Urugvaja

Žigimants fon Krēsliņš 01.09.2016 32 min lasīšanai 15 foto

Daļa no raksta drukātā formā ir pieejama žurnālā 9 vīri, septembra numurā

Urugvajā ierodos ar nelielu prāmi no Buenos Airesas Argentīnā. Prāmis piestāj nelielā ostas pilsētā Colonia del Sacramento. Somu saņemu viens no pēdējiem. Lai arī Colonia ir maza pilsēta, tās ostas labirinti ir krietnas lidostas cienīgi. Pa dažādiem koridoriem, griežoties te pa labi, te pa kreisi, dodos tuvāk izejai. Cenšos apdzīt pēc iespējas vairāk pasažieru, lai nav jāzaudē laiks pie pasu kontroles. Pēkšņi attopos lielā zālē, un tā jau ir Urugvaja. Bet kur tad pasu kontrole? Kas, mēs, ķipa, esam Eiropas Savienībā? Esmu mazliet vīlies, bet pārbaudot pasi, redzu, ka tajā man iespiests Urugvajas zīmodziņš jau Argentīnas pusē. Pat nemanīju, pa kuru brīdi un kurš to izdarīja.

Vēderā ir tā patīkama kņudoņa, kad apzinies, ka esi svešā vietā, gaida jauni piedzīvojumi, bet šobrīd ir tā apziņa, ka nekur nesteidzies, un patiesībā pat nezini, kur šonakt gulēsi.

Izeju no termināļa. Laukā stāv daži taksisti, kas nu steidz man klāt piedāvāt labākos variantus nokļūšanai jebkur. Vēl plašākā apkārtnē ir liela pļava kā lidostā, turklāt apjozta ar žogu. Nopētu apkārtni un tad dodos atpakaļ. Vajag dabūt naudu. Un droši vien, ka terminālī kādam bankomātam taču jābūt. Lai arī diezgan uzmanīgi nopētu visus stūrus, neko tamlīdzīgu neredzu. Cilvēku praktiski vairs nav. Pa lielo zāli staigā vien pāris tādu pašu bēdubrāļu kā es un rosās divas apkopējas. Pieeju pie vienas un skaidrā spāņu valodā pajautāju, kur ir bankomāts. Viņa izbīlī uz mani paskatās un sauc palīgā otru. Esmu mazliet pārsteigts, jo esmu pārliecināts, ka tik elementāru teikumu esmu pateicis pareizi. Un to, ka Urugvajā runā spāniski, arī esmu pārliecināts. Pienāk otra un pēc izbrīnītas sejas izteiksmes un plati novilktā ē...saprotu, ka viņa jautā, ko gan senjors vēlas un kā viņa varētu būt noderīga. Atkārtoju savu jautājumu un atkal redzu izbrīnu. Varianti ir divi- vai nu Urugvajā skaitās nepieklājīgi prasīt, kur ir bankomāti, vai arī šī valsts vēl nav iepazīstināta ar šādu modernās tehnikas brīnumu un cilvēki gluži vienkārši nezina, kas tas ir. Tomēr variants ir trešais- Žigis ir lohs. Bankomāts ir man tieši aiz muguras, divu soļu attālumā. Vienkārši viņš atrodas nelielā padziļinājumā un es uzreiz nepamanīju. Viena no sievietēm pienāk man ciešāk klāt un maigi mani pagriež bankomāta virzienā. Sajūtos muļķīgi. Atliek vienīgi smaidīt un tēlot, ka tas bija joks. Pirms manis stāv diezgan apaļīga meitene, kura acīmredzami nevar ar bankomātu atrast kopēju valodu. Lai arī viņa lūdzas, draud un pierunā bankomātu akceptēt viņas karti, tas nevēlas sadarboties.

Viņa apjukusi palaiž mani pa priekšu. Arī ar mani bankomāts mēģina izstrādāt kādu joku, bet es esmu jau atkodis, kādas kombinācijas jāspiež, lai tiktu pie naudiņām. Man priekšā izlec ciparu jūra. Johaidī! Es taču nezinu, kāds ir kurss Urugvajas peso! Ņemu karti ārā. Meitene angliski prasa, vai man arī nesanāk noņemt naudu. Es saku, ka sanāk, bet es nezinu kursu, līdz ar to nav nojausmas, cik jāņem. Kamēr viņa buras ap bankomātu, es savā mobilajā aplikācijas programmā noskaidroju, ka viens eiro ir aptuveni 30 Urugvajas peso. Tikmēr zviedriete ( meitene ir no Zviedrijas, jo lamājas zviedriski, bet es savukārt zviedru lamuvārdus protu labi. Un patiesībā bez,,paldies” tas ir vienīgais, ko es protu zviedriski) joprojām nevar izņemt naudu. Viņa apvainota paņem karti un saka, ka ir slikti, jo viņai nav skaidras naudas. Pat ne dolāri un eiro. Viss ir kartē. Es saku, lai viņa nestreso, bet skatās, kā to dara bankomātu profesionāļi. Tā kā Urugvajā esmu plānojis uzturēties vien pāris dienas, tad izņemu 500 peso, ar ko vajadzētu pietikt gan transportam, gan ikdienas tēriņiem. Pēc manis pie naudas beidzot tiek arī zviedriete, kura nu izskatās manāmi atplaukusi un pat smaida.

Pēc buršanās ap bankomātu milzīgajā zālē esam palikuši divi vien. Viņa man prasa, vai es negribu samesties taksim braucienam uz pilsētu, lai tiktu uz hosteli. Negribu gan. Pilsētiņa ir maziņa, un es gribu pastaigāt. Varu derēt, ka nakts laikā te ir mazāk bīstami kā kādā Latvijas mazpilsētas centrā. Zviedriete tādā gadījumā ies man līdzi. Laipni lūdzu. Dodamies Urugvajas naktī.

Kur vien sniedzas skatiens, ir žogs. Prasām taksistiem, uz kuru pusi ir centrs un kā, pie velna, var tikt žogam otrā pusē. Taksists pamāj ar roku pa kreisi. Tur ir centrs, un tur ir arī izeja. Ejam turp. Zviedrietei ir neliela mugursoma un milzīgs uz riteņiem velkams koferis. Prasu, vai viņa ir atbraukusi brīvdienās. Nē, viņa jau otro mēnesi ceļojot. Klausos un neticu. Pirmo reizi dzīvē redzu tik nepraktisku ceļotāju, kam ir nevis mugursoma, bet liels koferis. Iespējams, ka meitene ceļo biznesa klasē, jo normāls ceļotājs nekad nemainīs mugursomu pret lielu, nepraktisku koferi. Bet kāpēc tad viņa nakšņo hostelī, nevis viesnīcā? Un kāpēc taksometra vietā viņa izvēlējās pārvietoties kājām?

Sarunājoties ne par ko, nonākam līdz krūmiem. Visapkārt joprojām žogs. Tiešām jākāpj pāri? Tātad, ja es neņemu taksi, tad man par sodu jākāpj pāri žogam? Abi saskatāmies un ejam atpakaļ. Pretī nāk pēc paskata vietējais vīrietis. Prasām, kur ir izeja. Arī viņš norāda krūmu virzienā. Nu skaidrs. Urugvajā ir pieņemts kāpt pāri žogam. Nez kā ar tādu uzdevumu tiek galā vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem nav naudas taksim? Šobrīd zviedrietes koferis lieliski noderēs. Būs, uz kā pakāpties. Saprotu, ka koferis patiesībā ir pat ļoti praktisks.

Nekur kāpt nevajag. Aiz krūmiem, patiešām labi nomaskēta, ir izeja. Neliela rampa ved uz augšu un pēc brīža jau esam ielas līmenī. Sekojot loģikai, ka taksists mums nav melojis par izeju, tātad nav melojis arī par centru, dodamies pa kreisi.

Gar upes krastu ved bruģēts ceļš. Brīžam gājēju ietve ir ar asfaltu, brīžam bez. Pa laikam ietves vispār nav. Zviedriete pūš un sten un stumda savu koferi. Riteņi klaudz un atbalsojas tukšumā, kā no tālienes dzirdamas dzelzceļa skaņas. Colonia varas iestādes acīmredzami taupa uz apgaismes stabu izvietošanas rēķina, jo pārsvarā mēs ejam tumsā. Bet ir galīgi ok. La Platas upes zilganā tumsa kontrastē ar tumsu piekrastē, un arī mēness, kas pa laikam izlien no mākoņiem, rada fantastisku noskaņu. To noskaņu gan bojā manas draudzenes koferis, kura skaņa mani jau sen besī.

Pretī nāk bērni, kuri spēlē dažādus mūzikas instrumentus. Viens vieglītēm sit bungas, daži pūš stabules, un viens kaut ko strinkšķina uz ģitāras. Laikam kaut kāda vietējā zaļumballes grupa dodas no mēģinājuma.

Zviedrietei ir rezervēta vieta hostelī. Man nav ne jausmas, kur gulēšu, tāpēc domāju, ka palīdzēšu meitenei atrast viņas hosteli, un iespējams, ka turpat varu palikt arī es. Ļoti daudz cilvēku, kam pajautāt adresi, nav. Izņemot jau pieminētos bērnus, uz ielas neredzu nevienu pašu cilvēku. Mēs esam nonākuši nosacītā centrā, jo parādās mājas, un arī apgaismojums ir daudz intensīvāks nekā piekrastē. Pretī nāk pārītis, kuram es prasu adresi. Tie izrādās tādi paši tūristi un neko nezina. Nākamais pārītis gan ir vietējais, un pēc ilgām apspriedēm savā starpā norāda virzienu, kas viņuprāt varētu būs īstā iela. Var redzēt, ka tas ir tīrākais minējums, bet mums ir vienalga, uz kurieni iet.

Pēc minūtēm divdesmit, kad divreiz esam pagājuši īstajam hostelim garām, beidzot atrodam manas jaunās draudzenes mājvietu. Tieši laikā, jo man jau labu laiku gribas iemest viņas koferi krūmos un aizdedzināt. Zviedriete piereģistrējas, bet vairāk brīvu vietu hostelī nav. Meitene recepcijā dod man padomus par diviem hosteļiem, kas varētu būt brīvi. Dodos turp.

Tagad patiešām nonāku uz galvenās ielas. Tā ir fantastiska. Senie apgaismes stabi, bruģis, un faktiskā mašīnu neesamība padaru šo vietu nedaudz maģisku. Pilsētai neraksturīgs klusums un caur koku lapotnēm izlauzušies gaismas stariņi, rotaļājoties uz senā bruģa, liek man palēnināt soli. Nav svarīgi, ka ir jau vēls, un vēl mazsvarīgāk šķiet, ka joprojām nezinu, kur es šonakt gulēšu. Vienkārši eju pa ielu un izbaudu katru soli. Urugvajas vasaras burvība pilnībā laupījusi manu loģisko domāšanu. Lai arī zinu, ka man jāiet pa labi, griežos pa kreisi, jo mana intuīcija liek man tā darīt. Kā parasti tā ir nekļūdīga. Nonāku pilsētas centrālajā laukumā. Tas atrodas tā sauktajā Barrio Historico, vai latviski runājot vecpilsētā. Tieši šī laukuma apkārtnē var iepazīt visu Colonia vēsturi. Īsumā to varētu izskaidrot kā nemitīgu Portugāles un Spānijas cīņu par ietekmi reģionā. Lai arī pilsētas dibinātāji tālajā 1680. gadā bija portugāļi, pati pilsētiņa vairākas reizes mainīja piederību no Portugāles uz Spāniju un atpakaļ. Colonia pat paguva dažus gadus pabūt jaundibinātās Brazīlijas sastāvā, bet 1828. gadā beidzot kļuva par neatņemamu Urugvajas sastāvdaļu. Varas maiņas, iespējams, negatīvi ietekmēja tajā laikā dzīvojošos cilvēkus, toties atstāja unikālu mantojumu arhitektūrā. Portugāles neregulārais ielu plānojums kopā ar tās arhitektūru, kā arī Spānijas arihetktūras ietekme atspoguļojas katrā senā mājā un ielā.

Pilsētiņas katedrāle Basílica del Santísimo Sacramento ir celta spāņu stilā un joprojām ir augstākā celtne apkārtnē. Toties visas apkārtējās mājiņas ir tipiskas portugāļu mājiņas.

Tepat pie Katedrāles atrodās arī bāka, kas siganlizē La Platas upē kuģojošajiem kuģiem par piekrastes tuvošanos. Un vien pārdesmit metrus tālāk ir paliekas no vecā cietokšņa, kas kādreiz aizsargājis šo pilsētiņu no nelabvēļiem. Joprojām ir saglabājušies vecie vaļņi, un arī pilsētas vārti ir restaurēti un kopā ar koka paceļamo tiltu ir daļa no UNESCO pasaules kultūrvēstures mantojuma.

Apkārtne sastāv no vienstāvu namiņiem, kas gluži kā mīlnieki cieši saspiedušies viens pie otra. Man vislabāk patīk tas, ka neredzu nevienu mašīnu. Līdz ar to tiešām šķiet, ka esmu nonācis viduslaikos. Iespaidu pastiprina veci rati, kas atstāti pie vienas no mājām. Arī cilvēku nav. Staigāju jau apmēram stundu, bet joprojām pēdējie cilvēki, kurus redzēju, bija pie Katedrāles esošās kafejnīcas apmeklētāji. Pilnīgs klusums un miers. Parasti, tik ilgi staigājot pa pilsētu un neredzot nevienu dzīvu būtni, kļūtu neomulīgi, bet šeit efekts ir pretējs.

Izstaigāju vecās ieliņas un mēģinu atrast hosteli. Izdodas visai drīz. Pilsētas jaunā daļa ir cilvēku pilna. Daudzās ielu kafejnīcās sēž cilvēki un nesteidzīgi malko alu vai ietur vēlās vakariņas. Hostelī man piedāvā apmesties 10 vietīgā istabā. Nu, kaut vai. Ir vēls meklēt ko labāku, un vienu nakti nav ne vainas pagulēt kazarmās. Rezultātā gan izrādās, ka istabā esmu viens pats, līdz ar to uzreiz izraugos vietu tuvāk ventilatoram, kas vismaz uz nakti dod veldzējumu no ārā valdošā karstuma.

No rīta dodos vēlreiz apskatīt veco pilsētas daļu, nu jau saules gaismā. Vakar no čalīša recepcijā noskaidroju, ka principā visu jau arī esmu apskatījis naktī. Tāpēc plāns ir doties uz Montevideo jau šovakar, atvēlot Colonia apskatei rīta daļu.

Arī saules gaismā pilsētiņa izskatās burvīga. Daudzie koki un nelielie skvēriņi dod iespēju paslēpties no saules, kas cepina diezgan pamatīgi. Pavecāks vīrs, kurš saulē slauka ielu, parāda man virzienu uz staciju un steidz pabeigt darbu, lai var paslēpties ēnā. Ir tiešām karsts. Stacija atrodas vien pusstundas gājienā no centrālās daļas. Nopērku autobusa biļeti uz pulkstens 4.00 un eju atpakaļ uz vecpilsētu. Kas man tiešām patīk šajā vietā, ir fakts, ka būtībā nav mašīnu. Ļoti reti garām pabrauc kāds auto, un kā likums tas ir kāds no vecajiem, labajiem auto modeļiem. Nofotografēju vairākus ielu malās novietotos spēkratus, kad atkal esmu nonācis pie vecajiem pilsētas vārtiem.

Jāsaka, ka naktī šī vieta izskatījās romantiskāka, kaut arī dienas laikā nav ne vainas. Izstaigāju visas iespējamās šķērsielas un tieku pie dažām tiešām satriecošām fotogrāfijām. Nopērku pāris suvenīrus savas mājas kolekcijai un lēnām dodos uz piestātnes pusi. Tur, upes malā, ir noenkurojušās daudzas jahtas. Pati piestātne ir no koka, un šeit atrodas daudzi soliņi atpūtnieku ērtībām. Karstums gan ir tāds, ka neviens psihopāts neriskē ilgstoši uzturēties saulē. Toties pakrūmēs un zem kokiem dzīvība kūsā. Izklājuši nelielus galdautus ar ēdieniem vai vienkārši sēžot ēnā, cilvēki sarunājas un bauda kārtējo silto dienu.

Upes krastā ir novietotas kārtējās trīs veclaicīgās mašīnas. Var būt, ka Colonia ir kāds likums, kas liedz ielās parādīties auto modeļiem, kas jaunāki par 1970. gadu. Bet paskats ir lielisks- vecā apbūve ar vecajām mašīnām rada ilūziju, ka esi aizkavējies laikā pirms apmēram 50 gadiem.

Lai cik jauka Colonia būtu, diez vai te ir, ko darīt vairāk par 2 dienām. Ja interesē vienkārši pavadīt laiku, gozējoties saulītē un neko nedarot, tad šī būs perfekta vieta kaut vai uz mēnesi. Bet, ja asinīs ir piedzīvojumu gars, tad ir jādodas tālāk.Tomēr pavisam noteikti tā ir vieta, kurā gribētos atgriezties vēl un vēl. Kaut vai šīs vietas klusuma un burvības dēļ.

Autoostā esmu stundu agrāk. Sev par brīnumu atklāju, ka ir pieejams wi-fi. Vēlreiz sazinos ar savu nākamo hostu un precizēju ierašanās laikus. Helēna ir jau atsūtījusi savu adresi un aprakstu, kā līdz viņai nokļūt.

Brauciens ir ilgs. Autobuss stājas pie katra staba. Lai arī distance starp galvaspilsētu un Colonia ir mazāka par 200 km, šķiet, ka braucam mūžību. Skatoties pa logu, tikpat labi varētu būt Latvija. Liels līdzenums, pa retam ir kāds mežs. Vienīgi palmas, kas ik pa laikamparādās ceļa malās, atgādina, ka neesmu Latvijā.

Iebraucam Montevideo. Pilsēta man iepatīkas no pirmā skatiena. Ja salīdzina ar citām galvaspilsētām, Montevideo ir vispieticīgākā. Nav lepnu namu un plašu bulvāru. Nav modernās arhitektūras un futūristisku nākotnes tehnoloģiju risinājumu. Bet tā ir tāda... čomiska, varbūt. Kā vecs draugs, ko ir prieks sastapt pēc 10, 20 gadiem un saprast, ka tas joprojām ir tavs foršais draugs, kurš nemaz nav mainījies. Un pat stacijas rajons izskatās galīgi ok.

Prasu stacijā dežūrējošam policistam, kā var nokļūt man vajadzīgajā adresē. Pretī saņemu izbrīnītas acis un padomu jautāt info centrā. Info centrā man var izskaidrot kad, kur un uz kurieni attiet autobusi, nevis, kur atrodas kaut kāda iela. Lai arī mēs sazināmies valodā, kura vēl nav zinātniski nodefinēta, saprotu, ka meitene maigi sūta mani dirst. Man nav argumentu, tāpēc dodos no stacijas ārā un prasu taksistiem. Tie vismaz man parāda virzienu un informē, ka tas ir tālu. Šajā kontinentā nekas nav tuvu, ar to mani var nebiedēt. Pa nelielām ielām virzos pretī savam mērķim. Nepilnas stundas gājienā beidzot nonāku līdz man vajadzīgajai adresei. Māja no ārpuses ir apjozta ar žogu, un iekšā es netieku. Tā ir daudzdzīvokļu māja, un par to, kurā dzīvoklī dzīvo Helēna, man nav ne mazākās nojausmas. Ieslēdzu Šerloku Holmsu. Ārpusē atrodas dzīvokļu numuri, un tiem blakus uzvārdi. Kāds uzvārds varētu būt Helēnai? Kas skan kopā seksīgi? Helēna Lopesa? Nav īsti labi. Helēna Vilaro? It kā ok, bet kaut kā nav... Helēna Pontet? Nē, nē, toč nebūs. Winterhalten? Bļā, skan pēc kaut kāda hitlerjūgenda. Pag, bija minēts, ka viņa runā vāciski. Un arī angliski saprot. Tad jau gan būs Winterhalten.

Es saprotu, ka šādas loģikas vadīts Šerloks Holms ātri izdarītu pašnāvību, bet man kaut kas ir jāmēģina. Spiežu zvanu un mēģinu nostādīt pēc iespējas seksīgāku balss toni. Pēc trešā zvana man atsaucas balss. Daudz negudrojot, saku, ka tas esmu es, Žigis, lai laiž mani iekšā. Atskan ok, un vārtiņi atveras. Hei! Uzminēts! Mana singapūriešu loģika nostrādāja.

Helēna ir jauka sieviete gados. Pāri 50 pavisam noteikti, bet 60 laikam vēl nav. Bet izskatās viņa visai žiperīga. Lai arī viņa liedzas, ka angliski nerunā, viņas angļu valoda ir ļoti laba. Un viņai ir tendence vārīties. Par visu ko. Bet tajā pašā laikā viņa nav apnicīga. Tā vārīšanās ir saturīga, vienkārši neesmu radis pārsniegt savu dienas limitu vārdos, tāpēc pārsvarā māju ar galvu, runājot vien tad, kad galīgi nav izvēles.

Helēnai uzreiz ir piedāvājums. Mēs varot iet uz karnevālu. Super! Esmu par. Ātri ieskrienu dušā, nomazgājos un esmu gatavs gājējs.

Pilsētā jau ir tumšs. Mēs ejam kājām pa Montevideo galveno ielu, 18. jūnija avēniju. Man ļoti patīk. Tieši ar savu vienkāršību. Iela ir plata, un nami lieli, bet viss ir vienkāršs. Ir skaistas ēkas, ir moderni veikali, brīžiem liekas, ka pilsētā ir uzdarbojies kāds 70. gadu PSRS arhitekts, jo parādās kaut kādi daudzstāvu briesmoņi. Tomēr viss kopā izskatās ļoti labi. Pilnīgi atšķirīgi no jebkuras citas galvaspilsētas Dienvidamerikā. Arī cilvēki izskatās vienkāršāki. Iespējams, ka savu ietekmi dod tas, ko es savā prātā esmu nodēvējis par “ mazo nāciju īpatnībām”. Urugvajā dzīvo nedaudz vairāk par 3 miljoniem cilvēku, un pēc manas teorijas visu mazo nāciju iedzīvotāji ir jauki un sirsnīgi, bez augstprātības un citām nelāgām iezīmēm.

Runājot ar Helēnu dažādas muļķības, esam nonākuši līdz stacijai. Vispār respekts Helēnai, jo viņa pārvietojas ātri un saviem gadiem nenormāli veikli. Turpinām iet liela parka virzienā. Pilsēta naktī izskatās satriecoša. Un ļoti viesmīlīga. Prasu, vai arī Urugvajā ir jāpiesargās no visādiem ļaundariem, kam nepatīk tūristi kā cilvēki, bet nav nekas iebilstams pret viņu mantām kā suvenīriem. Pāris tādas vietas esot, bet Urugvajā tā nav liela problēma. Ja godīgi, tā arī izskatās.

Drīz ir dzirdams skaļš troksnis, ne ta bļaušana, ne ta dzeja. Helēna saka, ka tūlīt būsim klāt. Parādās daudz mašīnu, kas novietotas gar ielas malām, arī cilvēki, kas mērķtiecīgi dodas vienā virzienā. Un jau pēc mirkļa esam pie lielas estrādes. Helēna dodas nopirkt biļetes, bet es pāri žogam vēroju notiekošo. Ļoti liela platība, kas ikdienā droši vien kalpo masu pasākumu rīkošanai. Ar kaut ko atgādina Mežaparka estrādi. Pat ļoti. Tikai atšķirība tāda, ka mūsu estrādē var satilpt daudz vairāk dziedātāju, bet šeit ir vienkārša skatuve, savukārt daudz vairāk vietu, kur var satilpt skatītāji. Var sēdēt krēslos pa vidu, var zālītē gar malām. Tā kā skatuve atrodas lejā, tad ļoti labas vietas ir arī kalniņā. Domāju, ka bez problēmām te var satilpt ap 15 tūkstošiem cilvēku. Bet iespējams arī divreiz vairāk. Šobrīd varētu būt savi 5-6 tūkstoši. Un viņi visi ieradušies uz karnevālu.

Tagad būtu laiks pastāstīt, ar ko tad īsti šis tradicionālais Urugvajas karnevāls atšķiras, no, piemēram, Rio De Žaneiro karnevāla. Protams, ka katra nācija, jo īpaši Latīņamerikā, ar putām uz lūpām aizstāv viedokli, ka tieši pie viņiem ir bijuši pirmie un īstie karnevāli, bet pārējie nelieši gluži vienkārši nošpikojuši ideju un pārtaisījuši. Ja kādam cilvēkam no ielas Latvijā pajautātu, kas ir karnevāls, domāju, 98% apgalvotu, ka tas ir krāsains, trūcīgi ģērbtu sieviešu gājiens pa Brazīlijas ielām. Savā ziņā viņiem būtu taisnība. Jo karnevāls, kā domājams, ir radies, dažviet apvienojot pagāniskos svētkus ar kristīgās baznīcas ietekmi, dažviet nē. Senajā Romā karnevāla laiks tika dēvēts par saturnālijām un bakhanālijām, un nekā kristīga tur nebija. Vienkārši cilvēki varēja mazliet,,izlaist tvaiku”, pamainoties lomām. Vergi pēkšņi varēja būt līdztiesīgi ar saimniekiem, un jebkurš varēja kopoties ar jebkuru. Venēcijas karnevāls savukārt bija vairāk masku izrāde. No Spānijas un Portugāles tas pārcēlās uz Latīņamerikucun bija (joprojām ir) lielā cieņā. Ja Brazīlijā tas vairāk ir liels gājiens pa ielām ar pusplikām tantēm, tad Urugvajas tradicionālais karnevāls ir ar vīriešiem. Un nebūt ne pusplikiem.

Helēna stāsta, ka tieši Urugvajā ir dzimis Amerikas karnevāls. Karnevāla nedēļa ir februārī. Parasti tās ir vairākas dienas no vietas, bet tieši Urugvajā karnevāls turpinoties veselu mēnesi. Un tie nav nekādi gājieni pa ielām ar pusplikām vieglas uzvedības sievietēm, bet gan tautā iecienītu izpildītāju kvalitatīvi priekšnesumi. Klausoties Helēnu, man tomēr gribas uz Brazīlijas karnevālu. Esmu negatīvais tēls un vairāk prastu novērtēt pusplikas ielasmeitas, nevis cienījamus Urugvajas māksliniekus. Bet nu ir, kā ir. Esmu karnevālā, un tas jau ir daudz. Iesim klausīties cienījamus māksliniekus.

Kā jau minēju, cilvēku ir daudz, un pasākums izskatās ļoti populārs. Kas tad īsti notiek? Ik pa laikam uz skatuves kāpj ļoti krāsainos tērpos tērpti vīri, un ne ta sarunājas, ne ta dzied. Šo priekšnesuma formātu sauc par murgu. Nevis latvisko murgu, bet vienkārši ,, Murga”. Runājot vienkāršoti, tas ir priekšnesums, kas ir speciāli sagatavots, un kura laikā tiek izsmietas sociālās problēmas, sarkastiski ironizēts par politiku, par interesantiem notikumiem, kā arī vienkārši labi pavadīts laiks. Kurš katrs nevar būt murdzists. Pirmkārt, jābūt labam aktierim; otrkārt, jābūt labas balss īpašniekam; un treškārt, ( pēc manām domām), nav jābaidās izskatīties pēc pajoļa raibos, kliedzošos tērpos.

Murgas kolektīvs ir kaut kas līdzīgs komandai. Katram ir sava loma. Pēc Helēnas stāstītā, kolektīvā maksimums ir 17 cilvēki. Gandrīz vienmēr vīrieši. Trīs ir bundzinieki, kas tad arī ir viss instrumentālais pavadījums, un viens teicējs. Pārējie skaļi sarunājas, brīžiem padziedot. Izklausās sviestaini, bet ir tiešām galīgi ok. Protams, ka sāls ir tajā, ja tu saproti, par ko vispār ir runa. Bet arī nesaprotot valodu, ir interesanti paklausīties un paskatīties priekšnesumā. Viss sākas ar to, ka no skatuves malas, skanot bungām, parādās krāsaini vīri ar labi noķēzītām sejām. Viņi māj ar rokām, kaut ko kliedz un dodas uz skatuvi. Publika sajūsmā lauž krēslus un tad, teicējam ierunājoties, sastingst gaidās. Un tad aiziet šovs- dziesmas, runas un tizlas kustības. Eu, bet izskatās tiešām forši! Protams, es nevaru smieties tajās pašās vietās, par ko smejas publika, jo gluži vienkārši nesaprotu tekstu, bet izrādi es izbaudu par visiem 100%.

Katra grupa uzstājas nepilnu stundu un tad, ovāciju pavadīta, dodas prom no skatuves. Seko kopēja fotografēšanās ar visiem gribētājiem, un tad jau nāk nākamie murdzisti.

Nākamie murgas izpildītāji ir jauniņie, un publika vairs nav tik sajūsmināta. Arī Helēna saka, ka šiem vēl jātrenējas. Es savukārt iestājos par to, ka man vajag alu. To var nopirkt šepat blakus. Ir atvērtas vairākas uzkodu un uztankošanās vietas. Cenas nav demokrātiskas. Par alu samaksāju ap 3 eiro, turklāt tas nebija ne 0,5l, nedz arī garšīgs. Tikmēr Helēna ir satikusi kādu savu paziņu un tagad iepazīstina mani ar savu draugu. Tas stādās priekšā vienkārši kā komunists. Īstam komunistam vārdu nevajag. Gribu stādīties priekšā kā nacists, kuram arī vārdu nevajag, bet Helēna jau paspēj ar mani iepazīstināt, pluss izskaidrot, kur tāda Latvija atrodas. Komunists ir mazliet ar putniem, bet nākamajā dienā es pārliecinos, ka visi Helēnas draugi ir mazliet ar putniem. Viņš kaut ko nesakarīgu runā par proletariātu un internacionāli. Es tādus tekstus varētu sabīdīt pēc litra laba pašbrūvētā, bet šim izskatās, ka ir talants. Lai mans jaunais paziņa nedabūtu pa purnu, man ir laipni jāatvadās un jāiet atpakaļ zālītē klausīties murgu.

Mēs noklausāmies vēl vienu grupu un tad ejam mājās. Gultā esmu jau pāri pusnaktij, ar diezgan sāpošām kājām. Soļu mērītājs uzrāda nosoļotus 25 kilometrus.

No rīta Helēna piedāvājas izvadāt ekskursijā pa vecpilsētu, par ko esmu ļoti pateicīgs. Viņas māja atrodas diezgan netālu no pilsētas senās daļas, tāpēc mēs dodamies turp kājām.

Esam pilsētas galvenajā laukumā, kas ir nosaukts neatkarības vārdā. Laukuma apkārtnē atrodas vairākas nozīmīgas ēkas. Teatro Solis, kas kā pēc nosaukuma var spriest, ir teātris. Skaista ēka ar vairākām kolonnām, nozīmīgs Urugvajas kultūras centrs, kas tiek izmantots gan kā teātris, gan kā opera, gan baleta izrādēm. Tieši šeit simtiem gadu atpakaļ tika izrādīta pirmā Urugvajas opera, un tieši šajā teātrī ir notikušas neskaitāmas teātra izrādes, popularizējot urugvajiešu kultūru un ceļot nacionālo pašapziņu.

Palacio Estavez. Necila divstāvu ēka, kurā vairāk kā simts gadus strādājuši Urugvajas prezidenti. Pirms tam ēka piederējusi Estavezu ģimenei, bet 1880. gadā Urugvajas valdība palūdz ēku nodot viņu rīcībā. Nav ziņu, vai lūgums tika izteikts, pievienojot dāsnu dāvinājumu vai draudus, bet Dons Estavezs piekrita. Un līdz pat 1985. gadam šeit ir strādājuši visi Urugvajas prezidenti. Tagad tur ir muzejs, jo mūsdienās prezidenti ir pārcēlušies uz modernākām telpām. Sākumā šim nolūkam tika izmantota aizsardzības ministrijas pārziņā esoša ēka, kas vēlāk pārvērsta par hospitāli, bet pēc tam, līdz pat mūsdienām, Urugvajas prezidents strādā Torre Ejacutiva, kas ir moderna ēka un atbilst mūsdienu prasībām.

Viena no kolorītākajām ēkām laukumā un arī visā Urugvajā ir Palacio Salvo. Daudzas desmitgades šī ēka bijusi augstākā celtne Latīņamerikā. Tās celtniecība pabeigta 1928.Gadā, un sākumā tā bijusi iecerēta kā viesnīca. Šis plāns gan īsti nedarbojies, un ar laiku ēku sākuši iznomāt. Arhitekta iecere bijusi uzbūvēt ēku, kas ir tieši 100 metrus augsta. Vēl viena traka ideja bijusi šīs ēkas augšējos stāvus izmantot kā bāku. Arī tas nav ticis darīts. Bet tā kā ēkas augstums bija vien 95 metri, tad atlikušos 5 metrus pievilkuši, uz jumta uzbūvējot antenas. Pirms pāris gadiem antenas novāktas un no bijušajiem simts metriem palikuši vien 95 metri. Taču joprojām tā ir augstākā ēka, tiesa gan, vairs tikai Urugvajā.

Pašā centrā ir jātnieka statuja zirgā. Tas ir Urugvajas nacionālais varonis Hose Artiga. Saukts arī par nācijas tēvu. Hose Artigas vārds daudz saistīts ar Montevideo vēsturi un arī visas Urugvajas vēsturi. Laukuma centrā atrodas viņa mauzolejs, kurā apbedīti viņa pīšļi, un šajā mauzolejā var sīki un smalki iepazīties ar faktiem par šo cilvēku. Leģendas stāsta, ka, jūtot savas nāves tuvošanos, 86 gadus vecais ģenerālis, kurš savas vecumdienas pavadīja trimdā Paragvajā, lūdza pie viņa atvest zirgu. Ar grūtībām iesēdies seglos, Artiga uzreiz nomiris. Viņš gribējis nomirt kā vienkāršs gaučo uz zirga, nevis gultā.

Ja skatāties Montevideo Neatkarības laukuma fotogrāfijas internetā, tad iespējams rodas jautājums - kāpēc visas bildes ir taisītas tā, lai var redzēt zirga pakaļu, nevis priekšu? Izskaidrojums ir vienkāršs. Kāds no pēckara laika varonīgajiem arhitektiem ir uzbliezis ēku, par ko kaunas visa pasaule. Tieši aiz statujas muguras slejas daudzstāvu ēka, pati briesmīgākā, ko esmu redzējis. Kurš šo monstru ir atļāvis te celt un kāpēc tas vēl nav nojaukts, vēsture klusē. Bet izskatās patiešām briesmīgi. Viens no skaistākajiem laukumiem, kurā man gadījies būt, un tad šis.... Tāpēc arī visi cenšas uzņemt fotogrāfijas ar zirga dibenu, lai nebūtu jāredz briesmīgā daudzstāvene fonā.

Cauri pilsētas vecajai daļai ejam ostas virzienā. Cilvēku nav daudz, un es nojaušu kāpēc. Ir milzīgs karstums. Distancējoties no karstuma, var teikt, ka vecpilsēta varētu būt skaistāka. Nē, ir laba, bet trūkst mazliet odziņas. Galvenā baznīca ir labi paslēpta starp apbūvi un, lai arī ir simpātiska pēc skata, nav fotografējama ne no viena rakursa. Tuvāk ūdeņiem mājas kļūst nolaistākas. Sienas mazliet nobrukušas, krāsojums labākos laikus piedzīvojis gadus 30 atpakaļ. Helēna saka, ka šajā rajonā pa nakti dabūt pa muti ir vieglāk nekā nošķaudīties. Pēc apkārtnes tā arī izskatās.

Nonākam līdz upes krastam. Joprojām nespēju noticēt, kas tā par upi, kas izskatās lielāka par Baltijas jūru. Uz mola sēž nosauļoti bračkas un cītīgi vēro savas makšķeres. Neizskatās, ka te kaut kas ķertos. Minūtes 10 neviens no viņiem neko ārā nevelk. Bet arī dzert nedzer. Interesanti. Latvijā makšķernieki jau būtu izlaiduši pāris glāzes, bet te kaut kāda klusējošā mafija.

Helēna prasa, vai gribētu redzēt vecos Montevideo mūrus. Tas būtu interesanti. Atkal līkumojot cauri piekrastes ieliņām, nonākam pie interesantas, pieminēšanas vērtas vietas. Mercado del Puerto. Liels tirgus paviljons. Kādreiz varbūt arī bijis tirgus, bet šobrīd tas ir viens liels restorāns. Unikāla parādība, ko var sajust kilometra attālumā. Kāpēc sajust? Jo šeit tiek cepta gaļa. Daudz gaļas. Turpat zem jumta ir izvietojušies desmitiem cepēju, kas uz restēm, kurinot malku, cep desiņas, sardeles, gaļu un izskatās - pat veselus dzīvniekus. Viens otrs gaļas gabals vienkārši nav apēdams.

Bet smarža ir dievīga! Pa vidam ar ratiņiem, kas ir piekrāmēti ar malku, grozās malkas piegādātāji. Arī to ir neskaitāms daudzums. Kur viņi to malku ņem, man nav skaidrs. Bet pati sistēma man patīk. Kamēr Helēna vārās pa telefonu, es apstaigāju visu tirgu. Sistēma ir vienkārša - kaut kas iepatīkas, sēdies un pasūti. Tavā acu priekšā tas tiks noņemts no uguns, un tad atliek tik vien kā apēst. Vieta rādās esam ļoti populāra, jo vienlaikus ģīmī gaļu stumj daudzi vietējie, un es pieļauju domu, ka ne mazāk kā tūristi. Iekšā vienā lielā masā ir sajaucies viss- gaļas smarža, dūmi no griliem, karstums, kas ir par grādiem 5 augstāks nekā laukā, ēdāju bars un malkas piegādātāji. Letes otrajā pusē stāv cepēji un virtuozi groza gaļu. Lai gan brokastīs esmu apēdis kaut kādu Helēnas gatavotu brīnumu, apetīte šeit parādās momentā. Tomēr, sekojot savam principam, ka naudu pārtikai es netērēju, tēloju, ka esmu veģetārietis. Mans kuņģis gan šai definīcijai nepiekrīt un skaļi protestē. Mēģinu viņu nomierināt ar ikdienišķo ūdens devu, bet tas nestrādā. Aizvien uzstājīgāk kuņģis liek manīt, ka mana politika attiecībā uz ēšanu ir aplama. Jātinas projām, jo viņam ir daudzi labi argumenti, kam es nespēšu rast pretargumentus.

Ejam skatīt mūrus. Vēl kādas 10 minūtes mani pavada smarža no Mercado.

Mūru apskate ir ne pārāk interesanta padarīšana. Paši mūri ir noslēpti pazemē zem mākslas galerijas. Arī mākslas galerijā Helēnai ir paziņas un viņa iegrimst intelektuālā diskusijā. Toties man paveicas. Viens no muzeja darbiniekiem, redzot manu garlaikoto seju, angliski prasa, vai man nevajag ko mazliet pastāstīt. Protams! Super, ka cilvēks pats piedāvājas, turklāt angliski. Izrādās- mans jaunais paziņa ir vēstures mīļotājs, gluži tāpat kā es, tāpēc jau pēc dažām minūtēm man ir sajūta, ka esmu saticis vecu draugu. Turklāt viņa vēstures un faktu pasniegšanas stils līdzinās manējam- īpaši tiek izcelti smieklīgi atgadījumi un minimalizēts nevienam nevajadzīgu faktu daudzums.

Milarmons ( tā man stādās priekšā mans paziņa) min interesantu faktu par naudas shēmošanu pirms vairākiem gadsimtiem.

Proti, Montevideo pilsēta bijusi svarīgs krustpunkts un stratēģiski izdevīga vieta gan aizsardzībai, gan arī vieta, no kuras varējis ērti sākt uzbrukumu. Un runa šobrīd ir par to, ka Spānija ar Portugāli īsti nav varējusi sadalīt savas ietekmes sfēras.Tikuši noslēgti vairāki līgumi un diezgan skaidri definēts, kas piederēs Spānijai un kas Portugālei. Tēlaini runājot, Brazīlijas daļa piederēs Portugālei, bet pārējais -Spānijai ( vietējiem neviens viedokli neprasīja). Tā kā Spānija pievākusi lauvas tiesu, Portugāle mēģinājusi dažādiem līdzekļiem savas teritorijas vai vismaz ietekmes sfēras paplašināt. Vēl pirms kartē parādījās Montevideo, portugāļi dibinājuši Colonia del Sacramento pilsētu. (To pašu, kurā es viesojos pirms divām dienām.) Protams, ka šāda nocietināta pilsētas turpat Spānijas teritorijas ietekmes zonas priekšā, vien rokas stiepiena attālumā no Buenos Airesas, nerada nekādas draudzības ilūzijas. Spāņi savukārt sākuši attīstīt Montevideo nocietinājumus, kas savukārt ir daudz tuvāk Portugāles ietekmes zonai,nekā Spānijas. Pats Montevideo nosaukums tulkojumā ir,, es redzēju kalnu”. Un kalns tur patiešām ir. Nekāds milzīgais, bet pietiekoši liels, lai uz tā sāktu būvēt nocietinājumus. Spāņi sākuši pilsētu nocietināt, izbūvējot aizsargvaļņus. Normāli cilvēki būvējot aizsargvaļņus, ņem vērā ģeogrāfiskās īpastnības un nocietinājumus parasti būvē grūtāk pieejamās vietās. Bet tā laika Montevideo galvenais arhitekts vai vienkārši atbildīgais par būvniecību izdomājis mazliet piepelnīties uz būvniecības rēķina. Lai nedaudz saīsinātu mūra garumu ( un tādā veidā piesavinātos pāris naudiņas), arhitekts izlemj mūrus būvēt īsākus. Tas vēl nebūtu lielākais grēks, bet cienītais, pretī visai loģikai, mūrus būvē blakus ostai, atstājot kalnu tieši sev priekšā. Turklāt arī dzeramais ūdens pieejams vien ārpus mūriem. Kad darbs ticis pabeigts, vienā brīdī visi sapratuši, ka ir piečakarēti. Mūri apkārt ir, bet pēc ūdens jāskraida velns zina kur. Turklāt, ja kāds izdomātu pa pilsētu šaut ar liegabaliem, labāku izejas pozīciju, kā šaut no kalna, būtu grūti iedomāties. Tāds nu stāsts par Montevideo nocietinājumiem.

Protams, izmantojot šīs nepilnības, Montevideo kļūst par iekārojamu pilsētu visiem, kam nav slinkums atvilkt savu karaspēku līdz kalnam un apšaudīt pilsētu. Milarmons sniedz man arī faktus par Urugvajas valsts dibināšanu. Nacionālais varonis Hose Artiga 1811. gadā aktualizē ideju par Urugvajas neatkarību. Tajā laikā Urugvaja ir daļa no Spānijas, tāpēc pirmais, ko dara Artiga, ir sadod pa mizu spāņiem. Kopā ar domubiedriem no Argentīnas Hose Artiga 1814. gadā izveido Federālo Līgu, kurā ietilpst Rio de la Platas apvienotās provinces vai precizējot - mūsdienu Urugvajas un Argentīnas teritorijas. Tas viss sāk ost pēc nepatikšanām portugāļiem ( vai brazīļiem, jo Brazīlija atrodas ciešā ūnijā ar Portugāli), tāpēc 1817. gadā pie Montevideo vārtiem parādās brazīļu karaspēks, kas pilsētu ieņem. Artiga ir spiests bēgt, bet cīņa par neatkarību turpinās. Sāpīgs vēstures trieciens urugvajiešiem ir 1821. gada Tukuarembo kauja, kurā 2000 Artigas vīru stājās pretī 3000 Brazīlijas, Portugāles un Algarves apvienotās karalistes kareivjiem. Kaujas iznākums ir katastrofāls- Artiga zaudē 800 vīru, un vēl 500 tiekievainoti, savukārt brazīļiem ir 6 (!) ievainotie un 1 (!!!) bojāgājušais. Grūti pateikt, kāpēc tāds iznākums. Iespējams, ka Artiga deva pavēli uzbrukt kailām rokām, savukārt brazīlieši jau bija izgudrojuši ložmetējus. Vienīgais bojāgājušais mira no smiekliem. Citu izskaidrojumu es gluži vienkārši neredzu.

Urugvaja, ar nosaukuma Sisplatinas province (Provincia Cisplatina), tiek pievienota Brazīlijai.

Lai nu kā, bet gadu vēlāk pati Brazīlija iegūst neatkarību no Eiropas lielvaras Portugāles. Brazīlijas, Portugāles un Algarves apvienotā karaliste beidz pastāvēt. 1823. gadā Argentīnas prezidents vēršas ar lūgumu pie Brazīlijas valdības, kurā norāda, ka vēsturiski austrumu province, kas tagad tiek dēvēta par Sisplatinu, no laika gala ir bijusi daļa no Rio de la Platas apvienotās provinces. Brazīlija, nesen ieguvusi neatkarību, jūtas ļoti bravurīga un paziņo, ka tas viss ir nelikumīgi un ka Sisplatina ir iekļauta Brazīlijas sastāvā ārkārtīgi godīgi. Un šis jautājums vairs netiks diskutēts.

1825. gadā Huans Antonia Lavaleha ( Juan Antonio Lavelleja) iesniedz tā saukto 33 austrumnieku ( tas ir, Urugvajas iedzīvotāju) notu, kurā pasludina provinces neatkarību no Brazīlijas. Tas momentā pāraug 500 dienas ilgā karā, kas vēsturē iegājis kā Sisplatinas karš. Urugvajai palīgā nākusi Argentīna ( vai tajā laikā Rio de la Platas apvienotās provinces), un pretinieki tikušies Ituzaingo kaujā. Šoreiz urugvajieši acīmredzot sarunājuši lietot ieročus, jo zaudējumi abās pusēs bijuši diezgan vienādi. Virsroku gan vairāk kā gada garumā neizdevās gūt nevienam. 1828. gadā šis stāvoklis visvairāk piebesīja Lielbritāniju, kas nevarēja šajā zemeslodes daļā izvērst normālu tirdzniecību, tāpēc tieši Lielbritānija kļuva par iniciatori miera sarunām, kuru laikā pierunāja Argentīnu un Brazīliju atzīt Urugvajas neatkarību. Viss, happy end! Visi laimīgi.

Dažu minūšu laikā esmu iepazinies ar Urugvajas vēstures īso kursu, turklāt pasniegtu saistošā veidā. Un tad Milarmons ievelk elpu un gluži vienkārši paprasa:,, Ko tu, pie velna, te dari?” Angliski skan mazliet rupjāk, bet ideja man ir saprotama. Milarmons stāsta, ka esot saticis eiropiešus, bet no Baltijas gala gan neviens nav gadījies. Un viņš jau sen esot dzirdējis, ka baltieši esot stalti augumā un Romas impērijas laikā bijuši imperatoru miesassargi. Par šādu faktu gan man nekādu ziņu nav, turklāt, ja godīgi, pirmā dzirdēšana par to, ka senlatvieši būtu apsargājuši, piemēram, Kaligulu. Var jau būt, ka Urugvajas vēsturnieki ir rakušies pastiprināti dziļi un atklājuši to, par ko nezina Latvijas vēsturnieki. Milarmons turpina mani pētīt un saka, ka tagad saprot, kāpēc tā. Vikingi arī esot bijuši lieli un nešpetni, bet vikingi esot bijuši lieli platumā, ne garumā. Bet es atbilstu viņa priekšstatiem par ideālo Latvijas kareivi. Sāku justies pēc muzeja eksponāta. Droši vien Milarmons neatteiktos mani iebalzamēt un nolikt blakus vecajiem mūriem. Ķipa- šis čalis apsargāja imperatoru.

Parunājam vēl mazliet par Urugvaju, un tad jau Helēna nāk mani meklēt. Viņa prasa, vai būtu ok, ja viņa tagad mani atstātu vienu, jo vairs nespējot man izskraidīt līdzi. Turklāt vakarā viņai jāsagatavojas literārajam vakaram, uz kuru esmu ielūgts arī es. Droši. Gan pats tikšu galā. Turklāt es viens pats varu pārvietoties lielākā ātrumā, nepielāgojoties kādam citam. Plānā man ir divi uzdevumi šodienai :nopirkt biļetes uz Asunsjonu (Paragvajā) un apskatīt parlamenta ēku ( Palacio Legeslativo).

Ar pirmo uzdevumu nesokas tik raiti kā gribētos. Pirmkārt, līdz autoostai ir labs gabals, ko soļot; otrkārt, gaisa temperatūra ir virs +40 grādiem, kas manī neizsauc nekādu sajūsmu. Svīstu kā tāds ķengurs un cenšos pārvietoties ēnas pusē. Ēnas, kuras nav, jo saule atrodas tieši virs galvas. Cilvēku uz ielas nav daudz. Tos, kurus redzu, sēž zem kokiem un malko savu matē tēju. Autoostā vismaz ir vēss. Toties autobusu grafiks sajauc man visus plānus. Uz Asunsjonu ir vien divi autobusi nedēļā. Pirmdien un trešdien. Turklāt cena ( mūsu naudā)ir 140 eiro! Nu moins, tādu summu es nemaksāju pat par braucienu uz Santjago. Alternatīvas nav pilnīgi nekādas. Var, protams, lidot, bet tad šo summu varēs trīskāršot. Vienu brīdi domāju nopirkt biļetes līdz robežai, šķērsot to un tad pirkt biļetes Argentīnas pusē, kur tās ir krietni lētākas. Žēl, ka to neizdarīju, jo, taupot naudu, iznāca iegrābties Argentīnā uz naudas maiņu. Beigās, apsverot visu par un pret, pērku biļetes atpakaļ uz Buenos Airesu un mēģināšu tikt uz Paragvaju no turienes. Varētu palikt vēl 3 dienas Montevideo, bet tā būtu laika zaudēšana, jo esmu ierobežots laikā. Un arī naudā. Helēna rītvakar brauc uz savu rančo kaut kur Urugvajas vidienē, un man būtu jāmeklē hostelis, ēdiens utt. Sanāktu pārāk dārgi. Tāpēc brauciens atpakaļ uz Buenos Airesu šķiet vislabākais variants. Turklāt biļetes uz Buenos Airesu ir pilnībā pieņemamā cenā.

Ar biļetēm kabatā un atvieglojuma sajūtu dodos meklēt parlamenta ēku. Izejot no autoostas, šķiet, ka karstums vēl ir pieņēmies spēkā. Nu jau ir par traku. Mazliet tos radiatorus jāpieregulē. Izskatās, ka vakarā būs pērkona negaiss. Vismaz Latvijā pēc tādas sutoņas parasti gāž. Ja parlaments nebūtu tajā pašā virzienā, kur mājas, diezin vai es tur ietu. Bet tā kā sanāk apmēram uz to pusi, tad jāiet ir.

Pēc stundas esmu klāt. Patiesībā Palacio Legeslativo ir skaistākā ēka Montevideo. Tas, protams, ir mans subjektīvais viedoklis. Patiešām lieliska ēka! Celta neoklasicisma stilā, masīva un skaista. Tās celtniecība pabeigta 1925. gadā, speciāli kā dāvana Urugvajas 100 gadu neatkarības jubilejā. Pie ieejas mastā plīvo milzīgs Urugvajas karogs. Daudzi augsti pakāpieni ved pie milzīgām kolonām un masīvām durvīm. Uzkāpju augšā un beidzot apsēžos ēnā. Spēka galīgi nav. Ir labi tā sēdēt, kad pie tavām kājām lejā ir pilsēta ar lielajiem bulvāriem un parkiem. Bet labākais ir tas, ka šeit ir pieejams internets! Helēnai mājās ir internets, bet viņa nezina paroli. Pipec kaut kāds. Lai pārbaudītu vēstules, man jāskrien uz bibliotēku, kas ir 20 minūšu attālumā no viņas mājas. Un vēstules man jāparbauda, jo esmu izsūtījis vairākus lūgumus cilvēkiem mani uzņemt viņu mājās. Tieši šobrīd rodas iespēja izsūtīt pāris vēstules cilvēkiem uz Asunsjonu, jo tagad es apmēram zinu savu ierašanās laiku.

Pulkstenis tuvojas pieciem, un man vajadzētu tikt mājās, jo septiņos man jādodas uz literāro vakaru. Ko es tur darīšu, nav ne mazākās nojausmas, bet izklausās pietiekoši saistoši, lai es neatteiktos no idejas to apmeklēt. Elsdams, pūzdams pārrodos mājās. Helēna mani skubina iet, jo viņa var mani aizvest vēl uz vienu izstādi. Nu bāc… tāda kultūras programma nav priekš manis, bet, būdams laipns, saku, ka tūlīt ieiešu dušā un tad varēsim iet. Mazgājoties cenšos kādas piecas minūtes nosnausties. Nesanāk. Pārģērbjos kājās stāvot, jo zinu, ka, apsēžoties vienā no mīkstajiem krēsliem, vairs nepiecelšos.

Ejam! Par laimi jāiet ne pārāk tālu. Izstādei ir atklāšana, tāpēc ir sapulcējušies daudzi cilvēki. Mākslas galerija atrodas tādā kā izremontētā pazemes tunelī. Pie tuneļa šobrīd koncertē kaut kāds vietējais pašdarbnieku orķestrītis. Drīzāk gan garāžas grupa. Spēlē viņi roka balādes, un izklausās pilnīgi pieņemami. Savukārt ieraugot izstādi, man gribas raudāt. Ja man būtu stunda brīva laika, daudz krāsu un audekla, domāju, ka es kaunā absolūti nekristu, bet varētu uzgleznot kādus 15 šādus mākslas darbus. Eksperimenta kārtā varētu starp šiem mākslas šedevriem pa kluso ielikt kādu no manas meitas zīmējumiem, kad viņai bija 4 gadi. Un tad lai mākslas eksperti pamēģina atšķirt, kuru no darbiem ir zīmējusi maza meitene.

Izstādes apskate, kas aizņem 6 lielas telpas, man prasa apmēram 3 minūtes. Helēna ir atradusi kādu draudzeni un atkal tarkšķ. Atrodu vienu ķēpājumu, kas man patīk mazliet labāk nekā citi, gadījumam, ja nu man prasa, kurš darbs man patīk vislabāk. Pamatot kas tieši man šeit patīk, es droši vien nevarētu, bet domāju, ka ja teiktu kompozīcija, droši vien izklausītos pietiekoši inteliģents. Ir arī labas ziņas. Tā kā šī ir atklāšana, tad apkārt staigā diezgan simpātiskas meitenes un piedāvā nelielas uzkodas un šampanieti. Mainot zāles un esot bezkaunīgam, mazliet uzēdu un saleju ribās 3 šampaniešus. Principā man šampis ļoti negaršo, bet, tā kā tas ir pietiekoši vēss, tad šoreiz iet iekšā uz urrā.

Noķeru vieglu štīmi. Visu dienu saulē bez ēdiena, daudz nostaigātiem kilometriem, šampis normāli iedod galvā. Nu jau es mierīgi varētu sniegt dzelžainus argumentus par jebkuru mākslas darbu un aizstāvēt savu viedokli. Ja dabūtu vēl 2 šampaniešus, iespējams, es to pat varētu darīt spāniski. Diemžēl nelabi cilvēki visu ir izrijuši. Nav vairs ne maizīšu, ne dzeramā. Tāpēc mana interese par izstādi krietni samazinās un drīz nokrīt līdz nullei. Kādu brīdi vēroju sieviešu dupšus, bet drīz apnīk arī tas. Eju laukā klausīties garāžas virtuozus.

Pēc pusstundas parādās arī Helēna un jautā, kā man patika izstāde. Ļoti. Īpaši daļa, kad dalīja šmigu. Pārējais nedaudz mazāk, bet visā visumā bija ok.

Vēl pēc 10 minūtēm esam klāt uz literātu pasākumu. Laukā ir sutoņa, un es varu apzvērēt, ka tūlīt būs gāziens. Literātu klubiņš savas aktivitātes aizvada palielāka restorāna vienā no stūrīšiem. Telpa no pārējās daļas ir atdalīta ar nelielu sienu. Ir vairāki grāmatplaukti ar grāmatām, divi galdiņi un daudz krēslu. Mēs esam atnākuši pēdējie. Bez mums dzeju klausīties ir atnākuši vēl 8 cilvēki. Priekšā pie lielāka galda sēž vakara vadītāja un lasa priekšā dzeju. Reakcijas ir dažādas. Viens vīrietis, labsajūtā piemiedzis acis, klausās, ir divas jaunākas sievietes, kas pēta viena otras nagus, pavecāks pāris, kas imitē klausīšanos, un vēl trīs sievietes, kuras klausās bez sajūsmas sejā. Mums ienākot, vakara vadītāja pamāj ar galvu un aicina ieņemt vietas. Es jau jūtu,ka man te nepatīk, bet pamukt nav kur. Ārā sācies negaiss. Es tomēr nekļūdījos. Aiz logiem ir tumšs, un lietus lāses ar spēku sitas rūtīs. Nāksies vien tēlot, ka man te patīk. Šampanieti droši vien nedos...

Šampi nedod... Un ir vēl sliktāk, nekā biju domājis. Vakara vadītāja iepazīstina visus ar mani un pat mēģina izrunāt sveicienu latviski:,, Ļeipn lūkt ap mums.” Domāts droši vien- laipni lūgti pie mums, bet stulbais google translate pielicis savas korekcijas. Īstenībā jau prieks, jo vadītāja ir gatavojusies un pat piemeklējusi vienu latviešu dzeju, ko nu man būs jālasa visiem priekšā. Tādā ziņā ir ok un jūtos pagodināts, bet es neesmu tas, kurš var lasīt publiski dzeju. Pēdējo reizi to darīju, klasesbiedru zviedzienu pavadīts, desmitajā klasē.

Mani aicina priekšā. Es gan tēloju, ka man sāp īkšķis un jāoperē mandeles, bet manus mājienus vai nu nesaprot, vai negrib saprast. Man rokās tiek iegrūstas divas lapas ar Andra Akmentiņa dzeju. Bļa, kas ir Andris Akmentiņš? Kur tādu dabūjuši? Es pilnīgi noteikti skolas laikā par tādu neko neesmu mācījies. Labi, nav ko mīzt, viss teksts ir priekšā, turklāt latviski diez vai kāds tuvāko 400 kilometru radiusā saprot. Ievelku elpu un saprotu, ka man būs diezgan jāimprovizē, jo, printējot dzeju, printeris nav ņēmis pretī visas garumzīmes un mīkstinājuma zīmes, bet to vietā vienkārši izdrukāti ķeburi.

Labi, ka Andris Akmentiņš šo priekšnesumu nedzirdēja. Viņš būtu vai nu nogalinājis mani, vai pats pārgriezis sev vēnas un, mani nolādot, aizgājis uz labākiem medību laukiem. Bet es turos kā vecis. Lasu izteiksmīgi ( nu man vismaz tā liekās) un nesaprotamo vārdu vietā lieku pirmos vārdus, kas man ienāk prātā. Dzeja bija kaut kādā veidā saistīta ar Daugavu. Patiesībā diezgan normāla, bet es to procesa gaitā uzlaboju vēl vairāk. Kaut kā nomocīju līdz galam un uzvaroši paskatījos apkārt. Neteikšu, ka sejas būtu sajūsmas pilnas, bet arī neko sliktu tajās neredzēju. Bet ko var gribēt, ja pēkšņi parādās, piemēram, ungāru čalis, kas nolasa jums ungāru dzeju?! Neko. Un esmu panācis tieši šo efektu. Nekādu. Vadītāja gan laikam bija iemetusi dzejoli gugle tulkotājā, jo steidz paziņot, ka Daugava ir upe Latvijā. Publika uzreiz atdzīvojas, sak, jā, tagad mums gan viss ir skaidrs, ko tu uzreiz neteici. Es vienkārši esmu uz dirsas, redzot šīs smaidīgās sejas. Ķipa visu dzejoli latviski saprata, bet tieši vārdu Daugava, nu nekādi nevarēja iekļaut kontekstā. Tas būtu apmēram tas pats kā :

-Tralalā,tralalā, tralalā,

-Tralalā, tralalā, tralalā,

-Tralalā. MISISIPI,tralalā,

Tralalā, tralalā, tralalā,

Un beigās viens paziņo, ka Misisipi ir upe. Un uzreiz viss skaidrs!

Man reāli nāk ņirga, bet negribu bojāt šo lielisko noskaņojumu. Turpinās priekšlasījumi. Man gribas mājās. Vai vismaz uz autoostu. Kaut vai atpakaļ uz izstādi…Ārā līst, un neviens uz mājām negatavojas. Pagājusi jau stunda. Būtu saulesbrilles, varētu pagulēt. Vadītāja iet pie plauktiem, uz dullo ņem grāmatas un dod visiem pa apli lasīt. Skaļi, priekšā pārējiem. Ja vēl saprastu spāniski, tad varbūt neliktos tik traki, bet šobrīd es reāli veģetēju un gaidu, kad tas viss beigsies.

Mēs notusējam divas stundas. Divas bezgalīgi nebeidzamas stundas. Pēc šīm stundām es skaidri zinu grāmatu izvietojumu grāmatplauktos, grīdas krāsojuma defektus, zinu,kura lampiņa griestos nav līdz galam ieskrūvēta un kura savukārt atšķiras no pārējām. Zinu, un pat naktī pratīšu atšķirt krēslus, pat ja no pirmā acu uzmetiena tie izskatās vienādi. Zinu daudz ko, bet manas zināšanas par dzeju nav uzlabojušās ne par milimetru.

Beidzot visi tā kā sāk atvadīties, un arī Helēna izlemj, ka nu gan pietiks. Ejam mājās. Laukā ir fantastisks vakars. Lietus ir beidzies, un ir patīkama veldze. Ap +20 grādiem, vairs nav ne karstuma, ne putekļu. Gandrīz vai žēl, ka esmu nostaigājies tā, ka vairs nevaru paiet lielus gabalus, jo tādā laikā labprāt ietu vēl un vēl.

Nākamajā dienā Helēna uzreiz paziņo, ka es staigāju par daudz un viņa nav nekāda jauniņā vicot man pakaļ. Tā kā, ja es gribu, tad uz priekšu, bet viņa mani morāli atbalstīs no mājām. Morālais atbalsts arī ir svarīgs, tāpēc man nav nekas pretī. Turklāt zinu, ka es pat prāta aptumsuma brīdī neiešu ne uz dzejas dienām, ne uz modernās mākslas muzejiem. Mana doma ir tikt līdz Montevideo burtiem, kas ļoti skaisti izskatās uz visām pilsētas vizītkartēm. Helēna gan saka, ka tas ir galīgais mēsls, turklāt jāiet liels gabals. Es tomēr uzstāju, un viņa man apmēram apskaidro, kā tur nonākt.

Pasoļot sanāk krietni. Un paši burti man arī neliek vilties. Apkārtne ir ļoti skaista. Lai arī te dominē jaunā apbūve, bet La Platas upes pludmale atgādina okeāna krastu un izskatās brīnišķīgi. Cilvēki pastaigājas un bauda kārtējo silto vasaras dienu. Ir arī daži cilvēki, kuri bauda ūdens priekus, bet lielākā daļa vienkārši sēž atpūtas krēslos vai smiltīs un dzer matē tēju.

Burti atrodas nelielā uzkalniņā un no apakšas nemaz tik viegli nav saskatāmi. Nonākot pie burtiem gan paveras skaista panorāma. Fonā ir upes pludmale ar jaunajām ēkām. Uzņemu vairākus foto. Pie burtiem apstājas vairākas mašīnas un izkāpj jaunlaulātie. Abi ķiķinot uzņem pāris fotogrāfijas un dodas tālāk. Es arī prātīgi dodos centra virzienā. Man pretī nāk divi iesvilpuši jaunieši, kuri pārvietojas tikai tāpēc, ka ir kopā. Pa vienam viņi noteikti vārtītos, bet šobrīd, viens otru stutējot, tiek uz priekšu. Ir diezgan acīmredzami, ka es viņus interesēju. Abi grib fotogrāfēties, jo uzskata, ka ir nenormāli seksīgi. Man labiem cilvēkiem nav žēl. Un tas nekas, ka vienam mazliet tek siekala, un otrs smaida kā sūdā iekāpis.

Mans tālākais ceļš ved uz parku. Apskatu stadionu, pastaigāju pa pilsētu un tad lēnām dodos uz māju pusi. Pa ceļam vēl ieeju veikalā nopirkt kaut ko, lai var izvārīt zupu. Tādā karstumā nemaz ēst negribas, bet kaut ko vajadzētu gan. Nevar visu laiku dzert ūdeni un pārtikt no svaiga gaisa.

Zupas vārīšana ir vesels šovs, jo man blakus stāv Helēna un pieraksta katru soli. Viņš nomazgā rokas. Viņš nopēta kartupeli. Mizo. Griež 27 šķēlītes, pievieno ūdenim. No kaut kādām vienkāršotām darbībām viņa pagūst pierakstīt pusotru lapu! Viņa pati atzīst, ka zupa Urugvajā it nemaz nav cieņā. Ziemas laikā pa laikam kāds kaut ko līdzīgu uzvārot, bet principā tas galīgi nav topā.

Zupa tiek atzīta par gardu esam. Man visa apetīte ir pagaisusi vārīšanas procesā, bet jātēlo, ka man arī garšo. Īstenība ir jau garšīga, bet šinī karstumā varētu dzert tikai ūdeni un ēst kilogramiem saldējuma.

Notiek kaut kas ļoti labs. Man piezvana sieva un saka, ka es esmu vinnējis National Geographic galveno balvu- ceļojumu uz Vašingtonu! Esmu ļoti, ļoti lepns un priecīgs. Dažreiz sapņi piepildās.

Atsveicinos no Helēnas un čāpoju uz staciju. Līdz autobusa attiešanai ir vēl labs laiciņš, tāpēc galīgi nesteidzos, bet prātīgi līkumoju pa nelielajām ielām autoostas virzienā.

Autobuss uz Buenos Airesu ir kaut kāds briesmīgais. Droši vien vadoties pēc loģikas, ka naktī gan jau tāpat neviens viņu kārtīgi neredzēs, ir no šrota izcelts kaut kāds lūznis, un ar vārdiem- tu šonakt brauc uz Argentīnu-,pamodināts kāds šoferis. Autobuss nav tik traģisks kā redzēti Bolīvijā, bet šobrīd viņš manā antiautobusu topā tik un tā ierindojams spēcīgāko ( lasi, briesmīgāko) autobusu trijniekā. Šoferis visu laiku žavājas un izskatās nespējīgs sagaidīt momentu, kad būsim izbraukuši no pilsētas uz šoseju, lai viņš taisnā gabalā varētu mazliet nosnausties.