Pavasaris Grieķijā - 2006.gada 26. februāris- 10. marts.

  • 12 min lasīšanai
GRIEĶIJAS PAVASARIS 2006.GADA 26.FEBRUĀRIS- 10.MARTS Ievadam. Jau sen, sen atpakaļ vēlējos aizbraukt uz Grieķiju pavasarī, kad citronas un citi subtropu brīnumi zied....Esmu ģeogrāfus beidzis, pēc sirds un aicinājuma ģeogrāfs, bet par kaunu jāsaka, ka mans klasesbiedrs datoriķis ir bijis gan Indijā, gan Brazīlijā, bet es tālākais Parīzē..............7 pēdējos gadus dzīvojot Rīgā nebiju ne kārtīgi atvaļinājumā bijis, ne kā savādāk ārpus mūsu mazā dīķīša izkūlies.....Tad nu mainot darbu, izmantoju situāciju un nospraudu mērķi šogad pavasari sagaidīt divas reizes. Sagatavošanās. Notupēju 3 dienas inetā, atradu visas mājas lapas ar laikapstākļiem, lidojumiem, viesnīcām un sāku maršrutu stādīt. Bija skaidrs, ka vienīgais brīvais caurums ir no 26. februāra līdz 10. martam, jo tad nebija neviena zoles mača lielāka, kur man būtu jāpiedalās......Ko var darīt, ja tik daudz sacensību, bet izlaist neko negribās, jo kopvērtējums iet......Nosākuma gribēju lidot Rīga – Frankfurte – Atēnas un atpakaļ ar RyainAir un AeganAirlines....Kopējā cena 2 cilvēkiem bija ap 700 eiro, bet jābrauc starp lidostām, hotelī jānakšņo un vēl dārgais reiss sanāk uz Rīgu atpakaļ. Tā kā manējo Visa Elektron no Parex neņēma pretī internetā, neskatoties uz apgalvojumu, ka tās pieņem, nauda ar tur bija noteikti, tad nācās iet uz kādu firmu biļetes pasūtīt. Iegāju pirmajā, ko ieraudzīju un kā vienmēr trāpīju 10niekā. Pretim gadījās arī LU Ģeogrāfus beigusi meiča, ar kuru nosēdējām 2 stundas, prakses un pasniedzējus aprunājot....Tā kā biju nolicis savu pozīciju – man vajag to un šito, pretējā gadījumā – uz redzīti, tad man bij pārsteigums, ka meiča riskēja un piedāvāja man alternatīvu lidojumu caur Prāgu.....Aiz cieņas par pretim runāšanu no kolēgas puses nevis piecēlos un aizgāju uz blakus kantori, bet uzklausīju. Un rezultātā dabūju lidojumu Rīga – Prāga – Atēnas un atpakaļ pa taisno. Laiks pagāja ātri un 25 februārī pēc turnīra un hokeja translācijas sāku krāmēt somu un nebija ne 2 naktī, kad biju pie savas ceļabiedres, lai bik nosnaustos un 5 startētu uz lidostu...... 26. februāris. Pārlidojums bij gana incants, jo Prāgā bijām ļoti agri, dabūjām pavazāties pa tukšo lidostu, tad pusdienlaikā izlidojām uz Atēnām. Jau turplidojot lidmašīna bija pilna grieķiem ar viņiem raksturīgajiem profiliem un tumsnējām sejām......Atēnās no lidostas ielādējāmies ekspresī un pēc 2 stundām bijām jau Pīrejā un meklējām prāmi uz Krētu. Pa ceļam acis kā piekaltas lipa pie mandarīnu un apelsīnu kociņiem ceļa malās...pagāja dienas 3 kamēr pieradām pie citrusu bagātības visapkārt dārzos, ceļa malās...Atēnās bij vējš liels, bet ap 15 plusā un kopumā pēc mūsu mīnusiem likās tīri dievīgi....Pirmie iespaidi par grieķu kafejnīcām Pīrejā bij no ostas krodziņa, kur pulcējās nu diezgan tāda nošņurkusi publika, bet bez kaut kādiem ekscesiem tikām pie savas kafijas un pīrādziņa. Prāmis atiet 20.30 bet nu nebija ne pusdesmit, kad šis izgāja jūrā beidzot...Pie tā nācās pierast, ka viss notiek nesteidzīgi un lēnām, nobrīdina, ka jābūt stundu ātrāk, bet atiet viss minūtes desmit vismaz vēlāk.... 