Misionāra dienasgrāmata. Aborigēni Austrālijā. 1.daļa

  • 4 min lasīšanai
  • 21 foto
Pirms mēneša manai skolai bija izlaidums. Beidzot pieci mēneši Austrālijā bāzētajā misijas skolā ir nolauzti! Pirms ierašanās te nekādi nevarēju iedomāties, ko īsti nozīmē mācīties par misionāru un doties palīgā citiem. Tagad zinu: grūtākā ir prakses daļa. Tā man pagāja strādājot ar aborigēniem Austrālijas pilsētā Darvinā un pasaulē nabadzīgākajā valstī Austrumtimorā. Divu mēnešu laikā bija jāpierod pie ļoti pieticīgiem dzīves apstākļiem, pat pie gulēšanas uz cietas akmens grīdas, diezgan briesmīgām tualetēm un pārtikas, kas, piemēram, veselu nedēļu nozīmēja ātri vārāmos makaronus rītā, pusdienā un vakarā. Doties prom un izstāties no skolas prakses laikā likās pārāk neprātīgi, tāpēc bija vien jārod motivācija iet uz priekšu un palīdzēt citiem, pat ja šķita, ka negribas nekādi. Bet nu tagad sīkāk par visu... Aborigēni plus nabadzība Tātad skola, kurā mācījos, ir starptautiskās organizācijas „Jaunatne ar misiju” skola Taunsvilā/Austrālija ar nosaukumu „Reef To Outback”. Skola trīs mēnešus apmāca jauniešus kā kļūt par misionāru un tad izsūta praksē uz kādu nabadzīgu valsti vai darbu ar problēmās ieslīgušiem cilvēkiem turpat Austrālijā. Būtiska misionāra sadaļa ir ticība Dievam, jo lai palīdzētu citiem izmisīgos brīžos, ir jātic. Bez tā nu nekādi. Skolas prakses laiks nozīmē 2 mēnešus darba kādā no skolas izraudzītajiem Āzijas vai Austrālijas reģioniem. Kādam šoka elements var būt tas, ka par palīdzēšanu citiem bija jāmaksā mums pašiem vai arī jāatrod atbalstītāji. Prakses nauda palīdz nosegt ceļošanas, ēšanas un pārējās izmaksas, kas saistītas ar izraudzīto labdarības veidu. Paldies labajiem draugiem, atbalstītājiem un maniem kursa biedriem, kas atbalstīja mani un visādi palīdzēja, lai es varētu doties palīgā citiem! Skola mums visiem 28 oktobra studentiem piedāvāja trīs prakses vietas – Taizemi (darbu ar prostitūcijā iesaistītajām sievietēm), Mt.Isa un Palm Island Austrālijā (darbu ar aborigēnu kopienām), kā arī Darvinu un Austrumtimoru (darbu ar aborigēnu kopienām Austrālijā un nabadzības apkarošanu Austrumtimorā). Es izvēlējos pēdējo variantu un tā izrādījās man vispiemērotākā izvēle. Mūsu prakses grupā ietilpa 12 cilvēki – 11 studenti un darbiniece – kanādiete Kima. Es – protams, prakses grupā un vispār arī visā skolā biju pirmā un vienīgā latviete, pārējie nāca no Kanādas un ASV. Vēl manā grupā bija arī vāciete. Varu ar prieku teikt, ka attiecības mūsu grupā bija labas, tāpēc pat Austrumtimorā nepārtraukti uzturoties viens otra kompānijā 24 stundas diennaktī, tā arī nesakašķējāmies. (Bet šad tad gribējās gan!) Kā tad bez asarām?! Tad nu pēc trīs mēnešus ilgām mācībām un iejušanās diezgan amerikāniskā vidē (amerikāņi un kanādieši skolā dominēja gan darbinieku, gan studentu skaita ziņā, bija diezgan jāielaužas viņu slengā), mūsu prakses grupa devās uz Darvinu. Mans lielākais stress, paldies Dievam, bija nu jau aiz muguras – diezgan ilgu laiku biju raizējusies par finansēm. Tagad tās bija nosegtas (vēlreiz paldies jums, draugii!!!!!) un vien atlika domāt par citiem. Ja godīgi, negaidīju, ka prakse būs tik grūta. Jau pēc pirmajām divām nedēļām gandrīz nerimtīga darba un nevienas pilnas brīvdienas pienāca brīdis, kad vairs neizturēju. Asaras lija pār vaigiem un prakses vadītājai paziņoju – man vajag kino! Pie sevis vēl klusībā prātoju, ka derētu arī tēja ar pienu un šokolāde! Emocijas (jo sastapāmies ar dažādiem grūtiem brīžiem un cilvēku problēmām) bija sakāpinātas, tad vēl nemitīgā cilvēku klātbūtne un saspringtais grafiks darīja savu. Viss bija nokaitēts līdz tam, ka arī vēl trīs grupas biedrenes tajā vakarā nobimbājās un dabūja brīvdienu! Vēlāk jau sapratām, ka brīvā griba ir laba tikai līdz noteiktam brīdim, un tad vienkārši vajag atpūtu (vai arī prakses vadītājai jāpaprasa brīvbrīdis). Darvinā mūsu pamatdarbs bija saistīts ar aborigēnu kopienām gan pašā pilsētā, gan arī ārpus tās. Šajā laikā palīdzējām gan cilvēkiem praktiski – dāļājām bezmaksas pusdienas bezpajumtniekiem, organizējām labdarības-skaistumkopšanas vakarus sievietēm, rotaļājāmies ar bērniem, kuriem netiek veltīta uzmanība, palīdzējām remontēt dzīvokli vietējam sociālajam darbiniekam, gan arī sniedzām uzmundrinājumu un morālo atbalstu tiem, kam tas bija nepieciešams. Atskatoties uz Darvinā pavadīto laiku varu teikt, ka aborigēni dzīvo patiešām labā valstī, kas valsts pirmiedzīvotājus atbalsta, kā vien var. Tas tāpēc, ka diemžēl varas iestādes joprojām jūtas vainīgas par masveida aborigēnu iznīcināšanu laikā, kad Austrālijā ieradās pirmie eiropieši, kā arī par aborigēnu iepazīstināšanu ar alkoholu, kas te kļuvusi par daudzu nelaimju sakni. Tā arī ir aborigēnu lielākā problēma – alkoholisms, kā arī alkoholisma izraisītā vardarbība. Jauniešu vidū ir liels pašnāvību skaits, savukārt bērneļi pārsvarā dzīvo nepieskatīti un viņiem daudz tiek darīts pāri. Lauki Darvinas centrā Darbu Darvinā sākām ar Bogotas aborigēnu kopienu. Tā atrodas pašā Darvinas viducī gluži kā tāds atsevišķs ciemats ar trīsdesmit mājām. Atšķirībā no pārējās pilsētas - un Darvina ir diezgan attīstīta pilsēta; tā tiek saukta par Austrālijas vārtiem uz Āziju, jo atrodas vistuvāk Āzijas kaimiņvalstīm – Bogota izskatās gluži kā tādi nomaļi lauki. Sarkana zeme, mājas, pie kurām mētājas atkritumi. Vienīgā sanākšanas vieta ir liela nojume jeb jumts, zem kura baltie austrāļi Dāvids un Isabella regulāri organizē dievkalpojumus un arī izsniedz drēbes, ēdienu vietējiem. Sarkanai smiltij lidojot vējā, devāmies apgaitā pa ciematu. Tas, ka visur valda netīrība, jāpierod. Aborigēni, lai arī ciena savas zemes vērtību, neiespringst ar daiļdārzu vai mauriņu iekopšanu. Viņi arī neiesringst ar karjerismu. Ģimene un radinieki – tā ir mūsu acīm saskatāmā galvenā aborigēnu vērtība. Pārējais viņiem ir mazsvarīgs. Bogotā staigājot ne vienu vien reizi varējām novērot, kā netīrā pagalmā zem koka atpūtās vesela ģimene. Te zālē zvilnēja gan vecāka, gan jaunāka gadagājuma aborigēni. Vakars silts, apkārt skraida suņi. Diemžēl piepampušās sejas liecina, ka ģimene lietojusi grādīgos. Ciemata nomalē savukārt pie pamestām noliktavām slejas maza mājiņa, kurā brīvo laiku „nosit” jauni vīrieši. Mājiņa ir burtiski vienas istabas lielumā, pie tās gluži kā izgāztuvē slejas milzīgas tukšu pudeļu kaudzes un ar šļūtenēm piestiprināta darbojas veļasmašīna. Tālāk pagalmā zem koka uz vecas gultas gulšņā trīs pavecākas kundzes. Mūsu uzrunātas viņas atplaukst smaidā un ir ļoti labvēlīgas. No noliktavas cienīgi iznāk arī vecāks kungs, kas izskatās gluži kā slavens afroamerikāņu aktieris, un pastāsta, ka Bogotā ieradies ciemos ar vienu no šīm pavecākajām dāmām. Aborigēni, lai arī nolaidīgi pret apkārtējo vidi un mājas iekārtošanu, ir ļoti pretimnākoši un augstu vērtē ģimeni un savus radiniekus. Tāpēc, ja kāds ir ierauts dzeršanas varā, tad kopā ar viņu tad plosto noteikti pāris radinieki. Es apbrīnoju Dāvidu un Isabellu, kas, būdami pensionēts juristu pāris, jau vairāku gadu garumā iegulda savu sirdi, laiku, resursus un lūgšanas šajā kopienā. Isabellas dzimšanas dienā daudzas ciemata iedzīvotājas ar asarām acīs teica paldies viņai par rūpēm un nesavtību. Vēlāk noteikti paldies teiks arī mazie Bogotas bērneļi, kurus Dāvids un Isabella mēdz savākt kopā vairākās mašīnās un vest uz baseinu, lai viņi varētu pavadīt laiku rotaļās, vēlāk ieēst hotdogu un tad atkal braukt atpakaļ uz mājām. Isabella un Dāvids Darvinā man kļuva īpaši mīļi, jo viņi atšķirībā no daudziem citiem zināja Latviju un tāpēc mani sveica ar labvēlību. Jaunībā Dāvids esot mācījies kopā ar latviešiem, kas uz Austrāliju ieradušies pēc Otrā pasaules kara. Turpinājums sekos


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais