Turcija, brālēni un omletes.(2.daļa)

03.04.2009
7 min lasīšanai
92 foto

Garām lecošās saules apspīdētiem meloņu laukiem (izskatās, it kā tur audzētu dzeltenas, rasā mirdzošas futbolbumbas!), pār kuriem lido desmitiem krāsainu gaisa balonu, mūsu autobuss tuvojas Nevšehīrai. Pretī atbraucis puisis un ved mūs vēl 20 km uz Avanu. Tur viņam upes krastā ir vasaras māja. Piesakos gatavot brokastis. Pirmoreiz ieraugu jokainās turku tējkannas, kuras jāliek viena uz otras, - apakšējā vārās ūdens, augšējā karst tējas stiprums. Ledusskapī gan nekā daudz vairāk par olām nav, no savas kulinārās meistarības varu izrādīt vienīgi omletes gatavošanas prasmi. Jau pie brokastgalda sēžot, apjautājos par fotogrāfijām, kas karājas pie sienām, un izrādās, ka esam atvestas uz Avanas gubernatora vasarnīcu un Neco ir viņa dēls. Pēc brokastīm mūs lūdz paņemt bagāžu, jo būšot jābrauc uz citu mītni, kur mēs arī nakšņosim. Padomāju, labi vien ir, jo te tāda ērmīga tualete kopā ar dažiem aksesuāriem – ūdens krānu, kas pagarināta ar šļūteni, spaini un ķipīti; gandrīz vai prasās pēc instruktāžas. Tualete turku versijā ir caurums grīdā ar divām pēdām abpus tā... šķiet, padomju laikos mūsu stacijas tualetes bija būvējuši turki!! Iepazīstamies ar trešo brālēnu - Gokseli un viņa mammu, kas, kuplu dūmu vilkdama, jau uzvārījusi pašas vāktu zāļu tēju. Ieejot mājā, apavi tiek akurāti rindoti ārpus dzīvojamām telpām, šī tradīcija tiek ievērota visā Turcijā, pat daudzstāvu ēku kāpņutelpās pie dzīvokļu durvīm rindojas kurpes un sandales. Un pat iekšā pie tualetes ir speciālas tualetes čības – maiņas apavi, lai nav ar vieniem un tiem pašiem jāstaigā pa māju un jātup mazmājiņā :) Brālēnu plāns ir aizvest mūs apskatīt Učhisaras pili un Zelvi, uz vientulīgu mūku dzīvesvietām, Vīnogu un Zivju baznīcās līdz pat šai dienai saglabājušās freskas un, protams, it visur redzami fantastiskie dabas veidojumi, kas, manuprāt, līdzinās falliem, bet tos sauc par feju skursteņiem, jo vietējie iedzīvotāji apcerējuši, ka pazemē atrodas feju mītnes. Zelve esot bijusi apdzīvota līdz 1952.gadam, cilvēki pēc zemestrīces no šīs vietas pārvietojušies citur apkaimē. Goksels atzīstas, ka nekad te nav bijis, un ir priecīgs, ka devies ekskursijā kopā ar mums. Redzētais pārspēj visus manus sapņus. Peizāža satriecoša un fantāziju rosinošās formas nekur pasaulē tādas neesmu redzējusi. Feju torņi izveidojušies no vulkāniskās pelnu masas - tufa, vairāku miljonu gadu saules, vēja un lietus erozijas rezultātā. Kapadokija persiešu valodā nozīmē – skaisto zirgu zeme, bet es te ieraugu tikai kamieļus, ar kuriem var izmest dažus lokus pa parku. Tālumā 3916 m augstais izdzisušais Erdžijass vulkāns ar sniegoto virsotni, tajā uzkāpjot, varot redzēt gan Melno jūru vienā pusē, gan Vidusjūru otrā. Skats pasakains, sajūtas sirreālas, esmu laimīga. Te nu ir tā vieta, kur cilvēki ir gan klintīs kalušies, lai izveidotu savas mītnes, gan zem zemes rakušies 8 stāvu dziļumā, lai paslēptos no