27. februāris. No rīta ap 6 izsēdāmies Krētā, Hēraklionas (Hrakleio) ostā...Pilnīgs ņudzeklis, visapkārt mašīnas, troksnis, visi kaut kur steidzās.....meklējām kartes un sākām ko orientēties.....ar visām somām kārtīgi izstaigājāmies pa pilsētu, līdz tikām centrā. Tad nācās ņemt taksi un doties uz inetā noskatīto hoteli. Tas bij kilometrus 10 no pilsētas, Amudari kūrorta sektorā. Atbraucam – pilnīgs sviests, izrādās, ka tas hotelis ne tikai nestrādā, bet bez tam tiek jau pārdots....A inetā viss laistās visā savā godībā uz 2006. gada sezonu....labi, ka tur tuvumā autobusu pietura, nebij tālu somas jāstaipa, iekāpām autobusā un atpakaļ uz centru....es jau neko, meklētu tālāk – adrešu daudz biju paņēmis, bet Judīte jau knapi kājās turējās, nācās uzreiz centrā pirmo hoteli izvēlēties, kurš bij gana lēts un labs.....Vadoties no tās nelabās pieredzes, uz citiem tālajiem hoteļiem nemaz nedevāmies, palikām centrā Hēraklionā. Nebij jau tas, ko es vēlējos, bet nu tomēr, zobus sakodis piecietu...viens pats jau sēstos taksī un braukātu, līdz atrastu kādu no tiem, ko biju noskatījis inetā....Man nepatīk pilsētu centros dzīvot, nu nepatīk, kaut viss pa rokai, tas nav interesanti.....Pilsētas parkā pirmās bildes uz palmu fona. Tālāk devāmies uz ostu un dienas otrā puse pagāja pa ostas molu pastaigājoties. Vietējie staigā biežas jakās, kažokādas cepurēs, es kreklā īsām rokām....Nosvilu saulē, izbaudīju nelabumu pa 1.8 metrus plato mola augšu ejot- piesitās jūrasslimība.......Skatāmies – vienc vīriņš ar resnu kaprona auklu kaut ko makarējās pa jūru... man uzreiz radās asociācijas ar jaunībā Amsterdamā dzirdēto, ka tādā veidā vietējie bomzīši tur velosipēdus zvejojot, kurus jautrā jaunatne sametusi kanālos. Bet kur tad ostā velosipēdi celsies ? Atpakaļ nākot redzam – vīriņš saspringst, piecērt un sāk vilkt...un izvelk astoņkāji, kuram sānos asi āķi iecirsti.....izrādās, ar sistēmu šitādi zvērēni tiek zvejoti....Judīte paspēja pieskriet un sabildēt, kamēr nesabiedriskais subjekts rūcot zem deguna savu lomu noslēpa tarbā pie jau krāsu zaudējuša sugasbrāļa... Tad braucam uz Knosu – neolīta laika civilizācijas šūpuli, mīnojiešu valsts centru, kuru sapostīja zemestrīces, ko izraisīja Santorīnas vulkāna eksplozija tālajā XIV gs. P.m.ē. fantastiska sajūta redzot, ko spēja uzcelt cilvēks, kuram nebija nekādu metāla darbarīku. Krāsas rekonstruē, kolonnas rekonstruē. Ejam projām – parādās pāvs savā godībā un uzmetis mums dzeltenu aci aiziet savās darīšanās...sēžam uz soliņa un pievācam mežonīgo apelsīnu no koka pie ieejas – ūja, tas ir skābāks par citronu, rūgts, baltu sulu......nāk kaķis – es saucu savu mazo brālēnu ar „kiss, kiss” – šis pieglauž ausis, pietupstās un skriešus aizskrien, tātad grieķiski kaķim tas nozīmē pavisam kaut ko citu....arī vēlāk neviens man neparakstījās uz šo pasaukšanu.........Vakarā Hēraklionā veikali ciet, viss kā izmiris – pirmdienas sindroms.... 28. februāris. No rīta brokastis un uz autoostu – sarakstā pilsēta Eirapetra (Ierapetre) salas dienvidos.......Autobusā vadītājs un konduktors. Nokrustīju vienu par Odiseju plikās pļeškas dēļ, otru par Jāsonu – ass profils un bārdiņa....... fantastiska sajūta braucot gar jūru, cauri kalniem....pa ceļam braucam cauri visai salas kūrortu zonai, līdz nonākam Eirapetrā – ja statistika nemelo, tā ir tālākā Eiropas pilsēta uz dienvidiem – 520 km līdz Lībijas krastiem, temperatūra arī janvārī virs + 10 grādiem......laiks apmācies, +23 un vējš no Āfrikas krastiem dzen bangas pret pludmales krastu.....ainava superīga...sēžam krastā promenādē šļakatu ieskauti un veramies pelēkzaļajā jūrā, negribas nekur iet – vienkārši super..... padzeram kafiju, samaksāju, ieliekot 10 eiro zīmi glāzē un ejam prom...pēc stundas nākam atpakaļ – glāze stāv kā stāvējuse ar visu rēķinu un čunguru.........pilsētā meklējam Mazā Lielā (Napoleona) māju, kas ir centrālais objekts pilsētas vēsturiskajā ainavā, bet neatrodam – iela ir, mājas nava.... atrodam mošeju, atrodam šauras ieliņas vecajā pilsētas daļā, bet kā nav tās mājas, tā nava....vakarā Hēraklionā cita dzīve – veikali vaļā, viss ņudz un čum, mēs paņemam grilētas gaļas ieskrietuvē, vīnu veikalā un hoteļa numurā ieturam labas vakariņas. 1marts. Autoosta – autobuss uz Retimnonu ( Rethimnon) salas ziemeļaustrumos.....serpentīni, aitas, kazas, mazpilsētas un hoteļi jūras krastā....Retimnona izstiepusies kilometriem gar jūras krastu, uzreiz pie autoostas forts no venēciešu kundzības laika...naski kāpjam pa nogāzi un sākam izpētīt seno nocietinājumu...no tā redzama visa pilsēta, atkal rekonstrukcija, izstaigājam, tālāk uz muzeju – tur trīs raženi tēvaiņi dala pienākumus – viens tirgo biļetes, divi sargā eksponātus....trūkst miegainā vecīša vai tantiņas, kā vecos laikos mums pierastajos muzejos...Muzejā pilsētas apkaimes un visas salas vēsture. Staigājam pa pilsētu – atrodam parku, sabildēju citronus, bambusus, mandarīnus, visādus citus jokus.....Kādā ielā uz sienas atrodam tupam lielum lielu siseni- šim vēl pavēsi, knapi kustās, bildējam zvērēnu visādos rakursos. Domāju pie sevis – nez vai pat Ventas sapalam pa zobam būtu šis lieliskais, zaļais kumoss...atpakaļ vakarā autoostā iepērku biļetes pa taisno uz Janinu (Joannina) – Grieķijas ziemeļos, no tās līdz Ikumenitsai (Iqumenitsa), kur prāmis uz Korfu vēl būs ar citu autiņu jābrauc. Tad uz krogu – tipisku grieķu vēlamies baudīt. Hoteļa administrators iesaka vienu, kas blakus otram. Tātad jāiet uz to otru, bet šoreiz liekas, ka bik garām trāpījām. Vietējā alus nava, cilvēku nava. Ēdienkartē lieli robi no neesošas grieķu gaļas ēdienu bagātības....Apmierinos ar karbonādi, Judīte garneļu sautējumu dabū. Nav nekās vainas – lielisks viss....Tādas nianses piefiksējam – salātus atnes gandrīz neprasot, tāpat pēc tam ābola gabaliņus – tas makten dārgs izrādās, skatos rēķinā – tur eiro 8 pa virsu uz salātlapu un ābola daļas.... 2. marts. Brokastis sāk jau piegriezties – žļembāju cīsiņus garu ģīmi un sāku ilgoties pēc parastas zupas šķīvja.....Ejam uz vēstures muzeju un veltam dienu salas vēsturei.....ļoti incanta tēma man, kam vēsture hobijs....izrādās – turki gadus 27 pūlējušies ieņemt Candi pilsētu – tagadējo Hēraklionu, līdz nopostījuši tā, ka dzīvi 50 iedzīvotāji no apmēram 40 tūkstošiem palikuši.....Turki daudzus kristiešus noslepkavojuši vēl 19.gadsimta beigās, durdami uz mietiem un dedzinādami sārtos, līdz sākās vispārēja revolūcija. Nezināju, ka bijusi Krētas republika no 1898. līdz 1913. gadam – savs karogs, sava nauda, tik valdību pārraudzījis Grieķijas princis Georgs, līdz jaunturki ( politiska turku virsnieku grupa, kas praktiski valdīja Osmanu impērijā pēc Osmanu impērijas sakāves 1. ajā Balkānu karā) 1913. oficiāli atzinuši salas iekļaušanu Grieķijas sastāvā. Vakarā ielādējamies prāmī, somas jau autobusā, kas uzbraucis uz prāmja un dodamies ceļā. Mistika ar prāmi – mums iedotas klāja biļetes tjipa, bet tā kā ziema, tad viss notiekās klāja zālēs, kur sēdot uz mīkstiem krēsliem dodamies uz Pīreju......naktī lasu grāmatu un pasūtu ouzo – vietējo anīsa šnabi. Vājprātīgā klepus tinktūra - atgādina amonija – anīsa pilienus vecajos labajos 80.gados...nonākot kontaktā ar ledu ouzo sāk kļūt balts kā piens un smaržo ļoti intensīvi. Knapi izmoku tos 50 gramus, nav mans dzēriens izrādās. 3. marts. Agrā rītā tumsā iekāpjam autobusā un uz priekšu. Aizmiegu protams un noguļu Korintas kanālu – ļoti liela škrobe....Prasu Judītei – jā, tur esot bijis kaut kāds tukšums – nekā īpaša. Skaidrs, trāpījās brīdī, kad neiet neviens kuģis, tad slūžas vaļā un ūdens nava nemaz....Gar šoseju vienā pusē citrusi, otrā olīvas.....Smarža lien autobusā iekšā kādu brīdi – zied citrusu dārzi, smaržo gatavie augļi blakus zaros.....Dienas otrajā pusē nonākam Janinā – Ziemeļgrieķijas lielākajā pilsētā. – pilnīgs murgs – izrādās, ka autobusu stacijas vairākas un izkāpjošā atrodas sazin kur pilsētas nomalē...ar mokām konstatējam ( valodas ta autoostā neviens īpaši nemāk), ka izejošā atrodas 3 kilometrus tālāk uz centra pusi. Ar mokām nozvejojam taksi un nonākam pie mērķa. Nopērkam biļetes un meklējam kādu ēstuvi. Skatamies – rakstīts „restorāns” – nu būs gana labi...Nuja, apmēram kas līdzīgs bistro mūsu izpratnē – ēdieni no katliem tiek formēti porcijās. Judīte priecīgi rāda uz puķkāpostiem un vecenīte aiz letes sāk krāmēt ar lielo kausu riktīgu kalnu....es savukārt angliski pūlos ko pateikt, ka kaut kas bez kāpostiem ar derētu.....nekādas izpratnes, ne reakcijas.....beigās pienāk viens no oficiantiem un prasa „Schprechen Sie Deutsch? „ O, jawohl mein Herr......galu galā Judītei tiek arī cepta zivs, man riktīga gulaša porcija.......Pie autoostas pērkam augļus – pārdevējs prasa, no kurienes esam.....Ā, Latvija – Viļņa, zinu, zinu....Bišķīt paskaidrojam, ka tomēr nu ne gluži – izskatās, ka tomēr viņam īsti skaidrs nepaliek...Vakara krēslā autobuss iet pāri kalniem uz jūras pusi.....Pirmo reizi esmu tik augstu kalnos – izjūtas neaprakstāmi jaukas – vienkārši ainavas ir tādas, ka tikai var vērot un klusēt.....Superīgi.....Nonākam kalna galā un paveras skats uz Jonijas jūru un mūsu nākamo mērķi – Korfu ( Corfu) salu – riet sarkana saule, kalni tinas miglainā dūmakā, aizvijas ceļa serpentīns lejup uz piekrasti, apkārt mežainas nogāzes, pavasara puķes un zaļums no mūžzaļajiem krūmiem.....Autobuss līgani valsē pa serpentīnu, autobusā miegaini murd daudzie pasažieri, starp kuriem daudz albāņu - ko var noprast no viņu izskata un šņācošām skaņām pilnās valodas......Jau melnā tumsā esam Ikumenitsā – autobuss pie prāmju termināla mūs izmet ar visām paunām melnajā naktī un ātri nopirkuši biļetes, esam uz prāmja un pēc pusotras stundas izkāpjam Korfu pilsētā.....Vēsajā naktī meklējam tuvāko hoteli, jo izskatās, ka meklēt noskatīto inetā tobrīd nav jēgas, jo tas tāpat nav pilsētā. Atrodam turpat netālu un ar lielu prieku pēc dušas izplīstam baltos palagos..... 4. marts. No rīta līst kā ar spaiņiem, bet kad uzceļamies, jau spīd saulīte mazuliet caur mākoņiem..... Tā kā brokastis hotelī nava, tad slājam uz pilsētas centru uzēst – atrodam mazu kafejnīciņu, kur dabonam kapitālus salātus, kafiju un karstmaizes. Sākam sirot pa pilsētu – atrodam autoostu, lai dotos uz kādu mazpilsētu. Dīvaini, slēgti visi reisi. Nu labi, ja nav – nav. Klejojam tālāk, skatamies – pilsētas esplanādē kaut kas karnevālam līdzīgs – visur staigā maskoti Zorro un visādi postsovjetisma militāristi. Meklējam info centru – atrodam, nestrādā... Kritiskā diena – Judītei piegriezies i brauciens, i es kā šķira, es savukārt knapi valdos, lai nesāktu aizrādīt dažus aspektus, pateicoties kuriem viņa ir šajā braucienā....noturos, savaldos, noskaitu līdz 77. ....Pilnīgs sviests – esam iesprostoti pilsētā, nekur netiekam ārā, jākūko hotelī vai jāklīst pa pilsētas ielām. Izlemjam vazāties apkārt katrs uz savu roku.......es paklīstu un domāju – eh, kamēr Judīte klaiņo, iešu paskatīties ko pa TV. Nopērku 3l vīna pudeli un dodos uz hoteli. Priekšā Judīte – viņas domu gājiens bijis identisks....nu tad es ar vīnu izvācos uz balkona – veros jūrā uz Albānijas kalniem, lasu un baudu vēso pavasara vakaru, malkojot vīnu. Kad eju atpakaļ istabā – ieliekos durvīs, izradās – esmu litrus 2 vīna izsūcis, galvā nav, bet kājās vate....Bet manta laba – no rīta pat padzerties ūdentiņu negribās...... 5. marts. – 6. marts. Noskaidrojās, ka ir nacionālie svētki – arī pirmdien viss būs ciet....es vienkārši esmu kapeiku no eksplozijas – 2 dienas vēl Korfu paredzētas, bet neko nevaram apskatīt ārpus sasodītās pilsētas. Ar pilsētas autobusu aizbraucam 7 km no pilsētas – Dassia – kūrorta centrs.....Apmācies, no Pantokratora kalniem veļās migla, jūra sakulta pelēkās putās, pludmales ir zem ūdens.....staigājam – atrodam kapitālu kempingu – mājiņas a la kanibālu būdiņas....labs skats – tā kā viss mežs pilns ar bišu stropiem. Vakarā sēdu interneta kafē un spēlēju zolīti pasmaidi.lv......Nāk laba lapa, vismaz kas veicās....tik nejēgā dārgi – par 2 stundām samaksāju ap 7 eiro......Liekam abi bildes draugos – lādē lēni, apnicīgi gaidīt, bet fotoaparāts ar nav neizmēra......Vakariņas mazā ostas krogā – vīrišķis oficiants, sievišķis pavārs – ģimenes uzņēmums.....notiek futbols valsts čempī – AEK - Panatinaikos– grieķi kaifā, kliedz, bļaustās, žestikulē – dzer kafiju litriem, bet alkohola ne piles.....mums pie vakariņām mājas vīna karafe – foršs viegls vīniņš. Hotelī pabeidzam manu 3l buteli....zem logiem uz ielas apelsīnus tirgo vīriņš no mašīnas - 6 kg 5 eiro....sapērkos, par maz, eju vēl naktī pakaļ – kolosāli apelsīni –ar dārza smaržu un pasakaini saldu garšu...man vēl tagad aprīlī 2 gabali uz palodzes stāv....atvedu mazliet kā suvenīrus... 7. marts. Naktī līst, bet diena izliekās laba gana, lai uz salas dienvidu galu aizdotos. Autobuss ved cauri visai salai – mazas pilsētiņas, tantiņas uz ēzelīšiem, zemnieki, bezgalīgi olīvu dārzi.....Nonākam Lefkimni – autobuss iet ar 40km/h pa apmēram tik platu ielu, cik plats pats....varētu no palodzēm puķes raut, ja logi vaļā būtu......Nonākam galapunktā – kūrorts- cilvēku nav, viss ciet – kolosāla izmirušas pilsētas ainava.....staigājam pa pludmalēm, ieklīstam galīgi mežonīgās vietās...baudam zaļo jūru un baltos viļņus....klīstam pa pilsētas nomali – Judīte domā, ka derētu kādu ēzelīti satikt....ieejam olīvu birzī – nuja, stāv domīgs ēzelītis piesiets pie koka un verās mūsos ar ļoti filozofisku purniņa izteiksmi – atkal nolādētie auslenderi klāti, nu miera nebūs......tā ir grūsna ēzeļa kundze – sāni apaļi, apaļi... nu mēs sabildējam viens otru ar rāmo lopiņu, kurš stoiciski pozē, nekustoties ne sprīdi....Vēlāk paziņa saka – ko jūs to nabaga dzīvnieciņu mocījāt – esot skats, ka Judīte ēzelīti aiz čupra pacēlusi gaisā, tad piesējuši pie koka tā, ka šis gaisā karājās.....netīšām rakursi sanākuši stipri dīvaini....atvadamies, novēlam veselīgu ēzelēnu un dodamies atpakaļ uz Korfu pacilātā noskaņā.....Vakarā jau ielādējāmies autobusā uz Atēnām (Athene).......nakts paiet fantastiskā kalnu ceļā – mirdz ugunis, redzamas pilsētas tālu apkārt, redzami prāmji jūrā.....miegs nenāk – veros pa logu stundu pēc stundas. Nakts vidū aptur autobusu menti – dokumentu pārbaude – ieraugot, ka dodam savas pases un neizskatāmies pēc nēģeriem vai albāņiem, ments norūc ko zem deguna un pat nepaskatās.....uz ceļa stāv 5 mašīnas ar mirgojošām bākugunīm....Vot tev personas brīvība...... 8. marts. Agrā rītā tomēr piesnaudies esmu – atmostos – o, velnos, līst tā, ka dzirdams autobusā ar visu braukšanu....esam Atēnā, bet nekas nav redzams naktī un lietū...Izkāpjam autoostā, tur pat zem nojumes peļķes, auksts, drēgns, info nekādas.......es ar somām apsēžos un sāku snaust mierīgi blakus agrīnajiem pasažieriem – kamēr kas sāks kustēties, paies kāds laiks.....ap 7 sāk gaisma aust un autobusi kursēt....braucam uz centru – vismaz karte rāda, ka esam galīgā nomalē. Autobuss iet kā ātrumlaiva, šļakatas šķiežot. Trāpam hoteļu rajonā – atrodam hoteli pa prātam daudz maz....Skatos Tv – ha, naktī ziemeļos uzsnidzis apmēram pusmetrs sniega..... daudzas fūres grāvjos, palmas nolīkušas zem sniega segas.......Halkidikes kūrorta zona pilna piesnigusi.....Blandamies pa Atēnu un nospraužam mērķus, kā apmeklēt Akropoles kompleksu. 9. marts. Akropole – nu grūti aprakstīt – jāredz savām acīm. Staigājam vairākas stundas pa Akropoles kompleksu un tā apkārtni. Es ar ērgļa aci pētu akmeņus un kādus 3 noskatījis sāku operāciju „Akmens no Akropoles”. Pētot pacelto aizdomājos un man kā vanags uzkrīt sardzes sieva, kliedzot pilnā balsī – No, mister, no mister.....Jūtos tā kā būtu nodomājis Milosas Venērai krūti nodauzīt.......Atrodam kaķi, kurš ļoti iederas Akropoles fonā – pūlamies nobildēt skatā no priekšas, bet šis atsakās pozēt, līdz pieriebjas mazajam brālēnam tas pasākums un viņš asti skurinādams aiziet uz sarga būdu.....Staigājam pa Agoru – seno pilsētas sabiedrisko centru. Kristieši pamanījušies ieķēzīt tur savu baznīcu senos laikos, manuprāt, krīt ārā no kopējā skata. Vakarā atrodam labu krogu pēdējam vakaram – puisietis bards dzied ģitāras pavadījumā, krogā tusējas jautras grieķu sieviešu kompānijas, aiz logiem snaikstās nēģeri ar rozēm. Dziedonis pievēršas mums un neko labāku nezinādams nodziedāt, nodzied ko par tēmu „Dont wory- be happy”......Sajūtas vienkārši kapitālas...... 10. marts. No rīta šopings – grieķu alus, grieķu sieri......Viesnīcā nevar izmainīt 500 eiro banknoti,..... meiča sūta savējo uz banku, bet divās tuvākajās nevar izmainīt....esot pieturas 2 pa metro lielāka banka, tur varēšot....Sagrabinu praktiski visas mazās zīmes, lai nav laiks jātērē...Braucam ar metro uz lidostu – ha, streiks....mūs izmet pilsētas vidū ārā. ...meklējam autobusu kādu, laiks iet......Tuvumā mentu pāris dzenā nelikumīgos tirgoņus......es viņus ignorēju, jo nu man tā šlaka īpaši nepatīk....Judīte mani izlamā un aiziet aprunāties ar abiem tēvaiņiem...Iznākumā šie mūs aizved līdz lidostas ekspreša pieturai ar savu mentovozu....Nākās sacīt paldies.......Lidostā monētas iztērējam, gaidām lidmašīnu....pat tā kavējās.......Izlidojam – Judīte bildē salas zem spārniem, sanāk kapitālas bildes......Prāgā aizskrienu pēc čehu desām – baigi dārgas šajā veikalā. Esam Rīgā – salst, vējš.....Nākamā dienā pirmā lieta – aiziet apēst divas bļodiņas zupas uz Lido..... Rezumē : Ideāla vieta, lai ārpus sezonas paceļotu, cilvēki superatsaucīgi, skaistas vietas, kolosāla daba. To jūkli sezonā nespēju iedomāties – diezin vai vēlēšos tūrisma sezonā tur pabūt. Jā – vēlāk izrādījās, ka šitā ir viena no aukstākajām ziemām un pavasariem pēdējos 50 gados...... Izmaksas – lidojums Rīga- Prāga – Atēna un atpakaļ 2 cilvēkiem 492 ls, citas izmaksas 2 cilvēkiem ap 1600 eiro pa šim 12 dienām. Lielas izmaksas sastāda transporta izdevumi – stipri dārgi.........Nākamo pavasari domāšu ko citu – dienas kārtībā Turcija.........


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais