Baltijas jūras dienvidi - Vismāra [5]
|
Anita Ruža
|
21.07.2016. Vismāra.
Atkal mostos agri no rīta, ārā jau cepina. Skriešus uz autoostu un aidā uz Vismāru. Tikai nepilnas stundas braucins, taču pat šī laika pietika, lai pie debesīm parādītos nelāgi mākoņi.un tikko kā izkāpu ārā no autobusa, tiku pērkona negaisā, turklāt tik stiprā, ka lietus lija ar švunku un spēra pa pašu centru. Nācās vairāk kā stundu sēdēt uzgaidāmajā telpā.
Vismāra ir vēl viena labi veca un saglabājusies Hansas savienības pilsēta. Tās uzplaukumu sekmējusi izdevīgā atrašanās vieta pie jūras līča. Kādu laiku Vismāra pabija zem Zviedru karoga, vēlāk arī kā jau visa Austrumvācija – zem Padomju varas. Pašlaik pilsētā dzīvo ap 40 tūkstošiem iedzīvotāju, lielākoties tie iesaistīti kuģubūvē, jo Vismāra ir viena no lielākajām ostām Austrumvācijā. Turklāt jūra ir pavisam blakus.
Pēc ilgās nīkšanas uzgaidāmajā būcenī mazliet drebinos. Labi, ka tuvējās kafeškas jau ir atvērušās. Vienā tādā pie Wassertor vārtiem eju iekšā un cik labi, ka te nav neviena apmeklētāja. Īpašnieki arī vēl tikai stutē nojumītes un citus pribambasus. Taču karstu tēju ar kūkas gabalu dabūt var.
Kad vēders ir sasilis, arī laiks uzlabojas un atkal sāk cepināt. Ja paejās pa Am Hafen str. dienvidu virzienā, nonāksies pie savādas ēkas. Spilgti sarkana ar baltiem rotājumiem, šķība un greiza, laikam jau arī pieklājīgi veca mājiņa, kura ir kā tilts pār nelielo Frische Grube kanālu. Kas tā par ēku īsti nezinu. Taču šeit un caur visu vecpilētu tek Frische Grube kanāls, kas joprojām ir viena no vecākajām mākslīgajām ūdenstecēm Vācijā, kas joprojam darbojas. Kanāla vienā galā ir vecās dzirnavas. Kopējais garums šim kanālam ir ap 2 km, bet caur Vismāras centru tas tek ~ 700 m.
Atgrižot uz ostu, vecpilsēta vēl pagaidīs. Te jau kā Rostokā un Lībekā. Pilns ar visādiem kuģīšiem un jahtām. Pārdot tiko noķertas zivis un visādu ēdmaņu. Vispār pa Alter Hafen var staigāt ilgi ja vien laiks to ļauj. Ir kur pasēdēt, paēst, turklāt ostas galā Vecpilsēta ir kā uz delnas ar visiem lielajiem baznīcu torņiem. Ostas pašā galā atrodas Baumhaus un “Poeler Kogge”kuģis, kas veltīts Hanzas laikā populāriem tirdzniecības kuģiem – kogēm. Viena tāda reprodukcija šūpojas blakus ūdenī. Tai par pamatu ņemts 1997.g. atrastai kuģa vraks.
Pēc ostas atgriežos pie Frische Grube kanāla. Tā malā ir viena no galvenajām Vismāras baznīcām – Sv. Nikolaja baznīca. 37 m augstais tornis ir 4. Augstākais vācijā. Iekšā plašumi un viduslaiku freskas. Iemetu “ziedojumu” 2 eur, lai neuzplītos ar biļetēm. Iekšā daudz kuģu modeļu, visādu vecu un laikam slavenu birģeru ģīmetnes. Kā nekā baznīca celta jūrnieku vajadzībām.
Tālāk līkumoju pa šaurajām ieliņām uz tirgus laukumu. Riņķī cukurmājiņas, kad ir nauda un ES fondu līdzekļi var vismaz savest kārtībā visas vecās ēkas. Te nu bija striktie un nopietnie vācieši – sapindzelējuši visas vecās ēkas varavīksnes krāsās. Vismaz nav drūmi. Vecais tirguslaukums ir viens no lielākajiem Ziemeļvācijā (~10000 m2). Mājas te celtas dažādos laikos – ir gan viduslaiku ķieģeļu ēkas, gan Art Nouveau stilā būvētās. Un tam vidū balts rātsnams. Laukumā kā jau paredzēts rit andele. Amizanta būve ir laukuma malā esošā Wasserkunst, jeb vecā dzeramā ūdens pārsūknēšanas stacija. To 17.gs. sākumā atveda no Nīderlandes un tā darbojās līdz 19.gs vidum.
No Tirgus laukuma netālu atrodas Marijas baznīca. Kādreiz bijusi liela un varena, tak par nelaimi to kara laikā sabumboja, un pārpalikumus Padomju laikā izpostīja vandāļi. Tagad tik vien kā paliecis tornis un karkass, toties iekšā ir liels pulkstenis, gandrīz 5m diam. un te var apskatīt dažādus oriģinālos viduslaiku mehānismus, kas tika izmantoti baznīcu celšanā (vinčas, ratus, kaltus, u..c).
Vecpilsētas austrumu malā uz vecajiem zviedru fortiem (kas papētot senās kartes, ļoti atgādina Dugavpils cietoksni) ir ierīkots Lindengarten. Te var patverties no saules vai cilpot gar Frische Grube. Tā kā laiks Vismārā tuvojas beigām, lēnām eju atpakaļ uz ostu. Un pie Frische Grube pamanu amizantu tiltiņu – Schweinebrucke. Jā, sivēnu tilts. Abās tilta malās ir četras rukšu figūriņas, apmēram , tik lielas cik labi barots piena sivēns varētu būt. Viens sēž, viens stāv, viens rakājas pa zemi, bet pēdējais apvēlies vēkšpēdus un tirina kājeles.
Gribas ēst un izmēģinu laiku ostas jahtās. Warnemundē tiku pie laba fish-and-chips, taču Vismārā par dubulto centu dabūju kaut kādus aizdomīgus frī kartupeļus dāsni nolietus ar ketčupu un labi lielus zivs gabalus. Ok, sargājot guvumu no kaijām, piemetos uz soliņa. Labi, ka man ir dzelzs kuņģis un katastrofa negadījās, lai gan viss bija ēdams. Un tomēr ne Warnemundes līmenī. Vispār kaijas te ir bezkaunīgas, lido virsū cerot ko noraut.
Esmu vienīgā no Vismāras, kas brauc uz Rostoku, tāpēc man par pārsteigumu busa šoferis nosauc mani vārdā. Nu bet protams, viņam tak biļešu sistēmā viss ir redzams.