vieta – Subate. Pilsēta, jeb precīzāk miests, atrodas starp Lielo un Mazo Subates ezeru. Bija laiks, kad kaislības te sita augstu vilni – luterāņi atdalījās no katoļiem pārceldamies dzīvei uz otru ezera krastu uzbūvēdami savu baznīcu. Abas pašreizējā miesta daļas apvienoja tikai 1894. gadā. Subates Svētā Jura evaņģēliski luterāniskās baznīcas interjeru veidojuši tie paši meistari, kas strādāja Stelmužē. Pats miests, neskatoties uz brīnišķīgo apkārtni un atrašanos pie ezeriem, pretim dveš pamestības un apstājušās dzīves sajūtu. Pašlaik par Eiropas naudu tiek remontēts centrālais laukums, bet cilvēkus pilsētiņā praktiski nemana.

Pilnīgs pretstats pamestajai Subatei ir Asare, kas ir mūsu nākošais pieturas punkts. Uz šejieni esam atbraukuši, lai tuvāk aplūkotu Asares baznīcu un atrastu Hercoga Jēkaba kanālu. Tieši te Hercogs Jēlkabs bija iecerējis veikt gigantisku ekonomisku projektu, lai pa Daugavu nākošo preču plūsmu novirzītu apkārt Rīgai ar izeju Baltijas jūrā caur Kaņiera ezera kanālu. Šis kanāls ezeru ar jūru savieno joprojām, savukārt te tika iecerēts šī hidrotehniskā projekta cits posms, kam bija jāsavieno Eglaines upi ar Vilkupi. Tajos laikos ūdens šajās upēs neapšaubāmi bija vairāk, citādi to darīt nebūtu jēgas. Ar Asares baznīcas mācītāja palīdzību atrodam šī kanāla posmu. Esam te bijuši, bet redzētais pārliecina, ka tūristus uz šejieni nevedīsim, nekas vairāk kā aizaugusi tērcīte no kādreizējā darba nav palikusi pāri. Toties atbraukt uz Asari ir vērts. Kaut arī pati Asares muiža nav saglabājusies, ir saglabājušās citas muižas ēkas. Visur jūtama rosība un saimnieciskās aktivitātes. Ļoti skaista ir Asares baznīca, kā arī pieminēšanas vērti ir tās durvju rokturi, kas veidoti cilvēka dūres formā. No baznīcas noņemta un uz Rundāles pili pārvesta tās lustra. Blakus baznīcai piemineklis Augšzemes partizāniem, kas izcīnīja mūsu zemes neatkarību Latvijas brīvības cīņu laikā. Piemineklim apkārt novietoti 7 laukakmeņi, kas atvesti no 7 pagastiem, kur tie dzīvojuši.

Gārsenē ierodamies tikai uz īsu brīdi, jo te jau būts un parks izstaigāts arī citās reizēs. Šoreiz uzmanību pievēršu Gārsenes ceļa bruģim, kas ir viens no retajiem lauku teritorijās Latvijā. Pa to barons Budbergs vedis uz pili savu angļu sievu, bet viņa zemnieki ar ziediem rokās 6 km garumā stāvējuši gar ceļa malu. Gārsenē savā pēdējā oficiālajā braucienā bija 1940. gada 2. jūnijā bija ieradies Kārlis Ulmanis, lai piedalītos skolas atklāšanā. Dāvināja grāmatas un iestādījis ozoliņu. Jaunā vara lika grāmatas nodot, bet ozoliņu izraut.

Aknīste mūs saista ar Saltupju svētavotu, kurš atrodas D Susējas sānu gravā. Avots mināms kā viens no izcilākajiem Latvijas avotiem, kas kā veselības avots bijis pazīstams jau sen. Lieldienu rītā tajā jāmazgā acis, tad tās atgūst “acu gaišumu”. Avota ūdenī ir ļoti daudz dzelzs, kas avota ūdenim piedod īpatnēju garšu, bet tā gultni iekrāso sarkanīgu.

Savulaik Aknīstes īpašnieks Audriņš to nospēlējis kārtīs Rokišķu grāfam Tīzenhauzenam. Tā Tīzenhauzeni tikuši pie vēl viena īpašuma. Dibinot Latvijas Republiku, Aknīste atradās Lietuvas sastāvā un tikai 1920. gadā, taisnojot robežas un mainoties ar teritorijām, nonāca Latvijā.

Tālāk jau uz Viesīti. Viesīte līdz 1828.g. dēvēta par Āžu miestu, pēc tam par Ēķengrāvi. Pilsēta kopš 1928. gada. Apdzīvotā vieta bija novada amatnieku un sīkumtirgotāju (g.k.žīdu) centrs. 1916.g. vācu okupācijas karaspēks uzbūvēja Viesītes-Daudzevas šaursliežu dzelzceļa līniju un depo, kas darbojās līdz 1972. gadam. Pa 600 mm platajiem sliežu ceļiem no apkārtnējiem mežiem uz Vāciju izveda kokmateriālus. Mazbānītis vēlāk kalpoja arī par satksmes līdzekli starp Jēkabpili, Neretu un Aknīsti. Saglabāta šaursliežu dzelzceļa lokomotīve un vagoni, kas pašlaik mājvietu atraduši muzejā “Sēlija”. Pilsētā ir saglabāts neliels šaursliežu dzelzceļa posms ar ūdens pumpi galā. Netālu no tā goda vietā nostādīts Viesītes kā Āžu miesta simbols – Āzis. Tā kā pilsētā ir dzīvojis un strādājis izcilais ķirurgs un profesors Pauls Stradiņš, mājā, kurā viņš dzīvoja ir izveidota piemiņas istaba. Noteikti piemināms ir Viesītes Brīvības cīņu piemineklis, kas uzcelts vietā kur saujiņa Augškurzemes partizānu atvairīja Bermonta vienības uzbrukumu pilsētai. Iespaidi no viesītes tikai pzitīvi, te ir vērts iebraukt.

Tālāk dodamies uz Vārnavas Vīna kalnu. Kalnu atrodam sekodami automašīnas navigatora norādēm un ieturēdami virzienu uz Sunāksti. Vīnogulāju stādījumi parādās pēķšņi. Esam septembra vidū, vīnogulājos saredzami ogu ķekari, gan baltās, gan arī zilās vīnogas. Šos vīnogu stādījumus izveidojis un iekopis Ēvalds Pūpols, vīrs kurš šogad aizgāja viņsaulē.. te ir palicis viņa mūža darbs un aizraušanās. Vīrs ne tikai audzēja vīnogas, bet arī tās selekcionēja, veidodams jaunas šķirnes. Tādu te ir trīs. Mājās pašlaik saimnieko viņa meita, kas mūs izvadā pa vīnogulājiem, atbildēdama uz visiem mūs interesējošajiem jautājumiem. Par vīnogulāju izrādīšanu viņa naudu neņem, bet piedāvā pašiem nogaršot un izraudzīties sev iepatikušās vīnogas, kuras var iegādāties par 1 EUR kilogramā. Par salasītajiem 2,5 kg vīnogu, beigās paņem tikai 2 EUR. Kādreiz apmeklētāju esot bijis daudz, bet tad vīnogu audzētāju saradies arvien vairāk un te iegriežas retais. Man gan šī vieta iepatikās, pēc vīnogām noteikti atbraukšu vēl.

Atkal zem riteņiem putekļainais ceļš, turpinām braukt Sunākstes virzienā, līdz nonākam pie Sunākstes Baltās baznīcas, pie kuras netālu esošajā kapsētā atdusas Vecais Stenders. Neskatoties uz to, ka viņš bija baltvācietis, uz tā kapa rakstīts: “Sche aprakts Gothard Friedrich Stenders Latwis dsim. 1714, mirr. 1796. ar sawu gaspaschu”. Vecais Stenders sarakstīja pirmo nozīmīgāko latviešu gramatiku, vārdnīcu un ābeci. Turpat bija Sunākstes mācītājmuiža, kurā Stenders sāka rakstīt savu “Augstas gudrības grāmatu” jeb kā to dēvē akadēmiķis Jānis Stradiņš, “zemnieku enciklopēdija”, kurā prātoja, kādas dzīvas būtnes varētu būt uz Marsa, Venēras un arī Saules, ka uz Saules dzīvas būtnes ir, viņš nemaz nešaubījās, vajag iedomāties, ka te, savas mācītājmuižas laboratorijā, Stenders, alķīmijas ideju ietekmēts, pacietīgi eksperimentēja ar urīnu, lai pārvērstu to par zeltu. Bet galvenais, te tapa viens darbs, kam bija milzīga nozīme apgaismības vairošanā latviešu apziņā, te Vecais Stenders sāka skaidrot latviešiem, kā ir uzbūvēts Visums un Pasaule, kas ir varavīksne, gaiss, zibens, migla, kas ir Lauvi un Elevanti, kolibriši un kaulukažoku apbruņoti rupuči, Europeri un Amerikaneri, uguns–vēmeji un smilkšu–jūŗas, palmu–koki un kokus–koki. Stenders savā gudrību grāmatā apraksta arī Kurzemi, un jau viņš tur rūpi par tās mežiem: “Meži būtu papilnam, ja ļaudis tos nebūtu postijuši un vēl tagad vietām, kur jau liela malkas – note iraid, tas negants ieradums nebūtu – to pēdigu krūmiņu par līdumu nošķīt.”

Un tālāk ceļojot, par sliktu nebūs sev atgādināt, ka “mūsu pasaules – ēka citadi ietaisita, nekā acis rāda”.

Lai vieglas smiltis cienījamajam vīram, bet mums laiks uz mājām.

Ceļosim kopā!

Tava CEĻASOMA.LV

Piedāvājumus mūsu braucieniem meklējiet mūsu mājas lapā: www.celasoma.lv