Mazdrusciņ Austrijas, mazdrusciņ Slovēnijas.

Jānis Kukainis 22.08.2016 11 min lasīšanai

Šogad ieplānojām ar savu mašīnu apceļot Slovēniju. Kādu brīdi radās doma aizbraukt līdz Venēcijai, bet nesenie skarbie notikumi Nicā un citviet Eiropā lika pārdomāt. Ņēmām vērā arī apstākli, ka vasaras vidū tur būs ļo-o-oti daudz cilvēku. Tādēļ palikām tikai pie sākotnējās ieceres.

Maršrutu plānoju kā parasti – špikojot no ceļojumu biroju aprakstiem, visu tur atrodamo sakārtojot pēc sava prāta. Naktsmītnes pasūtījām sistēmā www.booking.com.

Bildes var apskatīt manā fotogalerijā "Mazliet Austrijas, mazliet Slovēnijas". Diemžēl, dažus jaukus skatus neizdevās nofotografēt, jo ne visur drīkst apstāties.

Pirmā diena – sestdiena, 30. jūlijs

Tajā, protams, parastais tranzīta brauciens cauri Lietuvai un Polijai. No Rīgas izbraucām ap septiņiem. Jāuzteic lietuvieši – viņi sāk būvēt četrjoslu autoceļu no Kauņas uz Polijas pusi. Savukārt, aiz Ostrovas (Ostrów Mazowiecka) Varšavas virzienā garā posmā notiek ceļa būvdarbi, satiksme velkas ļoti lēni, tādēļ norunājam atceļā braukt pa citu maršrutu (skatīt 9.dienu). Ap astoņiem vakarā esam sasnieguši mūsu pirmo naktsmītni „Hotel Złoty Młyn Majków” netālu no Piotrkovas Tribunaļskas (Piotrków Trybunalski). Iekārtojušies numuriņā, aizbraucam uz pilsētu nopirkt kaut ko vakariņām. Jāatzīst, ka šī naktsmītne visā šajā braucienā bija viena no labākajām. Pirmajā dienā nobraukts 841 kilometrs.

Otrā diena – svētdiena, 31. jūlijs

No rīta viesnīcas restorānā ļoti bagātīgas brokastis – papildus dažādām gaļiņām, desiņām, sieriem, dārzeņiem utt viesmīlis atnes šķīvi ar lielām pildītajām pankūkām. Jāatzīst, ka poļu viesnīcās baro vislabāk. Pa ceļu 1/E75 dodamies uz Čehijas pusi. Čehijā iebraucam pa ceļu A1, pirmajā tankā nopērkam čehu vinjeti. Pirms Brno uz autostrādes sastrēgums – visa satiksme apstājusies. Ievēroju, ka čehi griež prom pa tuvumā esošo nobrauktuvi. Es laižu šiem līdz un esam vinnētāji – pabraukuši paralēli pa vietējo šoseju desmit kilometrus, atkal nonākam uz autostrādes, kur satiksme jau rit normālā tempā. Pa ceļu S2/E461 pie Mikulovas iebraucam Austrijā. Bijām gaidījuši, ka mēs redzēsim skaistos saulespuķu laukus, bet diemžēl tās jau ir noziedējušas, galviņas nokārušas un tiek briedinātas sēklas. Austrieši turpina būvēt četrjoslu autoceļu no Vīnes Mikulovas virzienā, bet šie būvdarbi nav pārāk traucējoši. Braukdami pa apvedceļiem Vīnes nomalē, nokļūstam uz autostrādes A2/E59, kas arī ir garlaicīga, kā jau šādi ceļi mēdz būt. Kaut kad internetā es biju atradis filmu par to, kā 19. gadsimta vidū austrieši īstenoja pārdrošu projektu – cauri un pāri kalniem izbūvēja dzelzceļu uz skaisto Zemmeringas (Semmering) reģionu. Tādēļ es mūsu maršrutā otro naktsmītni tiku ieplānojis tieši šeit. Tikko esam nogriezušies no garlaicīgās autostrādes uz autoceļa S6, aina kļūst pavisam cita – autostrāde līkumu līkumiem vijas pa kalnu ieleju, visapkārt skaisti skati ar alpīnajām pļavām, jaukiem ciematiņiem un pilsētiņām – „balzāms dvēselei”. Ceļā vairāki tuneļi. Reizē ar pērkona negaisu sasniedzam Niklasdorfu (Niklasdorf), kas ir mūsu šodienas galamērķis. Šoreiz mums naktsmītne „Haus Tina Zimmer” ir pansijas tipa – viesu rīcībā ir moderna virtuve ar dažādām ierīcēm un liela ēdamistaba. Pa logiem redzamas kaimiņu ganības ar gotiņām. Šajā dienā nobraukti 711 kilometri.

Trešā diena – pirmdiena, 1. augusts

Pa nakti lietus ir pārstājis, tikai kalnos aizķērušies mākonīši. Brokastojam un priecājamies par apkārt redzamajām jaukajām Alpu ainavām. Pēc malītes atstājam Niklasdorfu un pa autoceļu S6 un tālāk pa ceļu 317 dodamies dienvidrietumu virzienā. Sasnieguši Noimarktu (Neumarkt in der Steiermark), taisām pirmo pieturu – pastaigājam pa jauko pilsētiņu, vērojam rāmo austriešu rīta rosību. Turpinām braucienu pa 317. ceļu. Pēc gabaliņa es ieraugu kalnu nogāzē esošus cietokšņa mūrus un baznīcu. Skaidrs, ka šī vieta jāapmeklē. Tā izrādās mīlīga austriešu pilsētiņa Frīzaha (Friesach). Vecpilsētu no trim pusēm ieskauj nocietinājumu mūri un aizsarggrāvji. Ceturtajā pusē nocietinājumus nevajag – tur ir kalnu nogāzes ar augšā esošo cietoksni. Izstaigājam jauko pilsētiņu, kas izskatās kā uz pasta kartītes. Turpmākajā ceļā sāk līņāt un, kad sasniedzam Klāgenfurti (Klagenfurt am Wörthersee), nepārstāj līt. Tādēļ nolemjam, ka šajā pilsētā nepastaigāsim un ceļojumu biroja IMPRO ieteikto austriešu strūdeli nebaudīsim. Braucam uz Fillahu (Villach). Lietum papildus nāk vēl viens šķērslis, lai arī šo pilsētu mēs neapmeklētu - nomalē piebraucam pie automašīnu sastrēguma. Pastāvējuši šajā „korķī” minūtes desmit, ielas vidū griežam apkārt un pa autoceļu A11 braucam Slovēnijas virzienā. Mums ir tas gods braukt pa Karavankas tuneli (Karawankentunnel), pa kuru pirms dažām dienām vizinājās kādas kaimiņu lielvalsts cars. Par tuneļa lietošanu jāmaksā €7,20. Iebraucot tajā, aizsvīst automašīnas logi. Pēc 7864 metriem jau esam Slovēnijā. Lietus ir mitējies, bet vēl ir mākoņains. Nu jau pa autoceļu E61 braucam uz Bledu (Bled). Bledas ezers jau no augšas pārsteidz ar savu zaļo krāsu. Vispirms gar ezera krastu aizbraucam līdz pilsētiņas galam, tad griežam atpakaļ un Kankarjeva ielā (Cankarjeva cesta) atrodam bezmaksas autostāvvietu. Pastaigājam pa krastmalas promenādi. Aizeju līdz otrajā krastā esošajai klintij ar cietoksni. Ezermalā laiskojas laivotāji, jo, acīmredzot, ne pārāk jaukā laika dēļ braucēji pulcējas palēnām. Ezera vidū saliņa ar baznīciņu. Vēl laiciņu papriecājušies par Bledu, dodamies savas ieplānotās naktsmītnes virzienā. Pa ceļam iegriežam Jesenicē (Jesenice) pameklēt kādu ēdināšanas vietu. Izvēlamies restorāniņu ar ielas terasi. Oficiants pavēsta, ka viņiem šodien zivju ēdieni. Labi, ēdīsim zivi. Būšot lieliska jūras zivs! Manuprāt, atnestā zivs nav neko labāka par pie mums „Maximā” nopērkamajām. Dodamies tālāk pa 201. ceļu un sasniedzam Kranjsku Goru (Kranjska Gora), kur mums viesnīciņā „Youth Hostel Nika” pasūtīta nakšņošana divām dienām. Brīnišķīga vieta - visapkārt zaļas un klinšainas Alpu nogāzes, visur zied puķes, blakus čalo upīte. Šajā dienā nobraukti 295 kilometri.

Ceturtā diena – otrdiena, 2. augusts

Paēduši viesnīciņas ēdamzālē standarta brokastis, dodamies ceļā. Mums šodien jāapskata trīs vietas – Bohiņas ezers, Savicas ūdenskritums un Vintgara aiza. Pa jau zināmo ceļu aizbraucam līdz Bledai, tālāk pa 209. ceļu sasniedzam Bohiņas ezeru (Bohinjsko jezero). Braucam gar tā krastu un priecājamies par zaļgano ūdeni. Pa 904. ceļu sasniedzam autostāvvietu (€ 3,00) pie kalna, kurā sākas kāpiens (€ 2,50) uz Savicas ūdenskritumu (Slap Savica). Kāpšana pamatīga – līdz ūdenskritumam jāpieveic 570 pakāpieni, neskaitot slīpos posmus bez trepēm. Bet tas ir to vērts – skats pie ūdenskrituma lielisks. Ūdens plūst no 75 m augstuma. Pēc ūdenskrituma apskates dodamies atpakaļ uz Bohiņas ezeru, kur pie nelielas baznīciņas drīkst uz laiciņu bez maksas atstāt mašīnu. Pastaigājam pa ezera krastu, papriecājamies par skaisto ainavu. Ezera galā nebraucu atpakaļ pa 209. ceļu, bet griežos pa kreisi pāri tiltiņam un pa 633. ceļu braucm Studoras (Studor) virzienā. Jauks brauciens pa skaistām pļavām, cauri omulīgiem ciematiņiem. Priecājoties par jaukajiem skatiem, nemanot esam sasnieguši Bledu un tur griežam pa kreisi Podhomas (Podhom) virzienā, lai sasniegtu Vintgara aizu. Nomaldīties nevar, jo visur ir brūnās ceļa norādes ar uzrakstu „Vintgar”. Mums zināmā mērā nepaveicas, jo pie kases ir ļoti gara rinda (vēlāk rindas nebija). Kad biļetes ir dabūtas, var doties aizā. Maršruta garums 1600 metri. Klinšu sienās piestiprinātas gājēju laipas, kas dažviet ir pašauras. Nākas ievilkt vēderu, lai palaistu garām pretimnācējus. Tirkīzzaļais ūdens ar lielu spēku laužas pa šauro kanjonu. Dažviet ir dziļas bedres, kurās rāmi gozējas prāvas zivis. Aizas galā 13 metrus augstais Šuma ūdenskritums (Waterfall Šum). Lai gan atkal ir karsta diena, aizā ir patīkami vēss. Pēc Vintgar apskates pa 634. ceļu ātri nokļūstam uz autostrādes E61 netālu no Jesenices. Pievakarē sasniedzam savu naktsmītni Kranjska Gorā. Izejam mazā pastaigā pa ciematiņu. Šajā dienā nobraukti 164 kilometri.

Piektā diena – trešdiena, 3. augusts

Šajā dienā esam mazliet mainījuši ieplānoto maršrutu – nolemjam nebraukt pāri kalnu pārejai pa mežainu un serpentīniem pārbagāto 206. ceļu, bet gan aizšaut uz Itāliju „padzert kafiju un apēst picu”. Kopumā tas maršrutu pagarinās tikai par apmēram pieciem kilometriem, bet izskatās, ka ceļš varētu būt interesantāks. Vispirms gan vēl braucam 7 kilometrus atpakaļ uz Jesenicas pusi, lai apskatītu veco dzezceļa tiltu. Pa to vilcieni vairs nebrauc, to izmanto vietējie zemnieki un velotūristi. Dodamies pa 202. un tālāk pa SS54. ceļu Tarvisio virzienā. Tā izrādās ļoti jauka itāļu pilsētiņa ar līkumainām ieliņām, maziem veikaliņiem un kafejnīciņām. Uz kāda ielas stūra ziediem ieskautā terasītē dzeram kafiju un ēdam picu. Jāatzīst, ka viņu pica ir gandrīz tikpat garšīga kā pie mums ceptā ( ). Interesanta lieta šajā pilsētiņā ir viņu rūpniecības preču tirgus. Tas ir moderns komplekss ar stiklotu jumtu un daudzām šķērsejām, gar kurām izvietoti tirdzniecības stendi. Tirdziņa apmeklējuma „rozīnīte” ir kaulēšanās. Dažviet pārdevējs cenu nolaiž pat četrkārtīgi. Šo to arī nopērkam, pat es, kurš parasti ir pasīvs uz iepirkšanos. No Tarviso pa SS54. un 203. ceļu braucam atpakaļ uz Slovēniju. Arī šajā maršrutā serpentīnu netrūkst, bet tas mani vairs neuztrauc. Visapkārt superīgas ainavas. Piestājam pie Predila ezera (Lago del Predil). Vidū saliņa un zaļajā ūdenī atspoguļojas apkārt esošie kalni. Pie Slovēnijas robežas uz klints ir nocietinājumu būves ar daudzām šaujamlūkām. Nav skaidrs, vai šis cietoksnis būvēts kādā no pasaules kariem vai arī to būvējuši komunistiskās Dienvidslāvijas robežsargi, lai aizsargātos no „pūstošā kapitālisma”. Sasnieguši Bovecu (Bovec), mazliet pabraucam pa 206. ceļu Kranjska Goras virzienā, lai apsktītu Sočas upes ieleju. Tūristu ceļveži nemelo – upes ūdens krāsojas tirkīzzaļā tonī. Tad pa 203. ceļu dodamies dienvidu virzienā. Uz brīdi piestājam, lai apskatītu Bokas ūdenskritumu. Tā kā ir pats pusdienas laiks ar spiedīgāko sauli, nerāpjamies kalnā, lai ūdenskritumu redzētu tuvāk. Sasnieguši Žagu, traktierī „Most na Učja” paēdam pusdienas. Tur satiekam latviešu ģimeni, kas arī apceļo Slovēniju. Pēc maltītes turpinām braucienu gar Sočas upi, līdz izbraucam uz 102. ceļa, bet drīz nogriežamies uz 103. ceļa. Pa ceļam iespaidīgs skats pilsētiņā Kanal – Soča plūst pa šauru kanjonu. Navigators pilsētiņā Plave rāda, ka jābrauc pāri tiltam, bet tilts ir ... nojaukts un tiek būvēts jauns. Pabraukuši kādus 10 km uz priekšu, griežam atpakaļ un beidzot Anhovā (Anhovo) tiekam pāri upei. Ceļš nemitīgi kāpj kalnā, līkums aiz līkuma. Mūsu mašīnītei ir, ko turēt. Taču tas ir to vērts, jo, kad sasniedzam apvidu Goriška Brda, mēs ieraugām pasakainu dabas nostūrīti – visapkārt lēzeni kalni ar vīnogu un augļu koku laukiem. Ciematiņš seko aiz ciematiņa. Sasniedzam sava ceļojuma tālāko punktu – Dobrovu (Dobrovo). Aizbraucam līdz Dobrovas cietoksnim – pilij. No terases paveras vēl lieliskāki skati. Pa 402. ceļu dodamies Solkanas virzienā. Pašiem nemanot, esam atkal bijuši iebraukuši Itālijā, jo pēkšņi uzraksts liecina, ka beidzas Itālija. Atkal šķērsojam Sočas upi. Tur var apbrīnot blakus esošo dzelzceļa tiltu, kas esot Eiropas garākais akmens tilts (220m). Šajā dienā bija plānots sasniegt arī Svēto kalnu (Sveta Gora), bet, kad no Solkanas tilta ieraugu, cik augstu tas ir, pieņemu vienbalsīgu lēmumu nemocīt savu mašīnīti. Braucam uz Volčja Draga, kur viesnīcā „Garni Hotel Bukovica” mums pasūtītas naktsmājas. Šajā dienā nobraukti 192 kilometri.

Sestā diena – ceturtdiena, 4. augusts

Braucam pa autoceļu H4 līdz Ajdovščinai. Tālāk pa 207. ceļu līdz Godovičai, kur nogriežamies pa kreisi uz 102. ceļa. Apmēram pēc 10 km, sekojot brūnajai norādei, griežam atkal pa kreisi uz Divjē ezeru (Divje jezero). Pa šo sānceļu (Grigorčičeva ulica) jābrauc 600 m līdz stāvlaukumam aiz tilta. Turpat blakus klinšu ielokā paslēpies ezeriņš. Pie tā pārņem savdabīgas izjūtas, ne velti tulkojumā no slovēņu valodas divje nozīmē „mežonīgais”. Pēc ezeriņa apskates aizbraucam pa 102. ceļu līdz Idrijas centram. Atkal kārtējā jaukā pilsētiņa. Mazliet pastaigājam pa centru, papriecājamies par prāvajām zivīm, kas laiski peld upē. Uzliekam navigatorā „Predjama” un dodamies atpakaļ pa 102. ceļu. Tālāk, sekodami navigatora norādēm, pa vietējiem ceļiem nokļūstam pie Predjamas pils (Predjamski grad). Apbrīnas vērta ir ideja iebūvēt pili klints ielokā. To apskatām no ārpuses, jo iekštelpu apskate par €12 (katram) mūs nevilina. Maz var redzēt tos, kuri ieiet pilī, visi vairāk gan grozās pa ārpusi, sēž krodziņu terasēs. Bet pils tik un tā skaista ! Dodamies uz Ļjubļjanu. Braucam pa 913. ceļu un tālāk pa autostrādi E61. Naktsmītne mums šoreiz ir studijas tipa – vienistabas dzīvoklis. Pēc iekārtošanās tajā dodamies kājām uz pilsētas centru. Tālu jāiet nav, apmēram 2 kilometri. Uz ielām daudz riteņbraucēju. Sasniedzam pilsētas veco daļu. Jauks, omulīgs stūrītis. Izskatās, ka paši ļjubļjanieši šeit jūtas laimīgi un līdzsvaroti. Apskatām Trejtiltu (Tromostovje), Plečnikova arkādi (Plečnikove arkade), Rātsnamu (Mestna hiša) un pie tā esošo strūklaku (Robbov vodnjak), Pūķa/Sievasmātes tiltu (Zmajski most), Prešerna pieminekli (Spomenik Prešerna). Gandrīz no katras ieliņas redzama kalna virsotnē esošā pils (Ljubljana grad). Pa Ļjubļanicas upi var pavizināties ar kuģīti. Ar Trejtiltu esot sanācis tā, ka pēc zemestrīces 1895. gadā Austroungārijas imperators piešķīris naudu pilsētas atjaunošanai. Tilti zemestrīcē cietuši nebija, tādēļ par piešķirtajiem līdzekļiem ļjubļanieši uzbūvējuši vēl trīs blakus esošus tiltus. Savukārt, piestājot pie Prešerna pieminekļa, jāatceras, ka šis vīrs ir Slovēnijas himnas teksta autors. Pie Trejtilta atrodas tūristu informācijas centrs, kurā bez maksas var dabūt pilsētas plānu ar atzīmētiem apskates objektiem. Pavadījuši pilsētas centrā dažas stundas, dodamies uz savu naktsmītni. Tā kā tur mūsu rīcībā ir veļas mašīna, tad sarīkojam nelielu veļas dienu – nav par skādi izmazgāt sasvīdušās drēbes. Šajā dienā nobraukti 190 kilometri.

Septītā diena – piektdiena, 5. augusts

Pabrokastojuši, dodamies Austrijas virzienā – uz Grācu (Graz). Braucam pa autoceļu E57. Apmēram pēc 100 km nogriežamies 2. ceļā un braucam uz Ptuju (Ptuj). Tur mums paredzēts pēdējais nozīmīgais maršruta objekts – terminālo ūdeņu baseini (Terme Ptuj). Iejas maksa € 13, bet dažām apmeklētāju grupām ir atlaides. Kompleksā ir 7 baseini ar dažādiem dziļumiem un temperatūrām. No tiem trīs baseini domāti bērniem. Apmeklētāju rīcībā ir 4 vai 5 trubas, pa kurām var šļūkt lejā. Vienā no baseiniem laiku pa laikam tiek radīti mākslīgie viļņi, bet citā var izbaudīt pulsējošā ūdens strūklu spēku. Kad kompleksā pavadītas gandrīz divas stundas, dodamies tālāk. Nokļūstam uz autoceļa E59, kas gar Mariboru ved Austrijas virzienā. Nogriežamies sāņus un izbraucam cauri Mariboras centram, neko sevišķāku pēc iepriekš gūtajiem iespaidiem te neieraugām. Pēcpusdienā sasniedzam Grācu un iekārtojamies viesnīcā „Wasser Palast”. Interesanti, ka tās interjerā redzami Āzijas motīvi, arī apkalpojošais personāls ir no šī pasaules stūra. Izprasām ceļu uz iepirkšanās centru, jo jāsarūpē ciemkukuļi mājās palicējiem. Izrādās, ka tas ir kaut kas līdzīgs mūsu „Spice” vai „Domina Shoping”. Kad pēc T/C apmeklējuma gribam doties uz pilsētas centru, uznāk pamatīgs negaiss, tādēļ braucam atpakaļ uz viesnīcu. Kad lietus pierimst, dodamies uz centru. Joprojām smidzina, tādēļ mums sanāk tikai neliela pastaiga pa pilsētu, kura nepārsteidz – apmēram tādas jau ir redzētas citviet Vācijā un Austrijā. Pavēlā pievakarē atgriežamies viesnīcā. Šajā dienā nobraukti 265 kilometri.

Astotā diena – sestdiena, 6. augusts

No Grācas Vīnes virzienā var doties pa vismaz diviem ceļiem. Es izvēlos to, kas atkal ved cauri Zemmeringai. Pa ceļiem A9 un S35 nokļūstam Zemmeringā. Iegriežamies pilsētiņā Bruck an den Mur. Tā izrādās jauka „rozīnīte” mūsu ceļojuma noslēgumam. Pilsētiņa mīlīga, ar jaukām ieliņām nelieliem namiņiem. Pilsētnieki nesteidzīgi bauda jauko sestdienas rītu. Piesēžam kādā no kafejnīciņām un padzeram kafiju (cafe americana un cafe melange). Kaut kur skan baznīcu zvani. Pēc tam pa autoceļiem A6, A2/E59, A5, 7, E461 dodamies Čehijas virzienā. Tālāk jau ierastais ceļš uz Poliju. Pie Brno uz autostrādes atkal sastrēgums – satiksme apstājusies, tikai dažbrīd mazliet pavirzās uz priekšu. Kad izkļūstam no ‘korķa’, mans navigators rāda, ka šeit esam nokavējuši apmēram 45 minūtes. Jau pievakare, kad iebraucam Polijā un tur pa ceļiem A1, S1 un 1/E75 dodamies uz šī brauciena pēdējo viesnīcu pie Pjotrkovas Tribunaļskas – to pašu, kurā nakšņojām pirmajā vakarā. Šajā dienā nobraukti 777 kilometri.

Devītā diena – svētdiena, 7. augusts

Viesnīcas restorānā notiesājuši bagātīgās brokastis, protams, komplektā ar pildītajām pankūkām, dodamies Varšavas virzienā. Atcerēdamies to, kā brauciena pirmajā dienā lēni braucām pa šosejas būvlaukumu (skatīt 1. dienu), no Varšavas pa 61. ceļu braucam uz Rožanu un tālāk caur Ostroleku un Lomžu uz Augustovu. Lietuva mūs sagaida ar lietutiņu un vēsumu. Ap 22.40 esam Rīgā. Šajā dienā nobraukti 840 kilometri.

Kopsavilkums

Pavisam nobraukti 4275 kilometri. Par viesnīcām, degvielu, vinjetēm, ieejas biļetēm, stāvvietām un polisēm izdoti €755. Cik notērēts maltītēs, kafijās, saldējumos un pirkumos, tas ir braucēju pašu ziņā. No izdevumiem par pārtiku būtu jāatrēķina tā summa, ko pa šo laiku izdotu, dzīvojot mājās – tad uzzinātu, par cik vairāk izdots ēšanai ceļojuma laikā. Pie ceļojuma izdevumiem jāpieskaita arī tā summa, par kuru attiecīgajā mēnesī kļuva lielāks mobilā telefona rēķins.

Neapmeklējām

Savā maršrutā neiekļāvām Postojnas stalaktīdu alas, jo, ja jau būts līdzīgās alās pie Novij Afon un Čehijā, tad neko jaunu necerējām ieraudzīt. Ar slēgto pacēlāju neuzbraucām Vogela kalnā, jo bija ļoti garas rindas. Neuzkāpām Bledā uz cietoksni, lai paraudzītos uz ezeru no augšas. Austrijā neiegriezāmies Eizenštadtē (Eisenstadt), lai apsktītu pilsētiņu un grāfu Esterhāzi pili. Nebraucām uz Lipicas balto zirgu audzētavu. Droši vien, pabraucām garām vēl kaut kam interesantam, par kā eksistenci vienkārši nezinājām.

Secinājumi un ieteikumi

Pirms brauciena jāizdrukā ne tikai viesnīcu pasūtījumu apstiprinājumi, bet arī karšu fragmentiņi ar viesnīcas atrašanās vietu, lai, gadījumā, ja sabojātos navigators, būtu vieglāk atrast naktsmītnes.

Lielus pārtikas krājumus līdzi ņemt nav lietderīgi, jo visur var nopirkt nepieciešamo. Paņēmām tikai pirmajai brokastu pauzei kaut kur Lietuvā.

Lai gan man jau bija divas veselības apdrošināšanas polises, drošības dēļ aizgāju pie sava apdrošinātāja BALTA un paņēmu mums abiem polises uz 10 dienām. Tās kopā izmaksāja € 24,30.

*) Filmu par Zemmeringu es atradu vietnē www.kinozal.ru - Nasledie.chelovechestva.Vyp.25.(2.epiz.iz.3).Zemmering.2011.XviD.DVDRip-Kinozal.TV