arābu iebrucējiem. Apmeklējot ārvalstis, allaž iemācos dažus noderīgus vārdus, bet secinu, ka turku valoda neparko nesēž galvā un bez tešekkir ederim (paldies), uz ceļazīmēm uzrakstītā DUR (stop) un vēl dažiem pavisam nenozīmīgiem vārdiem neko nevaru atcerēties. Valoda tiešām sarežģīta, un reizēm, lai saprastos ar vietējiem iedzīvotājiem, vajadzēja būt ļoti asprātīgai un no žestiem uzminēt runātāja domu. Tā kā esam piekritušas brālēnu izraudzītajam maršrutam, apskatām viņu draugu mākslas galerijas, kafejnīcā iekožam turku kebabu, kas pagatavots no oglēs ceptas vistas gaļas, nogaršoju kefīram līdzīgo izslavēto dzērienu airanu un vienojamies par muzicēšanu un barbekjū vakarā gubernatora vasaras mājā. Veikalā cūkgaļu ne ar uguni neieraudzīsi, bet var iegādāties vistas gaļu un kasti ogļu, kur ir iesaiņoti arī skaliņi, sērkociņi un viens celofāna cimds, tāds ļoti estētisks komplekts. Avanā brālēniem ir sava mūzikas grupa, un viņi ar prieku dzied un spēlē dažādus mūzikas instrumentus, pat uz metāla mutes bļodas izsistās skaņas šķiet jaukskanīgas. Ar dziesmām aizpildītais vakars ir kā nelieli folkloras svētki, kad puiši pagurst, mēs nodziedam viņiem „Velc, pelīte, saldu miegu”.. No rīta ieskatoties ledusskapī, saprotu, ka arī Goksela mājās bez olām un čili pipariem nekā cita nav, paziņoju, ka protu pagatavot omleti arī bez piena, pat arī bez olām. Goksels un viņa mamma nobrīnās un stāv klāt, lai redzētu šo debesu brīnumu, par ko saku, ka manā valstī ir izsludināts taupības režīms, jāsāk pierast, un kas gan ko neizcept omleti bez piena? Pie brokastu galda pievienojas arī Neco un ierosina, ka mūs aizvedīs līdz Geremes brīvdabas muzejam un Nacionālajam parkam, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Šo brīnumu es ieteiktu apskatīt ikvienam Turcijas apceļotājam. Klintīs izkaltas kapelas un klosteri, kas rotāti skaistām bizantiešu freskām ar Kristus un svēto dzīves motīviem. Apskatām arī Kizlaras klosteri, kurā dzīvoja un strādāja mūki. No klostera virsotnes pasakains skats uz apkārtni un lidojošiem, krāsainiem gaisa baloniem. Mazo gabaliņu no Geremes uz Irgipu gandrīz vai netīšām sanāk veikt ar autostopu – un lai gan esam brīdinātas vienā laidā, ka Turcijā tā nav pieņemts, turciski runājošie šoferi ir tikpat normāli kā citās zemēs un par galamērķiem nekādas nesaprašanās nerodas. Ceļvedī kā apskates vērta vieta Irgipā ieteikts vietējais muzejs. Ak! Muzejs ir viena 30 kvadrātmetru telpa, kuras galvenais eksponāts ir apdzeltējis mamuta ilknis Arī vietējās alu mājas klintī pilsētas nomalē izskatās drīzāk pēc tādiem caurumiem vien. Uzmeklējam viscaur paklājiem apkarinātu kafejnīcu, kur pakavēties līdz autobusa atiešanai uz Avanu. Uzmanības apliecinājumu Turcijā netrūkst. Ikviens satiktais vīrietis ir gatavs uzaicināt uz disko vai, pie galdiņa sēžot, veikli no salvetes samezglojot un pasniedzot rozi, piedāvā kopā uzlabot esošo dzīves kvalitāti, bet, par laimi, zvana Neco un saka, ka kopā ar viņa ceturto brālēnu braukšot mums pakaļ, lai vestu atpakaļ uz Avanu. Nodomāju, ka līdz aizbraukšanai būšu iepazinusies ar visiem pilsētā esošajiem brālēniem, bet brālēnu izplatības areāls negaidīti paplašinās: šis ir atbraucis no Londonas un aicina mūs uz savu draugu kafejnīcu, kurā vīnogulāju lapenes paēnā sapulcējušies turki, dzied, ēd un pārmij arī kādu skaļāku vārdu un enerģiskāku žestu. Ali strādā Londonā pie pēdējās „Harija Potera” filmas veidošanas; rāda mums bildes, kurās nofotografējies kopā ar slavenībām, un stāsta, kā no paklāju tirdzniecības nokļuvis filmu industrijā. Mums sīki un smalki tiek izstāstīta Avanas brīvdomīgā vēsture – izrādās, šis ciems allaž pretojies ortodoksāļu dogmatismam. Vakars beidzas pēc pusnakts ar turku pirti, ieguvums – zīdaini mati, samtaina āda un priecīgs noskaņojums. Nākošajā rītā Goksela mamma atnesusi pienu, lai varētu cept tradicionālo omleti, nogaršojam muhlamas graudu maizi un lor nesālīto sieru, īpaši sagatavotajai tējai tiek pievienotas krustnagliņas, garša pasakaina. Avanā nevar sastapt daudz sieviešu, kuras būtu ievīstījušās lakatos, sievietes apģērbušās eiropeiski, mūsu namsaimnieki arī ir islāmticīgie, bet mošeju apmeklējot ļoti reti. Pēc brokastīm esam nolēmušas doties uz vienu no Bizantijas laikā izbūvētajām pazemes pilsētām, Ali piesakās par gidu un apgaismo mūs par dažādiem kultūras, reliģijas un vēstures jautājumiem, kā arī pastāsta, ka draugs Oskonakā kādreiz esot audzējis burkānus, bietes un kāpostus, līdz nopratis, ka zem vagām atrodas viena no Turcijas pazemes pilsētas daļām, tā vienā dienā vīrs kļuvis par miljonāru, tad nu braucam ciemos pie viņa uz vairākstāvu pazemes pilsētu, kas savā starpā ar tuneļiem savienota arī ar pārējām 4 pazemes daļām. Vakarā esam uzaicinātas uz vīna svētkiem mūsu pavadoņa ārpilsētas vīna dārzā. Auto ved līdz gleznai kalnu ielejai, kur klusums, miers, tik putnu dziesmas un greizs mēness uzspīdina savu vaigu. Namatēvs noplūc un cienā ar dažādu šķirņu vīnogām, kas tiek audzētas vīna ražošanai. No pilsētas sabrauc draugi, un sākas kārtējie dziesmu un deju svētki: it visi turki, ar kuriem līdz šim esam sapazinušās, ir fantastiski muzikāli. Vistalantīgākais, Ali draugs Mustafa, Stambulas bērnu mūzikas skolas skolotājs, mūs laipni ielūdz ciemoties savās mājās galvaspilsētā un iedod savu telefona numuru un adresi. Šķiet, šajā pilsētā svētki nekad nebeidzas, bet mūsu ceļojuma plānā kā nākamais punkts ierakstīta Antalja. Pusnaktī jautri iesilušais Ali mūs aizved līdz autoostai, ceļu satiksmes noteikumiem neviens nepievērš lielu uzmanību, aizsprādzēt drošības jostas vai ievērot ātruma ierobežojumu te nav labais tonis. Sagaidām nakts autobusu braukšanai uz Antalju, kas ir 520 km attālumā no Avanas. Tad, kad autobusā lielākā daļa braucēju ir aizmiguši, šoferis sadomā, ka pa kalnu ceļu vajadzētu parādīt pārspēku kādam citam autobusa vadītājam, un sākas apdzīšanas sacensības. Mani vaigi kļūst bāli, atskatos - vēl pāris vīriešu neguļ, vēro notiekošo. Novesta šausmās, pirmoreiz mūžā, piesprādzējos pie autobusa sēdekļa un nodomāju: ja vien es prastu... skaitītu pātarus... Antaljā iebraucam 7.00 no rīta un autobusu kompānijas bezmaksas midibusi izvadā visus pasažierus vajadzīgajos virzienos. Mahmets mūs sagaida un cauri ziedošam parkam ved uz savu māju. Nakti neesmu gulējusi un pāri saviem spēkiem mēģinu turēt acis vaļā. Pagurums izzūd brīdī, kad namatēvs izvelk no ledusskapja olas :D un palūdz man pagatavot brokastis. Dzīvojam tikai dažu minūšu gājienā līdz vecpilsētai un jūrai, tāpēc par snaudu nav ko domāt, jāiet pavērot apkārtni. 300 dienas gadā Antalja var savaldzināt tos atpūtniekus, kuriem patīk gozēties saulītē. Tā ir kūrortu pilsēta, kur bieži var izdzirdēt enerģiskos krievu valodā runājošos ļaudis, nav jau arī ko brīnīties, jo gada laikā Antalju apmeklē 9 miljoni krievu tūristu. Ārā svelmains; nonākušas līdz akmeņainai pludmalei, metam apģērbu nost un ejam peldēt. Antaljas simbols ir 11.gs. celtā turku seldžuku mošeja, apskatāms arī Arheoloģijas un vēstures muzejs, tik acis krīt ciet, kaut dažas minūtes pieslietos pie kāda sarkofāga un nosnaustos. Vecpilsēta piesaista ar brīvdabas kafejnīcām, kurās vairākas reizes dienā uz 5-10 min tiek izslēgta mūzika, iestājas miers laikā, kad mošejās notiek lūgšanas. Vakarā smidzina silts, smalks lietus un uz balkona tiek savīkšītas vakariņas kopā ar Mahmetu un viņa draugu Cenku. Vakars iesākas drūms, jo draugs ienākdams paziņo, ka teroristi - kurdi ir nogalinājuši 15 turku zaldātus, stulbs tāds etniskais karš un nez vēl, kad tas beigsies. Turcijā dzīvo 1 miljons kurdu, tas ir tikpat daudz, cik Antaljā iedzīvotāju, minoritāte, kas arī palikusi bez savas valsts. Ik pēc minūtes naksnīgajās debesīs paceļas lidmašīna, muedzina balss no tuvējā minareta skaļruņiem visus aicina uz mošeju, lai pieminētu kritušos, noskaņojums nav tas patīkamākais, tāpēc, lai vērstu domas citā virzienā, iztaujāju par turku dzīvi: atcerējos, ka pēc statistikas pētījumiem turki skaitoties daudz nelaimīgāki par latviešiem. Uzzinu, ka 1 l degvielas maksā aptuveni 2 eiro, bet maize 0,20 centus. Trīsistabu dzīvoklis ar trīs balkoniem pašā Antaljas centrā mūsu namsaimniekam izmaksājot 100 liras, apmēram 40 Ls, siltais ūdens bez maksas, jo uzkarst uz jumta uzstādītos boileros. Divas reizes gadā ir ramadāns un mūsu pastalu turki sauc par pastol. Ar turku alu var arī aizmirst visas bēdas un skatīties uz vietējo dzīvi rožaināk, bet Anita, kam apnicis atgaiņāties no tikai turciski un pantomīmas valodā runājošā Cenka uzmanības apliecinājumiem, paziņo, ka viņa rīt gribot braukt uz Pamukali pie draugiem. Man savukārt piezvana Čengizs un aicina viesoties pie viņa Alanjā. Tā mūsu ceļi uz laiku pašķiras un mēs ceļojam katra uz savu pusi. ... sākums http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=6958 ...turpinājumā Antalja.

Turcija, brālēni un omletes.(2.daļa)

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem