BARSELONA - marts 2009

  • 5 min lasīšanai
Mani jau SEN tā Barselona vilināja. Pirms pāris gadiem pat bija nopirktas 2 biļetes, bet puncī bija mantinieks un ārsts lidot nerekomendēja, tāpēc, izvērtējot prioritātes, toreiz biļetes tā arī pazaudējām ar domu, ka “Barselona nekur nepaliks”. Mantinieks paaudzies un šoreiz atstāju vīru “pie ratiem”, ņemu labu draudzeni kompānijā, lecu lidmašīnā un prom esmu! Pirms tam gan esmu gatavojusies – izlasījusi vairāku ceļotāju aprakstus, papētījusi Lonely Planet grāmatas par Spāniju un Barselonu (arī kartes) un rezervējusi dzīvokli pēc manām domām ļoti izdevīgā rajonā. Ielidojot 2 nelieli šoka momenti – pirmais, zvanot uz telefona numuriem, lai sarunātu tikšanos pie dzīvokļa un dabūtu atslēgas, mums klausulē kaut kas tiek gari un plaši stāstīts skaidrā kataloniešu valodā. Apjūkam, jo domājam, ka numuri atslēgti vai “nav uztveršanas zonā”. Drīzi gan pārpratums noskaidrojas - puisis atzvana – esot bijusi tikai aizņemta līnija un randiņu norunājam pēc stundas. Otrs: renfe vilciens, kas vairākos iepriekš pētītos info avotos apstājas gan Katalonijas laukumā, gan pieturā Triumfa arka, pie kuras ir mūsu dzīvoklis, iet pavisam citā maršrutā (rekonstrukcija?). Kad saprotam, ka mūs nepārprotami ved mums nevajadzīgā, nezināmā virzienā, drosmīgi spāņu valodā uzrunājam blakus sēdošo vīriņu, kurš, uzzinot mums vajadzīgo staciju, tikai izteiksmīgi novelk: o la lā.... un saka, ka jālec laukā un ar metro jābrauc atpakaļvirzienā. Kad nu beidzot tiekam savā šaurajā viduslaiku ieliņā un satiekam puisi ar atslēgām, atviegloti uzelpojam. Ir jau pēcpusdiena, tāpēc steidzam atgūt nokavēto un caur Barri Gòtic maršējām pa tiešo uz La Rambla. Cilvēki, kas pelna naudiņu pārģērbušies par “visādiem ķēmiem” uzjautrina, toties, burzma nav patīkama. Kad nonākam slavenajā Ramblas tirgū, mute no brīnumiem paliek vaļā – tādi augļu stendi nu gan nav redzēti. Un saldumi.... un jūras veltes... un sieri.... Pa 1 eiro met pakaļ 2 glāzes ar svaigi spiestu sulu (no izvēles arī apjūkam – vismaz kādi 20 kokteiļu veidi – ar kokospienu un bez). Protams, ka jādzer. Vēl sapērkamies augļus – milzīgās spāņu zemenes (starp citu, bez ķīmijas, jo no rīta vienā atrodas mazs gliemezītis), gigantiska izmēra banānus (kā vēlāk nospriežam – šamējie sakrustoti ar ķirbi, jo iekšā ir pacieti un oranžā krāsā, un vēl tas izmērs....!).... Mums rosoties pa tirgus lielo burzmu klāt pienāk gādīgs, plati smaidošs puisis un norāda uz maciņu, kas izspraucies no manas jakas piesakot, lai tā vis nestaigājot, jo “this is a very dangerous area....” Jā.. jā... par Barselonas kabatas zagļiem ir daudz dzirdēts, bet brīnumu tiešām tik daudz, ka modrību viegli zaudēt. Tālāk aizejam līdz Kolumba statujai jūras malā un izstaigājam vecpilsētu. Tiem, kam patīk staigāt, attālumi liksies smieklīgi (pa pilsētas seno daļu grozoties tik tiešām transports nav vajadzīgs) un lēnā garā sākam lūkoties pēc vakariņu vietas. Ironiskā kārtā noenkurojamies nevis kataloņu, bet gan čīliešu restorāniņā turpat aiz stūra no mūsu dzīvoklīša. Saucās Hugo. Paelja nav tik garšīga, kā nosapņots (novērojām, ka tās taisīšanai kaut ko izņēma no saldētavas, kā tad tā...), bet attieksme jauka. Sitam sev uz pleca, jo atkal mēģinām runāties ar īpašnieku spāniski un, brīnumainā kārtā, pat izdodas saprasties.  Otrās dienas rītu nolemjam sākt ar ekskursiju uz tūristu info centru Katalonijas laukumā – pirmām kārtām lai dabūtu patiesībai atbilstošu metro karti kā arī sīkāk izprašņātu par Montjuïk kalnu, kas ir mūsu šodienas galamērķis. Vispirms plānā Miro muzejs (Fundació Joan Miró). Paņemam austiņas un kādas pāris stundas baudām mākslu. Patīkami pārsteidz vismaz 3 mazu bērneļu grupiņas (gadi trīs četri, ne vairāk), kas saģērbti vienādos tērpos, ar piespraustu personīgo info pazaudēšanās gadījumiem, ņipri un ieinteresēti audzinātāju pavadībā vēro un iedziļinās Miro pasaulē. Arī mums pārsteigums, ka nevainīgie un mīlīgie Miro ķinķēziņi sevī slēpj tik dziļus simbolus un domas. Nostājos pie mazas krāsainas glezniņas un draudzenei nodvešu: “Cik skaisti!” “Izlasi gleznas nosaukumu!” viņa atspurdz. Lasu... izrādās: Man and a Woman in front of the Pile of Excrement.... Mjā... Tālākā pietura ir kalna galā esošais cietoksnis (Castel de Montjuïc) . Uzbraucam tur ar gaisa vagoniņu (teleferic) un skatām Barselonas panorāmu no augšas. Uz Vidusjūru gan paveras spocīgs skats. Tālumā tādā kā miglā klusi stāv vairāki kuģi. Laikam kaut ko sūknē vai zvejo. Bet skats tāds it kā būtu apstājies laiks.... Atpakaļceļā no kalna kādu gabalu nosoļojam ar kājām izbaudot patiešām silto saulīti un pa ceļa malām saziedējušās puķes un kokus, bet beigu nogriezni tomēr nobraucam ar funikulieri. Otrās dienas vakara cēlienu ļoti sievišķīgi nolemjam veltīt šopingam. Ar to arī saistīs otrās dienas lielākais pārsteigums. Netālu no mūsu Triumfa Arkas bijām ievērojušas dīvainu celtni – debesskrāpi ar noapaļotu galu, kā apgalvo Lonely Planet: gurķi.... Tad nu lūk. Dzenoties pēc konkrēta zīmola veikaliņa bērniem tiekam aizsūtītas uz iepirkšanās centru pie metro stacijas Glòries, no kuras iznākot, šis tornis - Torre Agbar (arhitekts Jean Nouvel) - mums stāv tieši deguna priekšā, visā savā augstajā godībā, pie kam naktī izgaismots zils! Satumsušajā vakarā vienkārši iespaidīgi un skaisti – atkal tā, ka atliek vien noelsties no mirkļa burvības.  Otrās dienas vakariņas, lai arī nemaz ne uz centrālās ielas un tādā spāņu vakariņu laikā – pēc 21.00, mums atkal neizdodas barseloniešu garā, jo apkārt kaut kā vieni tūristi... Rodas aizdomas, ka nejauši esam ieklīdušas vietā, kas rekomendēta kādā no tūristu grāmatām. Bet astoņkājis ir ok un Torres brendijs arī! Mūsu trešā diena tika “taupīta” Gaudi un nepatīkams ir mūsu pārsteigums no rīta konstatējot, ka apmācies un līst... Tātad, Parks Güell atkrīt. Aizbraucam uz La Sagrada Familia – tik daudz jau redzēta bildēs, bet tik un tā brīnums. Pētot visas detaļas, top skaidrs, ka Gaudi ir ģēnijs, pie tam traks! Toties, rinda, kas stāv uz tikšanu iekšā – neiedvesmo (tā uz aci novērtējot liekas, ka būtu jāstāv stunda pusotra kā minimums... un līst!), tāpēc nolemjam ar kājām doties iekšā pilsētas modernajā daļā un iet līdz citiem Gaudi šedevriem – La Pedrera un Casa Batlló. Līst un līst un arī tur nestāvam rindās – grūti pat tā kārtīgi galvu atgāzt un brīnīties, jo lietus gāžas sejā, tāpēc meklējam kādu sausāku vietu. Ejam uz netālo Barselonas mūsdienu kultūras centru (Centre de Cultura Contemporània de Barcelona), kur var apskatīties mūsdienu kataloniešu mākslas ekspozīciju (saprotam, ka ne vien Gaudi ir traks, bet vēl vesela virkne), bet vēl vairāk pārsteidz Āfrikas fotogrāfiju izstāde Bamako. Portreti. Visvairāk tāds Samuel Fosso ar saviem pašportretiem, kas ir tik forši, ka beigās vēl apsēžamies un labu laiku skatāmies dokumentālo filmu par šo melno vīriņu, kas kļuvis slavens, un centru atstājam uzlādējušās un ļoti labā garastāvoklī.  Turpat ir Rambla, tāpēc ieejam vēl tirdziņā pēc spāņu saldumiem mājiniekiem, bet pēc tam braucam uz slavenajām muzikālajām strūklakām (pie Palau Nacional, metro stacija Espanya). Visas brilles aizlijušas, bet šovs labs, it sevišķi, kad skan Fredija Merkūrija Barcelona.... Pēdējā vakarā mums beidzot izdodas notrāpīt uz vakariņām kopā ar īstiem vietējiem. Turpat 1 minūtes attālumā no “mājām” uzejam krodziņu, kurā mūs sagaida šarmants, ļoti šiverīgs onka ar sirmām ūsām un iztrūkstošu priekšzobu. Un milzīgās garneles ar kurām viņš mūs cienā ir lieliskas. Ceturtās dienas rīts jau paiet aizbraukšanas noskaņā. Pateicoties mūsu dzīvesdraugu sms atgādinājumiem par to, ka arī spāņi griež stundu uz priekšu, nav pat laiks tā lēnā garā.... Stunda mums ir pazudusi, ar renfe vilcienu mums nav laba pieredze + iepriekš lasīts, ka metro stacijās mēdz pēkšņi pazust norādes uz lidostas transportu, tāpēc nospriežam, ka drošāk tomēr būs braukt ar autobusu no Katalonijas laukuma. Nākot ārā no metro stacijas (pilnīgi tukšas, pie tam!) gadās nepatīkams incidents – dzirdu, kā kāds attaisa manu mugursomu – ar saucienu pagriežoties redzu, ka tās ir divas mellmatainas meitenes, kas, (ar karti rokā, cik viltīgi!) – it kā es būtu traka mierīgi paiet garām un laiskā solī dodas prom.... Abas manas mugursomas kabatas ir vaļā, bet, zinu, ka tur nekas vērtīgs un ņemams nav (viss maciņā, kas glabājas priekšpusē) – tik un tā – nepatīkami. Svētdienas rītā, kad satiksme ir brīva, braukt uz lidostu ar busu nemaz nav tik slikta doma – vēl tiek izmests atvadu riņķis gar Casa Batlló un Spānijas laukumu un ceļojums arī tikpat kā beidzies.... Rezumējot jāsaka līdzīgi kā citiem Barselonas faniem: skaidrs, ka tā ir pilsēta, kur būs prieks atgriezties. Galvas izvēdināšanai trīs dienas ir pietiekoši, bet mierīgi varētu pavadīt visu nedēļu – skatāmā un baudāmā pietiktu atliku likām. 


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais